Autors: Māris Plūme
Šī nav tipiska intervija, bet gan drīzāk visnotaļ zinoša cilvēka stāsts par Latvijas džeza vēsturi. Ar intervējamo personu, proti, Kopmana kungu tikāmies vairākas reizes, jo vienmēr izrādījās, ka iepriekšējā reizē kaut kas nav ticis pateikts līdz galam. Protams, šī intervija neaptver Latvijas džeza vēsturi pilnībā, bet, domājams, sniedz vērtīgu ieskatu zināt gribētājiem, kā arī spilgtāk izgaismo atsevišķus notikumus jau rūdītiem džeza vēstures “racējiem”.
Valērijs Kopmans (Валерий Копман) ir džeza publicists, kritiķis, džeza popularizētājs, Latvijas džeza vēstures apkopotājs. Vada raidījumus par džezu Latvijas Radio 4 “Домская Плошадь”, ir Baltkrievu džeza žurnāla “Jazz Kvadrat” Latvijas korespondents. Kā žurnālists viņš sadarbojas arī ar Latvijas presi: “Сегодня”, “Телеграф”, “Час”. Stāsta par džezu Latvijas vidusskolās. Palīdzēja popularizēt Laura Amantova organizēto džeza orķestri “Mirage Jazz orchestra” ar leģendāro trompetistu Gunāru Rozenbergu priekšplānā. 1971. gadā organizēja Latvijā pirmos laikmetīgā džeza koncertus klubā “Allegro”.
M.P.: Vai Jūs pats arī spēlējat kādu instrumentu?
V.K.: Jaunībā mani draugi spēleja džezu un arī es pats nedaudz spēleju klavieres, vēlāk gan pārtraucu… Bet es visu laiku jutu, ka man jāiesaistās džeza dzīvē, cik vien atļauj laiks un enerģija. Vēlāk mani aizrāva džeza žurnālistika…
Cik zināms, Jūs esat džeza žurnālists ar nu jau vairāk kā 30 gadu stāžu un esat bijis klāt daudzos būtiskos Latvijas džeza dzīves notikumos. Tā kā mūsu tikšanās mērķis ir runāt par Latvijas džeza vēsturi, kas jums itin nemaz nav sveša tēma, tad ķersimies vērsim pie ragiem. Sāksim visu secīgi no paša sākuma. Vai pirmskara gados Latvijā jau bija vērojami džeza mūzikas aizmetņi?
Tas, protams, ir visiem zināms fakts, ka trīsdesmitajos gados, kad džezs sāka ienākt Eiropā, galvenie džeza mūzikas centri šeit bija Francija un Anglija. Parīzē bija lielisks klubs “Hot Club De France”, kur uzstājās ģitārists Džango Reinhards (Django Reinhardt) un vijolnieks Stefans Grapelli (Stephane Grappelli). Tā jau bija lieliska uz improvizāciju balstīta mūzika. Līdz Latvijai tas gluži tādā līmenī neatnāca, jo šeit tajā laikā cilvēkiem ļoti patika vācu šlāgeri un šādas tādas angļu populārās melodijas. Mūzika pārsvarā tika izpildīta kafejnīcās, restorānos un kinoteātros pirms seansiem. Parasti izpildīja mazos sastāvos, kuros izplatīts instruments bija vijole un saksofons. Ritmiskā ziņā izpildījums bija diezgan vienkāršs. Parasti tika izpildīta viegla salonu mūzika, un šīs mūzikas pavadījumā atsevišķi mākslinieki jau centās nedaudz improvizēt. Mūziķi sāka nobriest kaut kam jaunam, viņi juta, ka kaut kam jāmainās.
Krievijā džezs šajā laikā jau bija populārs. Tajos gados Krievijai bija labas attiecības ar ASV – nebija nekādu ideoloģisku nesakritību. Tur bija vairāki džeza orķestri, kuri uzstājās restorānos, koncertzālēs, parkos. Noteikti jāpiemin Maskavas džeza sastāvi: Aleksandra Cfasmana (Александр Цфасман) orķestris un Aleksandra Varlamova (Александр Варламов) orķestris. Tie bija ļoti populāri džeza mūziķu sastāvi. No Ļeņingradas (mūsdienās Sanktpēterburga) džeza orķestriem noteikti jāpiemin Jakova Skomorovska (Яков Скоморовский), Henriha Terpilovska (Генрих Терпиловский) un Georga Landsberga (Георгий Ландсберг) orķestri.
Bet Latvijā?
Kā pirmo no tā laika Latvijas mūziķiem noteikti jāpiemin trompetistu Voldemāru Lāci, kurš bija ievērojams ar to, ka bija beļģu džeza kluba biedrs, kas viņam nodrošināja iespēju tikt pie dažādiem džeza materiāliem – platēm, žurnāliem. Šie materiāli bija ļoti saistoši arī citiem Latvijas mūziķiem. Starp tiem, kuri tajā laikā centās improvizēt, bija pianists Džeks Mihalickis (Jack Michalitzky), saksofonists Oskars Saulspurēns un bundzinieks Verners Trojcs (Verner Troitz). Latvijā viss notika ar aizkavēšanos, tomēr tas viss bija īstā džeza dzimšanas aizmetņi, priekšvēstneši. Runa ir par 1938./39. gadiem…
Kas notika kara laikā?
Daudzi mūziķi devās frontē un gāja bojā. Mūziķi spēlēja dažādos armijas orķestros. Kara laikā Padomju savienība ļoti draudzējās ar amerikāņiem, un arī pēckara gados attiecības kādu laiku saglabājās draudzīgas.
Un kas notika pēckara gados?
Mūziķi bija dienējuši dažādās armijās, bet pēc kara daudzi atgriezās mājās. Latvijā uz dzīvi palika daudz krievu mūziķu, kuriem jau bija pieredze, muzicējot dažādos Krievijas džeza orķestros. Latvijā sāka veidoties dažādi orķestri, lai spēlētu, kafejnīcās, restorānos, bāros.
1947. gadā Latvijas Radio tika dibināts orķestris, kura vadītājs bija Ļevs Tokarevs (Лев Токарев). Vēlāk orķestris uzstājās arī filharmonijā. Šajā sastāvā bija arī pūšamie instrumenti (trompetes, saksofoni, tromboni), tāpēc pēc skanējuma tas atgādināja džeza bigbendu. Orķestris spēlēja pavadījumus vokālistiem un arī vieglā žanra instrumentālas kompozīcijas.
Ņemot vērā, ka džezs ir internacionāla mūzika, pienāca grūti laiki, jo Staļins bija pret kosmopolītismu. Ar ASV attiecības pasliktinājās. Bija jāizkopj Padomju civēka ideāls – ar savu raksturu, bez vismazākajām Rietumu ietekmēm. Man ir arī 1948. gadā izdota gramatiņa “Garīgās nabadzības mūzika” (“Музка духовной нищеты”). Džezs kļuva par aizliegto mūziku. Bija dažādi izteicieni: “Šodien viņš spēlē džezu, rīt pārdos dzimteni! (Сегодня он играет джаз, а завтра родину продаст!)”; “No saksofona līdz kastetei – viens solis!” Sākot ar 1948. gadu tika likvidēti vairāki pēc kara laikā izveidotie orķestri.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā situācija nedaudz mainījās uz labu, bet tāpat kā iepriekš vārds “džezs” kaitināja – orķestri vairs nesaucās par džeza, bet gan par estrādes orķestriem. Rīgā orķestri spēlēja svingu tikai deju vakaros.
Tātad džeza dzīve sāka mainīties uz labu?
Mazura orķestris restorānā Korso 1955. gadā
Viss notika ne tik viegli un ātri. Jebkuram orķestrim savu repertuāru bija jāsaskaņo ar Kultūras pārvaldi. Tikai procentuāli mazu daļu repertuārā varēja iekļaut no amerikāņu klasiskā džeza.
Par nopietniem Latvijas džeza pirmsākumiem var uzskatīt 50.gadu sākumu, kad Rīgā sāka darboties Ivara Mazura vadītais orķestris. 1955.gada vasarā šis orķestris uzstājās Jūrmalā, Majoros, restorānā “Korso”. Orķestra sastāvā bija pūšamie instrumenti, ritma grupa, un, protams, arī klavieres – kopā kādi 8 līdz 10 cilvēki. Ar viņiem kopā muzicēja lielisks trompetists no Ļeņingradas Boriss Kogans (Борис Коган), kurš ļoti labi zināja džeza vēsturi un teoriju, jo pirms kara Ļeņingradā bija apgrozījies džeza mūziķu aprindās. Šeit Rīgā viņš ļoti daudz stāstīja par džezu un deva padomus Latvijas mūziķiem. Mazura orķestrī muzicēja arī tāds spožs saksofonists kā Gunārs Kušķis. Ap šo cilvēku grozījās visa džeza dzīve. Viņš muzicēja arī citos džeza sastāvos. Viņš improvizēja ļoti pareizi, rakstīja lieliskus aranžējumus, vārdu sakot, bija tā laika Latvijas džeza atslēgas figūra.
Ziemā Mazura orķestris muzicēja elektromehānikas rūpnīcas klubā, kas atradās uz Pērnavas ielas. Tas ir tur, kur tramvajs, braucot pa Barona ielu, pagriežas Brīvības ielas virzienā. Tur bija kultūras nams. Tautā to vietu sauca “Armatūra”.
Par cik es tajā laikā jau biju jaunietis un interesējos par džezu, es klausījos slavenā komentētāja Villisa Konovera (Willis Conover) raidījumu “Laiks džezam” (“Time for Jazz”), kas tika raidīts pa radio “Amerikas balss“. Pirmo reizi džezu es izdzirdēju 15 gadu vecumā, un kopš tā laika tas palika manī uz visu mūžu. Ilgus gadus es nevarēju saprast kāpēc džezs netika atzīts par pilntiesīgu mūzikas žanru, kā, piemēram, akadēmiskā vai tautas mūzika, vai estrādes mūzika. Nebija neviena īsta džeza koncerta, prese nerakstīja, pa radio neskanēja un netika izdotas plates…
Tomēr gandrīz katru vakaru dažādos kultūras namos orķestri spēlēja dejas. Šie orķetri pēc sastāva atgādināja džeza orķestrus – saksofoni, trompetes un tromboni. Mazāki vai lielāki sastāvi spēlēja amerikāņu džeza standartus: Elingtonu (Duke Ellington), Beiziju (Count Basie), Glena Millera (Glenn Miller) tēmas no kino filmas “Sun Valley Serenade” un melodijas no Potera (Cole Porter), Kerna (Jerome Kern), Geršvina (George Gershwin). Bet uz “Armatūru” daudzi cilvēki nāca tieši klausīties džezu nevis dejot. Piemēram, es nācu klausīties… Mazura orķestris spēlēja ļoti labi – bija lieliski solisti. Viņa orķestris bija jauno džeza mūziķu laboratorija. Starp citu, viņiem bija ļoti labs trombonists Boriss Raiskis (Борис Райский), kurš līdz pat kara sākumam bija strādājis Ķīnā, Šanhajā, kā Lindstrēma orķestra mūziķis. Raiskis bija ļoti pieredzējis mūziķis, varētu pat teikt – no citas pasaules. Viņš atbrauca uz Rīgu, līdzi atvezdams vairākas interesantas džeza sakņdarbu aranžējumu notis. Viņš iepazinās ar Mazuru. Tā viņi sāka kopā spēlēt – Mazurs, Raiskis, Kušķis un Kogans. Es uzskatu, ka tieši tas bija Latvijas džeza īstais sākums.
Vēlos pateikt arī dažus vārdus par to, kā cilvēki kļuva par profesionāliem džeza mūziķiem. Tie bija cilvēki, kuri ļoti mīlēja džezu, paši mācījās džezu, interesējās par to. Daudzi šie džezmeņi pēc izglītības bija inženieri vai ārsti. Piemēram, Mazurs pēc pirmās izglītības bija ārsts, Mūzikas Akadēmiju viņš pabeidza vēlāk. Tieši tāpēc es uzskatu, ka profesionālais džezs Latvijā sākās tieši ar Ivara Mazura orķestri piecdesmito gadu sākumā.
Noteikti jāpiemin arī citus sastāvus: piemēram, trombonista Ulda Krasta orķestris, kurš arī spēlēja deju vakaros. Tāpat jāpiemin arī kvintetu, kurš spēlēja ārzemju jūrniekiem paredzētajā klubā “Interklub”. Kvinteta sastāvā bija saksofonists Raimonds Raubiško, trompetists Aivars Krūmiņš, pianists Ermens Bāliņš, kontrabasists Aivars Zītars un bundzinieks Zigurds Rezevskis. Šajā klubā mūziķi lieliski improvizēja.
1956. gadā Latvijas Radio tika izveidots sekstets pēc vibrofonista Laionela Hemptona (Lionel Hampton) seksteta parauga. Šajā sekstetā spēlēja lielisks vibrofonists Eduards Ābelskalns, kontrabasists Egils Švarcs, pianists Raimonds Pauls, bundzinieks Haralds Brando, ģitārists Georgs Slaveckijs (Георг Славецкий) un, protams, saksofonists un klarnetists Gunārs Kušķis, kurš tajā periodā piedalījās gandrīz visos svarīgākajos džeza notikumos. Švarcs un Pauls bija galvenie šī seksteta organizatori – viņi gāja uz Latvijas Radio un sarunāja šim sastāvam tur darbu. Šis sastāvs nekad nav saucies par džeza sekstetu. Tas bija estrādes mūzikas sekstets, kurš pārsvarā spēlēja pavadījumus dziedātājiem (tādiem kā, piemēram, Valentīna Butāne, Edgars Zveja). Bet spēleja arī instrumentālu mūziku ar lieliskām improvizācijām (tieši tad viņi izklausījas līdzīgi Hemptona sekstetam). Tāda mūzika kā šis sekstets vēl nekur Padomju Savienībā nebija skanējusi. Ne Maskavā, ne Ļeņingradā. Es zinu, jo klausījos tiešraides, tur viss bija savādāk – akordeoni ar klarnetēm. Šis sekstets spēlēja ļoti kvalitatīvi: labs ritms – bungas, ģitāra, klavieres, kontrabass. Tas bija ļoti liels solis uz priekšu. 2006. gadā jau bija pagājuši piecdesmit gadi, kopš šī seksteta dibināšanas, bet diemžēl nevarējām atskaņot šo sekstetu, jo Latvijas Radio nevarēju atrast gandrīz nevienu ierakstu. Dīvaina padarīšana… Atradu tikai dažus, kuros viņi pavada vokālistus, un starpspēlēs tēmu ar improvizāciju spēlē klarnetists Kušķis.
Vai bija vēl kādi Latvijas džeza mūziķu sastāvi, kurus atskaņoja tiešajā ēterā?
Šajā laikā pa radio atskaņoja arī pianista Ivara Vīgnera instrumentālo ansambli, kurš izpildīja viņa oriģinālkompozīcijas, kurās bija vērojami džeza mūzikas elementi.
Bet drīz parādījās iespēja džezu klausīties arī dzīvajā izpildījumā. Filharmonijā. 1957. gadā tika izveidots Rīgas Estrādes orķestris (REO), par kura vadītāju bija iecelts komponists Ringolds Ore. REO sastāvā toreiz tika savākti visi labākie mūziķi. Pilnīgi viss Radio sekstets. Un tā kopš 1957. gada orķestris sāka uzstāties. Arī REO spēlēja pavadījumu vokālistiem, bet tomēr nedaudz arī džeziskā manierē komponētus Ringholda Ores oriģinālskaņdarbus, Dunajevska apdares, Paula darbus… Ar REO kopā uzstājās arī viena lieliska džeza dziedātāja no Igaunijas – Aino Bāliņa. Viņa bija pianista Ermena Bāliņa sieva. Šo pianistu iepriekš pieminēju “Interkluba” sakarā, bet viņš spēlēja arī REO. Sākumā viņš spēlēja akordeonu, bet kad no REO aizgāja Raimonds Pauls, Bāliņš ieņēma pianista vietu. 1957./58. gados Aino Bāliņa REO pavadījumā dziedāja dziesmas no Ellas Ficdžeraldes (Ella Fitzgerald) repertuāra. Tas Padomju Savienības valstīs bija kaut kas nedzirdēts! Latvija tajā laikā bija vienīgā vieta PSRS, kur notika kaut kas tik neiedomājams – dziedātāja izpildīja amerikāņu mūziku valsts filharmonijas orķestra pavadījumā koncertzālēs! Aino Bāliņa bija ļoti skaista meitene…
Kad es gāju uz koncertiem Filharmonijā, es tā pat kā daudzi citi brīnījos – džezs taču bija aizliegts, bet šis orķestris tomēr skanēja kā džeza orķestris. Arī vārds “džezs” bija aizliegts, tāpēc orķestris saucās Rīgas Estrādes orķestris. Tāpat – Estrādes sekstets. Tāpat – Igaunijas, Azerbaidžānas, Moldāvijas un citi estrādes orķestri. Vienmēr vārda “džezs” vietā rakstīja “estrādes”.
Tajā laikā tādu mūziku, kādu es dzirdēju Villisa Konovera raidījumos, šeit koncertos vēl neatskaņoja, bet tomēr, kad mūsējie piecēlās un spēlēja savus solo, tas bija tiešām lieliski! Parasti REO galvenais solists bija Kušķis, bet solo spēlēja arī citi mūziķi: trompetists Boriss Kogans, trombonists Aldis Āmoliņš, bundzinieks Haralds Brando un pianists Raimonds Pauls.
1958. gadā par REO vadītāju kļūst Egīls Švarcs. Drīz orķestrī ieradās divi jauni mūziķi: saksofonists Aleksandrs Piščikovs (Александр Пищиков) un saksofonists, aranžētājs Vitālijs Dolgovs (Виталий Долгов). Ar šo mūziķu atnākšanu spēcīgi mainījās REO seja. Vitālija Dolgova aranžējumos skanēja džeza klasika: Kaunts Beizijs, Djūks Elingtons, kā arī Kvinsī Džonsa orķestra aranžējumi ar lieliskām Aleksandra Piščikova saksofona improvizācijām. Publika ar sajūsmu pieņēma Dolgova aranžijas slavenajām džeza tēmām: “Caravan”, “Too Close For Comfort”, “Shiny Stockings”, “Don’t Get Arround Much Any More”, “Four Brothers”. Kad REO atskaņoja šos skaņdarbus, tas bija kaut kas nedzirdēts. Neviens Latvijā vēl neko tādu nebija dzirdējis – iedomājieties, pie mums tiek izpildīta amerikāņu mūzika!
Dolgovs bija unikāls aranžētājs un ir būtiski ietekmējis Latvijas džeza attīstību. Viņš bija ļoti dziļi iepazinis afro-amerikāņu džezu un spēja līdz klausītāju ausīm attransportēt džeza klasikas šedevrus. Viņš daudz strādāja arī ar Latvijas Radio un Televīzijas orķestriem; ierakstīja savas kompozīcijas un ļoti interesantus citu komponistu aranžējumus. Daudzi šie ieraksti šobrīd ir viegli atrodami radio fondos. Dolgovs sadarbojās arī ar ļoti slaveniem Krievijas bigbendiem. Piemēram ar Edija Roznera (Едди Рознер), Vadima Ludvikovska (Вадим Людвиковский), Oļega Lundstrema (Олег Лундстрем) un Igora Butmana (Игор Бутман) orķestiem.
Par tenora saksofonistu Aleksandru Piščikovu: Kāds no latviešu mūziķiem kaut kur tālu Krievijā bija viņu dzirdējis. Viņu uzaicināja pārcelties uz Rīgu. “Sak’ kāpēc tu dzīvo tur aiz Urāla kalniem? Tev jāspēlē Rīgā!” Viņš jau astoņpadsmit gadus spēlēja saksofonu un bija no galvas iemācījies Koltreinu (John Coltrane). Kad viņš iznāca uz skatuves spēlēt solo – tās frāzes, tās neparastās skaņas, visādi nedzirdēti triki – tas bija kaut kas vienreizējs! Šādā sastāvā REO uzstājās dažādās vietās visā Padomju Savienībā.
Kas ar REO notika tālāk?
Raimonds Pauls 60. gados
1965. gadā REO vadību pārņēma Raimonds Pauls. Pēc gada orķestrī sākās cita mūzikas politika. Tika nolemts izpildīt tikai simtprocentīgu estrādes mūziku – Raimonda Paula dziesmas. Švarcs aiziet no REO. Daudzi mūziķi dodas prom dažādos virzienos. Aino Bāliņa aizbrauc uz Maskavu un pievienojas Oļega Lundstrēma orķestrim. Pisčikovs un Dolgovs dodas strādāt uz Edija Roznera orķestri. Pauls savāca orķestrī jaunus, talantīgus estrādes dziedātājus un rakstīja savu mūziku. Viņš bija gudrs cilvēks – saprata, ka tā ir lieliska iespēja popularizēt savu mūziku. Tajā laikā orķestrim pievienojās tādi mūziķi kā saksofonists Raimonds Raubiško, saksofonists un flautists Ivars Birkāns, trompetists Aivars Krūmiņš… Jaunais REO sastāvs izpildīja tikai estrādes mūziku un spēlēja pavadījumus dziedātājiem. Kā man stastīja tā laika mūziķi, džezu viņi spēlēja vienīgi izbraucienos, bet Rīgā tikai Paula autorkoncertus.
Kas vēl bez REO notika tajā laikā?
1966./67. gadā Rīgā parādās daudz jaunas džeza grupas, kuras spēlē daļēji slēgtos pasākumos un nedaudz arī klubos. Sastāvi bija tādiem mūziķiem kā saksofonists Vadims Vjadro (Вадим Вядро), bundzinieks Einārs Raibais, pianists Teddi Gulbis, pianisti Uldis Stabulnieks un Naums Pereferkovičs (Наум Переферкович), trompetists Gunārs Rozenbergs, saksofonisti Egīls Straume, Jurijs Smirnovs, Boriss Gammers (Борис Гаммер) un Vladimirs Vainers (Владимир Вайнер), klarnetists Juris Mutulis, bundzinieki Vladimirs Boldarevs (Владимир Болдырев), Vladimirs Smirnovs, kontrabasisti Viktors Fonarjovs (Виктор Фонарев), Boriss Bannihs (Борис Банных), Valdis Eglītis un bundzinieka Leonīda Nidbalska (Леонид Нидбальский) vadītais Rīgas dikselends.
Šie jaunie mūziķi gatavojās Tallinas džeza festivālam, jo Igaunijā jau no piecdesmito gadu beigām sāka notikt džeza festivāli Tallinā un Tartu. Džeza mūzikas attīstības ziņā Igaunija Latviju bija stipri apsteigusi.
1966.gadā tika dibināts Latvijas televīzijas orķestris Alņa Zaķa vadībā. Ilgus gadus šajā profesionālajā orķestrī spēlēja visi vadošie Latvijas džeza mūziķi. Diemžēl 1996. gadā orķestris tika likvidēts, un ilgus gadus Rīga palika bez neviena paša bigbenda.
1960. gadā Tallinas džeza festivālā uzstājās tādi mūziķi kā Pišķikovs un bundzinieks Zigurds Rezevskis, kurš toreiz dabūja balvu kā labākais džeza bundzinieks. Es uzskatu, ka viņš šobrīd ir Latvijā unikālākais mūziķis, jo viņš vēl līdz pat šai dienai spēlē džezu – uzstājas kā pianists dažādos restorānos, spēlēdams mainstream džezu. Viņš ir diksilenda “Retro” vadītājs, ar kuru viņš ir uzstājies dažādās Padomju valstīs, un pēdējos gados Drēzdenes festivālā un Francijas festivālos.
Tātad sešdesmitajos gados veidojās šie mazie džeza sastāvi. Džeza koncerti uz lielās filharmonijas skatuves, kur izpildītu laikmetīgu džezu – bībopu, hārdbopu – nebija iedomājami, jo publika to nesaprastu. 1967. gadā mūsu puiši devās uz Tallinas džeza festivālu. Pirms tam Rīgā tika rīkots liels konkurss, kas notika operetes teātra telpās (šobrīd tur ir klubs “La Rocca”) uz Brīvības ielas. Pirmo vietu Rīgas konkursā ieguva armijas orķestris “Zvaigznīte”. Nedaudz par šo orķestri: Tas tika dibināts kā liels armijas estrādes orķestris, bet iekš šī sastāva izveidojās mazāks sastāvs, kas spēlēja džezu. Šajā sastāvā bija tādi mūziķi kā pianists Uldis Stabulnieks, trompetists Gunārs Rozenbergs, kontrabasists Valdis Eglītis un bundzinieks Dzintars Beķeris.
Varbūt Jūs varētu pastastīt mazliet vairāk par Tallinas džeza festivālu?
Tas bija grandiozs starptautisks džeza notikums. Tas notika četras dienas. Tur uzstājās ļoti daudz dažādu džeza sastāvu, bet pats galvenais, ka uz Tallinu tika aicināti uzstāties arī mūziķi no kapitālistiskajām valstīm – zviedri, somi. Ai, kā viņi spēlēja! Bundziniekiem – pavisam cita līmeņa tehnika. Pat amerikāņi tur uzstājās – Čārlza Loida kvartets. Tur ieradās arī jau pieminētais “Amerikas Balss” džeza komentētājs Villis Konovers. Visi džezu iepazina, galvenokārt, no viņa raidījumiem. Amerikāņi – Čārlza Loida kvartets un Villis Konovers – šeit ieradās kā tūristi, jo oficiāli tas nebija iespējams. Bet ieradušies, viņi paziņoja: “Mēs gribam uzstāties!” Tas izraisīja lielu skandālu, ziņa aizgāja pat līdz Maskavai. Trīs dienas viņiem neļāva uzstāties, tomēr pēdējā dienā atļāva. Arī mūsu “Zvaigznīte” lieliski uzstājās. Noslēguma banketā Gunārs Rozenbergs dabūja Poļu Džeza federācijas balvu.
Valērijs Kopmans Tallinas džeza festivālā 1967. gadā
Maskavā jau kopš 1962. gada notika džeza festivāli, bet Rīgā vēl bija pilnīgs klusums. Pēc Tallinas džeza fetivāla notikumiem 1967. gadā Rīgā viss gandrīz pilnībā noklusa. Nē, protams, šie jaunie džeza sastāvi spēlēja slēgtos pasākumos studentu auditorijai, kur savācās milzīgi lielas auditorijas. Pilnas zāles, visi skatījās: “O, tur spēlē džezu!”
1963. gadā Vecrīgā bija kino skatītāju klubs KIKOK (кино комсомол клуб). Tur īsu laiku notika tematiskie pasākumi, kuros piedalījās kino fani un tika aicināti arī džeza mūziķi. Tur bieži spēlēja Raubiško, Birkāns, Rezevskis. Noteikti jāpiemin arī tādus cilvēkus kā kontrabasistu Juri Āķi un dziedātāju Bruno Oiju, kurš organizēja pasākumus klubā KIKOK un Radiotehnikā. Mūziķi nolēma organizēt pirmo liela mēroga džeza koncertu Latvijā. Tas notika Radio Rūpnīcas kultūras nama zālē. Tas bija grandiozs koncerts. Tur savācās visi džezmeņi: Mazurs, Pauls, Teddi Gulbis, Ulda Krasta sastāvs, vārdu sakot, viss Latvijas džeza zieds. Bet tā laika politiskajai sistēmai šis pasākums nepatika: “Nebūs nekāds džezs!”, un organizēt atkārtotu koncertu vairs neļāva, kā arī tika slēgts klubs KIKOK. Viss tāpēc, ka koncerta laiks sakrita ar lielu Partijas plēnumu. Bet, protams, puiši turpināja šur un tur muzicēt.
Un vēl jāpiebilst, ka 50./60. gadu mijā restorānā “Astorija” džeza standartus lieliski izpildīja dziedātāja Mirdza Cīrule. Īpaši publikai patika kā viņa izpilda slaveno tēmu “Mr. Paganini”.
Leonīds Nidbalskis
1967. gada sākumā, vēl pirms Tallinas festivāla, Juris Āķis Celtnieku Kultūras namā uz Bruņinieku ielas organizēja koncertu kvintetam no Ļeņingradas, kurā spēlēja saksofonists Genādijs Golšteins (Геннадий Гольштейн) un trompetists Konstantīns Nosovs (Константин Носов) – leģendāras džeza mūzikas figūras, vieni no labākiem Padomju Savienības džeza mūziķiem. Viņi spēlēja super hārdbopu ar frīdžeza elementiem, Orneta Kolmena (Ornette Coleman) manierē. Ārprātīgs ritms. Publika bija sajūsmā.
Pēc šī koncerta, avīzē “Padomju Jaunatne” (“Советская молодёжь“) aizsākās diskuja par to, ka Rīgā vajag atvērt džeza klubu. Šajā diskusijā iesaistījās slavenais muzikologs Pjotrs Pečerskis (Петр Печерский), muzikanti un džeza mīļotāji. Diskusijā piedalījos arī es. Galvenais jautajums bija – vai Rīgā vajadzīgs džeza klubs? Kluba realizāciju savā pārziņā ņēma jau pieminētais Rīgas diksilenda bundzinieks Leonīds Nidbalskis.
Tallinas festivālā (2 mēnešus pēc minētās diskusijas) es iepazinos un sadraudzējos ar Leonīdu Nidbalski. Šim cilvēkam ir nozīmīga loma Latvijas džeza attīstībā. Tieši viņš nāca klajā ar ideju, ka Rīgā jādibina džeza klubu, pēc parauga, kādi jau bija daudzās Padomju pilsētās. “Kultūra” uz sevi to negribēja ņemt. Nidbalskis skraidīja no organizācijas uz organizāciju, meklēdams atbalstu, kamēr beidzot atrada to organizācijā “komsomol”.
Beigu beigās Nidbalska pūles nebija veltas, un 1971. gadā tika atvērta jauniešu kafejnīca-klubs “Allegro” (tur, kur šodien ir klubs “Roxy”), kas bija pirmā vieta Rīgā, kur pavisam oficiāli vairākus gadus plašākai publikai regulāri tika izpildīts īsts džezs (bībops, hārdbops, frīdžezs). Tur bija grezns interjers. Leons Mauriņš lieliski apgleznoja sienas – ugunis, buļļu ragi… Grezni… Juris Skalbergs bija kluba arhitekts. Džeza pasākumi notika trešdienās. Bija arī kluba padome, kurā notika pienākumu dalīšana, kurš ko organizē: dzejas vakari, teātra vakari… Nidbalskis – kafejnīcas padomes priekšsēdētājs – mani uzaicināja, un piedāvāja man darboties ar džeza pasākumu organizēšanu. Es pieņēmu piedāvājumu – es taču pazinu gandrīz visus mūziķus. Un kopš tā laika katru trešdienu notika džeza pasākumi. Pirmo reizi Latvijā tika organizēti īsta laikmetīgā džeza pasākumi. Tur uzstājās Rozenberga un Stabulnieka kvartets, saksofonista Vadima Vjadro kvartets, kurš spēlēja ļoti laikmetīgi – Koltreina agrīnajā manierē, nedaudz Kolmena free manierē. Saksofonists Vladimirs Vainers, Boriss Gammers, Egīls Straume, Vladimirs Boldarevs, trombonists Eduards Klovskis, saksofonists Vladimirs Kolpakovs (Владимир Колпaков), Boriss Bannihs un Aleksandrs Bannihs. Ļoti internacionāli sastāvi – latvieši, krievi, ebreji… Džezs taču ir internacionāla mūzika! Un tā katru trešdienu… Zāle bija pārpildīta.
Vai bija arī kādi sarežgījumi? Džezs taču tomēr slikta mūzika – no kapitаlistiskās Amerikas…
Uzstāšanās programmai vienmēr bija jābūt saskaņotai ar attiecīgām instancēm un to bija jākārto. Nedrīkstēja daudz atskaņot amerikāņu mūziku, vairāk vajadzēja izpildīt vietējo mūziku, bet parasti kaut kā blēdījās: teica – tur tāda un tāda vietējā mūziķa apdare vai aranžējums, vai vēl kaut kas… Piemēram, Ulda Stabulnieka apdare kompozīcijai “Take the “A” Train”. Dažreiz nāca arī pārbaudīt – paklausījās, pakomentēja: “Kaut kā ļoti skaļi spēlējat!” “Nu, ziniet, tas ir džezs – emocijas…” “Ā, nu, labi…” “Bet kāpēc mūziķi tā savādi apģērbti – džinsos?” “Nu, tas ir mūsdienīgi…” “Ā, skaidrs…” Tā lūk mums tur klājās…
Likās, viss notika labi, bet tomēr bija vajadzīgs īsts tikai džezam veltīts klubs, kurā mūziķi varētu mēģināt, uzstāties, klausīties plates, lasīt lekcijas, diskutēt, strīdēties. Un pēc diviem gadiem atkal avīzē “Советская молодёжь” organizēja asu diskusiju par džeza kluba dibināšanu. Un atkal ne Latvijas kultūras ministrija, ne Rīgas vadība, ne komponisti neatbalstīja ideju par džeza kluba dibināšanu…
Klubā “Allegro” es noorganizēju pirmo Ellai Ficdžeraldai veltīto vakaru. Atradu ierakstus, norakstīju tekstu. Šeit par viņu nekur nebija ne mazākās informācijas, nevienas pašas publikācijas presē. Interneta taču arī nebija! (smejas) Tulkoju no vācu un angļu valodām, meklēju plates, anotācijas. Izdevās lielisks pasākums. Bija atnākuši arī žurnālisti no “Советская молодёжь“, un viņi paši man piedāvāja nopublicēt rakstu par Ficdžeraldu. Un es, protams, uzrakstīju šo rakstu… Mani aizrāva šis džeza žurnālista darbs!
Un sākās džeza žurnālista karjera?
Bija toreiz viens liels notikums: Uldis Stabulnieks sūtīja savu tēmu “Ballad” uz vienu konkursu un ieguva balvu par labāko balādes tēmu. Es pēc tam viņu nointervēju un publicēju šo interviju. Man tas patika. Cik tad var tos pasākumus organizēt… Lūk arī jaunas sejas sāka parādīties! Lai viņi organizē! Un es kļuvu par džeza žurnālistu.
1975. gadā piepildījās Leonīda Nidbalska sapnis – tika dibināts džeza klubs “Rīgas džeza klubs” uz Bruņinieku ielas starp Bīvības un Tērbatas ielu, kuru atbalstīja jauniešu organizācija “komsomol”. 1976. gadā Nidbaldskis organizēja arī pirmo džeza festivālu “Vasaras Ritmi”, kas notika 19 gadus pēc kārtas. Aktīva džeza kluba darbība ietekmēja arī Latvijas Filharmoniju, kura sāka sniegt koncertus ar nosaukumu “Džeza panorāma”. Šos koncertus vadīja slavenais muzikologs no Ļeņingradas Vladimirs Feijertāgs (Владимир Фейертаг). Bet 1984. gadā notika principiāli ļoti svarīgs notikums Latvijas džeza vēsturē: pēc ilgas cīņas džeza mūziķi iеguva ilgi pelnītu oficiāli atzītu statusu – pie Valsts Filharmonijas tika dibināti divi džeza satāvi: Raimonda Raubiško trio un Zigurda Rezevska kvartets “Retro”. Nu beidzot bez jebkādām problēmām varēja uzstāties jebkur visā Padomju Savienībā!
Par laimi, atradās civēki, kuri turpināja Nidbalska iesākto. Egīls Straume un Māris Briežkalns izveidoja Jaunās mūzikas forumu. Vienlaicīgi Egīls Straume organizēja arī mainstreamdžeza festivālu. Pēc tam jau arī Māris Briežkalns organizēja “Rīgas Ritmus”. Tālis Gžbovskis un Raimonds Kalniņš organizēja Saulkrastu džeza festivālu. Kopš pirmā džeza festivāla, kas notika 1976. gadā, Rīgā vairs nav bijis neviens gads, kad nebūtu noticis kāds džeza festivāls.
Valērijs Kopmans 80. gados
Džeza pasākumu uzplaukums un attīstība nodrošināja darbu arī man. Es rakstīju par festivāliem, koncetiem, intervēju. Mūsu mūziķi ļoti daudz brauca uzstāties dažādās vietās Padomju Savienībā dažādos festivālos. Citi mūziķi brauca pie mums. Es pats arī braucu uz daudziem festivāliem uz dažādām pilsētām. Rozenberga bigbends ļoti bieži devās uzstāties. Tāpat Raimonds Raubiško un Zigurda Rezevska “Retro”. Maskavā, Ļeņingradā, Jaroslavļā un daudz kur citur. Latvijas džezs strauji progresēja.
80. gados daudzi džeza mīļotāji ar prieku apmeklēja kafejnīcu “Do-re-mi”, kur visu vakaru spēlēja džeza duets: pianiste Ilga Bērziņa un kontrabasists Boriss Bannihs. Tā bija vienīgā vieta Rīgā, kur katru vakaru varēja klausīties džeza mūziku dzīvajā. Un tā bija pirmā vieta, kur cilvēki pelnīja iztiku spēlējot džezu.
80./90. gadu mijā džeza klausītāji ļoti iecienījuši bija džeza grupu “B-trio” (Inga Bērziņa – vokāls, Ilga Bērziņa – klavieres, Aivars Bērziņš – kontrabass).
Vai Rīga bija nozīmīga pilsēta Padomju džezā?
Protams. Galvenie džeza centri Padomju Savienībā bija: Maskava, Sanktpēterburga, Novosibirska, Tallina, Viļņa un, protams, Rīga.
Kāpēc Rīgā parādījās interese par džezu? (Iesmejas) Atkal man sanāks sevi lielīt… Es jau biju sācis strādāt par žurnālistu – rakstīju savai avīzei “Советская молодёжь” un arī presei latviešu valodā: “Padomju Jaunatne”, “Rīgas Balss”, “Cīņa”, žurnālam “Liesma”. Es toreiz aizdomājos, ka ārzemēs, kur džezs ir populārs, notiek dažādas aptaujas, kurās kritiķi izsaka savu vērtējumu par labākajiem džeza mūziķiem un sastāviem. Piemēram, žurnālā “Down Beat” tiek apkopoti labākie džezmeni. Tāpat arī poļu, vācu, čehu presē. Kāpēc Padomju Savienībā nekā tāda nav? Bija lielā Maskava, kur daudz preses, kas veltīta mūzikai, bet ideja ienāca prātā man šeit – mazajā Rīgā. Es aizgāju pie redaktora vietnieka Vladimira Stešenko (Владимир Стешенко), kurš starp citu ļoti atbalstīja džezu, un izstāstīju par savu ideju. Es pazinu ļoti daudzus (apmēram 20-30) žurnālistus, kuri dažādās Podomju Savienības pilsētās rakstīja par džezu. Un es izstāstīju savu ideju, ka pirmā aptauja notiktu šeit Latvijas presē, kurā no Padomju kritiķu vērtējuma tiktu sastādīts visu džeza mūziķu tops. Stešenko patika viss jaunais, viņš teica: “Labi. Es aiziešu, sarunāšu ar galveno redaktoru!” Un viņi bija ar mieru. Un tika izsūtītas anketas visiem žurnālistiem. Viņi atsūtīja savas atbildes – aizpildītas anketas: labākais trompetists, labākais saksofonists, labākais bundzinieks. Pēc “Down Beat” žurnāla parauga. Un tad sākās liela aižiotāža, uz Rīgu sāka braukt mūziķi, jo visi zināja, ka uz Rīgu brauc arī kritiķi. Mūziķi gribēja tikt pamanīti. Visi arī juta, ka tuvojas Padomju Savienības sabrukums, ka vajag iegūt preses uzmanību, jo, kas zin, varbūt vajadzēs drīz doties prom uz ārzemēm. Daudzi man zvanīja: “Kad būs aptauja?”. Igors Butmans interesējās, un citi arī. Aptaujas viņiem nodrošināja lielu publicitāti.
Rezonanse bija ļoti liela. Par ikgadējiem rezultātiem savā presē rakstīja daudzas Padomju Savienības avīzes, Centrālā televīzija, ārzemju žurnāli, radio stacija “Свобода”, amerikas avīze “New York Times”.
Šīs Padomju Savienības mēroga aptaujas notika desmit gadus pēc kārtas. Аptauju rezultāti bija atkarīgi no visas Savienības džeza žurnālistu un kritiķu personiskajiem viedokļiem.
Vai šajos topos iekļuva arī kādi Latvijas džezmeņi?
Jā, deviņi Latvijas džeza mūziķi ir iekļuvuši šo aptauju rezultātos. Raimonds Raubiško veselas trīs reizes tika atzīts par labāko tenora saksofonistu Padomju Savienībā. Trompetists Gunārs Rozenbergs ir ticis novērtēts gan kā otrais, gan trešais labākais. Kontrabasists Ivars Galenieks arī ir ticis atzīts kā otrais un trešais. Pēdējā un pirmspēdējā aptaujā labākā klarnetista titulu ieguva Vladimirs Vainers.
Bet labāko sešiniekā iekļuva tādi mūziķi kā: bundzinieks Māris Briežkalns, dziedātāja Olga Pīrāgs, trombonists Pauls Mērlejs, klarnetists Egīls Straume, klarnetists Juris Mutulis.
Par labākajiem sastāviem tika atzīti: Gunāra Rozenberga bigbends, Raimonda Raubiško trio, Zigurda Rezevska kvartets “Retro”. Sadaļā “Gada atklājums” skaļi sevi pieteica basista Ērika Baloža trio “Diskomforts” un Aināra Kneša vokālā grupa. Šie mūziķi bija Latvijas džeza zieds.
Un no 1981. gada līdz Padomju Savienības pastāvēšanas beigām es katru gadu veicu šīs aptaujas.
Kas notika pēc Padomju Savienības sabrukuma?
Pirms paša Savienības sabrukuma 1991. gada pavasarī Laionela Hemptona festivālā, ASV, es biju liecinieks tam, cik sirsnīgi publika uzņēma saksofonista Raimonda Raubiško kvartetu (Madars Kalninš – klavieres, Viktors Avdjukēvičs – kontrabass, Raimonds Kalniņš – bungas).
Nidbalskis sāka nodarboties ar biznesu. Visa ideoloģija bija mainījusies, vairs nevajadzēja skraidīt apkārt pa institūcijām, lai organizētu džeza koncertus. Tā vietā nāca sponsoru meklēšana, bet tas jau vairs nebija tik viegli, vairs nevarēja melot par pasākuma repertuāru… Dabūt naudu pasākuma organizēšanai ir grūtāk, nekā dabūt zīmogu, kas atļauj organizēt koncertu. Interesanti džeza notikumi turpinājās klubos “Bimini”, “Hamlets”, “Dizzi”. Turpinājās arī džeza festivāli. Pie mums sāka braukt pasaules mēroga zvaigznes: Čārlzs Loids, Deivs Brubeks (Dave Brubeck)…
2005. gadā man piedāvāja sadarboties ar Baltkrievu žurnālu “Jazz Kvadrat” par Latvijas korespondentu. Tas ir pats lielākais žurnāls krieviski visā postsavienības teritorijā. Pirms trim gadiem es sāku vadīt Latvijas Radio 4 raidījumu “20 minūtes džeza” – svētdienās 9:40 no rīta. Stāstu par jebko, ko vien pats vēlos. Stāstu par mūsu mūziķiem, festivāliem, konkursiem, par Latvijas džeza vēsturi. Auditorijai bija iespēja klausīties vecos REO ierakstus, ņemot vērā, ka pagājušogad (2007.gadā) apritēja 50 gadi kopš orķestra dibināšanas. Tikai žēl ka šis notikums palika bez mūsu valsts kultūras dzīves ievērības. Nekas, pagaidīsim vēl 50. gadus…
Vai vēlaties vēl kaut ko pateikt, noslēdzot šo interviju?
Esmu ļoti priecīgs, ka šodien ir daudz jaunas paaudzes mūziķu, kuri ļoti teicami darbojas džeza mūzikas jomā: Deniss Paškevičs, Viktors Ritovs, Lauris Amantovs, Inga Bērziņa, Ieva Kerēvica, Jūlija Zakirova, Diana Pīrāgs, Intars Busulis, Indriķis Veitners, Vilnis Kundrāds, Arturs Kutepovs, Raivo Stašāns, Normunds Piesis, Andrejs Jevsjukovs, Andris Grunte, Kaspars Grigalis. Katra mūziķu paaudze – sākot no Ivara Mazura (starpcitu, viņš vēl aizvien spēlē džezu viesnīcas “Hotel de Rome” restorānā), līdz pat mūsdienu jaunajiem džezmeņiem – turpina ierakstīt spožas lapaspuses Latvijas džeza mūzikas vēsturē.
Par cik man ir zināms kas, kad un kā notika, es labprāt par to pastāstītu vairāk. Jau vairākus gadus es gatavojos uzrakstīt gramatu, kurā vēlos stāstīt par Latvijas džeza vēsturi, par cilvēkiem, kuri to veidojuši. Esmu ticies ar ļoti daudziem tā laika mūziķiem, man ir arī daudzas intervijas. Vēlos uzrakstīt grāmatu, kurā būtu plašāk stāstīts par notikumiem kopš 50. gadiem, jo, galu galā, es arī tur biju.
Un nobeigumā viens priekšlikums: Manuprāt, nākamajā gadā (2009.) visiem, kuriem rūp Latvijas kultūras dzīve un mūzika, vajadzētu apvienot spēkus un kopīgi organizēt un cienīgi atzīmēt Latvijas džeza 70 gadu jubijeju!
*Visi attēli ņemti no Valērija Kopmana personīgā arhīva. Attēlus kopēt un izmantot atļauts tikai ar īpašnieka personisku atļauju!
