Autors: Māris Plūme

Rihards Fedotovs pie bungām

Māris Plūme: Kā viss sākās?

Rihards Fedotovs: Es sāku darboties ar mūziku, kad man bija 5 gadi. No sākuma es dažus gadus mācījos dziedāt. Pēc tam es aizgāju uz mūzikas skolu. Laikam iestājos kā pianists un vienu gadu mācījos klavieres. Bet jau no paša sākuma es gribēju spēlēt tieši bungas. Bet mamma gribēja, lai es dziedu. Un tad es mācījos dziedāt, un pēc tam es mācījos klavieres, tad atkal 2 gadus kora klasē… Dziedāju visu ko… Bet beigās es tomēr izspiedu, ka es iešu uz bungām. Man vēl vijoli gribēja spiest… 10 gadu vecumā es aizgāju uz sitamo instrumentu nodaļu Saldus mūzikas skolā. Bet man bija jāspēlē ksilofons un bungas es reāli nespēlēju vispār. Nu, nekā  tie bērni Latvijā, kas grib nopietni mācīties, netiek pie bungām!

Rihards Fedotovs bērnībā

Rihards Fedotovs bērnībā

M.P.: Un kad tu tiki pie bungu komplekta?

R.F.: Jau kaut kad tad arī nedaudz tiku pie bungām. Bet principā es nespēlēju bungas, es spēlēju ksilofonu un klavieres. Protams, dažreiz mazliet piesēdos… Citreiz orķestrī uzspēlēju kādu ritmu… Bet pavisam minimāli.

M.P.: Un tad tu atnāci uz Rīgu un iestājies…?

R.F.: Dārziņos uz ksilofonu. Man bija liela aizraušanās ar ksilofonu. Es ļoti daudz vingrinājos, ļoti daudz domāju par mūziku, visādas muzikālas lietas. Piedalījos konkursos, visu laiku dabūju pirmās vietas. Bet tad kaut kā satikos ar Arti Orubu, kas tajā laikā bija baigaiskings un lielais džeks, un tad es lēnām pārgāju uz bungām.

M.P.: Kur tu dabūji pirmo nodarbību bungu spēlē?

R.F.: Nekur… Es domāju, ka man Artis sākumā kaut ko pateica, kā spēlēt. Mēs ar Kasparu Kurdeko bijām tādi mazie puišeļi, kas skraidīja Artim līdzi, un, ko Artis teica, tas ir zelts. Tad viņš spēlēja ar “Driving South”, bija tāda grupa, kur bija arī ģitārists Edgars Rubenis, un mums likās, ka tas bija nenormāli kruti. Tad vēl mums ar Arti bija tāds sastāvss, kur es spēlēju vibrofonu un viņš bungas. Un tad, ja Artis kaut ko pateica, tas bija jāņem vērā. Tas man bija pats sākums.

M.P.: Kā sākās tavi ceļi uz ārzemēm?

R.F.: Es jau visu laiku domāju, ka kaut kur ir jābrauc. Tad es mammas spiests iestājos Mūzikas akadēmijā, bet es gudri izdomāju, ka es iepatikšos tiem kaut kādiem īpašajiem cilvēkiem, kuriem jāiepatīkas. Un jau otrajā pusgadā es tiku apmaiņas programmā uz Holandi, kur es tiku pie viena ļoti laba pedagoga. Tur es mācījos tradicionālu džezu, visu to laiku spēlēju pa šķīvi. Tad es atbraucu atpakaļ uz Latviju, nokārtoju Mūzikas akadēmijā eksāmenus un domāju braukt mācīties tālāk. Bet nesakrāju pietiekami daudz naudas, man vēl bija jāpalīdz dažiem cilvēkiem ar naudu, un es netiku. Bet pēc tam es braucu, un ietājos Ritma Konservatorijā Dānijā. Tas arī bija mans mērķis, jo tur bija Pēteris Helms no grupas “Aparāts”. Tur bija tāds frīdžeza… tajā laikā es biju frīdžezā, un tas man bija liels vilinājums braukt tieši tur uz Kopenhāgenu.

M.P.: Varbūt vairāk par pašu skolu: ar ko tā ir īpaša, un ko tu tur ieguvi?

R.F.: Tā skola ir īpaša ar to, ka ir ļoti daudzpusēja. Man ļoti patīk, ka tā nav tradicionāla – tu vari darīt visu, ko gribi. Piemēram, mums bija ansambļa nodarbības, kur vienu mēnesi tev jāspēlē smagais metāls, vienu nedēļu jāspēlē ar  hiphoperiem. Nāca Dānijā populāri džeki un mācīja, par, teiksim, R&B. Tu varēji izspēlēties. Līdz ar to es strādāju pie sava bungu koncepta, kā es spēlēju tajos visos stilos. Un es izveidoju savu veidu, kā es visus stilus apvienoju. Bet tajā pašā laikā tajā skolā ir ļoti liela frīdžeza ietekme. Un jo vairāk es tur biju, jo man lielākas antipātijas veidojās pret neprecīzu spēlēšanu un kaut kādām tādām lietām, sāku spēlēt precīzāk, tehniskāk. Es aizbraucu kā… “es gribu būt frīdžeza bundzinieks”, klausījos visu laiku Jack De Johnette, bet tad man pārgāja, es sāku klausīties džezroka bundziniekus, grūva bundziniekus. Pret to ko tā skola pārstāv visspēcīgāk, tā man radīja tādu savādāku nostāju.

M.P.: Kam tur vajadzētu braukt mācīties un vai tur ir viegli iestāties?

Rihards Fedotovs

R.F.: Es domāju, ka tur nav viegli iestāties. Daudzi ļoti labi mūziķi ir mēģinājuši tur iestāties, bet viņiem nav tas izdevies. Viņiem svarīgākais ir tas, ka viņi tevī redz mākslinieku, ka tev ir kaut kas, ko tu gribi pateikt, nevis tas, ka tu vari labi nospēlēt. To viņi, protams, ļoti novērtēs, bet viņiem svarīgākais ir tas, ka tu vari no sevis dot, ka tev ir iekšā kaut kāda dzirksts: “Jā, šis džeks – viņā kaut kas ir!” Es domāju, tā ir ļoti radoša skola, harmoniski ļoti specīga, daudzpusēja… Es domāju, ļoti daudziem Latvijas mūziķiem tā būtu lieliska vieta, kur mācīties.

M.P.: Kāpēc tu atbrauci atpakaļ uz Latviju, nevis, piemēram, paliki dzīvot tur?

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

R.F.: Tāpēc, ka es esmu saistīts ar cilveku ar kuru es esmu precējies, un es par viņu domāju. Es jutu, ka Dānija nav tā vieta, kur es gribētu palikt un saistīt savu dzīvi. Mans plāns ir doties uz Ameriku, uz Ņujorku vai Losandželosu. Man piedāvāja spēlēt Dānijā ar vienu akordeonistu. Piedāvāja braukt tūrēs pa Eiropu, Ameriku. Viņš teica, lai es nebraucu prom. Bija vēl citi sastāvi. Es paliku arvien populārāks, spelēju arvien vairāk un vairāk, un varēju arī normāli izdzīvot. Bet tomēr es kaut kā izdomāju atbraukt ar sievu kopā uz Latviju un daudz trenēties un strādāt pie sava koncepta, pie kā es arī strādāju vājprātīgi daudz. Un sakrāt naudu un braukt uz Ameriku, jo tas ir tas, kur es vēlos būt.

M.P.: Kāpēc tu gribi braukt tieši uz ASV?

R.F.: Tapēc, ka man patīk… tie mūziķi Amerikā. Tur ir mauciens! Viņi iet līdz galam. Man kaut kādā ziņā patīk Eiropas noskaņas un domāšana, un tas aukstums, bet man patīk, ja mauc, tad par visiem 100 procentiem, bez robežām! Un man ļoti interesē arī R&B un pop industrija un tādas lietas. Taja pašā laikā arī, protams, džeza pasaule, kas ir Amerikā. Tas ir tas lielākais, kas man dod iedvesmu un es ļoti gribu tur kaut ko darīt! Es gribu iet uz noklausīšanām, es gribu paņemt savu iespēju! Tas ir tas, kāpēc es atbraucu šeit un trenējos.

M.P.: Kādos muzikālos projektos tu šobrīd spēlē?

R.F.: Šobrīd es spēlēju praktiski ar visiem, bet tajā pašā laikā ne ar vienu. (smejas) Spēlēju vienalga ko! Krāju naudu un spēleju, kas nu pagadās: grūvu, džezu, popu, roku… Pašam man ir sastāvs Dānijā, kur es arī komponēju mūziku, ko es pats arī izveidoju. Projekts saucās “CTU”. Tas ir atomierocis, kas var iznīcināt visu pasauli. Grūti nodefinēt stilu, kādā spēlējam. Ja es teikšu, ka tas ir fusion, tad tas būs ielikts ļoti lielā lauciņā. Tas ir moderns džezs, kur satiekas dažādi grūvi kopā ar atonālām tēmām un lietām, kas ir it kā saistītas ar grūvu, bet intonatīvā nozīmē ir tāds moderns un netīrs. Neliels avangarda piesitiens, bet tāds kontrolēts – nav izplūdis.

Rihards Fedotovs klubā "Hamlets"

M.P.: Tradicionālais jautājums par Latviju: Kā tu redzi, kas šobrīd šeit notiek?

R.F.: Tad kad es tiko aizbraucu uz Dānijas konservatoriju, tad man likās, ka šeit visi ir vienkārši nenormāli monstri. Tie, kas Latvijā ir populāri un slaveni, tie varētu pat netikt tajā skolā un nebūt pat starp 1. kursa audzēkņiem. Protams, Padomju Savienības ietekme ir nenormāli spēcīga. Latvijā ir nenormāls amatierisms. Vienkārši sirreāls amatierisms. Un nenormāli īsā laikā mūziķi var izsisties un kļūt populāri, pat neko nedarot. Tas bizness ir tik maziņš. Tevi var uzpūst par slavenību, un tu vari sadomāties, ka tu esi baigā slavenība, bet patiesībā… Un pārsvarā visi kādu kopē. Es domāju, ir jāskatās plašāk un jādomā profesionālāk. Jau aug jauna paaudze, kas ir ļoti spēcīga: jaunie džeki, kas tagad brauc mācīties. Tā ir tā Latvijas zelta paaudze, kas arī uzcels visu augšā. Tas sākās ar Raivi Zandovski, Arti Orubu, kas aizbrauca pirmie mācīties. Tādi džeki, kas domā par savām lietām. Un arī tiem vecākajiem ir jādomā, ka ir tādi džeki, un, ka vienkārši daudz jāstrādā. Es mīlu Latviju un latviešus, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit atgriezos, izņemot vienu lietu, kas ir – nenormāla aprunāšana. Ir jābūt pozitīviem! Ja nebūtu tā lielā aprunāšana, tad mēs ņemtu arī vairāk labas lietas no… no visa kā uzsūktu visādus labumus. Un vairāk jādomā par to, ka pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā, nevis jārunā par to, ka šeit nekas nav, šeit viss ir galīgi garām. Patiesībā tā nav! Ir ļoti daudzi, kas tagad aug un kas būs! Un ja mēs strādāsim un nopietni par to domāsim nevis vienkārši runāsim, tad arī kaut kas notiks.

M.P.: Kādi ieteikumi mūziķiem, bundziniekiem?

R.F.: Tiem, kas nupat sāk mācīties un sāk kaut ko darīt varu pateikt, ka ir divi veidi, kā spēlēt: Viens veids ir, kad tu izej cauri visām tradīcijām, iemācies visu, ko tu gribi aptvert savā spēlēšanā un tad tu sāc strādāt pie individuāla piegājiena. Tā izdarīju arī es. Bet otrs veids, ko arī jānovērtē un ko Latvijā parasti neatcerās ir tas, ka tu pasaki, ka tev viss ir vienalga un tu vienkārši strādā pie sava koncepta – kā tu visu apvieno savā spēlē – tu sāc ar pilnīgi jaunu veidu.

M.P.: Kā tu strādā un uz ko tu tiecies kā mūziķis?

R.F.: Sakarā ar to, ka es nāku no ļoti muzikālas pasaules, kas ir cieši sastīta ar akadēmisko mūziku, kur jāspēlē dažādi raksturi, kas balstās uz emocionālo bagātību, uz dažādām durvīm pa kurām tu ieej mūzikā, es… Bet esot Dānijā es to biju kaut kādā ziņā nolicis malā un ļoti daudz strādāju pie tehnikas, precizitātes… Pie tādām lietām, kas ir vairāk tehniskas. Bet šobrīd es cenšos to visu atkal apvienot un savienot akadēmisko spēli ar visu, mainot kaut kādus tvērienus, mainot kaut kādas sajūtas, kā es spēleju… spēlējot vairāk mūzikas raksturus. Tā ir mana lielā vīzija – būt tehniski drošam un tajā pašā laikā muzikālam, emocionālam, parādot visu to akadēmiskās puses bagātību. Tas ir tas uz ko es tiecos, un pie tā ir ļoti daudz jāstrādā.

M.P.: Kas ir tavas autoritātes?

R.F.: Ir ļoti daudzi bundzinieki un mūziķi, no kuriem es esmu ietekmējies, bet mana galvenā ietekme ir kino – Deivids Linčs (David Lynch) un Deivids Kronenbergs (David Cronenberg), varbūt Jodarovskis (A. Jodorowsky). Prakstiski Deivids Linčs manu mūziku ir iespaidojis visvairāk, jo mana mūzika, ko es rakstu, ir vizuāla – ļoti daudz saistīta ar vizuālo redzējumu. Tas ir ietekmējis arī manu muzikalo redzējumu kopumā.

M.P.: Daudziem noteikti interesē tavs personīgais viedoklis un pārdomas par konkursu Sony Jazz Stage 2008, kur, kā zināms, tu ieguvi trešo vietu bundzinieku konkursā, un daudzi līdzjutēji par to bija neizpratnē. Ko tu pats par to saki?

R.F.: Jā… Viss jau notiek uz labu, vai ne? Tas, ka es dabūju to trešo vietu, man bija nenormāls trieciens, jo es vienmēr savā dzīvē visur esmu bijis pirmais: visos konkursos un… Vienmēr un visur no sākuma es esmu bijis sliktākais, bet tad man dabiski laužas cauri, ka es gribu būt labākais. Protams, globāli runājot, nav tāds “labākais”, es to saprotu, bet iekšā ir sajūta, ka jāuzvar. Tas ir tas dzenulis, kas man liek strādāt pie sevis. Tādā ziņā es to uztveru pozitīvi, ka man vienkārši… jādomā un jāstrādā, un varbūt tas ir jāaizmirst kaut kādā ziņā, bet tas man dod vēl lielāku iedvesmu trenēties. Bet runājot tīri profesionāli, bija vairāki iemesli, kuru dēļ es nenospēlēju tā, lai es būtu apmierināts. Es biju ļoti neapmierināts par to, kā es nospēlēju. Es vairāk aizdomājos par lietām, kas nemaz nav saistītas ar bungām, kas ir saistītas ar to, kā tu strādā un kādā stāvoklī tu to dari. Tu sniedz savu performanci. Es biju nenormāli strādājis – es trenējos no 10 līdz 15 stundām, pa naktīm negulēju, pilināju acīs citronu sulu, lai neaizmigtu pie bungam. Bet tajā pašā laikā es mocījos ar drausmīgu bezmiegu, un es nebiju gulējis trīs naktis vispār nemaz. Turklāt man bija drausmīgi īsā laikā jāsaliek komplektu, kas ļoti ietekmēja skaņu, tehniku un visas lietas. Tas viss mani ļoti spēcīgi ietekmēja, un es nenospēleju tā, ka “vecīt, maz neliekas”. Pirms tam es biju pārliecināts, ka es tā izdarīšu. Noklausoties visus demo man bija pārliecība, ka uzvarēs vai nu Marius Aleksa, vai nu es. Savu demo es speciāli iespēlēju daudz sliktāk, nekā es to varēju izdarīt. Bet kopumā es uzskatu, ka tas ir ļoti plašs jēdziens, kurš ir uzvarētājs. Kurš saprata tās lietas, ko es spēlēju savās aranžijās un, ko es spēlēju kā intro “Salt Peanuts“… Kurš to saprata, kurš to uztvēra, kas ir moderni, kas ir progresīvs spēles veids? Es tajā brīdī to neizdarīju tā, ka es būtu 100 procentīgi pārliecināts. Es uzskatu, ka Andris Buiķis ir ļoti spēcīgs mūziķis un man ļoti patīk kā viņš spēlē. Es domāju, ka vai nu viņam vai man bija jāuzvar. Marius Aleksa ir ļoti lielisks bundzinieks, kurš pēc tam jam sessionnospēlēja vienkārši fantastiski, bet koncertā, lai arī tas bija džems, tas pilnīgi neuzrunāja. Tā mūzika neaizgāja praktiski nekur – viņš nosplēja tīri, labi, bet tas nebija tā, ka viņš atvēra mūzikā kaut kādas jaunas durvis, vai vismaz kaut ko tehnisku nospēlētu. Viss bija tā – vienkārši labi. Tas man bija baigais trieciens, ka es dabūju trešo vietu. Ja, teiksim, Andris būtu dabūjis pirmo vietu un es otro, vai otrādi, tad man liktos, ka tā bija jābūt. Bet tajā pašā laikā tu nevari pateikt, ka, teiksim, Kaspars Kurdeko bija pelnījis ceturto vietu. Tas cilvēkam ir ļoti liels trieciens, bet tajā pašā laikā jāsaprot arī, ka konkurss ir konkurss. Tas ir vienkārši šovs. Tas ir ļoti subjektīvs. Ja teiksim žūrijā būtu citi cilvēki, kas, piemēram, būtu no Skandināvijas, varbūt Kaspars Kurdeko būtu dabūjis pirmo vietu. Mēs esam Austrumeiropa, līdz ar to jāsaprot, ko tādos konkursos spēlēt.

Rihards Fedotovs muzicē

M.P.: Vai velies vēl kaut ko pateikt noslēdzot šo interviju?

R.F.: Varbūt tad nedaudz pastāstīšu par koncertiem… Vēlos visus uzaicināt uz saviem koncertiem, kas būs ar manu Dānijas kvartetu, kurā spēlē mans pasaulē mīļākais saksofonists, pasaulē mīļākais basists un pasaulē mīļākais ģitārists! Es gribu, lai visi atnāk un paklausās, kā spēlē kaut kur Dānijā, kādas tur ir tendences un, ko var izdarīt šādā vecumā. Dānijā es pamatā strādāju ar tieši šo sastāvu. Tā ir mana sirds lieta.

Būs tūrīte pa Baltijas valstīm un Krieviju, un Latvijā būs četri koncerti:

23. oktobrī (2008) 13:00 Doma Kora skolā būs meistarklases. Vienkārši koncerts un pēc tam varēs kaut ko pajautāt; 23. oktobrī vakarā būs koncerts “Hamletā”; 24. oktobrī būs koncerts “City Jazz Club” un 25. oktobrī būs koncerts “Sunny Terrace”.

Un visu nobeidzot vēl gribu pateikt, lai visi strādā un iegulda darbu! Tad arī viss celsies uz augšu, jo visam ir jāceļas! Man prieks par to, ka cilvēki vairs neklausās kaut kādus Amerikas 80. gadu supervaroņus, bet sāk klausīties modernas lietas, kas pasaulē šobrīd aktuālas! Es domāju, mūsu vide ļoti strauji celsies ļoti īsā laikā.

  1. admin says:

    Norkens 28.11.2008 21:49:42 teica:
    olga… aa, bet tas tak freds! :)

    Edgars 07.11.2008 17:22:35 teica:
    Jā šis ir īsts meistars

    Kakjis 05.11.2008 02:07:59 teica:
    Respect vinam par darbu ko ieguldijis un par motiveejoso interviju !!!

    Gi 04.11.2008 19:16:46 teica:
    Olga Mitroshina

    piekrītu 30.10.2008 11:09:43 teica:
    par smuko sievieti pie norda.

    Starp citu, kas viņa ir?

    ui 29.10.2008 15:29:10 teica:
    smuka sieviete pie norda

    macis 29.10.2008 15:28:40 teica:
    Respect

    yes 26.10.2008 22:43:46 teica:
    džekiem labais ģitārists blicē

    Davis 26.10.2008 20:14:27 teica:
    par krameshanos vinjam taisniba. vinjam bija uzreiz jasaliekas, parejiem atljava to darit, kamer dzied dziedataji vai pec pauzes.

    Kristaps 26.10.2008 15:09:55 teica:
    Tjāāāā…tiešām, interesanti tie komentāri :)

    Brūnais 23.10.2008 01:21:49 teica:
    Paldies, labi komentāri!

    Ne jau nē, Rihards labs.

    Bluums 22.10.2008 22:47:22 teica:
    Piekrītu tev! Man ļoti nepatīk šī skaidrošanās, katrā vietā ir savi likumi un tos vajag ievērot, šeit likums ir viens – savstarpēja cieņa! Un ja kaut kas tiek dzēsts, tad tā vajadzēja. Viss, punkts. negribu vairāk neko par šo tēmu :)

    Jānis P. 22.10.2008 22:41:22 teica:
    Te nav nekādas politiskās diskusijas – gan jau neizdzēsīsies kāds nevēlams viedoklis no revolucionāriem. Ja kāds ieraksta pilnīgu nesakaru, tad es dodu priekšroku dzēšanai. Lai nebojā noskaņu.

    Bluums 22.10.2008 15:45:50 teica:
    Družka, piedod, es neprecīzi izteicos, pareizāk būtu teikt nevis kontrolēšana, bet gan – audzināšana + izglītošana!

    Plūme 22.10.2008 12:24:34 teica:
    Patiesībā mēs (jazzmusic.lv) tikai gribam, lai jums ir labi.

    Un man ļoti interesē jūsu domas sakarā ar komentāru dzēšanu un cenzūru, tāpēc laipni aicināti uz jauno foruma diskusiju:
    Cenzūrai būt vai nebūt? Komentāru dzēšana…

    duksis 22.10.2008 11:58:12 teica:
    kaut kāds sviests un galīgi ne pa tēmu…tas par komentāriem.
    Intervija laba :)

    Družka 21.10.2008 23:43:05 teica:
    Tad iesaku, Blūma kungs vairāk pavērot un palasīt un painteresēties par to, cik tālu daudzi kontrolētās sabiedrības piemēri ir noveduši. Tiešām iesaku palasīt…vēsturi, politisko filozofiju utt., tad vairs negribēsies tik pārdroši ar tādām frāzēm bārstīties… Citādi – respect.

    Bluums 21.10.2008 22:12:41 teica:
    Elementārs likums, ja nekontrolē sabiedrību, tad tā nolaižas līdz zemākajam līmenim. Man nepatīk zems līmenis… Bet neuztraucies, Anda, šeit es tik pat kā neko neesmu dzēsis. (šo to gan esmu, pat pēc Tava lūguma! :))
    agulbiits 21.10.2008 21:52:26 teica:
    Rihards ir baigas malacis, un ar pilnīgi savu ar savu domu gājienu – pareizs vai nepareizs tas ir – ne mums spriest! :)

    P.S. Manuprāt, dzēst citu lietotāju komentārus, respektīvi “Aizbāzt viņiem muti” nav tas pareizākais no administratoru puses. Internets, kā tāds, ir vienīgā vieta, kur Tu vari brīvi uzrakstīt viedokli par tēmu, lai arī cik stulbs tas būtu vai nebūtu. Vispār nesaprotu, kāpēc šī dzēšana nevis izsīkst, bet tieši pieņem savus apmērus. Nevajag arī šajā portālā pieļaut to, kas jau notiek draugiem.lv “Jazz.Par un ap to” domubiedru grupā. Nu lūdzu!

    Plūme 20.10.2008 19:24:37 teica:
    Par to cenzūru:
    No rīta piecēlos, atvēru jazzmusic.lv, bet tur komentāros tādas negācijas.

    Kaut kā nenoturējos…

    Citreiz būšu iejūtīgāks. ;)

    Toms 20.10.2008 12:47:50 teica:
    Varbūt vajag ar to cenzūru nedaudz piebremzēt, ko? >:I

    Norkens 20.10.2008 03:54:00 teica:
    kau kaads aarpraac…atkal saakas. Tom – ??? vai gadiijumaa arii tavs komentaars nav tipisks latviesha komentaars? es domaaju – pirmo. sorry. no hard fiilings. un nekaa personiga.

    Toms 20.10.2008 02:08:31 teica:
    bet Rihards mums ir viens, un ar viņu ir jālepojas! :)

    Viesturs 20.10.2008 01:22:45 teica:
    Jā, kārtējā motivējošā intervija. Forši
    Un es ceru, ka tas citronu sulas teikums nav mēģinājums tikt vaļā no entuziastiskākajiem konkurentiem. Tas tiešām palīdz neaizmigt?

    Norkens 20.10.2008 00:58:37 teica:
    un kapeec lai vinjsh nevareetu atklaati pateikt, ka ir saape. normaala cilveeciiga paraadiiba.

    un vispaar – forsh dzjeks! nemaz jau nerunaajot par bundzinieciskaam lietaam :)

    Norkens 20.10.2008 00:56:08 teica:
    nezinu vai vajag vispaar kaadu veeriibu pieveerst konkursam kaa taadam. muuzika ir muuzika.
    tapeec jau muuzikji muzicee, nevis skrien krosu…

    martins 19.10.2008 17:12:41 teica:
    pats viņš bija teicis, ka “Es biju nenormāli strādājis – es trenējos no 10 līdz 15 stundām, pa naktīm negulēju, pilināju acīs citronu sulu, lai neaizmigtu pie bungam. Bet tajā pašā laikā es mocījos ar drausmīgu bezmiegu, un es nebiju gulējis trīs naktis vispār nemaz.” spriežiet paši…

    ……………. 19.10.2008 16:34:59 teica:
    Cik es noprotu, ne jau tikai pēdējās 3 dienas viņš strādāja kā ārprātīgs, bet visu to laiku, kamēr bija ārzemēs. Citādi viņš nemaz tādu līmeni nebūtu sasniedzis

    ivars 19.10.2008 16:17:11 teica:
    respekts! :) laba intervija!

    pilnīgi traks džeks 19.10.2008 15:50:46 teica:
    caur uguni un ūdeni

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*