• Sākums
  • Pasākumi
    • Koncerti
    • Festivāli
    • Konkursi
    • Meistarklases
    • Jam Session
    • Tiešraides
  • Raksti
    • Intervijas
    • Džezs Latvijā
    • Džezs ārzemēs
    • Recenzijas
    • CD
    • Mūziķu anekdotes
  • Mācības
    • Privātskolotāji
    • Meistarklases
    • Skolas
    • Teorija un prakse
  • Info
    • Par mums
    • Līdzdalība

jazzmusic.lv

Džeza, improvizācijas un radoši eksperimentālās mūzikas kopiena

Tuvākie džeza mūzikas pasākumi

http://jazzin.lv/afisa/

Posted in Festivāli, Jam Session, Koncerti, Pasākumi Tagged JAZZIN.LV, Wise Music Society 2 Comments

Džezroka ģitārists Skots Hendersons

Tuvākajā laikā publicēsim rakstu sēriju par izciliem džeza mūziķiem, kuri atstājuši lielu ietekmi uz jauno mūziķu paaudzi. Trešais raksts ir par amerikāņu ģitāristu  Skotu Hendersonu. Viņa ieguldījums mūsdienu džeza un blūza attīstībā, sadarbība ar Čiku Koreu (Chick Corea), Džefu Berlinu (Jeff Berlin), Žanu Luku Ponti (Jean-Luc Ponty), Džo Zavinulu (Joe Zawinul),Viktoru Vutenu (Victor Vuten) kā arī muzikālie eksperimenti projektā Tribal Teach radīja Skota Hendersona autoritāti mūsdienu džeza un blūza pasaulē.

(Rakstu sagatavoja Ģirts Pavēnis un Artūrs Kutepovs)

Scott-Henderson-1 (1)Skots Hendersons (Scott Henderson) ir dzimis1954.gadā Dienvidfloridā – Rietumu Palmu Pludmalē (West Palm Beach, Florida) ASV. Viņa jaunība pagāja blūzroka uzplaukuma periodā un Skota Hendersona muzikālā gaume veidojās tādu muzikālo autoritāšu, kā rokgrupas Led Zeppelin, rokmūziķa Džeimsa Brauna (James Brown), blūzroka ģitāristu Džefa Beka (Jeff Beck), Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix), Ričija Blekmūra (Ritchie Blackmore), Alberta Kinga (Albert King) un Badija Gaja (Buddy Guy) ietekmē. Pēc pamatskolas beigšanas Skots Hendersons devās uz Losandželosu, kur ieguva klasiskās ģitāras spēles izglītību Ģitāras Tehnikas Institūtā (“Guitar Institute Of Technology”). Jauno un talantīgo ģitāristu pamanīja slavenais komponists, pianists un aranžētājs Čiks Korea. Sekoja uzaicinājums spēlēt Chick Corea Elektric Band , pēcāk ar Džefu Berlinu (Jeff Berlin) un Žanu Luku Ponti (Jean-Luc Ponty) projektā „Players”. Vēl četrus gadus Skots Hendrersons spēlē kopā ar Džo Zavinulu (Joe Zawinul) grupā Weather Report. 1984.gadā Skots Hendersons kopā ar basģitāristu Geriju Vilisu (Gary Willis) dibina grupu Tribal Tech. Šajā sastāvā ir iznākuši 10 albumi, kuri sāk nest slavu Skotam Hendersonam kā pasaules klases ģitāristam un komponistam. 80.gadu beigās viņa vārds arvien biežāk parādījās muzikālajos preses izdevumos dažādu profesionālo ģitāristu sarakstos. 1991.gadā žurnāls Guitar World Skotam Hendersonam piešķīra labākā džeza ģitārista statusu un līdzīgu nomināciju 1992. gada janvārī pēc lasītāju vērtējuma piešķīra žurnāls Guitar Player. 1994.gadā Skots Hendersons izlaida savu pirmo solo albumu “Dog Party”, kurā atgriezās pie blūza stila. Šis darbs tika atzinīgi novērtēts gan no klausītāju, gan mūzikas kritiķu puses. Žurnāls “Guitar Player” to atzina kā labāko 1994.gada blūza albumu. Otrais Skota Hendersona blūza albums ar leģendārās vokālistes Telmas Hjūstonas (Thelma Houston) piedalīšanos iznāca 1997.gada aprīlī. Arī šis ieraksts izpelnījās augstus novērtējumus vadošo džeza un ģitāras žurnālu vidū. Bez tā Skots Hendersons kopā ar slaveno basģitāristu Viktoru Vutenu (Victor Wooten) un bundzinieku Stīvu Smitu (Steve Smith ex – Journey) radīja trio Vital Teach Tones, kura ietvaros ierakstīja divus albumus. “Well To The Bone“ uz doto brīdi bija trešais Skota Hendersona soloabums, kurš pēc mūzikas kritiķu atzinuma skaitās pats nopietnākais un pilnvērtīgākais darbs. Šis albums tapa ierakstīts kopā ar bundzinieku un vokālistu Kirku Kovingtonu (Kirk Kovington) un basģitāristu Džonu Hamfri (John Humphrey). Šie mūziķi ir Skota Hendersona koncerttūru dalībnieki un šis trio ar panākumiem uzstājies gan Ziemeļ, gan Dienvidamerikā, Eiropā, Japānā un Krievijā izpildot Skota Hendersona soloalbumu kompozīcijas, gan arī tos skaņdarbus, kurus ierakstījis Tribal Teach sastāvā. Ja pēdējajā viņš spēlē džezroku – sarežģītu un nopietnu, tad savos soloalbumos Skots Hendersons atpūšas un uzjautrinās. Tajos dominē blūzs ar lielu džeza piedevu, tendētu uz humoru un visādiem jokiem. Priekšstatam var ieteikt noklausīties skaņdarbu «Hillbilly in the band» no albuma „Live”. 

https://www.youtube.com/watch?v=QiHqZOVrUj0

Skota Hendersona radošā personība atrod savu piepildījumu ne tikai mūzikas ierakstos. Par savu ģitāras spēli Skots Hendersons stāsta, ka nekad nav speciāli strādājis pie savas tehnikas, ka nemāk ātri spēlēt ar labo roku un visādos veidos cenšas atvieglot sev dzīvi izmantojot kreisās rokas tehniku, lai nospēlētu ātrākas pasāžas. Kā viņš pats par sevi saka: “Tas, kas man nekad nav izdevies, tad tā ir solo ģitāras spēle – apgūt skaņas radīšanas tehniku un iedziļināties ģitāras spēlē tik dziļi kā Miks Gudriks (Mick Goodrick), Džo Diorio (Joe Diorio), Tedijs Grīns (Ted Greene) un citi. Es apbrīnoju viņus, bet pats nekad to neesmu darījis. Protams, es cenšos pilnveidoties, tomēr lielākā daļa mana laika aiziet spēlējot kopā ar citiem mūziķiem”.  Uz jautājumu: “Kā ir mainījusies jūsu attieksme pret ģitāras spēli kopš Tribal Teach pastāvēšanas pirmajām dienām?” tiek sniegta atbilde:

“Tagad mani daudz mazāk uztrauc spēles tehnikas pilnveidošana. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka esmu atgriezies pie savām blūza saknēm. Ja mūzika labi skan un izraisa īpašas sajūtas, tad tas ir daudz svarīgāk, nekā viss pārējais. Kad mēs tikko sākām ar Tribal Teach mani ļoti uztrauca spēles tehnika. Pašlaik tā mani uztrauc vismazāk. Ja vēl ir gadījies, ka tajā es esmu sasniedzis pilnību, tad tā ir tikai veiksme.”

Kad Skots Hendersons mācījās skolā, un studēja klasisko mūziku, viņa tā laika dziesmas atgādināja Vīnes klasiķu daiļradi. Vēlāk, studējot džeza klasiku, viņa muzikālie sacerējumi līdzinājās piecdesmito gadu džeza meinstrīma standartiem. Tomēr šie rezultāti Skotu Hendersonu neapmierināja, jo viņa īstenā pieķeršanās bija roka un blūza mūzikai. Savu īsto aicinājumu viņš atrada studējot džezroka mūziku, tādu kādu spēlēja Džo Zavinuls (Joe Zawinul), ar kuru vēlāk Skots Hendersons strādāja ne vienu vien gadu. Pats Skots Hendersons par savu iepazīšanos ar mūziku stāsta:

“Es visu vienmēr darīju otrādi. Sāku klausīties roka ģitāristus Džimiju Peidžu (Jimi Page) , Ričiju Blekmūru (Ritchie Blackmore), Džimiju Hendriksu , pirms biju izdzirdējis blūza ģitāristus Albertu Kingu (Albert King), Albertu Kolinsu (Albert Collins) un Madiju Vatersu (Muddy Waters). Tas pats notika ar džezu. Es klausījos Čiku Koreu, Džo Zavinulu un Herbiju Henkoku (Herbie Hanckok), bet nebiju dzirdējis saksafonistu Čārliju Pārkeru (Charlie Parker). Tādēļ es atgriezos atpakaļ džeza mūzikas vēsturē un sāku klausīties daudz agrākus džeza ēras ierakstus. Es kļuvu par īstu bībopa fanātu, sevišķi Mailsa Deivisa un Veina Šortera (Wayne Shorter) grupai. Tā rezultātā mana mūzika kļuva daudz elastīgāka. Šobrīd man vissvarīgāk ir spēlēt tādu mūziku, kuru mūziķi rada uz vietas. Par to man ir kļuvis džezs. Es gribu dzirdēt, kā viens mūziķis spēlē tieši to tādēļ, ka otrs pirms tam ir nospēlēja kaut ko citu. Tā ir savstarpējā komunikācija mūzikas valodā.” Atbildot uz jautājumu, vai viņam patīk Rikijs Mārtins (Ricky Martin), Skots Hendersons sniedza šādu atbildi: “Es zinu, ka tas ir jauns pop fenomens, bet man nav radio, tādēļ es viņu neesmu dzirdējis. Es cenšos, cik vien tas ir iespējams palikt izolēts no šīs pasaules. Reizēm es mūzikas klubos kaut ko dzirdu un dažas lietas no jaunās deju mūzikas man patīk. Tomēr visbiežāk populārā mūzika man nepatīk. Nesen es noklausījos jauno ģitārista Džefa Beka (Jeff Beck) albumu un tas man ļoti iepatikās. Kaut kādā mērā es viņam piekrītu, ka ejot uz deju klubiem un dzirdot hip-hop mūziku, rodas vēlme kādas no šīm tēmām nospēlēt uz ģitāras, jo dažas no tām patiešām ir tumšas un interesantas. Bet es nevaru ciest saldos motīvus, kur ir tik daudz mažora septakordu. Populārajā mūzikā to ir pārāk daudz, un tie man neiet pie sirds.”

Tāds ir Skots Hendersons, viņa iekšējā pasaule, kas atspoguļojas mūzikā. Viņš joprojām aktīvi muzicē.  Līdz 2019. gadam viņam ir ieskaņoti 17 soloalbumi, un viņš pats piedalījies vēl 18 citu izcilu mūziķu ierakstos, tādos kā Džo Zavinuls, Čiks Korea, Žans Luks Ponti un citu. Laiks ir pierādījis, ka viņa vārds ir ļoti nozīmīga autoritāte daudziem mūsdienu ģitāristiem.

https://www.discogs.com/it/artist/720148-Scott-Henderson-2

(Rakstam izmantotas intervijas ar S.H. internetā, Skota Hendersona mājas lapa u.c. brīvi pieejami informācijas avoti)

Posted in Džezs ārzemēs, Ģitāra džezā un ārpus tā, Intervijas, Mūziķi, Raksti, Stīgu instrumenti Tagged (Scott Henderson), Čiks Korea, Guitar Institute Of Technology, James Brown, Skots Hendersons Leave a comment

Visu mīlētāju dienā “Lielais dzintars” piedāvā romantiska džeza koncerta tiešraidi

Vanadzinsh_16pret9Visu mīlētāju dienā, kad amerikāņi nosūta miljardiem pastkartīšu, itāļi viens otram dāvā
saldumus, japāņi sacenšas par skaļāko atzīšanos mīlestībā, bet francūži iecerētajiem velta
mīlestības vēstules, Liepājas koncertzāle aicina saviem mīļotajiem dāvāt dārgāko — kopā
pavadītu laiku. 14. februārī plkst. 18 vakarā tiešraidē no koncertzāles “Lielais dzintars” izskanēs
romantisks džeza mūzikas koncerts, kurā Kristapa Vanadziņa trio atskaņos programmu no
gaidāmā albuma “Mīlestības dārzs ir aizaudzis”.

Kristaps Vanadziņš ir viens no spožākajiem Latvijas mūsdienu džeza pianistiem, kurš
mūzikas telpā atgriezis arī džeza trio sastāvus. Vanadziņa džeza ansambļu repertuārā vienmēr
saplūst vairāki žanri, spēlētajās kompozīcijās saklausāmi neparasti harmoniski risinājumi un
radošas novitātes.
Trio jaunās programmas vēstījums ir par dzīves lielajiem un maģiskajiem notikumiem –
mīlestību, visuma likumiem un Dieva mīlestību pāri visam. Tie ir Kristapa Vanadziņa oriģināldarbi,
kas tapuši vairāku gadu garumā. Jaunās koncertprogrammas vinila plate “The Love Garden has
Overgrown” (“Mīlestības dārzs ir aizaudzis”) tiks izdota neatkarīgās džeza un improvizētās mūzikas
izdevniecības “Jersika Records” paspārnē un tās prezentācija norisināsies 2021.gada pavasarī.
“Dzīvesprieks – tā ir enerģija, ko vari radīt pats. Man šķiet, ka mūzikai vajag cilvēku aizraut,
iepriecināt. Tas ir mans piegājiens mākslā – radīt prieku!” par paša radīto mūziku saka pianists un
komponists Kristaps Vanadziņš.
Kristapa Vanadziņa trio sastāvā muzicē vieni no mūslaiku Latvijas spilgtākajiem džeza
mūzikas pārstāvjiem – komponists un pianists Kristaps Vanadziņš, sitaminstrumentālists Rūdolfs
Dankfelds un kontrabasists Jānis Rubiks. Mūziķu paustās filozofijas trīs fundamentālie stūrakmeņi
ir saspēle, kompozīcija un radīšana, kas kalpo par pamatu ansambļa individualitātei un kopējai
idejai. Trio izceļas ar dzidru un niansētu skaņu, kas mijas ar tradicionālajiem saspēles paņēmieniem
(swing, afro-influence) un Jaunās pasaules vēsmām (rubato, akadēmiskā un Skandināvu mūzika).
Mūzikā atrodama gan kreolu, gan Āfrikas un vudū ietekme, kas tiek jaukta ar Eiropas
impresionismu, Skandināvu un mūziķu pašu izcelsmes vietas skanējumu un tradicionālo mūziku.
Raksturīgi koncertsērijai “Personīgi” autorvakaru pavadīs mūziķu stāsti par iedvesmas
avotiem skaņdarbu tapšanā un dzīvi mūzikā.
Tiešraides biļetes cena vienai mājsaimniecībai — 3 eiro iepriekšpārdošanā, 5 eiro pasākuma
dienā. Iegādājoties biļeti, pircējs saņems tiešraides kodu, kuru varēs izmantot, lai skatītos koncertu.
Tiešraidi varēs vērot “Biļešu Paradīzes” vai “Lielā dzintara” mājas lapā, uzspiežot uz koncerta
nosaukuma.
Koncertu ar Liepājas pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu rīko SIA “Lielais
Dzintars”. Koncerts 1 daļā, norises ilgums: aptuveni 1 stunda 15 minūtes. Plašāka informācija par
tiešraides koncertu pieejama mājas lapā www.lielaisdzintars.lv.

Posted in Koncerti, Mūziķi, Pasākumi, Taustiņinstrumenti, Tiešraides Tagged Jānis Rubiks, Jersika Records, Kristapa Vanadziņa trio, Kristaps Vanadziņš, Rūdolfs Dankfelds, The Love Garden has Overgrown, Visu mīlētāju diena Leave a comment

Daži fakti par basģitāras spēles vēsturi Latvijā

Basģitāras spēles tradīcijas Latvijā ir cieši saistītas ar populārās mūzikas vēsturi. Tās ir izgājušas savu ciklisko attīstības ceļu no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, līdz pat mūsdienām, radot savus basa spēles meistarus, kuru vārdi uz mūžīgiem laikiem paliks Latvijas populārās un džeza mūzikas vēsturē. No vecās paaudzes spilgtākajiem basģitāristiem, kuri savu karjeru sākuši divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, ir jāmin Boriss Bannihs, Ivars Galenieks, Jevgēņijs Ščapovs, Zigmunds Žukovskis, Oļegs Grišins, Eduards Glotovs, Guntis Vecgailis, Andris Lūkins, Niks Matvejevs, Oskars Sproģis, Jurijs Širokovs, Aleksandrs Sircovs un Ivo Stankevičs.  Savukārt no jaunās paaudzes mūziķiem, kuri sevi parādījuši kā lieliskus basa meistarus divdesmit pirmajā gadsimtā, ir jāmin Edvīns Ozols, Andrejs Orlovs, Staņislavs Judins, Toms Poišs, Roberts Rasa, Valters Sprūdžs, Sintija Grigorjeva un citi.

(Rakstu sagatavoja Ģirts Pavēnis)

bannihs

Basģitāra Latvijā jeb, precīzāk izsakoties, Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā parādījās ar pirmajiem amatieru mūzikas ansambļiem, kuri mēģināja spēlēt rokmūziku. Padomju laikā Komunistiskās partijas attieksme pret rokmūziku bija izteikti negatīva. Sākotnējā periodā tā rokmūziku ignorēja un izturējās pret to, it kā tā vispār neeksistētu. Sākot no 1957. gada rokmūzika tika kategoriski nosodīta presē. Nosodījumi tiek veikti asi kritiskā un satīriskā veidā, piemēram, 1958. gadā laikraksta “Padomju Jaunatne” 256. numurā publicēta Rietumu populāro mūziku izsmejoša karikatūra par rokmūzikas koncertu, kurā vokālistu vietā dziedot suņi. Rokmūzikas klausītāji tiek dēvēti par stilīgajiem (Salovs, 1958). To dzīvesveids asociēts ar dīkdienību, ultramodernu apģērbu, lamu vārdu lietošanu. Tomēr to varēja klausīties rietumvalstu radiostacijās. Reizēm Padomju režīmam nevēlamā Rietumvalstu populārā mūzika tiek asociēta ar džezu, savukārt rokenrols visbiežāk tiek atspoguļots kā deja, ignorējot pašu mūziku. Rokmūzikas ignorēšanas posmu var iedalīt sīkāk: rokenrola kā dejas nosodīšanas apakšposmā (1957-1959), kad rokenrols tiek pieminēts 12 publikācijās, un pilnīgā rokmūzikas ignorēšanas apakšposmā (1959-1962), kad laikraksts “Padomju Jaunatne” par rokmūziku neraksta neko (Jaunais, 2017).

Tomēr sabiedrības rīcībā, nelegālā veidā ar jūrnieku un “pagrīdes tirgoņu”, jeb kā toreiz tos dēvēja “spekulantu” palīdzību Latvijas Padomju Sociālistiskajā republikā (LPSR) nonāca rokmūzikas skaņu ieraksti vinila plašu formātā. Tās tika pavairotas, sākotnēji ar lietotu rentgena plastikātu palīdzību, vēlāk parādoties pirmajiem lenšu magnetafoniem – pārskaņotas lentās, kuras par lielu naudu tika plašākai auditorijai. Pirmām kārtām tie bija grupas “The Beatles” mūzikas ieraksti, Elvisa Preslija (Elvis Presley), “The Everly Brothers”, “The Rolling Stones” un daudzi citi tā laika populārās mūzikas pārstāvji. Šī mūzika jau kapitālisma un brīvā tirgus sistēmas valstīs bija atstājusi milzīgu ietekmi uz jauniešu prātiem (Luhaers, 2017).

Loģiski, ka noslēgtajā, cenzūras pārvaldītajā padomju sistēmā tās ietekme bija tikpat graujoša, un ņemot vērā “aizliegtā augļa” sindromu, iespējams, ka vēl spēcīgāka. Un likumsakarīgi, ka daudzi padomju jaunieši vēlējās arī spēlēt šo “aizliegto” mūziku. Jāņem vērā, ka elektriskās ģitāras, basģitāras, pastiprinātāji vispār nebija pieejami. Nebija arī iespējams apgūt šo instrumentu spēli mūzikas skolās, jo nebija ne mācību programmas, ne arī attiecīgu skolotāju. Jaunieši paši centās izgatavot šos instrumentus, izmantojot pieejamos līdzekļus un radošu pieeju. Basģitāru korpusus reizēm izgatavoja no tualetes poda vākiem, stīgām izmantoja klavieru stīgas un skaņu noņēmējus izgatavoja no telefona klausuļu magnētiskajiem uztvērējiem (Rezņiks, 2017).

Kā stāsta grupas “Pērkons” mūziķi – brāļi Leons un Juris Sējāni, viņi jaunībā pētījuši Pola Makārtnija (Paul MaCartney) fotogrāfijas, rēķināja viņa auguma garumu un pēc tā aprēķināja bildē redzamās basģitāras proporciju apjomu, lai saprastu instrumenta izmērus. Pēc tam tika mēģināts matemātiski aprēķinātas ladu atrašanās vietas uz grifa. Savukārt, lai šīs adaptētās klavieru stīgas varētu ieskandināt, bija nepieciešams pielietot spēcīgu attaku. Lai pasargātu pirkstus no asiņošanas, basģitāristi tos notina ar izolācijas lentēm. Šie pašdarinātie instrumenti visbiežāk bija ļoti nekvalitatīvi, slikti skanoši un grūti spēlējami. Turklāt arī paši mūziķi parasti spēlēja slikti (Luhaers, 2016.).

Grūti laiki jaunajai roka kustībai sākās 1965. gadā pēc skandalozās jaunatnes  manifestācijas toreizējā Planetārija priekšā grupas “Melody Makers” aizliegtā koncerta dēļ. Lai iegrožotu un kontrolētu augošo jaunatnes enerģiju, tika ieviestas dažādas tarifikācijas skates. Ansambļiem obligāti bija jāreģistrējas Estrādes orķestru birojā. Savukārt, lai tiktu reģistrēti, jābūt piederīgiem kādai oficiālai padomju organizācijai, jāapstiprina repertuārs, kurā 70 procentiem bija jābūt padomju komponistu dziesmām. Pārējās dziesmas drīkstēja būt radītas sociālistiskajās ārzemēs. Mūzikas skolu audzēkņi nedrīkstēja spēlēt un uzstāties ārpus skolas. Piemēram, mūziķis Marks Opeskins šī iemesla dēļ bija spiests uzstāties parūkā un saulesbrillēs. Par spēlēšanu bez oficiālas atļaujas pirmajā reizē draudēja naudas sods, bet otrajā reizē – jau aparatūras konfiskācija un pat apsūdzība nelegālas sabiedriskās organizācijas izveidošanā. Taču šie radikālie ierobežojumi nespēja mazināt rokmūzikas spēku un kavēt tās attīstību. Joprojām radās jaunas rokgrupas, un mūziķu goda lieta bija šīm prasībām nepakļauties. Pienāca hipiju laiks, mainījās mode un no štatņiku bramanīgās sterilitātes nekā vairs nepalika – jaunatnei cieņā bija pinkaini mati, bārdas un ūsas, košas kļošenes, puķaini krekli un rūtainas žaketes. Arī mūzika kļuva smagāka un spēcīgāka – savu ietekmi atstāja Džimijs Hendrikss (Vāvere,1989).

Tika izdomāti dažādi noteikumu apiešanas ceļi. Reizēm “dzimšanas dienas svinībām” tika noīrētas kafejnīcas, kurās patiesībā notika koncerti. Arī Mākslas akadēmija bija labvēlīgi noskaņota, un Jaungada balles tajā ar labāko grupu līdzdalību bija prestiža pasākums izmeklētākajai centra publikai. Iecienītas bija vairāku grupu rīkotās kopīgās uzstāšanās.  Par vienu no nozīmīgākajiem rokmūzikas pasākumiem 1969. gadā tiek uzskatīts koncerts “Dinamo” sporta namā. Kā apgalvo mūziķis Marks Opeskins: “Tajā tika izlauztas sešas durvis, izsisti astoņi logi, salauzti 156 krēsli,   izdzertas neskaitāmas alkohola pudeles un izpīpēts kilogramiem plana (mūsdienās vairs nenosakāmas izcelsmes smēķējamās augu izcelsmes narkotikas)”.  Savukārt pēc līdzīga pasākuma Jelgavā – Lauksaimniecības akadēmijā – no darba tika atlaisti vairāki tā organizētāji (Luhaers, 2016).

Ar laiku padomju varas iestādes saprata, ka cīnīties pret rokmūzikas popularitāti ir bezcerīgi un nolēma mainīt taktiku. Tika nolemts pārņemt kontroli pār populārās mūzikas kustību un tika attīstīta vietējā populārā mūzika. 1969. gadā iznāca pirmā komponista Raimonda Paula skaņuplate “Tev mana labā”, cerībā novērst jaunatnes aizraušanos ar Rietumu mūziku. Tika dibināti estrādes ansambļi, kuru repertuārs tika stingri kontrolēts. Tos oficiāli dēvēja par VIA (vokāli instrumentālais ansamblis). Šis virziens jau bija sācies līdz ar Raimonda Paula darbības sākumu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Latvijas Radio Estrādes ansamblim no ārzemēm tika sagādāti kvalitatīvi mūzikas instrumenti, to skaitā arī basģitāras.  Pirmās rokgrupas, kuras Latvijā radās spontāni, rietumu popmūzikas iespaidā mēģināja savus instrumentus pagatavot pašas. Tomēr pamazām basģitāras kļuva pieejamas arī Padomju Latvijā. Tās bija no Čehoslovākijas importētās mūzikas instrumentu fabrikas “Jolana” preču klāsta, Vācijas Demokrātiskajā Republikā ražotās “Musima”, un Bulgārijas Tautas Republikā ražotās “Orpheus” basģitāras. Vēlāk jau Padomju Savienībā ar sociālistiskā darba varoņa ordeni apbalvotā mūzikas instrumentu fabrika sāka ražot “Ural” basģitāras, tomēr jāatzīst, ka šo instrumentu kvalitāte nebija augsta, turklāt arī stīgas bija milzīgs deficīts. Latvijā parādījās meistari, kuri paši izgatavoja pietiekami kvalitatīvus mūzikas instrumentus. Starp tiem ir jāmin tā saucamais “Polkovņiks” (Pulkvedis), kurš taisīja kopijas no rietumos ražotajiem mūzikas instrumentiem (ģitārām un basģitārām). Diemžēl šī meistara patiesā identitāte vairs nav noskaidrojama, jo ziņas par viņa izcelsmi līdz mūsdienām nav saglabājušās.

Viena no pirmajām vērā ņemamajām roka apvienībām bija grupas “Eolika” sākotnējais sastāvs, kuru Boriss Rezņiks dibināja 1966. gada martā. Šī grupa bija vienīgā, kurā darbojās tikai konservatorijas studenti, augstā līmenī izpildot daudzbalsīgos grupas “Beach   Boys” skaņdarbus. Tajā laikā jau bija parādījušies basģitāristi, kuri savu instrumentu pārvaldīja diezgan labi. Pirmais grupas “Eolika” basģitārists bija Jurijs Kuzminovs, kurš pēc izglītības bija čellists. Kā stāsta pats komponists, basa partijas tika veidotas pēc divām koncepcijām. Mācoties ārzemju dziesmas, tās tika “noceltas” pēc dzirdes, klausoties ierakstus. Savukārt vēlāk, kad Boriss Rezņiks sāka rakstīt oriģinālmūziku, viņš izrakstīja notīs tikai atsevišķus basa gājienus, jo pārējo basģitāristi paši sacerēja pēc dziesmas harmonijas principiem un ritma stilistikas (Rezņiks, 2017).

Rajonos notika tā saucamās “Deju orķestru un vokālo instrumentālo ansambļu skates”, kur mūziķu grupas tika tarificētas un stingri vērtētas. Pastāvēja trīs kategorijas, pirmā, kura ļāva muzicēt visā republikā  – “koncertkategorija”, otrā ļāva muzicēt rajonā, savukārt trešā atļāva spēlēt savā ciematā un ģimenes svinībās. Katra kategorija vēl dalījās trīs līmeņos, A, B un C. Ja šie noteikumi tika pārkāpti, tad ansambļa vadītāji saņēma disciplinārsodu. Katrā nākamajā skatē ansambļiem bija iespēja celt kategoriju. Šajās skatēs reizēm tika nominēti labākie basģitāristi. Pārlasot tā laika presi, var secināt ka atlase bija diezgan stingra. Arī populārās mūzikas festivālā “Liepājas dzintars” līdzās citām kategorijām pastāvēja nominācija “labākais basģitārists”. Kā stāsta dalībnieki, mūziķiem patika šīs “sacensības”, un tās veicināja spēles kvalitātes celšanos. Pirmais vērā ņemamais basģitārists bija Boriss Bannihs, kurš spēlēja Raimoda Paula vadītajā estrādes ansamblī “Modo” un džeza grupās “2R” un “2B”. Lielākā daļa basģitāristu bija entuziasti, kuri sava instrumenta spēli apguvuši pašmācības ceļā. Labu basģitāristu trūka. Kad tika nolemts dibināt profesionālu grupu radio vajadzībām, ar Uldi Marhileviču, Hariju Bašu un Aivaru Hermani, tad atrast labu bundzinieku un basģitāristu bija problēma. Aivars Hermanis stāsta, ka: “Mūziķu tehniskais līmenis tajos laikos nebija pārāk augsts, jo ritmisko mūziku skolās nemācīja, profesionālus instrumentus un aparatūru nopirkt nevarēja, informāciju par mūziku otrpus “Dzelzs priekškara” PSRS nebija pieejama. Atsevišķiem mūziķiem bija ļoti labs līmenis, bet to skaits nebija pietiekošs, lai apmierinātu pieprasījumu profesionālos un pusprofesionālos ansambļos un orķestros”  1984.gadā kādā no kārtējās skates fināliem Zigmārs Liepiņš saka: “Par basģitāristiem atsevišķi ir runāt grūti, jo basģitāra nav soloinstruments. Toņa veidošanas un muzikālās izpratnes ziņā pārāks bija Nikolajs Matvejevs (Sīpoli)”  (Padomju Jaunatne nr.149.)

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_paja1984n149|article:DIVL216|query:bas%C4%A3it%C4%81ristiem|issueType:P

Savukārt 1992.gada konkursā Latvijas televīzijā tika dalītas balvas “Raimondi”, tad tika publicēts arī labāko tā brīža labāko basģitāristu saraksts:

1.Eduards Glotovs   184   (Remix, Corpus, Liepājas kvartets, Credo)

2.Ilvars Zālītis          70     (Jauns mēness, K.Remonts, Lādezers)

3.Andris Alviķis        38    (Vecās mājas)

4. Andris Lūkins       36   (Odis)

5.Viktors Zeļenkovs 34   (Odis)

6/7 Armands Cālītis, Juris Riekstiņš 30 (Linga, K.Remonts)

8. Guntis Vecgailis      24  (Opus pro)

9.Ēriks Balodis            18    (Diskomforts)

10.Aleksandrs Sircovs  14 (Rebel)

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_lajn1992n037|article:DIVL354|query:BASGIT%C4%80RISTI%20Z%C4%81litis|issueType:P

Profesionālās izglītības iespējas Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, lai apgūtu basģitāras spēli, nebija vispār. Kā stāsta Zigmunds Žukovskis, tad viņš basģitāru sāka spēlēt Rīgas 6. vidusskolas ansamblī, jo pirms tam “ansamblī nebija basģitārista”. Pēc tam viņš sāka mācīties Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā, kur varēja apgūt tādu profesiju, kā “Estrādes ansambļa vadītājs”. Pēc tās absolvēšanas Zigmunds Žukovskis saprata, ka ir nepieciešamas nopietnākas studijas. Diemžēl tādu iespēju nebija vispār. Viņš mēģināja mācīties privāti pie basģitārista Borisa Baniha, kurš tobrīd bija ļoti slavens. Pēc tam sekoja braucieni uz Maskavu pie leģendārā basa pedagoga Anatolija Soboļeva (Анатоли Соболев). Tās arī bija visas izglītības iespējas. Interneta nebija, dabūt metodiskos mācību materiālus un notis bija ļoti problemātiski. Tādēļ viss, ko viņš līdz 1990. gadam apguva, bija rūpīgas pašmācības un prakses rezultāts.  Paralēli notika muzikālā darbība dažādos ansambļos, tādos kā “Eolika”, “Krasts”, “Mitrokhin Masterband” un, protams, leģendārā sadarbība ar izcilo latviešu džeza saksofonistu Raimondu Raubiško, kura ilga piecus, sešus gadus. 1990. gadā viņš iestājās Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības augstskolā, kur viņš kopā ar Tāli Gžibovski saprata profesionālās izglītības problēmu. Ar Akadēmijas atbalstu viņi izveidoja šo populārās un džeza mūzikas izglītības programmu. Likumsakarīgi sekoja arī turpmākās studijas ar maģistra un doktora grādu iegūšanu (Žukovskis, 2016).

Pirmā profesionālā mācību iestāde Latvijā, kur varēja apgūt basģitāras spēli, bija 100. vidusskola Rīgā, no 1994. gada. Savukārt 1997. gadā dibinātajā Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības akadēmijā tika nodibināta Populārās un džeza mūzikas nodaļa, kur pirmo reizi Latvijas vēsturē varēja apgūt arī basģitāras pedagoga specialitāti. Šobrīd Latvijā basģitāras spēli var apgūt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Rīgas Doma Kora skolā, Ventspils, Liepājas, Jelgavas, Cēsu mūzikas skolās un citur.

Interesants fakts ir tāds, ka vairākās Latvijas mūzikas grupās, neatkarīgi no spēlētās mūzikas stilistikas, tieši basģitāristi ir bijuši grupas vadītāji, mūzikas autori un reizēm pat arī vokālisti. Šeit ir jāmin Niks Matvejevs no grupas “Sīpoli”, Guntis Vecgailis no grupas“Dexter”, Ingus Baušķenieks no grupas “Dzeltenie Pastnieki”, Laura Ziemele no grupas “Sirke”, Jānis Grodums no grupas “Līvi” un citi.

Informācijas avoti:

  1. Jaunais, R. (2017). Rokmūzikas recepcija Latvijā (1957-1985). JVLMA (nepublicēts promocijas darbs)
  2. Luhaers, K. (2016). Sešdesmitie.Sākums. filmu triloģijas 1.daļa, ScreenVision, orģināls – LTV arhīvā.
  3. Luhaers, K. (2017). Septiņdesmitie.Spožums un posts.filmu triloģijas 2.daļa, ScreenVision, orģināls – LTV arhīvā.
  4. Rezņiks, Boriss (2017). (grupa Eolika) Intervija veikta 6.06.2017, Rīgā, orģināls – autora arhīvā
  5. Salovs,V. (1958. 2.septembris). Tādā pasākumā neviens nevar būt vienaldzīgs. Padomju Jaunatne, 26.
  6. Vāvere, K. (1989). Latviešu roks. Sešdesmitie gadi, pieejams: http://old.hipiji.lv/content/view/599/376/
  7. Žukovskis, Zigmunds (2016). (grupa Eolika u.c.) Interviju veica A.Orlovs 17.01.2016. Rīgā.
  8. Periodika.lv
Posted in Aktualitātes, Džezs Latvijā, Ģitāra džezā un ārpus tā, Grupas, projekti, Intervijas, Mūziķi, Raksti, Sitaminstrumenti, Stīgu instrumenti Tagged 9.60, Aleksandrs Sircovs, Aleksandrs un Roberts Airapetjani, Andrejs Orlovs, Artēmijs Troickis, Atlantic, Avots, Boriss Bannihs, Boriss Rezņiks, Dreamers, Dzintara lelles, Eduards Glotovs, Edvīns Ozols, Einārs Raibais, Eolika, Experimental Model, Gunārs Šimkuss, Ivars Galenieks, Jevgēņijs Ščapovs, Jokers, Juniors, Jurijs Kuzminovs, Jurijs Širokovs, Juris Sējāns, Katedrāle, Marks Opeskins, Mārtiņš Brauns, Melody Makers, Mitrokhin Masterband, Natural Product, Oļegs Grišins, Roberts Rasa, Rock’n’Roll Revival Show, Savējie sapratīs, Sešdesmitie. Sākums, Sintija Grigorjeva, Staņislavs Judins, Toms Poišs, Valters Sprūdžs, Vladimir Boldirev, Vladimirs Smirnovs, Zigmunds Žukovskis 2 Comments

Ella Fidžeralda un sketa dziedāšanas tehnika

Tuvākajā laikā publicēsim rakstu sēriju par izciliem džeza mūziķiem, kuri atstājuši lielu ietekmi uz jauno mūziķu paaudzi. Otrais raksts ir par amerikāņu dziedātāju Ellu Fidžeraldu un sketa dziedāšanas manieri. Rakstu sagatavoja Aļona Devjatņikova.

ella          Ella Fidžeralda, īstajā vārdā Ella Džeina Fidžeralda (no angl. Ella Jane Fitzgerald) piedzima 1917. gada 25. aprīlī ASV, Virdžīnijas pavalstī  Ņūportņūsā . Kad Ellai Fidžeraldai bija 4 gadi, viņas tēvs ģimeni pameta. Drīz pēc tam, kopā ar māti un patēvu, viņa pārcēlās uz Ņujorku , kur viņa sāka mācīties dziedāt un dejot Betānijas Āfrikāņu metodistu baznīcā . Dejām viņa deva priekšroku. 1932. gadā, drīz pēc tam, kad viņa sāka strādāt par dejotāju, nomira viņas māte. Ella Fidžeralda pārvācās dzīvot uz Hārlemu  pie savas tantes. Viņa mācījās internātskolā, bet 1934. gadā to pameta un dzīvoja Hārlemas ielās. Kādu laiku Ella Fidžeralda strādāja par uzraudzi bordelī. 1934. gada 21. novembrī viņa pieteicās amatieru konkursam Apollo teātrī  uz dejotājas vietu, bet pēdējā brīdī, nepiemērota apģērba dēļ pārdomāja, un pieteica sevi kā dziedātāju. Konkursā Ella Fidžeralda uzvarēja. Tas bija svarīgs notikums viņas dzīvē, jo šajā konkursā viņu pamanīja svinga bigbenda vadītājs Čiks Vebs . Viņš piedāvāja meitenei kļūt par viņa ansambļa solisti, bet ar nosacījumu, ka viņai ir „jāpatīk puišiem no Jēlas universitātes” , kuri bija uzaicinājuši orķestri spēlēt deju pasākumā. Nosacījumu viņa izpildīja, un tas arī kļuva par Ellas Fidžeraldas dziedātājas karjeras sākumu šajā ansamblī. Drīz vien kļuva skaidrs, ka meitenei ir neparasta balss un spēja ātri iemācīties populāras dziesmas. 1935.gadā kopā ar Čika Veba grupu viņa ieraksta savu pirmo albumu „Love and Kisses”, kurš ātri iekļuva džeza mūzikas top virsotnēs. 1936. gadā viņa paralēli darbam ar Čika Veba ansambli, kopā ar Tedija Vilsona  ansambli veica ierakstus, aizvietojot dziedātāju Billiju Holideju  un Benija Gudmena bigbendu, aizvietojot dziedātāju Helēnu Vordu . No 1937. gada janvāra līdz februārim Ella Fidžeralda strādāja ar Tedija Hila  ansambli. Atkal sadarbojoties ar Čika Veba ansambli, viņa kļuva slavena ar tādu priekšnesumu ierakstiem, kā „A-tisket A-tasket” (1938) un „Undecided”(1939). Vēl šajā laika posmā tapa tādas slavenas dziesmas kā «Sing Me а Swing Song», «Oh, Yes», «Take Another Guess», «The Dipsy Doodle», un «If Dreams Come True» (1939). Jaunā Ella Fidžeralda ar savu dabiskumu bija spilgtāka par citām sava vecuma vienaudzēm. Bieži vien viņa teica: ”Mana māte man sacīja tā – ja jūti, ka neesi tik skaista kā tavas draudzenes, smaidi biežāk, nekā viņas”.

Ellas Fidžeraldas ceļš uz džeza mūziku bija sarežģīts un ilgstošs. Kaut arī dziedātāja ar prieku imitēja Lūisa Ārmstronga dziedāšanas manieri, sākotnēji viņa vēl nespēja radīt to saturisko džeza „garšu”, kura tik dabīgi viņai padevās nākamajos gadu desmitos. Tomēr pakāpeniski Ella Fidžeralda attīstīja savu dziedāšanas prasmi. Viņa negribēja būt vienkārši dziedātāja, kaut arī vislabākā – citu dziesmu izpildītāja. Viņa gribēja improvizēt pati, būt līdzvērtīga partneriem tajā galvu reibinošajā konkurencē, kurā ik mirkli uguņo ar muzikālām idejām, draudzīgi ķircina un dod mājienus veikt lirisku atzīšanos un agresīvus uzbrukumus, – darīt visu to, ko sevī ietver īsta džeza mūzikas māksla. Par tādu dziedātāju Ella Fidžeralda kļuva 40. gadu vidū, kad viņa apjauta savas mākslinieciskās spējas, kad viņa zināja ko grib un ka viņai ir, ko teikt. Pēc Čika Veba nāves 1939. gadā Ella Fidžeralda sāka vadīt viņa bigbendu. 1942. gada vasarā viņa uzsāka solo karjeru, ieskaņojot gan populāro, gan džeza mūziku. Viņa pievērsās arī balāžu žanram. Laika posmā starp 1944. un 1946. gada janvārī viņa bieži uzstājās ar Ink Spots un Kotija Viljamsa  bigbendiem, kuri viņai spēlēja pavadījumu, vokāliem kolektīviem Delta ritma Boys un Fo kiss. Ella Fidžeralda 1944. gadā izdod skaņuplati «Into Each Life Some Rain Must Fall». Kopā ar Lūisu Džordanu  ieskaņotā skaņuplate «Stone Coid Dead in the Market» tiek pārdota vairāk nekā miljons eksemplāros. 1946. gada novembrī un decembrī Ella Fidžeralda kopā ar Dizija Džilespī  bigbendu devās koncertturnejā uz ASV dienvidu štatiem. Viņa turpināja koncertēt visu 1947. gadu, ieskaitot koncertu Ņujorkā Carnegie Hall koncertzālē septembra beigās. Turnejas laikā ar Diziju Džilespī, Ella Fidžeralda iepazinās ar Reju Braunu , vienu no tā laika labākajiem kontrabasistiem, ar kuru drīz apprecējās. 1947.gadā parādās Ellas Fidžeraldas ieraksts „How high the moon”, kurā viņa demonstrēja savas balss amplitūdu. Tam sekoja slavenā Ellas Fidžeraldas „Mack the knife” versija, kura populārās mūzikas topos pārspēja pašu Frenku Sinatru . D. Uhovs raksta: “Tagad daudzi neticētu, ka, ja nebūtu Ellas mīļās parodijas par Ārmstrongu, tad, iespējams, ka slavenie Kurta Veila  pantiņi ” Mack the knife ” būtu aizliegti ASV , ” Trīs grašu Operas ” kontekstā tie tiešām izklausījās pēc zagļu cinisma idealizēšanas”.

1948. gada sākumā viņa pievienojās ansamblim Illinois Jacquet. 1947. gadā viņa dziedāja trio sastāvā, kuru vadīja viņas vīrs Rejs Brauns, no kura šķīrās 1953. gadā. Trešais trio dalībnieks bija Henks Džons, ar kuru viņa pirmo reizi 1948. gadā apmeklēja Londonu. 1949. gada februārī Ella Fidžeralda sāka sadarboties ar Normana Granza  projektu Jazz at the Philharmonic. Šis projekts atnesa viņai starptautisku atzinību, sevišķi ar džeza pianista Oskara Pītersena  trio, kurā spēlēja arī Rejs Brauns. 1954. gadā Ella Fidžeralda piedalījās pirmajā Ņūportas Džeza Festivālā , kur viņu pavadīja Džons Levis , Džimijs Vūds (Jimmi Woode) un Šadovs Vilsons (Shadow Wilson). Nākamajā dekādē par viņas trio ilgstošiem sadarbības partneriem kļuva Dons Abnejs (Don Abney), Lū Levijs (Lou Levy), Tomijs Flenegans (Tommy Flanagan) un Gazs Džonsons (Gas Johnson). 1956. gadā Ella Fidžeralda pārtrauca sadarbību ar ierakstu kompāniju Decca, lai pievienotos Normana Granza jaunajai kompānijai Verve. Starp viņas pirmajiem ierakstiem šajā kompānijā ir jāmin mūsdienās pazīstamās monogrāfiskās Songbooks sērijas, kurās džeza solisti ieskaņo kāda konkrēta amerikāņu komponista dziesmas. Šajā ciklā, laika posmā no 1956. līdz 1964. gadam tika izdoti šādi ieraksti;

  • Ella Fitzgerald Sings the Cole Porter Songbook (1956)
  • Ella Fitzgerald Sings the Rodgers & Hart Songbook (1956)
  • Ella Fitzgerald Sings the Duke Ellington Songbook (1957)
  • Ella Fitzgerald Sings the Irving Berlin Songbook (1958)
  • Ella Fitzgerald Sings the George and Ira Gershwin Songbook (1959)
  • Ella Fitzgerald Sings the Harold Arlen Songbook (1961)
  • Ella Fitzgerald Sings the Jerome Kern Songbook (1963)
  • Ella Fitzgerald Sings the Johnny Mercer Songbook (1964)

„Es pat nezināju, cik labas ir mūsu dziesmas”,- atzīmēja Airs Geršvins , Džordža Geršvina  brālis un sadarbības komponists – „kamēr ar tām nesāka darboties Ella Fidžeralda”.

Šie 50-tajos gados ieskaņotie albumi ir palikuši kā liecība par amerikāņu mūzikas visproduktīvāko laikmetu. Ella Fidžeralda rūpīgi reproducēja šo komponistu dziesmas, paceļot tās jaunā līmenī un piešķirot tām vēl lielāku muzikālo vērtību.

Šajos ierakstos tika izmantoti arī izcilie Nelsona Ridla  aranžējumi, kuri piesaistīja šai mūzikai miljoniem tādu klausītāju, kuri parasti džezu neklausījās. Pateicoties Ellai Fidžeraldai un viņas pavadošajai grupai (īpaši pianistam Elisam Larkinsam) , amerikāņu mūzikls ieguva patstāvīgu muzikāla veseluma vērtību. Iepriekšējo teātra skatuvju atsevišķu „kroņa numuru” vietā rodas jauns žanrs – dziesmu cikla albums, kura tradīcijas 1967. gadā turpināja grupa The Beatles ar albumu „Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band”.

„1957. gadā tika veikts muzikāls eksperiments – Džordža Geršvina operas „Porgy and Bess” ieraksts, kurā visas vokālās partijas izpildīja tikai divi vokālisti – Ella Fidžeralda un Lūiss Ārmstrongs. Eksperiments izrādījās tik pārliecinošs, ka vēlāk šādā pašā veidā, šo operu ierakstīja Semijs Deivs  un  Karmena Makreja , Rejs Čārlzs  un Klio Leina  un pat leģendārā  grupa When People Were Shorter.

Šie ieraksti padarīja Ellu Fidžeraldu slavenu kā lielisku populāru dziesmu izpildītāju. Tieši Normans Granzs padarīja Ellu Fidžeraldu par pasaulē zināmu mākslinieci, būdams viņas skolotājs, padomdevējs un menedžeris. Normana Granza ierakstu kompānijā Verve viņa veica daudzus ierakstus un turpināja koncertēt trio vai kvarteta sastāvos, kopā ar Oskaru Pītersenu, gan Jazz at the Philharmonic organizētajos, gan neatkarīgi no tās. 60-to gadu vidū viņa bieži sāka uzstāties kopā ar Djuku Ellingtonu, Kauntu Beiziju, džeza ģitāristu Džo Pāsu , joprojām regulāri muzicējot ar Tomiju Fleneganu, Polu Smitu  un Džimmiju Rovlu . 70-tajos gados, kad Ellas Fidžeraldas balss neizbēgami kļuva vājāka, viņa sāka uzstāties un veikt ierakstus duetā ar Džo Pāsa ģitāras pavadījumu. Šī perioda ieraksti izstaro gaišu mieru un nosvērtību. Daļēji tas ir arī Džo Pāsa mierīgās un izsmalcinātās ģitāras spēles manieres nopelns. Tomēr šajos vēlīnajos ierakstos nav gandrīz nekā no padzīvojušu cilvēku nostaļģijas. Viņas balss joprojām saglabāja izaicinoši zēnisko noskaņu”.

Viņa ir apbalvota ar 13 Grammy balvām, no kurām pēdējo viņa saņēma 1990.gadā. Ella Fidžeralda bija  divreiz precējusies. Viņas pirmais vīrs, laika posmā no 1941. līdz 1943. gadam, bija ostas strādnieks  Benijs Kārnegi . Otro reizi, kā jau iepriekš tika minēts,  viņa bija precējusies ar Reju Braunu. Otrā laulība ilga piecus gadus. Dziedātājas balss ar gadiem kļuva toņu niansēs izsmalcinātāka un bagātāka, diemžēl radošo karjeru Ella Fidžeralda bija spiesta pārtraukt veselības stāvokļa dēļ. 1985.gadā viņai nācās atcelt koncertturneju un nekavējoties doties uz slimnīcu, jo Ellas Fidžeraldas plaušās konstatēja šķidrumu. 1986. gada jūlijā viņu atkal hospitalizēja, – šoreiz problēmas bija ar sirdi un bija nepieciešama operācija. 1990.gada Holandes turnejas laikā Ella Fidžeralda atkal nokļuva slimnīcā. 1993.gadā, sakarā ar cukura diabēta ietekmi, viņai nācās  amputēt abas kājas zem ceļgaliem. Ella Fidžeralda nomira miegā, 1996. gada 15. jūnijā, savās mājās Beverlihilzā . ASV prezidents Bils Klintons , uzzinot par slavenās dziedātājas nāvi, teica: “Es esmu dziļi sarūgtināts par Ellas Fidžeraldas nāvi. Tāda talanta līmeņa cilvēka nāve ir milzīgs zaudējums visai džeza pasaulei un visai valstij”.

Viņas nošu partitūras, fotogrāfijas un dokumenti glabājās Bostonas Universitātes bibliotēkā, bet pēc dziedātājas nāves to lielākā daļa nonāca Smitsona institūtā  un Kongresa bibliotēkā. Aptuveni 4500 lapas ar notīm nonāca Losandželosā, Kalifornijas universitātes Mūzikas bibliotēkas speciālajā kolekcijā.

Ella Fidžeralda ir ietekmējusies no tik dažādiem mūziķiem kā trompetists Lūiss Ārmstrongs, saksofonists Čārlijs Pārkers un dziedātājs Dītrihs Fišers-Diskau, kopējot no viņiem muzikālās frāzes. Viņas balss bija ierobežota ar meitenīgu tembru. Šīs nepilnības viņa veiksmīgi kompensēja ar ļoti plašu diapazonu (no D līdz C), kuru viņa virtuozi pārvaldīja ar neizsmeļamu svinga izjūtu. Tas veicināja viņas konkurētspēju virtuozitātē ar labākajiem džeza instrumentālistiem, sevišķi sketa solo dziedāšanā, ar kuru viņa bija īpaši slavena. Ellai Fidžeraldai piemita spēja atdarināt ne tikai citus balss tembrus, tādus kā Lūisam Ārmstrongam un Aretai Frenklinai , bet arī mūzikas instrumentu tembrus. Atšķirībā no apmācītiem dziedātājiem, Ella Fidžeralda spēja parādīt aizlūzumu savā balsī (no D, un uz augšu), kuru viņa mēdza lietot, lai sasniegtu ļoti īpašu izteiksmi skaņdarba kulminācijā. Kā populāro dziesmu interpretētāja, viņa bija ierobežota ar iedzimtu mundruma un prieka sajūtu, tādēļ dziesmās radīt dramatisku un skumju noskaņu viņai tik labi neizdevās. Savukārt viņa bija nepārspējama viegla un izklaidējoša muzikāla materiāla interpretācijā. Iespējams, tieši tādēļ Ella Fidžeralda nekļuva par blūza dziedātāju, jo blūzam raksturīgā traģiskā dzīves ironijas sajūta viņai bija sveša.

Ellas Fidžeraldas aktīvā daiļrades dzīve ilga vairāk kā piecdesmit gadu, kuru laikā viņa piedalījās 200 mūzikas albumu ieskaņošanā un ieguvusi 13 Grammy balvas (ASV mūzikas pasaules augstākais apbalvojums). Pateicoties savai melnādainajai izcelsmei un iedzimtajam talantam, viņa radīja neatkārtojamu, oriģinālu džeza dziedāšanas stilu, kurā dziedātāja ar savu interpretāciju ir tikpat radoša kā mūzikas komponists. Viņas izpildījumā vecās dziesmas iegūst jaunu skanējumu.

Viens no nozīmīgākajiem Ellas Fidžeraldas daiļrades ieguldījumiem džeza mūzikā ir sketa dziedāšanas manieres pacelšana jaunā līmenī. Džeza vēsturiskajos pētījumos ir sastopami šādi sketa termina skaidrojumi:

Skets (Scat) – džeza mūziķu no afroamerikāņu folkloras aizgūta tā saucamā zilbju (bez teksta) dziedāšanas tehnika. Tā sastāv no savstarpēji saturiski nesaistītām zilbēm un skaņu savienojumiem. Džeza mūzikā šis paņēmiens pārveidojās par virtuozu improvizāciju, kurā balss ieguva muzikāla instrumenta lomu. Reizēm šo dziedāšanas manieri sauc par „Instrumentālo dziedāšanu”, kura īpaši raksturīga bībopa stilam.

Vēl – Skets ir džeza dziedāšanas tehnika, kurā tiek dziedātas savstarpēji nesaistītas zilbes improvizējot melodiju. Daži autori uzskata, ka šīs tehnikas saknes meklējamas Rietumāfrikas mūzikā, kur bija izplatīta prakse sitamo instrumentu skaņas pārvērst vokālajā izpildījumā piešķirot raksturīgajiem ritmiem atbilstošas zilbes. Tomēr, pētot agrīnos sketa dziedāšanas ierakstu piemērus, kas ietver brīvu ritma, melodijas un zilbju izvēli, ir ticamāk, ka šī tehnika radusies ASV, kur dziedātāji sākuši ar balsi imitēt džeza instrumentu skaņas. Sketa dziedāšana tika izmantota agrīnajā Ņūorleānas džezā, piemēram, Dželija Rola Mortona  dziesmā Scat song (1938). Slavenākos piemērus radīja Lūiss Ārmstrongs, kura veiksmīgi ierakstītais Heebie Jeebies (1926) nostiprināja viņa džeza dziedātāja pozīcijas. Viņa agrīnie sketa solo izceļas ar virtuozitāti, plašu emociju gammu un tembru dažādību. Lūiss Ārmstrongs aizsāka sketa dziedāšanas modi .

L. Ārmstronga sketa fragments no dziesmas „Hotter than that” (Bradford,2002,515)

skets 1

 

 

 

 

Kā īpašu elementu to izcēla Washboard Rythm Kings savā dziesmā „Every Men for Himself” (1931), kur Baka Frenklina  sketošana bija pielīdzināta atsevišķam ansambļa dalībniekam un viņš uzstājās duetā ar trompeti un alta saksofonu. Svinga periodā sketa dziedāšanu popularizēja Kebs Kelovejs  tādos ierakstos kā „The Scat Song” (1932) un „Zaz Zuh Zaz” (1934). Iezīmējas sauciena un atbildes sketošana starp līderi un bendu, kā arī ansambļa sketa dziedāšana kā aranžējuma paņēmiens, ko vēlāk kopē populāri bigbendi. Sketa dziedāšanu intensīvi izmantoja džaiva bendi, tādi kā Spirits of Rhythm. Sketa dziedāšana un džeza improvizācija attīstījās paralēli. Ella Fidžeralda ar savu īpašo džeza instrumentu un pat solistu atdarināšanas manieri paplašināja sketa dziedāšanu ar tembra diapazonu un savu enerģētiku. Viņas pieeja bija ļoti nozīmīga, to izmantoja pat tādi atšķirīgi dziedātāji kā Sāra Vona  un Mels Tormē.

 E. Fidžeraldas sketa fragments no dziesmas „Flying Home” (Bradford,2002, 515)

skets 2

 

 

 

 

 

 

Tāpat kā citi džeza mūziķi, sketa dziedātāji veidoja katrs savu, īpašu un atpazīstamu tembru un sniegumu, un attīstīja savas zilbju izlases un vokālos paņēmienus; Klārka Terija  īpatnējā „murmināšana” un Dizija Džilespī trompetes imitācija ir ārkārtēji, bet ne netipiski piemēri. 40-to gadu beigās Čārlija Venturas  ansamblis popularizēja bībopa sketa dziedāšanu. Vēlāk tai pievērsās arī Vords Svingls   un Swingle Singers, kuru sketa tehnikas izmantošana klasiskā repertuārā izveidojās no vēlmes atrast jaunus solfedžo vingrinājumus klasiski izglītotiem dziedātājiem. Bībopa sketa dziedāšana džeza mācīšanā tika uzsākta pateicoties Lenijam Tristano . Tā ir pamatā daudzām džeza apmācības rokasgrāmatām, kas ir džeza improvizācijas un ausu treniņa ābece.

 Vingrinājums sketa dziedāšanas apmācībai (Stoloff, 1998, 4)

skets 3

 

 

 

 

 

 

60-tajos gados sketa dziedāšana izplatījās arvien vairāk starptautiski un tikai ieviesta arī citos mūzikas stilos. Leons Tomass  iekļāva savā dziedājumā Centrālāfrikas pigmeju jodelēšanas tehniku, bet citi sketa dziedātāji, piemēram, Karina Kroga  no Norvēģijas, Ursula Dudziaka  no Polijas un Flora Purima  no Brazīlijas nonāca pie džeza no citām mūzikas kultūras vidēm. Vokālā improvizācija paplašinājās ar tādām skaņām, kas iepriekš tika uzskatītas par nemuzikālām – kliedzieni, raudas, šņuksti, smiekli. Tas bija galvenais jauninājums šajā periodā un džeza dziedāšanu sāka pielīdzināt avangarda mākslai mūzikā. Tas labi saskatāms Kleo Laines  un vēlāk arī Lorēnas Ņūtones  darbos. Ursula Dudziaka izmantoja elektronisko manipulāciju iespējas un balss kropļošanu. Sākot no 40-tajiem gadiem džeza ansambļi spēlējot tradicionālo repertuāru izmantoja Lūisa Ārmstronga sketa dziedāšanas stilu. Līdz ar bībopa atdzimšanu 70-to gadu vidū, atdzima arī interese par bībop sketa dziedāšanu, uz skatuves atgriežoties tādiem dziedātājiem kā Betija Kārtere  un Edijs Džefersons. Daudzi jaunie sketa dziedātāji uzskatīja sevi par klasiskā bībopa tradīciju paudējiem. Viens no labākajiem ir El Žero, kuram ir izcilas spējas radīt vokālus ekvivalentus kompleksiem džezroka ritmiem, un Bobijs Makferins , kura neparasti plašais diapazons un mobilitāte ir redzama viņa solo priekšnesumos. Mūsdienu sketa dziedātāji parāda, ka šī vokālā māksla var attīstīties neatkarīgi no instrumentālā džeza un avangarda mūzikas attīstības”.

Ella Fidžeralda, ar bībopa ēras sākšanos, tāpat kā savulaik Lūiss Ārmstrongs „likvidēja” robežu starp vokālu un instrumentu. „Kad es dziedu” – saka Ella Fidžeralda, – „es iedomājos, ka esmu saksofons”. Viņa padarīja sketu ne tikai par palīglīdzekli, bet arī par svarīgāko džeza vokālā stila veidojošo principu, sekmējot tā virtuozo tehniku, līdz tas sasniedza visaugstāko līmeni. Tieši producenta Normana Granza vadībā viņas improvizācijas bez vārdiem – skets, panāca to, ka džeza mūzikā virtuozus vokālistus sāka cienīt ne mazāk kā virtuozus instrumentālistus. Ar dziesmām „Lady be good” (G. Gershvin) un „How high the moon”(M. Lewis), Ella Fidžeralda pierādīja, ka improvizējot spēj dziedāt „dialogā” ar slaveniem mūziķiem instrumentālistiem – solistiem. Viņu sāka uzskatīt ne tikai par lielisku izpildītāju, bet pat par mūzikas līdzautori. Ellas Fidžeraldas balsi mūzikas kritiķi raksturo ar tādiem apzīmējumiem, kā „ekstātiskais soprāns” , „pilnas enerģijas krātuve, kurai piemīt tīrs džeza stils” un tamlīdzīgi. Astoņu nošu svinga meistarība un perfekta sinkopes izjūta ļāva Ellai Fidžeraldai viņas dziedāšanas mākslā sasniegt tikpat labus rezultātus kā labākajiem svinga laikmeta pūtējiem. Izdziedātas ar tādu elastību un gaišumu, viņas frāzes ir ar daudz spēcīgāku svinga izjūtu, nekā daudziem mūsdienu trompetistiem un saksofonistiem.

Daudzi uzskata, ka viņas daiļrades kvintesence bija 50-tie un 60-tie gadi, tomēr jāatzīst, ka Ella Fidžeralda sniedza lieliskus un nozīmīgus koncertus arī 70-tajos un 80-tajos gados. Viņai vokālajā improvizācijā nebija konkurentu un Ellas Fidžeraldas sketa dziedāšanas maniere no profesionālu dziedātāju viedokļa ir pati labākā. Daudzi mūsdienu izcilākie sketa dziedātāji atzīst Ellu Fidžeraldu par vienu no savām lielākajām autoritātēm. Savā dzīvē Ella Fidžeralda paspēja izdarīt ļoti daudz .Viņas diskogrāfija vien aizņem 64 drukātas lapas, bet runājot par koncertiem un citiem uzstāšanās veidiem, tad tos neviens nav spējis pat apkopot. Viņa strādāja ar labākajiem džeza un populāras mūzikas māksliniekiem, sākot no Lūisa Ārmstronga un Djuka Ellingtona līdz Frenkam Sinatra un Netam Kingam Kolam, no Benija Kartera un Čika Veba līdz Oskaram Pītersonam un Džerijam Maligennam, pati kļūdama par „dzīvu džeza leģendu” vienai no visinteresantākajām mūzikas vēstures „nodaļām”. Viņa iekaroja klausītāju sirdis visos kontinentos un ieguva visu iespējamo atzinību – vairāku pirmo vietu ieguvēja klausītāju simpātiju sarakstos, mūzikas kritiķu recenzijās, Grammy balvu prēmijas, Kennedi centra balvu un visbeidzot – Nacionālo mākslas medaļu , kuru Ellai Fidžeraldai pasniedza ASV prezidents. Viņa tika ievēlēta par mūzikas doktoru daudzās universitātēs. Bet viņas pats galvenais sasniegums, ko nav iespējams pat izvērtēt , ir viņas prieks un godīgi padarīts darbs, kuru mūzikas mīļotāji varēs vērtēt turpmākajās paaudzēs.

Posted in Džezs ārzemēs, Mācības, Mūziķi, Raksti, Teorija un prakse, Vokāls Tagged Aļona Devjatņikova, džeza vokāls, Ella Jane Fitzgerald, scat, sketa dziedāšanas tehnika, skets Leave a comment

Džeza ģitārists Džons Skofīlds

skofildsTuvākajā laikā publicēsim informāciju latviski par izciliem džeza mūziķiem, kuri atstājuši lielu ietekmi uz jauno mūziķu paaudzi. Pirmais raksts ir par amerikāņu ģitāristu Džonu Skofīldu. Rakstu sagatavoja Ģirts Pavēnis un Artūrs Kutepovs.

Džons Skofīlds (John Scofield) dzimis 1951. gada 26. decembrī ASV ziemeļaustrumos Ohaio. Izaudzis Konektikutā. Ģitāru sācis spēlēt 11 gadu vecumā, aizraujoties ar rokenrolu un blūzu. Vietējais ģitāras skolotājs Džonu iepazīstināja ar tālaika slaveno džeza ģitāristu Vesa Montgomerija (Wes Montgomery), Džima Hola (Jim Hall) un Peta Martīno (Pat Martino) daiļradi. Tā sākās Džona Skofīlda mīlestība uz džezu, kura nav pārgājusi joprojām. 19 gadu vecumā viņš iestājās Bērklija mūzikas koledžā (Berklee College), kura ir viena no vecākajām džeza mūzikas mācību iestādēm pasaulē. Jau 1973. gadā viņš parādījās uz lielās skatuves, spēlējot kopā ar tādiem mūziķiem, kā kontrobasists Čārlzs Mingus (Charles Mingus), pianisti Herbijs Henkoks (Herbie Hanckok) un Čiks Korea (Chick Corea), bundzinieks Billijs Kobeins, (Billy Cobham), saksafonisti Džerijs Maligens (Jerry Muligan) un Makojs Tērners (McCoy Turner).1981. gadā trīsdesmitviengadīgais Džons Skofīlds kļuva pasaulslavens, kad sākās viņa sadarbība ar Mailsu Deivisu, (Miles Davis), kura turpinājās trīsarpus gadus. Šajā laikā ir iznākuši albumi „Star People”, „Decoy”, „Atmosphere”, „You’re Under Arrest”.

Jau 70. gadu beigās Džons Skofīlds kļuva slavens kā līderis, sākotnēji austrumamerikāņu leiblā Enja, vēlāk jau Gramvision , kuros ir izdoti tādi veiksmīgi albumi, kā „Blue Matter”(1986), „Load Jazz”(1987) un „Flat Out”(1988). 1989.gadā viņš sāk sadarbību ar mūzikas ierakstu kompāniju „Blue Note”, kura izdod pēc mūzikas kritiķu domām viņa vislabāko albūmu „Hand Jive” ar leģendārā saksafonista Edija Harisona (Edie Harrison) piedalīšanos. 1995. gadā bez īpaša iemesla Džons Skofīlds pāriet mūzikas ierakstu kompānijas Verve Records paspārnē.

https://www.jazzwax.com/2012/03/interview-john-scofield.html

Runājot par Džona Skofīlda spēles atpazīstamākajām īpatnībām, jārunā par viņa ģitāras spēles skaņu un frāzējumu. Skofīlda skaņa ir atpazīstama jau no dažām dzirdētajām notīm. To veido ne tikai viņa asā, rirtmiski precīzā un konkrētā skaņas izvilināšana no ģitāras stīgām, gan ar pirkstiem, gan mediatoru, bet arī īpatnējā elektronisko skaņu efektu kombinācija. Džons Skofīlds koncertos izmanto firmas RAT Distortion, Ibanez Analog Chorus (purple), Boss EQ ,DIGITECH Whammy/Wah, Boomerang Phrase Sampler, Boss Loop Station, Tuner, Green Line 6 (delay), Purple Line 6 (filter),Expression for Line 6 pedāļus un Micro Synth sintezatoru. Visa šī elektronikas un Džona Skofīlda ģitāras spēles kombinācija veido viņam tik raksturīgo skanējumu.  Džona Skofīlda improvizācijām bieži ir raksturīgas aprautas, nesimetriskas frāzes, piesātinātas ar blūza un hromatisma skanējumu. Gan melodiski, gan ritmiski tās ir daudzveidīgas , tādēļ arī viņa spontāni radītā mūzika spēj ilgstoši noturēt muzikāli izglītota klausītāja interesi.. Noteikti jāpiemin, ka viņam nav raksturīgas tehniski gamveidīgas pasāžas ātrā tempā. Izteiksmīga, brīžiem pat disonējoša skaņa, smagnējs grūvs (groove – enerģētiska ekspresija spēles laikā, kas atstāj spēcīgu iespaidu uz klausītāju), blūza enerģija un dziļa, praksē pārbaudīta džeza mūzikas teorija ir Džonu Skofīldu raksturojošas vērtības.

Pēdējos Džona Skofīlda albumos viņa daiļradē iezīmējas divi vienlaicīgi progresējoši stili. Pirmais stils savu virsotni sasniedza 1998. gada albumā „A Go Go”, kuru Džons Skofīlds ierakstīja kopā ar trio „Medeski Martin & Wood” dalībniekiem. Tas ir jam-band stils. Par jam-band dēvē tādus jaunu mūziķu kolektīvus, kuri jauc kopā roka enerģiju un skaņu, džeza improvizāciju, fanka dejiskumu Uz to brīdi, šis kolektīvs bija viens no radošākajiem jam-band improvizācijas virziena sastāviem. Šeit Džons Skofīlds eksperimentēja ar jam-band, soul-jazz, funk-groove un citu moderno improvizācijas stilu estētiku. Šajā pašā stilā 2002.gadā ir ierakstīts albums „Uberjam”.

Otrs stils ir tuvāks mūsdienu džeza meinstrīmam (straight-ahead). Šajā stilā ir ierakstīti viņa iepriekšējais albums “Works For Me“, kura radīšanai Džons Skofīlds savāca savu “sapņu komandu” ar leģendāro bundzinieku Billiju Higinsu (Billy Haghins) alta saksafonistu Keniju Garetu (Kenny Garret) un citiem lieliskiem mūsdienu džeza meinstrīma mūziķiem. Tāds ir arī viņa albums “ScoLoHoFo”, kura radīšanā piedalījās saksafonists Džo Lovano (Joe Lovano) un basists Deivs Holands (Dave Holand) un bundzinieks Els Fosters (All Foster). Tomēr Džona Skofīlda koncertdarbībā dominē pirmais virziens – dzīvs un karsts jam-band stils. Neskaitot Džonu Skofīldu, pārējie grupas dalībnieki ir ļoti jauni un pārstāv visjaunāko jam band virzienu. Kad Džonam Skofīldam jautā – kas ir Džons Skofīlds? – viņš parasti atbild; “Es mīlu roku un džezu! Gandrīz katrā intervijā man jautā, kā es strādāju ar Mailsu Deivisu. Un man ir jāsaka, ka no visiem maniem albumiem, kurus es esmu ierakstījis, Uberjam viņam patiktu vislabāk. Runājot par džezroku, par džeza un roka jaukšanu, es speciāli neko nejaucu. Es sāku spēlēt tajos laikos, kad džezs ar roku sāka satikties”.

https://www.youtube.com/watch?v=0KeYU8xG-ek

Savu divējādo muzikālo domāšanas izpausmi Džons Skofīlds raksturo šādi: “Ziniet, es tikai daru to, kam man atliek laika. Lūk, man ir grupa, Uberjam, ar kuru es atbraucu uz Maskavu. Šai grupai ir auditorija, tādēļ mēs turpinām darboties ar jaunu materiālu. Tanī pašā laikā man ir draugi muzikanti, ar kuriem es spēlēju un ar kuriem man patīk spēlēt. Tie pārstāv vairāk straight-ahead (mūsdienu džeza meinstrīms) džeza virzienu, cilvēki, ar kuriem jau es esmu spēlējis jau agrāk, tādēļ es esmu arī daļa no šīs meinstrīma skatuves. Piemēram, saksafonists Džo Lovano (Joe Lovano), ar kuru es ierakstu albumu “ScoLoHoFo”. Atteikties no šīs sava darba puses es arī nevēlos. Es sajustu tukšumu, ja man nebūtu šīs iespējas spēlēt meinstrīma džezu. Tādēļ es patiešām atgādinu cilvēku ar dalītu personību. Bet ziniet, man tas patīk. Patīk, jo pārejot no viena mūzikas stila uz otru es varu atsvaidzināt savu mūziku. Un tādēļ man ir iespēja nenogurt no katra no šiem stiliem”. Uz jautājumu, kādēļ Džonam Skofīldam nepatīk runāt par savu mūziku viņš smejoties atbildēja: „Tā nav tiesa! Man ļoti patīk sarunāties par mūziku ar cilvēkiem, kuri arī mīl mūziku. Šajā sakarā man ārkārtīgi nepatīk intervijas. Kad es biju jaunāks un tikko sāku dot intervijas, es domāju, ka tas ir vareni, ka man jautā par manu mūziku. Beidzot es par to varu visu smalki un precīzi izstāstīt. Bet tad es sapratu, ka patiesībā es par to nekā sakarīga nevaru pateikt. Iespējams, ka neviens mūziķis nespēj saturīgi un izskaidrojoši runāt par savu personīgo mūziku. Kad es to sapratu, pamatīgi noskaitos un nolēmu, ka labāk mūziku spēlēšu, nekā par to runāšu. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ko Frenks Zappa ir teicis: „Runāt par mūziku ir tas pats, kas dejot par arhitektūru”.  Mūzikas kritiķi Džonu Skofīldu sauc par vienu no ietekmīgākajiem mūsdienu džeza ģitāristiem – kopā ar Petu Metīni (Pat Metheny) un Bilu Frīselu (Bill Frisel). Uz šo apgalvojumu Džons Skofīlds deva šādu atbildi: “Es viņus abus mīlu! Izcli mūziķi un mani draugi. Novatori, kuri virza ģitāras attīstību uz priekšu. Ar abiem esmu ierakstījis lieliskus albumus! Vēl jau ir ļoti daudz citu lielisku ģitāristu. Tomēr mēs esam no viena un tā paša laika. Tie zēni, kuri tikai tagad sāk pievērsties džezam bieži kopē mūs. Mūsu spēlē tie atrod to virzienu, pa kuru gribētu doties un par to uzzin no mums. Tieši tāpat, kā mēs savā laikā uzzinājām par džezu no Džima Hola (Jim Hall), Vesa Montgomerija (Wes Montgomery), Džimmija Reinija (Jimmi Raney) , Tela Farlova (Tall Farlov), Granta Grīna (Grant Green) un daudziem citiem. Izcilu ģitāristu ir daudz, mums vienkārši paveicās piederēt pie vienas paaudzes” Atbildot uz žurnālista jautājumu, kādus padomus viņš dotu jaunajiem muzikantiem, Skofīlds atbildēja, ka īpašu ceļu nav – vajag vingrināties, vēlams vingrināties bieži, pievēršot uzmanību tam, ka tiek radīta mūzika un caur visām tām notīm, gammām, arpēdžijām un sekvencēm to atcerēties, ka spēles laikā priekšplānā jābūt mūzikai, nevis tehniskajai meistarībai.  Džona Sofīlda iecienītākais ģitāras modelis ir 1981. gada Ibanez AS200, un šī firma viņam izgatavo īpašus instrumentus, kuriem piemīt AS200 labākās īpašības. Džons Skofīlds joprojām aktīvi muzicē un ir izlaidis vairāk nekā 40 mūzikas ierakstu albumus.

https://en.wikipedia.org/wiki/John_Scofield

 

Posted in Džezs ārzemēs, Džons Skofīlds, Ģitāra džezā un ārpus tā, Mūziķi, Raksti, Stīgu instrumenti Tagged Artūrs Kutepovs, džeza ģitāra, Džons Skofīlds, Ģirts Pavēnis, Ibanez as200, John Scofield 1 Comment

Jelgavas bigbends izdod albumu “Latvijas sajūtas”

Aizvadītā gada nogalē, svinot savu 30. jubileju, diriģenta Raita Ašmaņa vadītais Jelgavas bigbends izdevis albumu “Latvijas sajūtas”, kur Raimonda Paula un latviešu tautasdziesmu melodijas džeza orķestrim aranžējis komponists, Grammy balvas laureāts Maikls Abene. Klausītājiem tas pieejams visās populārākajās mūzikas straumēšanas vietnēs.

Jelgavas_bigbends_cd (1)Jelgavas bigbenda mākslinieciskais vadītājs un diriģents Raitis Ašmanis ar Maiklu Abeni nejauši iepazinās 2008. gadā Rīgā, atkārtoti viņu ceļi krustojās 2017. gadā, kad arī radusies ideja par konkrētāku sadarbību: “Sākumā mums nebija domas par albumu, nolēmām vienkārši izveidot aranžējumus trim Raimonda Paula dziesmām bigbendam instrumentāli. Tā kā rezultāts bija abpusēji iepriecinošs, sadarbību turpinājām. Tā divu gadu laikā Maikls radīja astoņas aranžijas, un tas jau bija pietiekams materiāls, lai bigbends dotos studijā un sāktu darbu pie ieraksta.”

Albuma ierakstā kā īpašais viesis piedalījies arī Raimonds Pauls: “Vienmēr pārņem laba sajūta, kad mani uzaicina spēlēt kopā ar Jelgavas bigbendu. Prieks stādāt kopā ar Raiti Ašmani, kurš lielu vērību velta skaņas kultūrai un džeza improvizācijām. Augsta ir bigbenda mūziķu saspēle gan ar solistiem, gan savstarpēji grupās. Priecājos, ka orķestris ieņem stabilu vietu Latvijas mūzikas dzīvē.”

Albuma “Latvijas sajūtas” ieskaņojums veikts Sound Division studijā skaņu inženiera Ivara Ozola vadībā. 2020. gada pavasarī tā māsterēšanu veica amerikāņu skaņu režisors, vairāku Grammy balvu ieguvējs Pols Bleikmors. Albums tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Jelgavas Domes finansiālu atbalstu.

Jāatgādina, ka Jelgavas bigbends ir viena no Latvijas džeza mūzikas pamatvērtībām – profesionālu mūziķu apvienība ar vēsturi un tradīcijām kopš 1990. gada. Visu līdzšinējo pastāvēšanas laiku bigbenda mākslinieciskais vadītājs un diriģents ir Raitis Ašmanis, kas kolektīva uzmanības lokā galvenokārt izceļ džeza standartus un populāru ārzemju un latviešu komponistu mūziku. Bigbends sadarbojies ar daudziem Latvijas džeza un populārās mūzikas pārstāvjiem, tāpat bijusi sadarbība ar ārvalstu solistiem Sesilu Vernī, Lariju Gilespiju, Rafaelu Vresnigu, Rodžeru Vudu un bigbendu vadītāju Bobiju Čavesu.

Posted in Aktualitātes, CD, Džezs Latvijā, Mūziķi, Raksti, Stīgu instrumenti Tagged Jelgavas bigbends, Latvijas Sajūtas, Maikls Abene, Raimonds Pauls, Raitis Ašmanis Leave a comment

Jāņa Bērziņa ģitārmūzika albumā “Intervijas”

Pēdējie gadi Latviju ir lutinājuši ar dažiem jauniem un patiešām izciliem ģitāristiem. Un viens no Latvijas visspožākajiem, virtuozākajiem ģitārspēles meistariem ir Jānis Bērziņš. Ieguvis teicamu džeza izglītību, gan Latvijā, gan ārzemēs, Jānis Bērziņš ieskaņojis jau savu otro soloalbumu — “Intervijas”.

Pirmais Jāņa Bērziņa mūzikas albums – “Alpīnists” iznāca 2019. gadā.  Jaunais albums “Intervijas” ir konceptuālāks par pirmo.  Tajā ir 10 dažādas instrumentālas kompozīcijas vienai akustiskajai ģitārai, kuru autors ir Jānis Bērziņš. Vairs nekādu “kaveru”, nekādas pārspīlētas sentimentalitātes bet enerģiska, dzīvi apliecinoša “tīra manta”. Ja būtu jādefinē šī albuma mūzikas žanrs, tad manuprāt tas atbilst “pasaules mūzikai”, kur samiksēti folka, roka, džeza un Jāņa Bērziņa personīgās ģitāŗspēles tehnikas elementi, kuriem piemīt lieliska skaņa. Te ir gan precīza mediatora spēle, teicama spēle ar pirkstiem, visu veida flažoleti, kā arī perkusijas uz instrumenta korpusa. Mēs te saklausām Peta Metīni “One quiet night”, Tomija Emanuēla, Maika Deiva, Gordona Giltrapa un daudzu citu mūziķu ietekmi. Šajā albumā mani visvairāk fascinē tas, ka Jānim Bērziņam ir sava muzikālā valoda, skaistas un viegli uztveramas tēmas. Pēc saviem nosaukumiem tās neaprobežojas ar egocentriskām mīlas mokām (kuras tā iecienījuši popmūziķi), bet veltītas draudzībai, vasarai, cerībām, Koknesei un jautriem cilvēkiem. Noteikti iesaku apmeklēt Jāņa Bērziņa koncertus un klausīties viņa albumu “Intervijas”.

(Ģirts Pavēnis 15.12.2020)

Posted in Aktualitātes, CD, Džezs Latvijā, Intervijas, Koncerti, Pasākumi, Raksti Tagged Jānis Bērziņš ģitārists, Jānis Bērziņš Intervijas 3 Comments

Džeza trio Lipskis/Justs/Arbidans izdod albumu “TAIDS DŽEZS”

Džeza trio (002)2020.gada nogalē klausītāju vērtējumam tiks nodots jauno Latgales džeza mūziķu Jurģa Lipska, Kristiana Justa un Ralfa Arbidāna debijas albums, kurā jaunos aranžējumos skanēs vairākas pop/jazz stila oriģinālkompozīcijas, kas sacerētas šīs vasaras laikā, par pamatu ņemot latgaliešu tautasdziesmu melodijas. “Taids džezs” ir pirmais Latgalē izdotais džeza mūzikas albums, ko iniciējuši un realizējuši  J.Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas Džeza mūzikas nodaļas audzēkņi. Albuma ierakstā piedalījušies sitaminstrumentālists Jurģis Lipskis, basģitārists Ralfs Arbidāns un ģitārists Kristians Justs, kā arī Artūrs Krišjānis Goba un Santa Kauliņa – klavieres, Reinis Puriņš – trompete, Raimonds Petrovskis un Haralds Bauga – saksofons.
Skaņas miksēšanu un māsterēšanu veicis Ivars Ozols.
No 2020.gada 5. decembra jauno ierakstu varēs noklausīties mūzikas straumēšanas platformās ITunes, Spotify, Youtube, Deezer, BandCamp.

Posted in Aktualitātes, CD, Džezs Latvijā, Grupas, projekti, Mūziķi, Raksti Tagged Artūrs Krišjānis Goba, Haralds Bauga, Ivars Ozols, Jurģis Lipskis, Kristians Justs, Raimonds Petrovskis, Ralfs Arbidāns, Reinis Puriņš, Santa Kauliņa, TAIDS DŽEZS Leave a comment

Kristapa Vanadziņa trio izlaiž singlu ‘’LAND OF HOPE AND GLORY’’ no pavasarī gaidāmās vinila plates

Kristaps-Vanadzins_8163-Aiga-Redmane-2-smallKristaps Vanadziņš – viens no spožākajiem Latvijas mūsdienu džeza pianistiem, kurš mūzikas telpā atgriezis džeza trio sastāvus. Šobrīd trio sastāvā top jauns albums, kurš džeza mūzikas izdevniecības Jersika Records paspārnē savu dzimšanas brīdi piedzīvos 2021. gada pavasarī. Taču jau šobrīd trio mūzikas mīļotājiem piedāvā izbaudīt singlu ar šim laikam tik piestāvošu nosaukumu ‘’Land of Hope and Glory’’.

‘’Melodijas kādreiz atnāk pašas – ne sauktas, ne aicinātas, un tieši tā notika šoreiz ar šo bezgalskaisto Elgara (Edward Elgar) melodiju no viņa pirmā militārā marša. Koncertos vienmēr jokoju, ka nākamā kompozīcija būs militārais maršs, un vēroju cilvēku reakciju. ‘’Cerību un godības zeme” – atbilstošāks nosaukums 2020. gadam patiesībā nav iespējams. Tur ir iekļauts šis kods – zemes mūžīgās cerības un slava Dievam. Cerība uz normālu un jau pārkārtotu pasauli, bez tukšiem notikumiem un bez tukšvārdības, bet ar sirdi valdot prātu pretī gadsimtiem’’ – pauž pats mūziķis.

Pašreizējo sastāvu veido ilggadēji džeza mūzikas pazinēji: pianists Kristaps Vanadziņš, basists Jānis Rubiks un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds. Kristaps Vanadziņš darbojies kā mūziķis un producents vairākos ierakstos. 2020 gadā producējis divus lieliskus ierakstus: Jolantas Gulbes – Paškevičas “Gaisma krīt” un Ievas Kerēvicas albuma “Centerwise” izdošanu. Teju 10 gadu garumā Kristaps bijis līdzdalīgs muzikālajā un dejas ikgadējā koncertšovā ‘’Cabaret’’ sagatavošanas procesos. Vairākus gadus darbojas arī kā mākslinieciskais vadītājs Dailes nama mūzikas salonā. Uzstājies un sadarbojies kopā ar tādiem ārzemju mūziķiem kā Esbjõrn Svennson, China Moses, Deborah Carter, David Kikoski, Marius Aleksa, Lauren Field un Fred Borey. K. Vanadziņš jau izdevis trīs albumus, ‘’The New trio’’, ‘’Himalaj’’ un solo albumu ‘’Piano improvisations’’. Vanadziņa džeza ansambļu repertuārā vienmēr saplūst vairāki žanri, spēlētajās kompozīcijās saklausāmi neparasti harmoniski risinājumi un radošas novitātes.

Singls jau ir pieejama Spotify un citās mūzikas straumēšanas platformās.

Posted in CD, Džezs Latvijā, Grupas, projekti, Mūziķi, Raksti Tagged Jānis Rubiks, Kristapa Vanadziņa trio, Kristaps Vanadziņš, LAND OF HOPE AND GLORY, Rūdolfs Dankfelds Leave a comment

Jaunie džeza mūziķi izdod singlu ar intriģējošu nosaukumu – Pluviophile & Borodin

Kompozīcija radusies apvienojoties diviem jauniem un talantīgiem mūziķiem, kuri satikušies studējot Hāgas Karaliskajā Konservatorijā, Nīderlandē. Latviešu trompetistu Kristianu Kalvu un vācu pianistu Simonu Galsdorfu vieno muzikālās idejas un vēlme eksperimentēt, radot jaunus skaņdarbus, to aranžijas un interpretācijas par melodijām, kur mākslinieki caur mūzikas prizmu cenšas klausītājiem vēstīt un nodot savas emocijas, sajūtas, gan arī dažādas pretrunas un idejas, kur robežas nepastāv. Kā duets Kristians un Simons spēlē kopā jau otro gadu un zīmīgi, ka šī jau ir otrā kompozīcija, kas ierakstīta šādā sastāvā.

Ideja par kompozīcijas melodiju radās Kristianam. Mūziķis saka: ”Jau kādu laiku tā skanēja man galvā un nereti pats pieķēru sevi pie domas dungojot to. Tā šķiet tik emocionāla, stāstoša, bet tajā pašā laikā vilina ar savu vienkāršību”.

 

 

Kristians ir spēlējis šo skaņdarbu dažādās interpretācijās, sākot no oriģinālās mūzikas simfoniskajam orķestrim, līdz pat bigbenda aranžijai kopā ar Maestro Raimondu Paulu. Taču, atrodot sev tīkamākos akordus, mūziķis vēlējās skaņdarbu ierakstīt un radīja pats savu interpretāciju par šo tēmu, pilnīgi no jauna. Galvenais mērķis bija spēlēt impulsīvi, lai nebūtu nekas samākslots, iepriekš izdomāta, šādā veidā parādot savas patiesās emocijas un izjūtas.

Kristians KalvaKristians Kalva ir viens no Latvijas spilgtākajiem jaunās paaudzes džeza trompetistiem. Studē Hāgas Karaliskajā Konservatorijā pie vieniem no Eiropas slavenākajiem trompetistiem Rik Mol un Martijn de Laat, studējis Maltas mūzikas koledžā, guvis atzinību dažādos starptautiskos konkursos. Regulāri sadarbojas ar nozīmīgākajiem Latvijas orķestriem – Latvijas Radio bigbendu, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestri, kā arī uzstājies ārvalstu projektos – Belģijā, Šveicē, Somijā, Vācijā, ASV, Spānijā u.c.    (Foto – Jānis Porietis)

 

Skaņas režija – Hāgas Karaliskās Konservatorijas skaņas režijas nodaļa, Reinis Bagāts un Lolita Fusa. Vizuālā māksliniece Paula Bloma. Dziesma jau ir pieejama Spotify un citās mūzikas straumēšanas platformās.

Posted in Grupas, projekti, Mūziķi, Pūšaminstrumenti Tagged Jānis Porietis, Kristians Kalva, Lolita Fusa, Paula Bloma, Reinis Bagāts, Rik Mol un Martijn de Laat, Spotify Leave a comment
  • « Older Entries
  • 1
  • 2
  • 3
  • …
  • 150

WordPress Theme Custom Community 2 developed by Macho Themes