Muzikālajā improvizācijā mūziķus, neatkarīgi no viņu pārliecības un ticības kādam muzikālajam stilam, var iedalīt divās lielās grupās. Vieni, kuri ir spējīgi paredzēt atskaņojamo mūziku un otri, kuri nespēj to paredzēt. Tomēr esošā situācija tiek uztverta kā pašsaprotama, jo pamatā tai ir arguments par improvizācijas procesa neizskaidrojamību. Tiek uzskatīts, ka improvizācija ir kaut kas īpašs, un kam tas ir dots, tas improvizē, kam nav – tas nē. No savas pedagoģiskās pieredzes varu teikt, ka jebkurš mūziķis var improvizēt. Un lai iemācītos to darīt, ir jāievēro trīs, pavisam vienkārši noteikumi.

Pirmais noteikums – pakāpeniskuma princips.

Vienmēr ir jāsāk ar vienkāršāko un jāiet uz sarežģīto. Nekad nevajag  uzsākt mācības ar sarežģītu improvizāciju transkripciju apguvi! Tas novedīs pie mehāniskas nošu iekalšanas un ieguvums no tādas mācīšanās ir minimāls. Tiks atkārtots iekaltais dzejolis nesaprotamā valodā. Lai saprastu par ko ir dzejolis, ir jāsāk apgūt tā valoda. Mūzikas valoda ir jāsāk apgūt ar tās atbalsta punktiem – ar akorda skaņām. Kāpēc tieši akorda skaņas? Labskanīgā improvizācijā akorda skaņas tiek izvietotas uz takts stiprajām daļām. Tā tiek panākta melodiskās līnijas salāgotība ar harmoniju. Bez tam tas arī attīsta labu harmonijas izjūtu, kas ir tik ļoti svarīgi improvizētājam, kā arī disciplinē viņa muzikālo domāšanu.

Uzdevums Nr. 1

Izdomāt, nodziedāt un tad atkārtot nodziedāto uz sava instrumenta muzikālu frāzi, veidotu no C (do mažora) akorda skaņām.

Paskaidrojumi. Jāatceras, ka vienu noti mūzikā var salīdzināt ar vienu burtu cilvēku valodā. Savienotas divas vai trīs notis veido motīvu. To var salīdzināt jau ar vārdu. Savukārt divi vai trīs savienoti motīvi veido muzikālu frāzi. To var salīdzināt ar teikumu verbālajā valodā.

Nav interesanti

Tā ir labāk

Norādījumi. Šajā uzdevumā svarīga ir domāšana. Izdomājot frāzi ir jāapzinās tajā pielietotās notis. To var viegli pārbaudīt. Ja domāšanas laikā notis tiks apzinātas, tad pēc frāzes nodziedāšanas nebūs nekādu problēmu to atskaņot uz instrumenta. Pretējā gadījumā, atskaņojot frāzi, būs nepieciešama vajadzīgo nošu piemeklēšana. Tas nav vēlams.

Praktizējiet šo uzdevumu līdz sajutīsiet zināmu brīvību nošu izvēlē un apzināšanā.

Uzdevums Nr. 2

Izdomāt, nodziedāt un tad atkārtot nodziedāto uz sava instrumenta muzikālu frāzi, veidotu no divu akordu (G₇ – C) skaņām.

Paskaidrojumi. Šie divi akordi ir savienoti un veido harmonisko secību, piemēram, viena takts G7 – otra takts – C. Tas nozīmē, ka frāzei ir jāsavieno akordi. Lai to panāktu savienojiet iepriekšējā akorda pēdējo noti ar nākošā akorda tuvāko noti. Piemēram, pirms akordu maiņas pēdējā nots ir fa, tad nākošā nots frāzē varētu būt mi.

Frāze nesavieno akordus

Tā ir labāk

Norādījumi. Arī uz uzdevumu Nr. 2 attiecas iepriekšējā uzdevuma norādījumi. Ja rodas problēmas izdomāto nošu apzināšanā, atgriezieties pie pirmā uzdevuma.

Uzdevums Nr. 3

Izdomāt, nodziedāt un tad atkārtot nodziedāto uz sava instrumenta muzikālu frāzi, veidotu no trīs akordu (Dm₇ – G₇ – Cmaj₇) skaņām.

Paskaidrojumi. Arī šajā gadījumā frāzi jāveido ar sajūtu, ka tā savieno šos akordus. Dziediet mazāk nošu, jums nav obligāti jāparāda visas akordu skaņas. Sākumā varat dziedāt tikai pamatskaņas, pēc tam pievienot tercas, kvintas utt. Akordu secību vēlams veidot četru takšu garumā, lai tā būtu simetriska. Viena takts – Dm₇, otra takts – G₇, trešā un ceturtā takts Cmaj₇ akords.

Varētu būt tā

Vai arī šādi

Norādījumi.  Arī uz uzdevumu Nr. 3 attiecas uzdevuma Nr. 1  norādījumi. Viena nots varbūt neskanēs pārāk interesanti. Bet ja mēs šo pašu noti ritmiski variēsim, tas jau skanēs krietni interesantāk. Ja kaut kas nesanāk vai ir grūtības nošu apzināšanā, atgriežaties pie iepriekšējā vingrinājuma. Nekad  neķeraties pie nākošā vingrinājuma, ja nav skaidrības iepriekšējā.

Otrais noteikums – visām muzikālajām darbībām ir jābūt apzinātām.

Mūzika ir cilvēka kognitīva, izzinoša darbība. Ja mēs vingrināmies sava instrumenta spēlē un vienlaicīgi skatāmies TV, tad labums no tādas vingrināšanās ir minimāls. Lai palielinātu vingrināšanās lietderības koeficientu, vienmēr savā improvizācijā atskaņojiet tās notis, kuras ir apzinātas (izdomāt, nodziedāt un tad atkārtot nodziedāto uz sava instrumenta). Tam jānotiek līdzīgi, kā sarunas laikā tiek apzināti pateiktie vārdi. Vienmēr spēlējat to, ko dzirdat iekšējā dzirdē.

Lai izvairītos no rutīnas jeb klišeju spēlēšanas, mēģiniet katru dienu spēlējamo vingrinājumu dažādot. Piemēram, uzdevumus Nr. 1, Nr. 2 un Nr. 3 izpildiet vienu dienu 4/4, tad ¾, tad 5/8 utt. Tad nosakiet sev, ka katra frāze sāksies ar tercas skaņu un beigsies ar kvintas skaņu, vai otrādi, vai arī vēl ar kādu skaņu. Variācijas ir iespējamas ļoti daudzas un dažādas. Tās ir atkarīgas no jūsu vēlmēm. Galvenais, lai domāšana visu laiku būtu iesaistīta.

Trešais noteikums – mūzikai ir jābūt galvā un nevis pirkstos.

Šis trešais noteikums izsauc vislielākos protestus mūziķu vidu. Galvenais arguments tam ir bet es taču spēlēju no galvas! Bieži vien šī spēlēšana no galvas nozīmē mehānisku skaņdarba atskaņošanu, kuras pamatā ir orientēšanās uz instrumenta spēles mehāniku. Apstādinot mūziķi negaidītā vietā, viņš bieži vien nevar pateikt uz kādas nots vai akorda viņš ir palicis! Jāatceras, spēles tehnikai ir tikai pakārtota nozīme. Tas ir tikai līdzeklis, kurš nepieciešams mūzikas atskaņošani. Tāpēc jums ir jābūt spējīgiem ne tikai nospēlēt, bet arī nodziedāt pilnīgi visu, ko jūs atskaņojiet – vai tas būtu liels skaņdarbs vai arī īsa frāze. Dziedāšana dod lielāku skaidrību visā, ko jūs spēlējat. Pirkstiem ir jādara tas, ko vēlas galva un nevis otrādi! Un vēl – atcerieties, ka mūzikā vienmēr un visur pirmā ir skaņa, un tikai pēc tam – nots!

(Rakstu sagatavoja Zigmunds Žukovskis)