jazzmusic.lv

Ja sanāk apmaldīties mežā, kuram vaicāt pēc pareizā virziena:
intonatīvi tīri spelējošam saksofonistam, intonatīvi netīri spēlējošam saksofonistam vai Santaklausam?
Pareizā rīcība: padomu prasi intonatīvi netīri spēlējošam saksofonistam, jo pārējie varianti liecina, ka jums rādās halucinācijas.

Kā panākt, lai lentzāģis skan kā baritona saksofons?
Pievieno tam vibrato!

Kāpēc saksofonistam nepatīk soprāna saksofons?
Tajā nevar noslēpt narkotikas.

Cik alta saksofonisti vajadzīi, lai nomainītu spuldzīti?
Pieci. Viens maina, pārējie pārspriež, kā to būtu paveicis David Sunborn.

Ar ko atšķiras saksofons no mauriņa pļaujamās mašīnas?
1. Mazos ansambļos pļaujmašīna skan labāk.
2. Kaimiņi kļūst nikni, ja tu aizņemies pļaujmašīnu, bet aizmirsti to atdot atpakaļ.
3. Ar satvērienu.

Autore: Ērika Reire

Igors Butmans ir dzimis 1961. gadā Sanktpēterburgā. 11 gadu vecumā sāka spēlēt klarneti bērnu mūzikas skolā. Tajā pašā laikā viņš nodarbojās ar sportu, hokeju. Taču abas lietas savienot nevarēja un viņš nolēma pamest sportu un pilnībā nodoties mūzikai. 1976.gadā iestājās Musogorska mūzikas skolā saksofonistu klasē pie pasniedzēja Genādija Golšteina. Tajā laikā Igors piedalījās koncertos un ierakstos “Populārā mehānika”, kā arī pazīstamās grupās “Кино” un “Аквариум”.

Pirmo pozitīvo vērtējumu no kritiķu puses Butmans ieguva 1981.gadā žurnālā “Padomju Jaunatne”. Tajā laikā viņš tika nosaukts par gada atklājumu.

1983. gadā Igors Butmans koncertēja ar PSRS labāko Bigbendu- ar Oļega Ludstrema orķestri. Nākamajā gadā viņš nomainīja alta saksofonu pret tenora saksofonu un līdz ar to tika uzaicināts spēlēt ar ansambli “Allegro”, kurā viņš turpināja spēlēt līdz pat aizbraukšanai uz ASV. Pēc aptauju rezultātiem Igors ieguva labākā tenora saksofonista titulu visā Padomju Savienībā. Kad 26 gadu vecumā Butmans devās uz ASV, viņam jau bija izveidojies savs fanu klubs, kurā bija vairāki ievērojami amerikas džezmeņi. Vēl Padomju Savienībā dzīvojot, viņu aicināja spēlēt tādi mākslinieki kā Dave Brubeck, Chick Corea, Pat Metheny, Gary Burton, Louis Bellson un Groover Washington. 1987.gada septembrī Butmans iestājās The Berklee Collage of Music, pēc kuras pabeigšanas saņēma koncertu saksofonista un komponista diplomus. Viņa studiju laikā uzrakstītā kompozīcija “French Connection” tik ļoti iepatikās Grūveram Vašingtonam, ka viņš to iekļāva savā albumā “Then & Now” (Colombia, 1988). Kompozīcijas ierakstā piedalījās pats autors –

Igors Butmans. Vēlāk abi mūziķi sāka koncertēt kopā dažādos festivālos un uzstājās arī Ņujorkas prestižajā džeza klubā “Blue Note”.

Igora karjera Savienotajās Valstīs tajos gados auga strauji. Ar savu grupu viņš koncertēja Bostonas džeza klubā, kā arī spēlēja kopā ar Petu Metini, Džo Lavano, Artiju Šeppu, Reičelu Z, kā arī kā tika uzaicināts uzstāties ar Bilija Teilora un Voltera Deivisa kvartetiem un Montī Aleksandra kvintetu. Pēc Maikla Moriarti aicinājuma Igors piedalījās albuma “Live at Fat Tusday” veidošanā, kā arī uzstājās ASV televīzijas raidījumos “The Today Show” un “Good Morning America”. 1989. gadā Igors Butmans aizbrauca dzīvot uz Ņujorku. Piedalījās koncertturnejā kopā ar Laionelu Hemptonu. 1993.gadā tika izdots Igora Butmana soloalbums “Falling Out”, kurā dalību ņēma arī pianists Lails Meijs, kontrabasists Edijs Gomezs un bundzinieks Marvins Smitts. 1992.gadā Igors pirmo reizi kopš emigrēšanas uz ASV sniedza koncertu starptautiskā džeza festivālā Maskavā. 1995.gada maijā Butmans tika pagodināts spēlējot koncertu ASV prezidentam Bilam Klintonam un Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam.

Nākamajā gadā Ņujorkā Igors producēja albumu “Jazz 4×4”, kurā piedalījās Pēterburgas pianists Andrejs Kondakovs, kā arī kontrabasists Edijs Gomezs un bundzinieks Lenny White, kurš ir viesojies arī Latvijā un vadīja 2007.gada Saulkrastu džeza nometnes sitaminstrumentu meistarklases. Pēc albuma izdošanas šim kvartetam notika koncertturneja Krievijas lielākajās pilsētās.

1997. un 1998.gadā Igors Butmans Maskavā producēja un organizēja vairākus džeza festivālus, kuros viņš savienoja labākos krievu džeza mūziķus ar ASV džeza gigantiem. Šajos gados Igors kļuva par džeza tiltu starp Krieviju un ASV.

Īpaši gaidīts un veiksmīgs bija Igora Butmana soloalbums “Nostalgie”, kuru izdeva 1997.gada augustā Amerikas Savienotajās Valstīs. Šis albums uzreiz kļuva par pirktāko džeza albumu un videoklips skaņdarbam “Nostalgie” izcīnīja otro vietu Kanādas televīzijas Bravo!Canada hītu parādē.

1999.gadā Butmans izveidoja savu džeza orķestri (Igor Butman Big Band), kurā spēlē labākie Krievijas mūziķi. 2000.gadā notika otrais Igora Butmana koncerts ASV un Krievijas prezidentiem, taču šoreiz Krievijas prezidents bija cits – Vladimirs Putins. ASV prezidents Bils Klintons arī šoreiz bija tik aizkustināts ar koncertu, ka viņš pieminēja Igoru Butmanu savā biogrāfijas grāmatā, un pēc pieciem gadiem Klintons izdeva savu mīļāko dziesmu izlasi “The Bill Clinton Collection: Selections from the Clinton Music Room”, kurā iekļāva Igora Butmana skaņdarbu “Nostalgie”. Blakus šī skaņdarba autoram bija tādi leģendāri mūziķi kā Miles Davis, John Coltrane, Nina Simone u.c..

Viens no lielākajiem Igora sasniegumiem ir ikgadējais festivāls “The Triumpf of Jazz”. 2002.gada februārī šajā festivālā piedalījās Joe Lovano, Rand Brecker, Kevin Mahoganny, Dee Bridgewater, Billy Cobham, Gary Burton, Toots Thielemans un Joe Giorgianni. Tā paša gada pavasarī Krievijas skatuves māksliniece Larisa Doļina izveidoja koncertprogrammu “Džeza karnevāls” ar Igora Butmana Bigbendu. Ar šo koncerta programmu viņi uzstājās ne tikai Krievijā, bet arī ASV, Izraelā, Ukrainā, Baltkrievijā un arī pie mums Latvijā. Par lielu sensāciju kļuva Igora Butmana bigbenda un Lincoln Center Jazz Orchestra kopējie koncerti, kuri notika 2003. gada septembrī Ņujorkā. Pirmo reizi Krievijas džeza māksliniekiem bija iespēja piedalīties tik augsta līmeņa koncertā. Pēc koncerta avīzē “The New York Times” varēja lasīt pozitīvas atsauksmes par bigbendu, kā arī tika pieminēts pirmais bigbenda albums “The Eternal Triangle”, kurā tika iekļautas Igora Butmana oriģinālskaņdarbi. No 2003.-2004. gadam Igors Butmans ir

koncertējis ar tādiem pazīstamajiem džeza gigantiem kā Ray Charles, George Benson un Al Jarreau.

Patreiz Butmans ir mākslinieciskais direktors Krievijas džeza klubā “Le Club”, un uz kluba skatuves viņš ir aicinājis tādus māksliniekus kā Ray Brown, Chick Corea, George Benson, Kenny Garret, Randy Brecker, Gary Burton, Al Di Miola, Monty Alexander, “Take 6” un daudzus citus, kā arī katru pirmdienu uzstājas pats ar savu bigbendu. Šis klubs ir vienīgais Krievijas klubs, kas tiek pieminēts “Down Beat” žurnāla džeza klubu top 100.

Igora Butmana jaunākais albums tika izdots 2007.gada decembrī. Albums saucas “Magic Land” un albums tika veidots sadarbībā ar basistu John Patitucci, pianistu Chick Corea, kuram 31.oktobrī bija koncerts Latvijā duetā ar bandžo meistaru Bella Fleck, kuram arī oktobrī bija meistarklases Lietuvā un bundzinieku Jack DeJohnette, kurš, cik man zināms, vēl nav uzstājies Latvijā.

Diskogrāfija:
Albumi, kuri tika izdoti Krievijā:
– Igor Butman Big Band – The Eternal Triangle (2003) Viesmākslinieks — trompetists Randy
Brecker; Igor Butman Big Band: Igors Butmans; Oļegs Grimovs; Konstantins Safijanovs;
Dmitrijs Mospans; Aleksandrs Dovgopolijs; Aleksejs Sekatskijs, Aleksander Agejevs,
Aleksandrs Konovalovs, Vadims Akhmetgarejevs; Vladimirs Mamiko; Vladimirs Gakaktionovs,
Vadims Eilenkrigs, Vitalijs Golovnevs; Pāvels Čekmakovskijs; Antons Baronins;Vitalijs
Solomonovs; Eduards Zizaks.
– Igors Butmans — “Prophecy” (2003)
Igors Butmans; Antons Baronins; Vitalijs Solomonovs; Eduards Zizaks; Oļegs Butmans
– Larisa Dolina & The Igor Butman Jazz Orchestra – Carnival Of Jazz (2002)
– Yuri Golubev-Toremar Island (2001)
Jurijs Golubevs, Igors Butmans, Arkadijs Šilklopers, Igors Boiko, Elisabeta Lidova, Vitalijs
Golovnevs, Andrejs Kondakovs, Antons Baronins, Edvards Zizaks, Dmitrijs Vlasenko.
– Four Brothers – Four Brothers (1999)
Ivanov Brothers Jazz Project: Igor Butman, Oleg Butman, Mikhail Ivanov, Andrey Ivanov
– Igor Butman – Nostalgie (1997)
Igor Butman, Frank Kimbrough, Joe Locke, Essiet Okon Essiet, Alex Sipiagin, Oleg Butman ,
Gene Jackson
– Igor Butman, Andrey Kondakov, Eddie Gomez, Lenny White – Jazz 4×4
Igor Butman, Andrey Kondakov, Eddie Gomez, Lenny White
– Igor Butman – First Night Swing
Igor Butman, Alexey Podymkin, Dmitry Averchenkov, Sergey Belichenko
– NY-Novosibirsk Double Jazz Quartet – Hellish Mixture (1997)
Igor Butman, Andrey Lobanov, Joe Locke, Alexey Podymkin, Essiet Okon Essiet, Dmirty
Averchenkov, Tony Campbell, Sergey Belichenko
– Aquarium – “Subway Culture” (1986)
– Kino – “Natchalnik Kamtchatki” (1984)
– Aquarium – “Radio Africa” (1983 )
– Aquarium – “Tabu” (1982)
Albumi, kuri tika izdoti ārpus Krievijas:
– Igor Butman “Magic land” (2007)
Chick Corea, Randy Brecker, Stefon Harris, John Patitucci, Jack DeJohnette
– Igor Raykhelson – Jazz Suite 2007 (2007)
Igor Raykhelson; Igor Butman; Yuri Bashmet; Elena Revitch; Yuri Golubev; Eduard Zizak,
“Moscow Soloists” Chamber Orchestra
– Jam Session Volume 12 (2004, Dānija)
Rich Perry; Larry Schneider; Igor Butman; Andy LaVerne; Steve LaSpina; Billy Drummond
– Interjazz-From Moscow to Paris (2000, Austrija)
Igor Butman;Reiner Witzel; Oliver Ker-Ourio; Andrej Kondakov; Vladimir Volkov; Christian
Scheuber
– Igor Butman — Prophecy (2003)
Igor Butman; Anton Baronin; Vitaly Solomonov; Eduard Zizak; Oleg Butman
– Igor Butman – Falling Out (1994, ASV)
Igor Butman; Eddie Gomez; Lyle Mays; Marvin “Smitty” Smith
– Partners In Time – Equinost (1994, ASV)
Igor Butman; Victor Dvoskin; Tony Martucci; Louis Sherr, Hammond B-3. Viesmākslinieki:
Gary Burton; Ryan Kisor; Don Alias; Paul Bollenback; Ken Willaman
– Datevik – Ballads From The Black Sea (1993, ASV)
Datevik; Lary Willis; Igor Butman; Andy McCloud; Steve Williamson
– Various – Live In Moscow, (1993, Lielbritānija)
– The Michael Moriarty Quintet – Live At The Fat Tuesday’s (1992, ASV)
M.Moriarty; Igor Butman; Michael Leonhart; Jay Leonhardt; Dennis Mackrell
– Grover Washington, Jr. – Then And Now, (1988, ASV)
G.Washington; Igor Butman; Ron Carter; Tommy Flanagan; Miguel Fuentes; Herbie Hancock;
James “Sid” Simmons Marvin “Smitty” Smith; Richard Lee Steacker; Grady Tate; Gerald
Veasley; Darryl Washington.

Izmantotā literatūra:
www.jazz.ru;
www.allaboutjazz.com;
www.igorbutman.com;
www.jazzserver.nl.

Autors: Valērijs Kopmans

Pēc veiksmīgas uzstāšanās Jeruzālemes 5. starptautiskajā džeza festivālā “Jazz Globus” mājās pārbraukuši Denisa Paškeviča grupa “Baltic Nova Collective” un viņus pavadošais džeza žurnālists un popularizētājs Valērijs Kopmans.

Šī ir pirmā reize, kad Latvijas džeza mūziķi uzstājas Izraēlā – valstī, kur džezam ir liela piekrišana ne tikai mūziķu aprindās. “Jazz Globus” nav vienīgais džeza festivāls Izraēlā. Beidzamajos gados daudzi Izraēlas mūziķi ir viesojušies arī mūsu festivālos. Arī šogad viņi viesojās gan “Rīgas Ritmos”, gan Saulkrastu džeza festivālā, bet visu laiku izpalika mūsu mūziķu atbildes apmeklējumi. Kad es uzzināju, ka 70./80. gados pazīstamās lietuviešu grupas “GTC” līderis – talantīgais laikmetīgā džeza komponists un pianists Vjačeslavs Ganeļins (Вячеслав Ганелин), kurš tajos gados daudz uzstājās arī Rīgā, ir festivāla “Jazz Globus” mākslinieciskais vadītājs, es viņam nosūtīju vairāku Denisa Paškeviča grupu ierakstus. Paškevičs, manuprāt, ir viens no visspilgtākajiem un īpaši ievērojamiem pašreizējiem Latvijas džeza mūziķiem. Ganeļinam patika Paškeviča darbi un mēs saņēmām uzaicinājumu piedalīties šajā festivālā. Un tā Paškeviča grupa “Baltic Nova Collective”, kuras sastāvā ir arī Jolanta Gulbe (vokāls), Madars Kalniņš (taustiņinstrumenti), un Nefs Irizari (ģitāra) ierindojās festivāla “Jazz Globus” dalībnieku sarakstā.

Festivāls notika Jeruzālemes Kultūras centra zālē. Bija apmēram divsimt dalībnieku, no kuriem lielākā daļa bija Izraēlas mūziķu. Tas, protams, saprotami – katrs džeza festivals ir kā vietējo “džeza spēku” parāde. Viesmūziķi bija no tādām valstīm kā Vācija, ASV, Krievija, Latvija… Īpaši spilgti bija krievu trompetists Sergejs Proņs (Сергей Пронь), virtuozais vācu bundzinieks Klauss Kūgels (Klaus Kugel), kontrabasists no ASV Viktors Fonarevs (Виктор Фонарев), kā arī Maskavas laikmetīgā džeza grupa “Второе приближение“, kuras satāvā ir pianists Andrejs Razins (Андрей Разин) un kontrabasists Igors Ivanuškins (Игорь Иванушкин).

No Izraēlas džezmeņiem noteikti japiemin Vjačeslavs Ganeļins. Viņa talantam, šķiet, nav robežu – viņa muzikālās idejas frīdžezā ir tik vienreizējas un smalkas. Ganeļina, Fonareva, Proņa un Kugela kvartets atklāja festivālu, un viņu izpildītā 50 minūtes ilgā kompozīcija izraisīja īstu publikas sajūsmas vētru. Un pēc tam vēlreiz acu priekšā dzima absolūti spontāna kompozīcija – patiesi interesanta, uz kontrastiem balstīta, labākajās frīdžeza tradīcijās ieturēta. Šoreiz Gaņeļina partneri bija Boriss Gammers, Deniss Paškevičs un Viktors Fonarevs. Paškevičam šī uzstāšanās dāvāja neaizmirstamus iespaidus. Ar ļoti interesantu un gaumīgu programmu uzstājās arī vijolnieka Avnera Kelmera (Avner Kelmer) trio. Lieliski uzstājās arī Borisa Gammera kvartets. Viņu sastāvā bija spožs ģitārists Iļja Seļcovs (Илья Сельцов). Labi dziedāja arī jaunā, kolorītā un neierastā manierē dziedošā džeza vokāliste Mihala Koena (Michal Cohen). Ar neviltotu sajūsmu publika uzņēma Jeruzālemes bērnu bigbendu. Viņu spēle bija apburoša; īpaši pamanāmi bija meitenīte pianiste un vienkārši ģeniālais puisītis trompetists, kurš spēja panākt visīstāko džeza skanējumu. Ar bērnu bigbendu vēlāk, izvēršot uzstāšanos savdabīgā meistarklasē, kopā improvizēja Deniss Paškevičs un Sergejs Proņs. Atmiņā iespiedās arī saksofonistu kvarteta uzstāšanās, pianisti Nahums Perferkovičs (Нахум Переферкович), Mihails Agre (Михаил Агр), Semens Lipkovičs (Семен Липкович), saksofonisti Dmitrijs Šurins (Дмитрий Шурин) un Roberts Ančipolovskijs (Роберт Анчиполовский), kontrabasists Valērijs Lipecs (Валери Липец), bundzinieks Jevgēņijs Maistrovskijs (Евгения Майстровского).

Paškeviča grupa tiešām cienīgi pārstāvēja Latvijas džezu. Viņu uzstāšanās bija iedvesmas pilna! Viņi izpildīja uz bosanovas ritmiem un melodijām un afrikāņu motīviem balstītas kompozīcijas, ietērptas pavisam jaunās un oriģinālās aranžijās. Cilvēki neslēpa savu sajūsmu par Jolantas Gulbes valdzinošo vokālu un Denisa Paškeviča lieliskajām improvizācijām. Daudz atzinības izpelnījās arī Madars Kalniņš un Nefs Irizari. Vēl bez festivāla programmā paredzētajiem koncertiem Paškeviča grupa uzstājās arī Telavivā. Festivāla laikā Latvijas mūziķi uzstājās arī citos interesantos projektos (pēc būtības), kurus izdomāja festivāla organizators.

Ļoti interesanta bija projekta “Džeza tilts” uzstāšanās, kas faktiski bija kā festivāla kulminācija. Uz skatuves iznāca visas zvaigznes: Proņs, Paškevičs, Ančipolovskijs, Razins, Ivanuškins un Kugels. Ar milzīgu draivu viņi izpildīja džeza standartus, savās improvizācijās ienesot bezkompromisu sacensību radošumā savā starpā. Jāteic, ka arī Deniss Paškevičs nevienam atbildi parādā nepalika.

Savukārt, projekts “Rīgas Balzāms” bija interesants ar to, ka tajā piedalījās ne tikai mūsu četrotne – Paškevičs, Gulbe, Kalniņš un Irizari, bet pievienojās arī citi mūziķi, kuru radošās gaitas 60. un 70. gados sākās tieši Rīgā. Tie ir: Fonarevs, Gammers, Pereferkovičs un Lipkovičs. Projektā piedalījās arī bundzinieks Maistrovskijs, kurš arī savā laikā bieži esot uzstājies Rīgā, tostarp mīlot mūsu pilsētu, viņam tur esot arī daudz draugu, un vēl aizvien sevi mazliet uzskatot par rīdzinieku.
Pirms šī sentimentālā koncerta sākuma uz skatuves tiku aicināts arī es, lai mazliet pastāstītu par Latvijas džezu, par kafejnīcu “Allegro”, kur 1971. gadā pirmo reizi Latvijā sāka regulāri notikt laikmetīgā džeza koncerti. Jo tieši šajā kafejnīcā savā laikā bieži uzstājās iepriekš minētie mūziķi. Pastāstīju arī par džeza notikumiem, klubiem, koncertiem un festivāliem mūsdienu Rīgā. Un stāsta noslēguma uz skatuves aicināju mūziķus, un gan pašreizējo, gan bijušo rīdzinieku saspēlē tika izpildīti visas pasaules džezmeņus vienojošie džeza standarti. Pēc Nauma Perferkoviča iniciatīvas koncerts tika iesākts ar maigo un aizkustinošo latviešu tautasdziesmu “Pūt vējiņi”. Publika bija ļoti aizkustināta.

Festivālā galvenokārt tika izpildīts t. s. meinstrīma džezs. Gan jaunie, gan tie, kas jau gados, muzicēja stilos sākot no tradicionālā līdz pat frīdžezam. Betfusion gan laikam dzirdēju tikai vienreiz. Un Latvijā tik ļoti populāro fanku nedzirdēju vispār, nemaz nerunājot par smooth džezu.

Nobeigumā vēlos teikt: galvenais, ka mums tagad ir logs uz Izraēlas džezu. Noslēdzot “Rīgas Balzāma” uzstāšanos, es teicu: “Mēs esam ļoti priecīgi, ka tieši mums bija iespēja būt pirmajiem no Latvijas, kas uzstājās šajā svētajā zemē! Tagad es esmu pārliecināts, ka džeza mūzikas saites starp šīm zemēm būs ilgstošas. Gadiem ejot, pie jums brauks aizvien jauni Latvijas mūziķi. Tomēr es ceru, ka vienmēr visi atcerēsies arī tos, kuri pirmie atvēra Izraēlu Latvijas džezam!”

Foto: © Григорий Хатин

Autors: Zigmunds Žukovskis

Un tā – šodien pārejam pie tīri praktiskām lietām un aplūkosim, ko tad īsti spēles laikā dara basista labā roka.

Der atcerēties, ka ir trīs galvenie spēles tehnikas veidi, un tie ir:
1) tradicionālais jeb pizzicatto – bass tiek spēlēts ar rādītaja un vidējo pirkstu (dažreiz pieslēdzot arī zeltnesi);
2) slaping – bass tiek spēlēts ar īkšķa uzsitienu pa stīgu un tam sekojošu stīgas rāvienu ar rādītajpirkstu, kā rezultatā tā atsitās pret grifu radot raksturīgu skaņu (spēles tehnika radās, mēģinot atdarināt sitaminstrumentus);
3) taping – spēles veids, kurā skaņa tiek iegūta vienlaicīgi uzsitot pa stīgu un pieturot to vajadzīgajā vietā ar labās un kreisās rokas pirkstiem, tādejādi iegūstot vienlaicīgi vajadzīgo noti un tās skanējumu (spēles tehnikas ideja ir aizgūta no klavieru spēles tehnikas, kur, nospiežot taustiņu, vienlaicīgi iegūst gan vajadzīgo noti, gan tās skanējumu).

Aplūkosim pirmo, tradicionālo, spēles tehnikas veidu, tas ir, pizzicatto. Lai iegūtu perfektu spēles tehniku, jāpatur prātā trīs lietas:

Uzliekot labo roku uz basģitāras, tā jātur tādā veidā, lai pirksti atrastos perpendikulāri attiecībā pret stīgām. Katru nākošo noti spēlējam ar savu pirkstu, tas ir, tie mainās. Ja jums ir ieradums spēlēt ar vienu pirkstu, nu ko, var spēlēt arī tā, tikai virtuozitātes kalngalus jūs nesasniegsiet. Skaņu iegūstam nevis stīgu iestumjot, bet gan palaižot. Ko tas nozīmē? Atcerieties, ka stīga sāk skanēt nevis tajā brīdī, kad pirksts sakarās ar stīgu, bet gan kad tas dodas projām no stīgas. Citiem vārdiem sakot, skaņas sākumam (mūzikā to sauc par attaca) jabūt precīzam un aktīvam (lūdzu nejaukt ar vulgāru fizisko spēku).

Pareizi novietota labā roka uz basģitāras

Jā, un vēl pats galvenais – sekojiet, lai nebūtu nekādu muskuļu saspringumu (krampju). Tā ir ļoti nelaba lieta, kura neļauj attīstīties spēles tehnikai, līdzīgi kā loga rūts stikls neļauj mušai izlidot brīvā dabā.

Un tagad pārejam pie ūdens procedūrām jau nu nē, bet pie spēlēšanas gan. Pirmajā taktī redzamo ritmisko zīmējumu nospēlējiet uz katras stīgas atsevišķi, mēģinot atcerēties un ievērot iepriekš izrunātās lietas. Sākumā spēlējiet lēnam (lēni – tas ir antonīms vārdam ātri) un vēlreiz l ē n ā m un armetronomu. Daži basisti uztver spēli ar metronomu kā neizbēgamu ļaunumu, kā, piemēram, galvassāpes nākošā rītā pēc vētrainas ballītes, bet, ticiet man, tas nav tā. Metronoms ir mūziķa labākais draugs, bet par to citā rakstā, tagad – par labo roku.

Kad pirmais ritmiskais piemērs ir izspēlēts uz visām stīgam, to pašu izdarām ar nākošo un visiem pārējiem piemēriem. Kad tas ir izdarīts, atgriežamies pie pirmā piemēra un spēlējam to atkal, bet tādā veidā, lai katra nākošā nots būtu uz blakus stīgām, sadalot tās pa pāriem; 4-3, 3-2, 2-1. Atcerieties – pirksti mainās! Kad tas ir izdarīts ar visiem četriem piemēriem, sākat atkal ar pirmo un spēlējiet līdzīgā veidā kā iepriekš, tikai divu stīgu starpā izlaidiet vidējo, līdz ar to stīgas sadalās pa pāriem sekojoši: 4-2, 3-1, vai arī piecu stīgu basam: 5-3, 4-2, 3-1. Ta rezultātā sanāk lēciens pār vienu stīgu, bet pirksti mainās tāpat kā iepriekš. Vingrinaties, līdz zīmējums ir ritmisks, skaņa līdzena un pašam ir komforta sajūta spēles laikā. Lai veicas un uz redzēšanos!

Autors: Māris Plūme

Māris Plūme: Kā Tavā dzīvē ienāca mūzika?

Magnus Skovdahl: Patiesībā ļoti klišejiskā veidā – mans tēvs bija basģitārists. Viņš nav profesionāls mūziķis, taču viņš spēlē daudzās grupās, jo viņam patīk muzicēt. Bet viņš man stāstīja to, ka tad, kad es biju tikko dzimis, viņi manai gultai lika klāt lielus skaļruņus. Un pat vēl pirms tam viņi lika austiņas uz mammas vēdera.

M.P.: Tiešām?

M.S.: Jā. Viņi mani piespieda ļoti daudz klausīties.

M.P.: Kādu mūziku tad viņi atskaņoja?

M.S.: Mans tēvs ir liels “Cream” basģitārista Džeka Brūsa (Jack Bruce) fans. Tātad, protams, ļoti daudz Džeku Brūsu, “Cream”, “Jethro Tull”… Arī diezgan daudz klasisko mūziku, blūzu un džezu… Viņi klausījās mūziku tik un tā, neskatoties uz to, ka es gulēju. Ja man tagad atskaņotu mūziku no tiem lielajiem skaļruņiem, es noteikti momentā apklustu un iemigtu.

M.P.: (smejas) Bet kad Tu sāki apgūt kādu mūzikas instrumentu?

M.S.: Kad man bija seši gadi, mani aizveda mācīties tādā kā mūzikas novirziena bērnudārzā, kur es spēlēju zvaniņus. Septiņu gadu vecumā es sāku mācīties klavieres. Es tās mācījos līdz pat 12 gadu vecumam. Taču 10 vai 11 gadu vecumā es sāku spēlēt arī elektrisko ģitāru.

M.P.: Ņēmi privātstundas vai tāpat – patstāvīgi?

M.S.: Nē, tikai patstāvīgi. Vispār jau bija dažas nodarbības pie skolotāja, bet… Tad 15 vai 16 gadu vecumā es sāku mācīties Oslo mūzikas ģimnāzijā un trīs gadus studēju džeza ģitāru. Bet studiju laikā apmēram 17 gadu vecumā es sapratu, ka vēlos spēlēt basu.

Magnus Skovdahl

M.P.: Bet skolu taču pabeidzi?

M.S.: Jā, es beidzu šo skolu kā ģitārists. Tāpat, prieka pēc. (smejas)

M.P.: Un tad Tu devies uz Amsterdamu?

M.S.: Tad man sākās diezgan interesants dzīves posms. Es īsti nesapratu, ko es patiesībā vēlos darīt. Protams, mūzika man ir patikusi vienmēr. Kādu gadu es tā īsti neko nedarīju. Pēc tam vienu gadu es pavadīju armijā. Tas bija zemē nomests laiks. Bērni, nekad neejiet armijā! (smejas) Vari arī mani citēt! Bet pēc tam es mēģināju iestāties vairākās mūzikas augstskolās: Amsterdamas Konservatorijā, Trondheimas konservatorijā, Oslo, Kristiansandā (Kristiansand). Iestājeksāmenus veiksmīgi nokārtoju Amsterdamā un Kristiansandā, bet tā kā es gribēju doties prom no Norvēģijas, es devos studēt uz Amsterdamu. Tur es pavadīju 4 gadus, iepazinos ar Arti Orubu un Tomasu Bekhus (Thomas Bekhuis).

M.P.: Tātad Amsterdamā Tu studēji džeza basģitāru?

M.S.: Jā, es mācījos basģitāru džeza nodaļā. Man patika tas, ka, ja tu mācies basģitāru džeza nodaļā, tev jāiepazīstas arī ar ļoti daudz dažādiem citiem mūzikas stiliem nevis tikai džezu vien. Skolotāji pat spiež to darīt, jo basģitāra jau nemaz nav tipisks džeza instruments. Taču arī pirms Amsterdamas, kad es vēl spēlēju ģitāru, es diezgan spēcīgi aizrāvos ar smago metālu,grunge, progresīvo roku un tamlīdzīgām lietām. Parasti man patika – jo progresīvāk, jo labāk. Vai arī – jo smagāk, jo labāk. Es tajās lietās ierakos diezgan pamatīgi. Un tad man iestājās džeza mūzikas periods, taču pēc viena konservatorijā pavadītā gada džezu jau biju diezgan atēdies. Es atkal sāku meklēt kaut ko citu.

M.P.: Kāda mūzika Tev patīk vislabāk?

M.S.: Tas nav viegli atbildams, jo man ļoti patīk… Ja man vaicātu, kādu mūziku es labprāt klausos, es teiktu, ka jebkādu. Piemēram, patlaban es klausos eksperimentālo metālu, Balkānu mūziku, klasiku. Tas viss ir mainīgi.

M.P.: Iepriekš man stāstīji, ka esi spēlējis ļoti daudz dažādās grupās…

M.S.: Amsterdamā es iepazinos ar ģitāristu Jotamu Talu (Yotam Tal). Viņam Izraēlā bija savu smagā metāla grupa. Viņiem vajadzēja basistu, un es viņiem pievienojos. Mēs sākām kā “Black Sabbath” kavergrupa. Divu gadu laikā mēs spēlējām vienu vai divus koncertus katru nedēļu pa visu Holandi. Sākumā mēs spēlējām tikai “Black Sabbath” skaņdarbus, bet pamazām sākām izpildīt arī mūsu pašu oriģinālkompozīcijas. Tas viss bija ļoti interesanti.

Magnus Skovdahl playing with Artis Orubs

M.P.: Kādi ir Tavi mērķi kā mūziķim?

M.S.: Patiesībā, man liekas, ka šobrīd mans mērķis ir panākt, lai es ar mūziku, tajā skaitā arī skolotāja darbu, spētu nodrošināt sev iztikšanu. Un, protams, arī muzicēt, attīstīties, atklāt jaunas lietas. Šobrīd es pie tā daudz strādāju. Es gribu būt diezgan vispusīgs, lai es spētu spēlēt dažādu mūziku. Jo dažādākas lietas es mēģinu spēlēt, jo interesantāk man kļūst. Protams, dažreiz, kad mēģinu spēlēt šlāgeri, man tomēr nekļūst diez ko interesanti – tas nav tas. Bet vispār es uzskatu, ka savu redzesloku vajag paplašināt cik vien iespējams, jo tā ir interesantāk! Jebkuru mūzikas stilu jācenšas spēlēt cik vien labi iespējams – ar izpratni, lai nav tā, ka tiek spēlēts ar pavisam virspusēju attieksmi.

M.P.: Varbūt kādi padomi un ieteikumi jaunajiem un topošajiem basģitāristiem?

M.S.: Jā, labprāt! Ir dažas lietas, ko es jau stāstīju Ventspils mācību nometnē, ko es labrāt izstāstītu vēlreiz. Kad es sāku mācīties basģitāru, es ļoti fanoju par tādiem basģitāristiem, kā Viktors Vūtens (Victor Wooten), Flea no “Red Hot Chili Peppers” ar saviem slepa trikiem, kā arī par progresīvā metāla basistiem, tādiem kā John Myung no “Dream Theater”. Visi šie mūziķi ir tehniski ļoti spēcīgi. Tad nu es ņēmu un to visu iemācījos. Tas bija labi – es spēlēju kā maniaks. Es attīstīju diezgan labu tehniku. Bet tad pēc kāda laika es sapratu, ka ļoti labi ir spēlēt arī pavisam vienkārši, jo tas patiesībā ir tas, kas basam parasti jādara. Protams, ir forši mazliet izrādīties, bet patiesībā tu taču esi pavadošais mūziķis. Tā ir basa galvenā funkcija, kas viņam grupā jāveic, un tajā nav nekā nepatīkama. Ja tu spēj nospēlēt vai noslepot 16 tūkstoš notis minūtē vai sekundē, tas ir labi tehnikai, bet patiesībā daudziem mūziķiem nevajadzētu iespringt tieši uz to. Bet no otras puses, ir ļoti labi, ja tev ir laba tehnika, jo tad daudzas lietas spēlēt ir daudz vieglāk. Tas pats attiecas uz muzikālās dzirdes attīstīšanu un mūzikas teorijas apguvi. Es tomēr uzskatu, ka ir ļoti vērtīgi reizēm piespiesties, un padzīt uz priekšu šādas tādas spējas, jo tas dod lielāku brīvību, plašumu. Pēc tam daudzu lietu apguve prasa mazāk laika.

Basistiem pat vēl vairāk nekā citiem ļoti svarīgi ir attīstīt ritma izjūtu (timing). Patiesībā, tas ir ieteikums “numurviens”.

M.P.: Varbūt kādi konkrēti uzdevumi ritma izjūtas attīstīšanai?

Magnus Skovdahl & Artis Orubs

M.S.: Tās pašas parastās lietas, ko visi saka: spēlēt ar metronomu, spēlēt ar bundzinieku, kurš liekas labs… nu, tādu kā, piemēram, Artis Orubs. Parasti, kad es ar viņu kopā spēlēju, es jūtu, ka viss ir patiešām ļoti precīzi. Pat 10 vai 20 taktis mēs varam “iziet ārā”, darīt visu, kas vien ienāk prātā, bet mēs zinām, kur mēs atrodamies un pēc tam mēs atkal precīzi trāpām kopā.

M.P.: Jā, es to dzirdēju jūsu koncertā.

M.S.: Un vēl: vajag klausīties dažādu mūziku. Es iesaku klausīties arī citu, ne tikai rietumu mūziku. Man, piemēram, ļoti patīk Balkānu mūzika ar tajā sastopamajiem neparastajiem taktsmēriem, indiešu mūzika ar ritma dalīšanas īpatnībām un tamlīdzīgas lietas. Tas viss palīdz attīstīt ritma izjūtu.

M.P.: Tā kā Tu esi norvēģis, varbūt vari pastāstīt, kas notiek Norvēģijā? Kādas tendences mūzikā? Kuras Tavuprāt ir labākās norvēģu grupas un mūziķi, ko Tu ieteiktu paklausīties?

M.S.: Norvēģijas mūzikas dzīve ir ļoti interesanta, bet mērogs ir visai mazs – apmēram kā šeit Latvijā. No mūsdienu grupām, manuprāt, pašas interesantākās nav īsti džeza grupas. Visi šie mūziķi agrāk ir spēlējuši džezu, bet tas, ko viņi dara šobrīd, to īsti nevar nosaukt par džezu. Lielākā daļa šo mūziķu ir beiguši konservatorijas. Mana mīļākā grupa ir “Farmers Market”, un es noteikti visiem iesaku to paklausīties. Interesanta grupa ir arī “Atomic”. Ļoti labs un interesants pianists ir Bugge Wesseltoft. Viņam ir sava ierakstu izdevniecība un viņš sadarbojas ar ļoti daudziem interesantiem norvēģu mūziķiem. Vēl es ieteiktu paklausīties: Mike Patton, Stian Carstensen, Mr Bungle, The Dillinger Escape Plan, Fantomas.

M.P.: Vai Tu komponē?

M.S.: Jā. Diezgan daudz.

M.P.: Vai Tev ir arī sava grupa, kurā Tu realizē tieši savas ieceres?

M.S.: Jā, kaut kas ir. Tā saucas “Problems”. Stils – kaut kas pa vidu starp Balkānu mūziku un fusion (www.myspace.com/0problems).

M.P.: Vai, noslēdzot šo interviju, vēlies vēl kaut ko teikt jazzmusic.lv auditorijai?

M.S.: Tikai gribētu ieteikt turēt ausis vaļā!

M.P.: Vai tas attiecas uz klausītājiem vai mūziķiem?

M.S.: Abiem.

M.P.: Ko tieši ar to gribēji teikt?

M.S.: Tas nebija domāts nekas negatīvs. Es tikai domāju, ka cilvēkiem vajag censties iepazīt daudz dažādas lietas un vajag izvairīties no šaura redzes leņķa veidošanās. Īpaši es to ieteiktu mūziķiem, kuri daudz uzturās akadēmiskā vidē, jo bieži tieši viņi kļūst pārāk koncentrēti vienā šaurā jomā, un tas viņiem itin nemaz neglaimo, jo tādējādi viņi laiž garām tik daudz interesantas lietas. Man arī bija periods, kad es biju tāds, bet pēc neilga konservatorijā pavadītā laika es sapratu, ka man ir vitāli svarīgi paplašināt savu redzesloku.

(Lūk arī Magnusa myspace adrese: www.myspace.com/magnusskovdahl)

Autors: Vladislavs Punculs

Sestdien, Rīgas pilsētas Mākslas darbinieku namā Vaļnu ielā 9, notika džeza mūzikas vakars, kopā ar džeza vokālisti Ingu Bērziņu, komponistu, aranžētāju un saksofonistu no Lietuvas Kestuti Vaiginis un “Mirage Octet”, ko veidoja mūziķi no “Mirage Jazz Orchestra”.

Okteta sastāvs:
Lauris Amantovs (trombons)
Ivars Birkāns (flauta, saksofons) (kuram, starp citu, šogad aprit 70 gadu jubileja!)
Raivo Stašans (flauta, saksofons)
Normunds Piesis (trompete)
Viktors Ritovs (taustiņinstrumenti)
Viktors Zeļenkovs (kontrabass)
Raimonds Kalniņš (sitamie instrumenti)

Koncerta apmeklētājiem mūziķi piedāvāja paklausīties dažādus džeza standartus un to aranžējumus, kā arī klasiskus džeza skaņdarbus. Publika klātienē varēja pārliecināties par Ingas Bērziņas dziedāšanas prasmi un labām vokāla dotībām, kā arī par jaunā lietuviešu saksofonista un komponista talantīgumu, ko papildināja „Mirage Octet” tehniski un muzikāli nevainojams izpildījums. Kopā ar Kestuitis Vaiginis mūziķi izpildīja arī vairākus džeza skaņdarbus, ko ir sacerējis vai aranžējis pats viesis no Lietuvas.

Pēc pusotras stundas augstākās proves džeza mūziķi pateicās publikai par ierašanos tik ļoti kuplajā sastāvā (Mākslas darbinieku nama lielā zāle tovakar bija pilna) un aicināja apmeklēt vēl vienu džeza mūzikai veltītu pasākumu. Tas notiks 9. novembrī Kongresu namā, kur notiks koncerts, kurā tiks godināti populāri rīdzinieki, kuru vārdi lieliem burtiem ierakstīti mūsu valsts džeza mūzikas zelta grāmatā.

Autore: Lolija Sprancmane

Ja izlasam standarta pieteikumu šai izstādei, tad viss ir pateikts, izņemot vienu fantastisku un, manuprāt, ļoti nozīmīgu (sevišķi mūziķiem) “odziņu”. Atklāt vai neatklāt, varbūt paturēt noslēpumā un mudināt Jūs tomēr apmeklēt šo izstādi? Ar cerību, ka tik ilgā laika posmā to izdarīt atradīsiet iespēju, es īpaši izceļu iespēju izstādes apmeklējuma laikā klausīties mūziku (džezu) un klausīties tieši tās kompozīcijas, kas attēlotas fotogrāfijās un aprakstos, precīzi radot priekšstatu, par ko ir runa, jo izstādi iespējams izstaigāt ar mp3 atskaņotāju, kurā ir kopā 56 īsāki vai garāki džeza gabali. Tā kā cik nu laiks atļauj, tik arī var kavēties pie katras planšetes. Jābrīdina, ka tas šo apmeklējumu, iespējams, pagarina vismaz uz pusi. Un, neliela piebildīte – būtu vietā pirms izstādes sākuma pārjautāt, vai mp3 atskaņotājs ir uzlādēts līdz pakāpei, lai izturētu visu ekspozīcijas apskati. Es deviņdesmito gadu un 21.gadsimta vācu džeza tendences tā arī nenoklausījos.

Es ļoti ieinteresējos ar pirmo stendu – divdesmito gadu džezu ar pašiem pirmssākumiem. Nu tā bija tada īpaša esence. Likās ļoti biezs un klasisks džezs. Tas pilnībā apliecināja, ka džezs Vācijā ieņēmis stabilu un nozīmīgu vietu tās kultūras dzīvē. Es gan esmu zinātkārais un varbūt arī interesents, noteikti ne pazinējs. Bet šeit nevar nepiefiksēt, ka divdesmitajos gados džezs bija modē (Jazz was the fashion – angl.).

Džeza attīstība notika vairāk personīgas intereses vadīta. Veidojās ļoti daudzi kolektīvi, es pieņemu, ka ne visi ir pieminēšanas vērti, kurus var izšķirt tajā laika posmā. Tāda burzma, ka cits citu mēģina skaļumā pārspēt. Iedomājos bez maz daudzdzīvokļu māju un katrā dzīvoklī pa džeza nodarbībai – un, ja visiem logi vaļā, diez kāds džezs priekš klausītāja nesanāk. Spēlētājam, protams, aizrautīgi. Tāpēc radās iespaids, ka šajā laikā džezu noteikti bija interesantāk spēlēt, nekā klausīties (dejot un aizrauties), tas bija laiks, kad visi, kam bija kāda iespēja, gribēja tikt džezā iekšā. Kara gadi bija drūms posms, bet nevarētu teikt, ka tad džeza nebija. Tas bija laiks, kad bija nozīmīgi pievērst uzmanību arī tam, ka cittautieši bija džezā iekšā, konkrēts piemērs ir ebreju džeza bends. Paskaidrojumā ir teikts, ka viņi bija populāri tajā laikā, tomēr kara represijās izdzīvoja tikai 3 no viņiem, pārējie gāja bojā Aušvicas koncentrācijas nometnes gāzes kamerās.

Tad sākas “džeza uzplaukuma” periods, kas atkal ilgst, formējas no dažādiem sastāviem un eksperimentē ar dažādiem sajaukumiem. Liekas, ka dabīgā atlase nosaka, kas diktēs “galveno virzienu” (“meinstrīmu” jeb main stream – angl.). Es neapgalvoju, protams, ka lietas notiek tik primitīvi. Es mudinu iet un meklēt. Citam tur noteikti būs arī pazīstamas sejas pamanāmas, bet es tur neatpazinu nevienu. Vienīgi manāmi nopriecājos, kad tika pieminēts vienas sievietes vārds (Līza Bassenge, Lisa Bassenge – vācu.). Vienlaicīgi, atceroties džeza pirmssākumus Vācijā, kad tas pēc divdesmitajiem gadiem sāka transformēties, bija tāds žanra paveids kā operiskais džezs, kas tika dziedāts un tur gan sieviešu balsis bija izplatītas (vokālā).

Planšetes, planšetes, džeza virpulis un ta, līdz atkal loti ieinteresējošs ir 1953.gads, kad sākās vācu džeza festivāli, kuru “impressario” jeb iedvesmotājs ir Horsts Lippmanns (Horst Lippmann – vācu.) . Jāpiemin Leipcigas Džeza dienas, kas nodibināja savu regularitāti, laikam jau vairāk pateicoties pamatīgiem festivālu organizatoriem, kas prata tās padarīt par tradīciju. 1976. gada radās balansa meklējums starp moderno “galveno virzienu” (“meinstrīmu”, main stream – angl.), zvaigznēm un eksperimentālo džezu. Kā jau es iepriekš raksturoju – tada kā dabīgā atlase, vai? Toties nacionālo festivālu asi veidoja sekojošas Vācijas pilsētas: Frankfurte (Frankfurt, nav precizēts) – Berlīne (Berlin) – Moersa (Moers) – Leipciga (Leipzig). Pie tam, tie bija brīvdabas pasākumi. Viss notika uz āra skatuves. No 1950. – 1960.gadiem tika organizēti džeza kursi šur un tur (“here and there” – angl.). Interesanti, ka tika iedalīta apmācība džeza apmācībā un populārās mūzikas apmācībā. Saistībā ar Matiasu Zeiberu (Matyas Seiber) sāka piedāvāt pirmos džeza kursus, kas aptvēra visu pasauli. Nu un tagad fakts par pirmo Vācijas džeza radiostaciju. Ta tika nodibināta Bāden – Bādenē (Baden-Baden) un tās dibināšanas laiks bija 1945.gads. Mani ļoti ieinteresēja vairākas džeza personības, par kurām gribās uzzināt pēc iespējas vairāk. Piemēram, Džeza Pāvests (The Pope Of Jazz – angl.) joahims Ernsts Berendts (Joachim Ernst Berendt), džeza trombonists Alberts Mangelsdorfs (Albert Mangelsdorff) un citi līdz pat mūsdienām. Bet džezs turpina dzīvot…pat 21.gadsimtā.

Autors: Māris Plūme

Māris Plūme: Kā Tu nonāci līdz džeza ģitārai?

Andrejs Jevsjukovs: Ģitāru sāku spēlēt, kad man bija 13 gadi. Tad vēl bija Padomju Savienība, drūmi apstākļi. Tajā laikā informāciju nevarēja dabūt tik viegli kā tagad – ieslēdz internetu, un viss ir.

M.P.: Kurā gadā Tu sāki spēlēt ģitāru?

Andrejs Jevsjukovs jaunībā

A.J.: Tas bija… 1978. gads. Kā jau visi puiši, vienkārši dabū ģitāru, un mēģina spēlēt. Tajā laikā mana mīļākā grupa bija Bītli. Pēc tam rokmūzika:Led Zeppelin, Deep Purple, Nazareth, Slade, Santana, Kleptons – visi tā laika monstri. Kad man bija 15 gadi, es sāku spēlēt grupās. Īpaši skolas grupā – dejas. Repertuārā bija tie paši Bītli, Čelentano, viss, kas tā laika jauniešiem bija modē. Kad jau kādus 5 vai 7 gadus biju spēlējis, tāpat kā daudzi skolnieki, kuri nāk pie manis mācīties, sapratu, ka man nepietiek ar to, ko zinu – ar to ir par maz. Es jau spēlēju grupās un skaitījos diezgan labs ģitārists, pašam arī bija prieks, ka es jau māku, zinu visu repertuāru. Bet tad man kaut kā pieleca, ka tas, ko es spēlēju, patiesībā ir ļoti primitīvi, elementāri. Nu, tik maz, ka man vēl jātrenējas gadiem! Sāku pašmācības ceļā vingrināties, meklēt informāciju – elementāro mūzikas teoriju. 20 gadu vecumā man viss pārslēdzās, manā ceļā parādījās tāds cilvēks, personība Valērijs Beļinovs (Валерий Белинов). Viņš bija Noras Bumbieres vīrs, spēlēja Modo… Viņš bija labākais tā laika džeza un fusionģitārists Latvijā. Viņš man vaicāja, vai es nevēlos piedalīties viņa grupā? Viņš bija tik slavens, ka es, protams, nevilcinoties piekritu. Tad es aizbraucu pie viņa uz Salaspils kultūras namu, un skatos, viņš tur sēž un pasniedz ģitāras spēli vienam savam skolniekam. Tad man pieleca, ka viņš mani aicināja nevis spēlēt savā grupā, bet mācīties skolnieku grupā. Viņš bija viltīgs. Es paklausījos, kā viņš spēlē, un sapratu, ka man tiešām pie viņa ir ko mācīties. Tad es pie viņa mācījos kādus 3 mēnešus. Apguvu džeza improvizācijas un harmonijas pamatus. Pēc tam es turpināju patstāvīgi. Man ļoti gribējās iegūt izglītību ģitāras spēlē. Nebija kur mācīties. Trīs, četrus mēnešus gāju klasiskās ģitāras kursos. Bet tas nebija mans. No Valērija es uzzināju, ka var neklātienē mācīties Maskavas Mākslas universitātē un dabūt vismaz teorētiskās zināšanas. Tur es mācījos trīs ar pus gadus un apguvu elementāro teoriju un klasisko harmoniju. Pirmais džeza mūziķis, ko es klausījos bija Mailzs Deivis (Miles Davis). Tas bija fusion, džezroks. Tajā laikā ar Mailzu spēlēja arī Džons Skofīlds (John Scofield) un Maiks Sterns (Mike Stern). Man ļoti iepatikās. Vai tad tas ir džezs? Pēc tam pamazām, protams, tie visi vecie – tradīcija – un arī modernāki… Protams, bija grūti dabūt informāciju, bet es dabūju visādas skolas: Džona Skofīlda, Džo Pāsa (Joe Pass), Skota Hendersona (Scott Henderson), Frenks Gembls (Frank Gamble), arī Džordža Rasela (George Russell) līdisko koncepciju. Pats to visu turpināju apgūt, lai man būtu pilnīgi skaidrs, kas tur notiek.

M.P.: Vai tos materiālus Tu dabūji vēl padomju laikos?

A.J.: Tas laikam bija 88. vai 89. gads…

M.P.: Kur padomju laikos tādas lietas varēja dabūt?

A.J.: Bija ļoti grūti ar instrumentiem, materiāliem – kāds atveda no Amerikas… Tagad ienāc veikalā – viss ir, bet tajos laikos tikai kaut kāds krievu “Urāls”. Vispār nenopietni instrumenti… Savu Ibanez, ko es spēlēju ilgu laiku, es dabūju par nenormāli lielu naudu. Man trīs gadus bija jāstrādā, lai sakrātu naudu. Tagad cenas ir tik smieklīgas, ka katru mēnesi var pirkt jaunu ģitāru. Ar informāciju bija ļoti grūti. Valērijs palīdzēja. Viņam Amerikā bija kaut kādas pazīšanās, pats sūtīja, maksāja naudu. Es arī viņam maksāju… Tajā laikā 100 rubļu bija vidējā alga. Un tā “skola”, ko mēs pārrakstījām no Valērija maksāja 100 rubļu. Mūsdienās tas būtu līdzvērtīgi apmēram 500 vai 700 latiem.

Andrejs Jevsjukovs

M.P.: Diezgan iespaidīgi…

A.J.: Nu, jā… Un tad kādu trīs gadu laikā es pats to improvizāciju un harmoniju apguvu. Kad man bija jau 23 gadu, es pats arī sāku pasniegt ģitārspēli. Sanāk, ka tagad man jau ir 20 gadu pedagoģiskā prakse.

M.P.: Cik ļoti nozīmīgs Tev ir pedagoģiskais darbs?

A.J.: Manuprāt, tas ir pienākums. Tie varbūt ir skaļi vārdi, bet, ja neviens to nedarīs, tad… Bet patiesībā kaut kādā mērā tā arī ir. Jauniešiem un ne tikai jauniešiem dažreiz ir tādas pesimistiskas domas, ka tikai tur Berklijā to var iemācīties, bet es cenšos mainīt šo domu un pierādīt, ka viss ir iespējams. Nav obligāti jābrauc un jāmaksā lielu naudu! Tepat Doma kora skolā jaunieši mācās dienas nodaļā par velti. Galvenais pašiem trenēties!

M.P.: Tagad parunāsim par Tavu nesen iznākušo albumu. Kā Tev tas viss sākās?

A.J.: Mana daba laikam ir tāda, kad es sāku spēlēt ģitāru, man uzreiz bija vēlēšanās kaut ko sacertēt pašam. Kad es klausījos Bītlus, protams, man ārā nāca līdzīga mūzika – parastas, vienkāršas, naivas dziesmas. Protams, kad sāku klausīties džeza mūziku, man parādījās jaunas idejas. Kad es biju pusaudzis, man bija pieci Bītlu albumi, un es tos gadiem klausījos katru dienu. Visas dziesmas zināju no galvas un dziedāju tām līdzi. Dažas dziesmas man patika tik ļoti, ka es pie tām gandrīz vai dejoju.

M.P.: Kuras tās bija?

A.J.: Nu, es tagad nevaru nosaukt tos nosaukumus… Tur bija daudz – pieci albumi tomēr. Ko es gribēju teikt: divas man nenormāli patika, bet vienu es pārtinu – nu, vispār nepatika. Pēc tam atkal: divas, trīs patīk, viena nepatīk. Es jau sen sapratu, ka mana gaume ir prasīga, izvēlīga. Un, sacerot mūziku, man bija ļoti stingra pieeja: “Teši tas man patīk!” Nevis paņemt kaut kādu standarta harmoniju, uzrakstīt kaut kādu standarta tēmiņu, un, lūk, tas ir mans gabals. Nē, man ir pilnīgi cita pieeja. Tā nav kaut kāda tur pretenzija, drīzāk – dabiska nepieciešamība.

M.P.: Mēģināt atrast priekš sevis kaut ko jaunu?

A.J.: Jā, jaunu un manā uztverē gaumīgu. Īpaši man patīk neierasti, nestandarta vai vienkārši skaisti skanoši harmoniskie risinājumi. Priekš manis skanīgi… Neviens cilvēks komponējot nevar zināt vai tas ir kaut kas pilnīgi jauns vai jau 300 reizes kaut kur izmantots. Bet, ja es pilnīgi godīgi pats atradu, un tur iznāk arī kaut kāda tēma, un es konstatēju, ka tādu mūziku es nekad neesmu dzirdējis… Protams, varbūt man vienkārši netrāpijās, bet priekš manis tas ir kaut kas pilnīgi jauns.

M.P.: Cik sen Tu reāli sāki mājās ierakstīt savu albumu? Es atceros, ka Tu sāki jau pirms vairākiem gadiem.

A.J.: Kaut kur pirms pieciem gadiem. Bet dators man mājās parādījās pirms 7 gadiem. Bet vēl pirms tam es ļoti daudz mēģināju savas kompozīcijas ierakstīt citur ar reāliem mūziķiem dzīvajā. Aicināju kolēģus, uzrakstīju viņiem notis, divi mēģinājumi un pēc tam studijā. Pēc tam klausos: “Nē, ārprāts!” Tāpēc, ka visi nav iedziļinājušies tajās kompozīcijās, spēlē ko grib – neritmiski, aranžējuma nav… Vienkārši – nav nopietni. Tad es domāju, ja neiet ar dzīviem mūziķiem, tad jāmēģina sadarboties ar kādu aranžētāju. Tad es pusgadu braukāju pie viena aranžētāja, sēdēju kopā ar viņu, viņš spieda pogas, es koriģēju, kā spēlēt basu, utt. Beigu beigās es patērēju ļoti daudz laika un naudas, un sapratu, ka tas ir pilnīgi, nu, nevis garām, bet smieklīgi. Primitīvas skaņas… Tembru izvēle, tas ir ļoti svarīgs moments producēšanā. Katram tembram ir ļoti liela nozīme, kā tie iet kopā.

M.P.: Tātad šajā albumā Tu pats izvēlējies visus instrumentu tembrus un pats visu saliki? Un visi aranžējumi Tevis paša, un arī pats visu iespēlēji?

A.J.: Jā… Vienīgi 4 skaņdarbos Gints Pabērzs iespēlēja saksofonu. Cilvēki man vaicā, cik ilgi es jau strādāju pie albuma, bet divos vārdos atbildēt nevar. Kad es dabūju datoru, es vispār neko nesapratu. Kā to vispār ieslēgt? Pēc tam man bija jāatrod cilvēku, kurš man palīdzēja dabūt programmas un apmācīja, kā ar to strādāt. Tur jau aizgāja viens gads. Sākumā iemācījos ierakstīt ģitāru. Vajadzēja arī dabūt skaņas karti. Ierakstīju uz ģitāras akordus un tēmu, un sapratu, ka tas neskan – divas ģitāras, tas ir pilnīgi neinteresanti. Paklausījos 20 sekundes, un uzreiz apnika. Arī ģitāras skaņas kvalitāte neapmierināja. Pašdarbības variants. Secināju, lai mūzika skanētu nopietni, būs jātaisa aranžējumus ar visiem instrumentiem, lai skaņdarbam būtu forma – ievads, tēma improvizācija… Bez tā, ka man vajadzēja komponēt, pašam spēlēt, vajadzēja vēl kļūt par producentu un aranžētāju. Viss pašam jāiemācās. Latvijā vispār ar tiem aranžētājiem diezgan grūti. Raimonds Macats ir viens no labākajiem aranžētājiem, bet, kad Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļas vadītājs aicināja viņu pasniegt aranžēšanu Raimonds teica: “Ko es varu mācīt? Es pats pašmācības ceļā visu apguvu, es taču neprotu mācīt. Es par šīm lietām neko nevaru pastāstīt. Es vienkārši klausījos mūziku, analizēju un tagad mana gaume, intuīcija un pieredze mani vada.” Un man arī līdzīgā veidā pašam vajadzēja visu apgūt.

M.P.: Un kāds skats nākotnē? Ko tālāk gribētu realizēt?

A.J.: Tā kā man šajā ierakstā ir programmētie instrumenti, daudzi man vaicā, vai es negribētu to pašu uztaisīt ar īstiem mūziķiem. Protams, ka es gribētu! Prezentācijā mēs dažus skaņdarbus spēlēsim dzīvajā, tad arī novērtēsim, kā tas izklausās.

Protams, man gribās iet tālāk – realizēt jaunas idejas. Ir doma sākt gatavot jaunu albumu, veidojot tādus aranžējumus, lai tas būtu reāli spēlējams dzīvajā. Bet godīgi sakot mūsu apstākļos tas būtu ļoti grūti paveicams, jo visi profesionālie mūziķi, ar kuriem tas būtu reāli iespējams, ir ļoti aizņemti. Visi pārsvarā piedalās komerciālos projektos – pelna naudu. Par jaunradi reti kurš domā, kurš būtu gatavs pus gadu mēģināt – gatavot programmu bez samaksas. Un beigu beigās šo programmu gandrīz nav kur spēlēt. Mūsu klubos parasti tiek spēlēts zināms repertuārs: vai nu funk, vai standarti. Piemēram, “Silvesteri Orkesteri” un vēl daži ir reti izņēmumi, kuri komponē savu mūziku, realizē savas oriģinālidejas.

Otrkārt, organizēt mēģinājumus būtu milzīgs sasprindzinājums. Tu atnes skaņdarbu, tev ir priekšstats, kā to vajadzētu spēlēt, bet, kad visi sāk spēlēt, skan pilnīgi citādāk. Ja tu gribi, lai tava ideja paliek, tad nāksies cīnīties. Bet tas nevienam nepatīk – cilvēki apvainojas. “Es pats esmu meistars! Es gribu spēlēt šādi!” Tad vai nu kompromiss, un no tavas idejas paliek tikai kādi 10 procenti, vai arī milzīga cīņa, un beigu beigās sabojātas attiecības ar kolēģiem.

M.P.: Kur var nopirkt Tavu disku?

A.J.: Visos lielākajos veikalos jau 3 nedēļas. Izdevnīcības “Laula R” galvenais direktors, priekšnieks piekrita izdot šo disku neskatoties uz to, ka tas nevar būt īpaši izdevīgi. Izrādījās, ka jau pirms gada viņš izdeva disku, kur bija Gunāra Rozenberga aranžējumi tautas mūzikai. Tātad šī izdevniecība ir vismaz tuvāk džeza mūzikai, nekā citas izdevniecības, kuras izdod tikai popmūziku. Tu atnāc pie viņiem: “Nē, nē, nē! Tas mūs pilnīgi neinteresē, tās ir tavas problēmas.”

M.P.: Kādi ir Tavi lielākie sasniegumi, ar kādiem ievērojamiem mūziķiem kopā esi spēlējis?

A.J.: Nekur prom nebraucot, man bija iespēja spēlēt kopā ar slaveno amerikāņu džeza bundzinieku Braienu Melvinu (Brian Melvin). Džemā spēlēju kopā ar Stenliju Džordanu (Stanley Jordan). Džemojis esmu arī kopā ar Ēriku Marientālu (Eric Marienthal). Saulkrastos bija arī tāds ģitārists Deivids Beikers (Dаvid Baker), ar viņu spēlējām koncertos. Es nevaru lepoties, ka es būtu spēlejis ar daudziem pasaules līmeņa džeza mūziķiem, bet tikai ar dažiem, jo dzīvoju Latvijā un reti braucu uz ārzemēm, un tas nav mans mērķis – spēlet ar daudziem un pēc tam par to visiem stāstīt, kāds es malacis.

M.P.: Un kas ir Tavs mērķis?

A.J.: Labs jautājums, starp citu. Daudz par to esmu domājis. Es arī pats sev uzdevu šo jautājumu. Daudzi mani paziņas jau sen ir aizbraukši prom uz ārzemēm. Laiku pa laikam mani joprojām aicina uz turieni. Un es sev uzdodu jautājumu: vai man tas ir vajadzīgs? Vai es gribu pasaulei pierādīt, ka esmu baigais ģēnijs vai talants? Atbilde ir – nē. Man tas neinteresē. Bet, ko tieši es gribu? Es vēlos radīt mūziku, kuru man pašam būtu patīkami klausīties. Es esmu ļoti izvēlīgs. Liela daļa džeza mūzikas, ko es esmu klausījies, es to darīju vairāk mācību nolūkā – analizēju frāzēšanu, kā improvizē. Bet pašam man liela daļa šo ierakstu nešķita aizkustinoši. Pa īstam patika varbūt tikai kādi 5 procenti no visa, ko klausījos. Tas attiecas arī uz maniem mīļākajiem ģitāristiem, kurus es ļoti cienu: Džons Skofīlds, Maiks Sterns, Pat Metheny, Pat Martino, Robben Ford, Larry Carlton, Wes Montgomery, George Benson… Es viņus ļoti cienu un uzskatu par saviem skolotājiem, bet ir ļoti maz albumu vai konkrētu skaņdarbu, kas man patiktu kā mūzika.

M.P.: Un tagad mazliet par Latviju. Tu jau lielā mērā atbildēji uz manu nākamo jautājumu, runājot par disku, bet tomēr: kā Tu vērtē, kas notiek Latvijas džeza mūzikā?

A.J.: Man ir liels prieks, ka parādās ļoti daudz gados jauni, enerģiski un talantīgi mūziķi, kuri interesējas par džezu un ļoti īsā laikā ir kļuvuši par meistariem. Piemēram, mūsu Doma kora skolas studenti: Toms Poišs, Rūdolfs Macats, Matīss Čudars – viens no maniem vistalantīgākajiem skolniekiem. Tieši pēdējos gados parādījās ļoti daudz jaunieši, kuri interesējas un viņiem tas padodas. Protams, to noteikti ietekmēja situācija valstī, bet gadus desmit, piecpadsmit atpakaļ kaut kā nebija jaunu mūziķu. It kā jau vairāki nāca pie manis mācīties, bet pēc tam neviens nepalika mūzikā. Acīm redzot bija grūti eksistēt… Vēl jau arī tas, ka mūsu valstī džeza mūzika nav tik pieprasīta…

M.P.: Bet tas jau varbūt ir arī otrādi – kamēr mēs nedosim tikmēr nebūs pieprasījuma.

A.J.: Tas arī, es piekrītu. Bet tomēr nav tā kā Holandē, vai citur, kur ir daudz klubu, kuros spēlē dzīvo mūziku. Bet šeit tikai kādās trīs, četrās, piecās vietās var spēlēt džezu… Un arī cilvēki nenāk īpaši daudz.

M.P.: Bet tomēr beidzamajos gados interese taču ir augusi?

A.J.: Noteikti, noteikti.

M.P.: Tad jau viss kārtībā – progress ir.

A.J.: Protams. Es vienkārši domāju… Man kā pedagogam ir svarīgi, lai tiem talantiem, kuri pie manis mācās, lai viņiem būtu ko darīt tālāk! Jo kad jauns cilvēks pieaug un sāk domāt par ģimeni, kā nopelnīt un tadām lietām, tad viņam nākas saskarties ar skarbo realitāti – vienkārši jāpelna nauda. Ļoti daudzi vienkārši neiztur tādu slodzi – viņam nākas strādāt citu darbu.

M.P.: Tad varbūt kādi ieteikumi jaunajiem mūziķiem?

A.J.: Lai sāktu mācīties džeza ģitāru, pirms tam 3 līdz 7 gadus vajadzētu vienkārši pamācīties ģitāru jebkurā stilā: vai klasisko mūziku, vai blūzu, rokenrolu, fankī vai rokmūziku, lai apgūtu instrumentu, zinātu tonalitātes, gammas, arpēdžijas. Un tehniski arī, ja ne ātri, tad vismaz vidējā tempā jāprot kustēties. Šobrīd Latvijā jau ir kur mācīties – arī es pats pasniedzu RPIVA un Rīgas Doma kora skolā un mani bijušie skolnieki pasniedz vairakās vietās. Tagad informācija ir pieejama. Ir internets… Labas “skolas” ir Džonam Skofīldam, Džo Pāsam, tās pašas Berkleemetodes var vienkārši dabūt par velti…

M.P.: (Smejas)

A.J.: Mācību materiāli tagad ir pieejami. Galvenais, lai ir interese, un interese šobrīd ir daudz lielāka nekā pirms 10 gadiem. Vienīgais, kas mani uztrauc, kā pēc tam izdzīvot ar džeza mūziku un džeza ģitāru. Tāpat nākas spēlēt arī citu mūziku.

M.P.: Vai, noslēdzot šo interviju, vēlies vēl ko teikt?

A.J.: Topošajiem ģitāristiem vēlu pacietību, izturību, mīlestību un nepadoties, neskatoties uz to, ka apkārtējie apstākļi ir ļoti nospiedoši. Bieži vecāki ļoti traucē, pārmet: “Tu visu laiku tikai spēlē savu ģitāru. Tev jādomā par nākotni, kur strādāsi, kā pelnīsi! Ar tavu mūziku nevar neko nopelnīt.” Tas, protams, traucē. Bet dadzi mani studenti ļoti trenējas un cenšas, un man ir liels prieks un izbrīns, ka viņi tik īsā laikā tik daudz iemācās. Tas pats Linards Šveklis, pa trim gadiem iemācījies tik daudz. Mēs stundās jau spēlējam bībopu, Koltreina Giant Steps. Es brīnos, kā tas vispār ir iespējams. Cilvēks nopietni strādā. Daudzi netic, slinko vai laika nav, un attiecīgi progress arī ir ļoti lēns. Nu, laikam jau pietiks…

Autors: Māris Plūme

Māris Plūme: Kā viss sākās?

Rihards Fedotovs: Es sāku darboties ar mūziku, kad man bija 5 gadi. No sākuma es dažus gadus mācījos dziedāt. Pēc tam es aizgāju uz mūzikas skolu. Laikam iestājos kā pianists un vienu gadu mācījos klavieres. Bet jau no paša sākuma es gribēju spēlēt tieši bungas. Bet mamma gribēja, lai es dziedu. Un tad es mācījos dziedāt, un pēc tam es mācījos klavieres, tad atkal 2 gadus kora klasē… Dziedāju visu ko… Bet beigās es tomēr izspiedu, ka es iešu uz bungām. Man vēl vijoli gribēja spiest… 10 gadu vecumā es aizgāju uz sitamo instrumentu nodaļu Saldus mūzikas skolā. Bet man bija jāspēlē ksilofons un bungas es reāli nespēlēju vispār. Nu, nekā tie bērni Latvijā, kas grib nopietni mācīties, netiek pie bungām!

Rihards Fedotovs bērnībā

M.P.: Un kad tu tiki pie bungu komplekta?

R.F.: Jau kaut kad tad arī nedaudz tiku pie bungām. Bet principā es nespēlēju bungas, es spēlēju ksilofonu un klavieres. Protams, dažreiz mazliet piesēdos… Citreiz orķestrī uzspēlēju kādu ritmu… Bet pavisam minimāli.

M.P.: Un tad tu atnāci uz Rīgu un iestājies…?

R.F.: Dārziņos uz ksilofonu. Man bija liela aizraušanās ar ksilofonu. Es ļoti daudz vingrinājos, ļoti daudz domāju par mūziku, visādas muzikālas lietas. Piedalījos konkursos, visu laiku dabūju pirmās vietas. Bet tad kaut kā satikos ar Arti Orubu, kas tajā laikā bija baigaiskings un lielais džeks, un tad es lēnām pārgāju uz bungām.

M.P.: Kur tu dabūji pirmo nodarbību bungu spēlē?

R.F.: Nekur… Es domāju, ka man Artis sākumā kaut ko pateica, kā spēlēt. Mēs ar Kasparu Kurdeko bijām tādi mazie puišeļi, kas skraidīja Artim līdzi, un, ko Artis teica, tas ir zelts. Tad viņš spēlēja ar “Driving South”, bija tāda grupa, kur bija arī ģitārists Edgars Rubenis, un mums likās, ka tas bija nenormāli kruti. Tad vēl mums ar Arti bija tāds sastāvss, kur es spēlēju vibrofonu un viņš bungas. Un tad, ja Artis kaut ko pateica, tas bija jāņem vērā. Tas man bija pats sākums.

M.P.: Kā sākās tavi ceļi uz ārzemēm?

R.F.: Es jau visu laiku domāju, ka kaut kur ir jābrauc. Tad es mammas spiests iestājos Mūzikas akadēmijā, bet es gudri izdomāju, ka es iepatikšos tiem kaut kādiem īpašajiem cilvēkiem, kuriem jāiepatīkas. Un jau otrajā pusgadā es tiku apmaiņas programmā uz Holandi, kur es tiku pie viena ļoti laba pedagoga. Tur es mācījos tradicionālu džezu, visu to laiku spēlēju pa šķīvi. Tad es atbraucu atpakaļ uz Latviju, nokārtoju Mūzikas akadēmijā eksāmenus un domāju braukt mācīties tālāk. Bet nesakrāju pietiekami daudz naudas, man vēl bija jāpalīdz dažiem cilvēkiem ar naudu, un es netiku. Bet pēc tam es braucu, un ietājos Ritma Konservatorijā Dānijā. Tas arī bija mans mērķis, jo tur bija Pēteris Helms no grupas “Aparāts”. Tur bija tāds frīdžeza… tajā laikā es biju frīdžezā, un tas man bija liels vilinājums braukt tieši tur uz Kopenhāgenu.

M.P.: Varbūt vairāk par pašu skolu: ar ko tā ir īpaša, un ko tu tur ieguvi?

R.F.: Tā skola ir īpaša ar to, ka ir ļoti daudzpusēja. Man ļoti patīk, ka tā nav tradicionāla – tu vari darīt visu, ko gribi. Piemēram, mums bija ansambļa nodarbības, kur vienu mēnesi tev jāspēlē smagais metāls, vienu nedēļu jāspēlē ar hiphoperiem. Nāca Dānijā populāri džeki un mācīja, par, teiksim, R&B. Tu varēji izspēlēties. Līdz ar to es strādāju pie sava bungu koncepta, kā es spēlēju tajos visos stilos. Un es izveidoju savu veidu, kā es visus stilus apvienoju. Bet tajā pašā laikā tajā skolā ir ļoti liela frīdžeza ietekme. Un jo vairāk es tur biju, jo man lielākas antipātijas veidojās pret neprecīzu spēlēšanu un kaut kādām tādām lietām, sāku spēlēt precīzāk, tehniskāk. Es aizbraucu kā… “es gribu būt frīdžeza bundzinieks”, klausījos visu laiku Jack De Johnette, bet tad man pārgāja, es sāku klausīties džezroka bundziniekus, grūva bundziniekus. Pret to ko tā skola pārstāv visspēcīgāk, tā man radīja tādu savādāku nostāju.

M.P.: Kam tur vajadzētu braukt mācīties un vai tur ir viegli iestāties?

R.F.: Es domāju, ka tur nav viegli iestāties. Daudzi ļoti labi mūziķi ir mēģinājuši tur iestāties, bet viņiem nav tas izdevies. Viņiem svarīgākais ir tas, ka viņi tevī redz mākslinieku, ka tev ir kaut kas, ko tu gribi pateikt, nevis tas, ka tu vari labi nospēlēt. To viņi, protams, ļoti novērtēs, bet viņiem svarīgākais ir tas, ka tu vari no sevis dot, ka tev ir iekšā kaut kāda dzirksts: “Jā, šis džeks – viņā kaut kas ir!” Es domāju, tā ir ļoti radoša skola, harmoniski ļoti specīga, daudzpusēja… Es domāju, ļoti daudziem Latvijas mūziķiem tā būtu lieliska vieta, kur mācīties.

M.P.: Kāpēc tu atbrauci atpakaļ uz Latviju, nevis, piemēram, paliki dzīvot tur?

R.F.: Tāpēc, ka es esmu saistīts ar cilveku ar kuru es esmu precējies, un es par viņu domāju. Es jutu, ka Dānija nav tā vieta, kur es gribētu palikt un saistīt savu dzīvi. Mans plāns ir doties uz Ameriku, uz Ņujorku vai Losandželosu. Man piedāvāja spēlēt Dānijā ar vienu akordeonistu. Piedāvāja braukt tūrēs pa Eiropu, Ameriku. Viņš teica, lai es nebraucu prom. Bija vēl citi sastāvi. Es paliku arvien populārāks, spelēju arvien vairāk un vairāk, un varēju arī normāli izdzīvot. Bet tomēr es kaut kā izdomāju atbraukt ar sievu kopā uz Latviju un daudz trenēties un strādāt pie sava koncepta, pie kā es arī strādāju vājprātīgi daudz. Un sakrāt naudu un braukt uz Ameriku, jo tas ir tas, kur es vēlos būt.

M.P.: Kāpēc tu gribi braukt tieši uz ASV?

R.F.: Tapēc, ka man patīk… tie mūziķi Amerikā. Tur ir mauciens! Viņi iet līdz galam. Man kaut kādā ziņā patīk Eiropas noskaņas un domāšana, un tas aukstums, bet man patīk, ja mauc, tad par visiem 100 procentiem, bez robežām! Un man ļoti interesē arī R&B un pop industrija un tādas lietas. Taja pašā laikā arī, protams, džeza pasaule, kas ir Amerikā. Tas ir tas lielākais, kas man dod iedvesmu un es ļoti gribu tur kaut ko darīt! Es gribu iet uz noklausīšanām, es gribu paņemt savu iespēju! Tas ir tas, kāpēc es atbraucu šeit un trenējos.

M.P.: Kādos muzikālos projektos tu šobrīd spēlē?

R.F.: Šobrīd es spēlēju praktiski ar visiem, bet tajā pašā laikā ne ar vienu. (smejas) Spēlēju vienalga ko! Krāju naudu un spēleju, kas nu pagadās: grūvu, džezu, popu, roku… Pašam man ir sastāvs Dānijā, kur es arī komponēju mūziku, ko es pats arī izveidoju. Projekts saucās “CTU”. Tas ir atomierocis, kas var iznīcināt visu pasauli. Grūti nodefinēt stilu, kādā spēlējam. Ja es teikšu, ka tas ir fusion, tad tas būs ielikts ļoti lielā lauciņā. Tas ir moderns džezs, kur satiekas dažādi grūvi kopā ar atonālām tēmām un lietām, kas ir it kā saistītas ar grūvu, bet intonatīvā nozīmē ir tāds moderns un netīrs. Neliels avangarda piesitiens, bet tāds kontrolēts – nav izplūdis.

M.P.: Tradicionālais jautājums par Latviju: Kā tu redzi, kas šobrīd šeit notiek?

R.F.: Tad kad es tiko aizbraucu uz Dānijas konservatoriju, tad man likās, ka šeit visi ir vienkārši nenormāli monstri. Tie, kas Latvijā ir populāri un slaveni, tie varētu pat netikt tajā skolā un nebūt pat starp 1. kursa audzēkņiem. Protams, Padomju Savienības ietekme ir nenormāli spēcīga. Latvijā ir nenormāls amatierisms. Vienkārši sirreāls amatierisms. Un nenormāli īsā laikā mūziķi var izsisties un kļūt populāri, pat neko nedarot. Tas bizness ir tik maziņš. Tevi var uzpūst par slavenību, un tu vari sadomāties, ka tu esi baigā slavenība, bet patiesībā… Un pārsvarā visi kādu kopē. Es domāju, ir jāskatās plašāk un jādomā profesionālāk. Jau aug jauna paaudze, kas ir ļoti spēcīga: jaunie džeki, kas tagad brauc mācīties. Tā ir tā Latvijas zelta paaudze, kas arī uzcels visu augšā. Tas sākās ar Raivi Zandovski, Arti Orubu, kas aizbrauca pirmie mācīties. Tādi džeki, kas domā par savām lietām. Un arī tiem vecākajiem ir jādomā, ka ir tādi džeki, un, ka vienkārši daudz jāstrādā. Es mīlu Latviju un latviešus, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit atgriezos, izņemot vienu lietu, kas ir – nenormāla aprunāšana. Ir jābūt pozitīviem! Ja nebūtu tā lielā aprunāšana, tad mēs ņemtu arī vairāk labas lietas no… no visa kā uzsūktu visādus labumus. Un vairāk jādomā par to, ka pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā, nevis jārunā par to, ka šeit nekas nav, šeit viss ir galīgi garām. Patiesībā tā nav! Ir ļoti daudzi, kas tagad aug un kas būs! Un ja mēs strādāsim un nopietni par to domāsim nevis vienkārši runāsim, tad arī kaut kas notiks.

M.P.: Kādi ieteikumi mūziķiem, bundziniekiem?

R.F.: Tiem, kas nupat sāk mācīties un sāk kaut ko darīt varu pateikt, ka ir divi veidi, kā spēlēt: Viens veids ir, kad tu izej cauri visām tradīcijām, iemācies visu, ko tu gribi aptvert savā spēlēšanā un tad tu sāc strādāt pie individuāla piegājiena. Tā izdarīju arī es. Bet otrs veids, ko arī jānovērtē un ko Latvijā parasti neatcerās ir tas, ka tu pasaki, ka tev viss ir vienalga un tu vienkārši strādā pie sava koncepta – kā tu visu apvieno savā spēlē – tu sāc ar pilnīgi jaunu veidu.

M.P.: Kā tu strādā un uz ko tu tiecies kā mūziķis?

R.F.: Sakarā ar to, ka es nāku no ļoti muzikālas pasaules, kas ir cieši sastīta ar akadēmisko mūziku, kur jāspēlē dažādi raksturi, kas balstās uz emocionālo bagātību, uz dažādām durvīm pa kurām tu ieej mūzikā, es… Bet esot Dānijā es to biju kaut kādā ziņā nolicis malā un ļoti daudz strādāju pie tehnikas, precizitātes… Pie tādām lietām, kas ir vairāk tehniskas. Bet šobrīd es cenšos to visu atkal apvienot un savienot akadēmisko spēli ar visu, mainot kaut kādus tvērienus, mainot kaut kādas sajūtas, kā es spēleju… spēlējot vairāk mūzikas raksturus. Tā ir mana lielā vīzija – būt tehniski drošam un tajā pašā laikā muzikālam, emocionālam, parādot visu to akadēmiskās puses bagātību. Tas ir tas uz ko es tiecos, un pie tā ir ļoti daudz jāstrādā.

M.P.: Kas ir tavas autoritātes?

R.F.: Ir ļoti daudzi bundzinieki un mūziķi, no kuriem es esmu ietekmējies, bet mana galvenā ietekme ir kino – Deivids Linčs (David Lynch) un Deivids Kronenbergs (David Cronenberg), varbūt Jodarovskis (A. Jodorowsky). Prakstiski Deivids Linčs manu mūziku ir iespaidojis visvairāk, jo mana mūzika, ko es rakstu, ir vizuāla – ļoti daudz saistīta ar vizuālo redzējumu. Tas ir ietekmējis arī manu muzikalo redzējumu kopumā.

M.P.: Daudziem noteikti interesē tavs personīgais viedoklis un pārdomas par konkursu Sony Jazz Stage 2008, kur, kā zināms, tu ieguvi trešo vietu bundzinieku konkursā, un daudzi līdzjutēji par to bija neizpratnē. Ko tu pats par to saki?

R.F.: Jā… Viss jau notiek uz labu, vai ne? Tas, ka es dabūju to trešo vietu, man bija nenormāls trieciens, jo es vienmēr savā dzīvē visur esmu bijis pirmais: visos konkursos un… Vienmēr un visur no sākuma es esmu bijis sliktākais, bet tad man dabiski laužas cauri, ka es gribu būt labākais. Protams, globāli runājot, nav tāds “labākais”, es to saprotu, bet iekšā ir sajūta, ka jāuzvar. Tas ir tas dzenulis, kas man liek strādāt pie sevis. Tādā ziņā es to uztveru pozitīvi, ka man vienkārši… jādomā un jāstrādā, un varbūt tas ir jāaizmirst kaut kādā ziņā, bet tas man dod vēl lielāku iedvesmu trenēties. Bet runājot tīri profesionāli, bija vairāki iemesli, kuru dēļ es nenospēlēju tā, lai es būtu apmierināts. Es biju ļoti neapmierināts par to, kā es nospēlēju. Es vairāk aizdomājos par lietām, kas nemaz nav saistītas ar bungām, kas ir saistītas ar to, kā tu strādā un kādā stāvoklī tu to dari. Tu sniedz savu performanci. Es biju nenormāli strādājis – es trenējos no 10 līdz 15 stundām, pa naktīm negulēju, pilināju acīs citronu sulu, lai neaizmigtu pie bungam. Bet tajā pašā laikā es mocījos ar drausmīgu bezmiegu, un es nebiju gulējis trīs naktis vispār nemaz. Turklāt man bija drausmīgi īsā laikā jāsaliek komplektu, kas ļoti ietekmēja skaņu, tehniku un visas lietas. Tas viss mani ļoti spēcīgi ietekmēja, un es nenospēleju tā, ka “vecīt, maz neliekas”. Pirms tam es biju pārliecināts, ka es tā izdarīšu. Noklausoties visus demo man bija pārliecība, ka uzvarēs vai nu Marius Aleksa, vai nu es. Savu demo es speciāli iespēlēju daudz sliktāk, nekā es to varēju izdarīt. Bet kopumā es uzskatu, ka tas ir ļoti plašs jēdziens, kurš ir uzvarētājs. Kurš saprata tās lietas, ko es spēlēju savās aranžijās un, ko es spēlēju kā intro “Salt Peanuts“… Kurš to saprata, kurš to uztvēra, kas ir moderni, kas ir progresīvs spēles veids? Es tajā brīdī to neizdarīju tā, ka es būtu 100 procentīgi pārliecināts. Es uzskatu, ka Andris Buiķis ir ļoti spēcīgs mūziķis un man ļoti patīk kā viņš spēlē. Es domāju, ka vai nu viņam vai man bija jāuzvar. Marius Aleksa ir ļoti lielisks bundzinieks, kurš pēc tam jam sessionnospēlēja vienkārši fantastiski, bet koncertā, lai arī tas bija džems, tas pilnīgi neuzrunāja. Tā mūzika neaizgāja praktiski nekur – viņš nosplēja tīri, labi, bet tas nebija tā, ka viņš atvēra mūzikā kaut kādas jaunas durvis, vai vismaz kaut ko tehnisku nospēlētu. Viss bija tā – vienkārši labi. Tas man bija baigais trieciens, ka es dabūju trešo vietu. Ja, teiksim, Andris būtu dabūjis pirmo vietu un es otro, vai otrādi, tad man liktos, ka tā bija jābūt. Bet tajā pašā laikā tu nevari pateikt, ka, teiksim, Kaspars Kurdeko bija pelnījis ceturto vietu. Tas cilvēkam ir ļoti liels trieciens, bet tajā pašā laikā jāsaprot arī, ka konkurss ir konkurss. Tas ir vienkārši šovs. Tas ir ļoti subjektīvs. Ja teiksim žūrijā būtu citi cilvēki, kas, piemēram, būtu no Skandināvijas, varbūt Kaspars Kurdeko būtu dabūjis pirmo vietu. Mēs esam Austrumeiropa, līdz ar to jāsaprot, ko tādos konkursos spēlēt.

M.P.: Vai velies vēl kaut ko pateikt noslēdzot šo interviju?

R.F.: Varbūt tad nedaudz pastāstīšu par koncertiem… Vēlos visus uzaicināt uz saviem koncertiem, kas būs ar manu Dānijas kvartetu, kurā spēlē mans pasaulē mīļākais saksofonists, pasaulē mīļākais basists un pasaulē mīļākais ģitārists! Es gribu, lai visi atnāk un paklausās, kā spēlē kaut kur Dānijā, kādas tur ir tendences un, ko var izdarīt šādā vecumā. Dānijā es pamatā strādāju ar tieši šo sastāvu. Tā ir mana sirds lieta.

Būs tūrīte pa Baltijas valstīm un Krieviju, un Latvijā būs četri koncerti:

23. oktobrī (2008) 13:00 Doma Kora skolā būs meistarklases. Vienkārši koncerts un pēc tam varēs kaut ko pajautāt; 23. oktobrī vakarā būs koncerts “Hamletā”; 24. oktobrī būs koncerts “City Jazz Club” un 25. oktobrī būs koncerts “Sunny Terrace”.

Un visu nobeidzot vēl gribu pateikt, lai visi strādā un iegulda darbu! Tad arī viss celsies uz augšu, jo visam ir jāceļas! Man prieks par to, ka cilvēki vairs neklausās kaut kādus Amerikas 80. gadu supervaroņus, bet sāk klausīties modernas lietas, kas pasaulē šobrīd aktuālas! Es domāju, mūsu vide ļoti strauji celsies ļoti īsā laikā.

Autors: Blūms

Karlheinz Miklin. © fotogrāfs - Nils Eiduks

Blūms: Kā Tu sāki spēlēt saksofonu?

Karlheinz Miklin: Es uzaugu Bleiburgā un tur nebija džeza nemaz, pat ne pa radio! Tie bija 50tie gadi, Austrijas dienvidu daļa. Es īsti nezinu kāpēc kļuvu ieinteresēts džeza mūzikā, bet pašmācības ceļā apguvu akordeonu un basģitāru. Mans tēvs bija labs mūziķis, arī autodidakts un kora skolas direktors, man visapkārt bija mūzika, tie arī bija mani pirmie soļi. Tad es dabūju saksofonu, ko tēvs aizņēmās no kāda sava drauga un sāku apgūt šo instrumentu, atkal pašmācības ceļā. Paralēli tam, mācījos konservatorijā klavierspēli, es tur sāku mācīties 12 gadu vecumā.

B: Tajā brīdī Tu jau vēlējies spēlēt džezu?

K.M.: O, nē, ne pavisam! Es tajā vecumā īsti nemaz nezināju, kas ir džezs. Es daudz spēlēju deju mūziku jau no agras bērnības, bet lielākoties folkmūziku un nedaudz šlāgerus. Īsāk sakot, 1964. gadā es devos uz Grācu studēt Vācu filoloģiju un vēsturi. 1965. gadā Grācā atvērās pirmais džeza institūts Eiropā. Es pieteicos iestājeksāmeniem, mēģināju tikt iekšā, bet mani nepaņēma. Nākošajā gadā mēģināju vēlreiz un tiku pieņemts, jo biju vienīgais, kurš pieteicās saksofona nodaļā… /abi smejamies/ Tā nu es tur sāku studēt un paralēli vēl turpināju studijas Vācu filoloģijā un vēsturē, ko pabeidzu. Tiesa gan, man nācās aiziet no džeza institūta pārāk lielās slodzes dēļ. Pabeidzot studijas es vēl joprojām nedomāju kļūt par džeza mūziķi, jo es nespēlēju pārāk labi. Tīri nejauši gadījās piedāvājums spēlēt argentīniešu sastāvā ”Los Argentinos,” kuru nolēmu pieņemt, tā es turpmākos trīs gadus pavadīju tūrē ar šo grupu, tas arī bija pagrieziena punkts un no tā brīža vēlējos savu dzīvi saistīt pilnībā ar mūziku. Pēc šiem trijiem gadiem tūrē ar ”Los Argentinos,” atgriezos Grācā un pabeidzu džeza institūtu.

B: Un tad Tu sāki spēlēt džezu?

K.M.: Es jau spēlēju džezu, bet ne augstā līmenī profesionāli. Es biju labs students un spēlēšana ar ”Los Argentinos” (ar viņiem es sāku spēlēt 24 gadu vecumā) man iemācīja ļoti daudz un es sāku spēlēt daudz augstākā līmenī, viņi bija ļoti labi mūziķi. Pēc tam man nācās spēlēt deju mūziku, jo tobrīd nebija citas iespējas nopelnīt. Ik pa brītiņam es pasniedzu pa stunda džeza institūtā un pamazām virzījos uz augšu. 1983. gadā es kļuvu par profesoru saksofona nodaļā un kļuvu par fakultātes direktoru un tad es biju… džeza mūziķis! /abi smejamies/ Es ļoti vēlu sāku spēlēt profesionāli!

Karlheinz Mikli. © fotogrāfs - Nils Eiduks

B: Kas ir tavi iedvesmas avoti?

K.M.: Mailzs Deiviss (Miles Davis), Deksters Gordons (Dexter Gordon) sākumā, tad Veins Šorters (Wayne Shorter), Džo Hendersons, viņi bija tie, kas mani visvairāk iedvesmoja un caur viņu mūziku es atklāju džeza mūzikas pasauli!

B: Kas šobrīd ir Tavi favorīti no jaunajiem mūziķiem?

K.M: Man nav neviena favorīta starp jaunajiem saksofonistiem, kopš Džo Hendersons nomira, neviens viņam līdzvērtīgs nav parādījies uz džeza skatuves. Džo Lovano (Joe Lovano), Deivs Jangs (Daves Young) man patīk un daži citi jaunie, bet nekas nav tik labs kā Veins Šorters, kurš paldies Dievam vēl ir dzīvs un Džo Hendersons. Priekš manis, tenora saksofona lauciņā nekas jauns vairs nav radies.

B: Pastāsti par savām attiecībām ar Rīgu un Latviju!

K.M.: Pirmoreiz mūziķus no Rīgas satiku IASJ sanāksmē Freiburgā, tur bija Tālis Gžiboviskis, kur tobrīd vēl nepazinu, es jau zināju Indriķi Veitneru, viņš dažkārt apmeklēja šīs sanāksmes, bet tas arī bija viss. Indriķis dzirdēja mani spēlējam skolotāju koncertā duetā ar Somu pianistu Jarmo Savolainen un viņam ļoti patika, mums radās iespēja parunāties, apmainījāmies kontaktiem un tā mani uzaicināja uz Rīgu, kā arī, Jaak Sööaar, Tallinas džeza fakultātes direktors uzaicināja mani uz Igauniju Erasmus skolotāju apmainās ietvaros. Tā nu es devos uz Tallinu, spēlēju viņa skolā un tad viņi mani atveda uz Rīgu, kur pasniedzu meistarklasi Rīgas Doma Kora skolā, iepazinos ar vietējiem mūziķiem un pēc laika mani uzaicināja atkal. Kādā no IASJ sanāksmēm mēs runājām par to, ka IASJ sanāksmi varētu organizēt arī Rīgā, kam es piekritu un teicu, ka atbalstīšu šo domu! Es pārliecināju IASJ valdi, teicu, ka pazīstu latviešu mūziķus, jo esmu ar viņiem daudzas reizes strādājis un ka šeit ir pietiekoši daudz labi profesionāļi. Sanāksme bija fantastiski laba, lieliski organizēta, patīkama atmosfēra un emocionāls piesātinājums, tā ir mana Rīga un tagad esmu šeit jau piekto vai sesto reizi. Es biju Saulkrastijazz 2005 festivālā man šeit ļoti patīk, es ļoti augstu vērtēju to, ko cilvēki šeit dara – strādā par brīvu tikai mūzikas dēļ! Tas ir lieliski, visu cieņu viņiem!

B: paturpināsim par IASJ sanāksmi un tās pirmsākumiem, kā tā radās?

K.M.: Pirmā sanāksme bija ļoti maza, tā visa bija Deiva Liebmana (Dave Liebman) ideja, viņā arī daudz nodarbojas ar IASJ mājas lapas satura veidošanu, viņš bija pirmais džeza mūziķis, kurš ļoti aktīvi darbojas kā skolotājs un nonāca pie secinājuma, ka skolas ar džeza mūzikas fakultātēm, novirzieniem nav pazīstamas un pedagogi viens otru nepazīst, tā viņš aizbrauca 300 kilometrus tālāk, uz citu skolu, sazvanījās ar sev zināmajiem cilvēkiem un notika pirmā IASJ sanāksme apmēram 12 cilvēku sastāvā!

B: Kā Tev šķiet, kā šī sanāksme ir iespaidojusi Eiropas džeza attīstību?

K.M.: Izglītības joma ir mazliet mainījusies, mēs tagad zinām skolas ar džeza novirzieniem, mēs varam apmainīties idejām, uzzināt, kas notiek, tādejādi ir iespēja ļoti daudz iemācīties. Esmu bijis gandrīz visās IASJ sanāksmēs un esmu mācījies ļoti daudz o citiem pasniedzējiem un galu galā – pats no sevis. Un studentiem tā ir lieliska iespēja apskatīties kā ir citur, salīdzināt profesionālo līmeni, tā kā, es uzskatu, ka šī ir lieliska ideja, man tā ļoti patīk!

B: Turpinot par Eiropu, kādas tavuprāt ir galvenās atšķirības starp Eiropas un Amerikas džezu?

K.M.: Esmu spēlējis ar dažiem labiem mūziķiem šeit, tādu šeit nav daudz un tas ir saprotami ņemot vērā vēsturi un iedzīvotāju skaitu, bet notiek liela attīstība, kustība starp Eiropas skolām, informācijas ieguves iespējas no citām valstīm, cilvēki vairs nav noslēgti un durvis ir vaļā! Jūs tagad varat redzēt kas īsti notiek citur pasaulē un es uzskatu, ka pēc dažiem gadiem situācija būs ļoti pozitīvi mainījusies. Jaunie mūziķi nezina pietiekoši daudz un nesaņem pareizo ”grūdienu” lai liktu tiem straujāk un efektīvāk mācīties, bet es uzskatu, ka tas viss pavisam drīz mainīsies!

B: Kā Tev šķiet, vai džeza mūzika ir labās rokās?

K.M.: Es nezinu, dažus brīžus džezs ir bijis pavisam sliktās rokās… /abi smejamies/ bet tas vienmēr paliks un saglabāsies kā mūzika ierobežotam cilvēku lokam, džezs vairs nekad nebūs populārā mūzika, tā nu tas ir. Bet jebkurā gadījumā, esmu jau nodzīvojis diezgan daudz gadus un esmu pieredzējis daudzus kāpumus un kritumus džeza mūzikas attīstībā, es no tā nebaidos! Varbūt tas nebūs džezs, bet improvizēta mūzika izdzīvos vienmēr!

jazzmusic.lv

Mūziķu anekdotes: Saksofons

Igors Butmans

Latvijas džezs Izraēlas festivālā "Jazz Globus"

Basģitāras spēle – labā roka

Magnus Skovdahl: "Savu redzesloku vajag paplašināt cik vien iespējams!"

Augstākās proves džeza vakars Mākslas darbinieku namā

Par izstādi "Vācu džezs" Gētes institūtā

Andrejs Jevsjukovs: "Viss pašam jāiemācās"

Rihards Fedotovs: "Mana galvenā ietekme ir kino"

Karlheinz Miklin: ''Kopš Džo Hendersons nomira, neviens viņam līdzvērtīgs nav parādījies.''