Autore: Lolija Sprancmane

Ja izlasam standarta pieteikumu šai izstādei, tad viss ir pateikts, izņemot vienu fantastisku un, manuprāt, ļoti nozīmīgu (sevišķi mūziķiem) “odziņu”. Atklāt vai neatklāt, varbūt paturēt noslēpumā un mudināt Jūs tomēr apmeklēt šo izstādi? Ar cerību, ka tik ilgā laika posmā to izdarīt atradīsiet iespēju, es īpaši izceļu iespēju izstādes apmeklējuma laikā klausīties mūziku (džezu) un klausīties tieši tās kompozīcijas, kas attēlotas fotogrāfijās un aprakstos, precīzi radot priekšstatu, par ko ir runa, jo izstādi iespējams izstaigāt ar mp3 atskaņotāju, kurā ir kopā 56 īsāki vai garāki džeza gabali. Tā kā cik nu laiks atļauj, tik arī var kavēties pie katras planšetes. Jābrīdina, ka tas šo apmeklējumu, iespējams, pagarina vismaz uz pusi. Un, neliela piebildīte – būtu vietā pirms izstādes sākuma pārjautāt, vai mp3 atskaņotājs ir uzlādēts līdz pakāpei, lai izturētu visu ekspozīcijas apskati. Es deviņdesmito gadu un 21.gadsimta vācu džeza tendences tā arī nenoklausījos.

Es ļoti ieinteresējos ar pirmo stendu – divdesmito gadu džezu ar pašiem pirmssākumiem. Nu tā bija tada īpaša esence. Likās ļoti biezs un klasisks džezs. Tas pilnībā apliecināja, ka džezs Vācijā ieņēmis stabilu un nozīmīgu vietu tās kultūras dzīvē. Es gan esmu zinātkārais un varbūt arī interesents, noteikti ne pazinējs. Bet šeit nevar nepiefiksēt, ka divdesmitajos gados džezs bija modē (Jazz was the fashion – angl.).

Džeza attīstība notika vairāk personīgas intereses vadīta. Veidojās ļoti daudzi kolektīvi, es pieņemu, ka ne visi ir pieminēšanas vērti, kurus var izšķirt tajā laika posmā. Tāda burzma, ka cits citu mēģina skaļumā pārspēt. Iedomājos bez maz daudzdzīvokļu māju un katrā dzīvoklī pa džeza nodarbībai – un, ja visiem logi vaļā, diez kāds džezs priekš klausītāja nesanāk. Spēlētājam, protams, aizrautīgi. Tāpēc radās iespaids, ka šajā laikā džezu noteikti bija interesantāk spēlēt, nekā klausīties (dejot un aizrauties), tas bija laiks, kad visi, kam bija kāda iespēja, gribēja tikt džezā iekšā. Kara gadi bija drūms posms, bet nevarētu teikt, ka tad džeza nebija. Tas bija laiks, kad bija nozīmīgi pievērst uzmanību arī tam, ka cittautieši bija džezā iekšā, konkrēts piemērs ir ebreju džeza bends. Paskaidrojumā ir teikts, ka viņi bija populāri tajā laikā, tomēr kara represijās izdzīvoja tikai 3 no viņiem, pārējie gāja bojā Aušvicas koncentrācijas nometnes gāzes kamerās.

Tad sākas “džeza uzplaukuma” periods, kas atkal ilgst, formējas no dažādiem sastāviem un eksperimentē ar dažādiem sajaukumiem. Liekas, ka dabīgā atlase nosaka, kas diktēs “galveno virzienu” (“meinstrīmu” jeb main stream – angl.). Es neapgalvoju, protams, ka lietas notiek tik primitīvi. Es mudinu iet un meklēt. Citam tur noteikti būs arī pazīstamas sejas pamanāmas, bet es tur neatpazinu nevienu. Vienīgi manāmi nopriecājos, kad tika pieminēts vienas sievietes vārds (Līza Bassenge, Lisa Bassenge – vācu.). Vienlaicīgi, atceroties džeza pirmssākumus Vācijā, kad tas pēc divdesmitajiem gadiem sāka transformēties, bija tāds žanra paveids kā operiskais džezs, kas tika dziedāts un tur gan sieviešu balsis bija izplatītas (vokālā).

Planšetes, planšetes, džeza virpulis un ta, līdz atkal loti ieinteresējošs ir 1953.gads, kad sākās vācu džeza festivāli, kuru “impressario” jeb iedvesmotājs ir Horsts Lippmanns (Horst Lippmann – vācu.) . Jāpiemin Leipcigas Džeza dienas, kas nodibināja savu regularitāti, laikam jau vairāk pateicoties pamatīgiem festivālu organizatoriem, kas prata tās padarīt par tradīciju. 1976. gada radās balansa meklējums starp moderno “galveno virzienu” (“meinstrīmu”, main stream – angl.), zvaigznēm un eksperimentālo džezu. Kā jau es iepriekš raksturoju – tada kā dabīgā atlase, vai? Toties nacionālo festivālu asi veidoja sekojošas Vācijas pilsētas: Frankfurte (Frankfurt, nav precizēts) – Berlīne (Berlin) – Moersa (Moers) – Leipciga (Leipzig). Pie tam, tie bija brīvdabas pasākumi. Viss notika uz āra skatuves. No 1950. – 1960.gadiem tika organizēti džeza kursi šur un tur (“here and there” – angl.). Interesanti, ka tika iedalīta apmācība džeza apmācībā un populārās mūzikas apmācībā. Saistībā ar Matiasu Zeiberu (Matyas Seiber) sāka piedāvāt pirmos džeza kursus, kas aptvēra visu pasauli. Nu un tagad fakts par pirmo Vācijas džeza radiostaciju. Ta tika nodibināta Bāden – Bādenē (Baden-Baden) un tās dibināšanas laiks bija 1945.gads. Mani ļoti ieinteresēja vairākas džeza personības, par kurām gribās uzzināt pēc iespējas vairāk. Piemēram, Džeza Pāvests (The Pope Of Jazz – angl.) joahims Ernsts Berendts (Joachim Ernst Berendt), džeza trombonists Alberts Mangelsdorfs (Albert Mangelsdorff) un citi līdz pat mūsdienām. Bet džezs turpina dzīvot…pat 21.gadsimtā.

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*