11756902_914370991964082_1411508826_o

Ilona Kudiņa (dzimusi 1971.gada 6. janvārī)– flautiste, Latvijas un ASV dubultpilsone. Pabeigusi Daugavpils mūzikas koledžu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, Bērklija koledžu Bostonā ASV. Džeza pasaulē sadarbojusies ar Raimondu Raubiško, Nic Gotham, Billy Hart, Jeremy Steig, Greg Hopkins, Bill Pierce, Lynn Seaton, Joe Lovano, George Garzone, Leo Genovese, Jason Palmer, Migues Fernandez un daudziem citiem radošiem mūzikiem. Ierakstījusi un producējusi trīs diskus: “On The Bridge” ( “Uz Tilta”), pasaules Latviešu komponistu kamermūzika flautai; “Amber Flute Quartet” ( “Dzintara Flautu Kvartets”), Baltijas komponistu mūzika flautu kvartetam; un “Nothing But Illusion”, džeza mūzikas albums.

(Intervē Ģirts Pavēnis 09.07.2015)
Kādēļ tu izvēlējies mūziku?
Man tēvs bija mūziķis. Viņš man jau bērnībā mācīja klavieres, spēlēt dziesmiņas. Ar to arī viss sākās. Man neviens nespieda to darīt, jo visi bija pārliecināti, ka es būšu vai nu daktere, vai advokāte. Skolā es biju teicamniece. Mana mamma bija matemātikas skolotāja, kura 40 gadus nostrādāja vienā skolā. Viņa ir pilnīgs pretstats man. Es labi atceros to rītu, kad es tomēr izdarīju izvēli. Vai nu mūzikas vidusskola, vai arī normāla vidusskola, kur jāmācās fizika un matemātika. Un tajā rītā, pēc 8. klases, es ar flautiņu gāju uz mūzikas vidusskolu. Pirms tam es ar ansambli ”Daugaviņa” visur skrēju, spēlēju, dejoju, bet īstā izvēle notika tad, kad es sapratu, ka nebūšu ne daktere, ne advokāte. Kaut gan man ļoti patīk ar šo profesiju pārstāvjiem aprunāties! Pēc mūzikas vidusskolas es iestājos Maskavas konservatorijā, bet mamma mani uz turieni nepalaida, tādēļ iestājos konservatorijā Rīgā. Un pēc tam es iestājos Bērklija koledžā Bostonā, kuru pabeidzu ar Diplomu. Pēc tam es Bostonā paliku. Tā doma – palikt un mācīties ārzemēs man ir bijusi sen.
Vai Tu izjūti atšķirību starp Holandes, ASV un Latvijas džeza mūziķiem?
Protams, Do mažors ir Do mažors visur, bet no mana pašreizējā sastāva, ar kuru mēs spēlēsim Saulkrastos, Holandē ir “burzījies” gan Kaspars Kurdeko, gan Toms Rudzinskis, arī Viktors Ritovs tur ir mācījies. Nesen biju Izraēlā, kur Telavivā satiku savu kursa biedru no Daugavpils, – un viņš arī Holandē ir mācījies! Man simpatizē tā inteliģence, šiem ļoti domājošajiem cilvēkiem. Acīmredzot, tas domu lidojums ir ļoti saistīts ar vidi un dzīves tempu – šādi aspekti atstāj uz cilvēkiem savas pēdas.
Vai Tu esi no tiem, kuri akordus un notis redz krāsās?
Nē, laikam nekādu fotogrāfisku un krāsu attēlu mūzikai man nav, bet – man ir ļoti stipri instinkti – tas gan. Kad es dodos ceļojumā, vakarā pārnākot viesnīcā es ņemu grāmatu un lasu par to vietu. Un tad es saprotu, ka es instinktīvi esmu atradusi to, ko man vajadzēja. Arī mūzikā, kad es komponēju, es nedomāju ko un kā, bet pēc tam, ja mēs skatāmies teorētiski, ok, Mi b minors ir vistumšākā tonalitāte, sajūtu ziņā.
Kurš, Tavuprāt, ir visgaišākais minors?
Man šķiet – re minors, kā jau teicu, krāsu vietā man ir instinkti, arī biznesā un tie mani bieži vien ir izvilkuši no purva.
Tu esi spēlējusi džema sesijās visā pasaulē. Kuras ir tās džeza tēmas, kuras spēlē nevis lokāli, bet pilnīgi visur?
Protams – ”All The Things You are” un ”Stella by Starlight”, un, protams, arī blūzi. Mūsu laikos cilvēki bieži nāk ar savām tēmām.
Es noklausījos Tavu mūzikas disku “Nothing But Illusion”, kurš ir veltīts Tavam tēvam Antonam Kudiņam. Aranžēts modernais džezs, pat ar dažām latviešu tautasdziesmu tēmām, kuru ierakstā ir piedalījušies izcili amerikāņu mūziķi. Pastāsti par to, kā tas tapa?
Es biju Saulkrastos 2008. vai 2009.gadā, un toreiz šeit bija bundzinieks Billy Hart. Ar viņu es Saulkrastos pat tā īsti nerunāju, bet, kad es viņu satiku Bostonā, viņš mani atcerējās. Un tad es viņam teicu – Hei, varbūt mēs varam ierakstīt kopā kādu albumu? Viņš teica – jā, rakstam! Ok, bundzinieks ir, tagad vajag atrast visus pārējos! Man bija cits pianists, no Venecuēlas. Viņš bija foršs, bet tas nebija tas, kas man vajadzīgs, tādēļ viņa vietā es sarunāju Vardan Ovsepian, studiju biedru no Bērklija koledžas. Ar trompetistu Greg Hopkins es jau sadarbojos gadiem ilgi, jo viņš ir Bērklija bigbenda galvenais diriģents un komponists. Ar Akili Jamal Haynes mēs arī kopā mācījāmies. Es iedevu savus skaņdarbus, arī kolēģi iedeva savas tēmas, mēs sanācām kopā un izmēģinājām. Tad mēs iegājām studijā un 6 stundu laikā visu paveicām.


Tātad jūs pirms tam visi ieraksta repertuāru bijāt samēģinājuši?
Billy Hart atnāca tikai uz studiju, mēģinājumos mums bija cits sitējs.

Bundziniekam tas ir vienkāršāk.
Es neteiktu gan, tas ir tas, ko mēs runājām – man bija pareizie instinkti atrast tos īstos cilvēkus, kuru profesionalitāte un vibrācija salika īstos punktus uz i. Man bija ļoti labs skaņu režisors, un kad mēs ierakstu samiksējām, es iedevu Billy Hart noklausīties, un viņš teica – Hei, forši! Ja jau mums ir disks, tad vajag taisīt prezentāciju! Es teicu – Tiešām? Nu laikam jau tad vajag! Es piezvanīju Kembridžā uz džeza klubu Scullers Jazz Club. Šo klubu vada Freddie Taylor. Vinš ir tas pats menedžeris, kas 1981.gadā angažēja Miles Davis pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezties uz džeza skatuves. Un tieši tas pats menedžeris, kurš viņu uzaicināja, arī sēdēja pie bāra mūsu diska prezentācijas koncertā! Pasākums bija izpārdots, ieradās visi, bija intervijas, bet Latvijā par to neviens pat nezināja. Un uzaicinātie mūziki bija tik prominenti, ka interviju vadītāji man pirms koncerta jautāja – Vai jūs esat pārliecināta, ka viņi atbrauks? Un es teicu – jā, protams! Kaut gan to nekad nevar zināt… (smiekli). Un visi atbrauca! Un mums bija super koncerts, tā kā sapnī!
Pastāsti par savu mūziķu grupu, ar kuru Tu uzstāsies Saulkrastos!
Ja mani izsēdinātu uz neapdzīvotas salas, es laikam arī izveidotu grupu. Man šķiet, ka tagad man ir vislabākā grupa pasaulē. Mūziķi ir fantastiski. Es vienkārši pajautāju, vai tu gribi uzspēlēt, un viņi visi piekrita! Īstenībā es izmantoju savus instinktus, un pēc to sajūtas, saliekot šīs personības kopā varētu izveidoties ļoti laba enerģija. Kasparu Kurdeko es jau noskatījos Saulkrastu džeza festivālā – atceros to džema sesiju, kad es, sēžot stūrītī un dzerot savu glāzi vīna, vēroju viņu un domāju – jā, es kādreiz vēlētos ar viņu spēlēt! Tas ”kādreiz” beidzot piepildījās decembrī, kad mēs Mūzikas Akadēmijā spēlējām Ziemassvētku koncertu. Ar Reini Ozoliņu es nebiju pazīstama, bet Kaspars man viņu ieteica. Reinis ir burvīgs, jauns mūziķis, ar gaišu skatu, dziļām domām un pareizo attieksmi. Ar Viktoru Ritovu mēs esam pazīstami jau no konservatorijas laikiem – mēs kopā mācījāmies Holandē. Bijām vieni no pirmajiem, kas aizbrauca uz Holandi un mums tur labi gāja. Kad es gāju uz džema sesiju Teātra bārā, par Tomu Rudzinski es jau biju lasījusi, un dzirdot, kā viņš spēlē, nodomāju, ka šis saksofonists būtu baigi labais. Es lasīju viņa intervijas, vēroju viņu kā mūziķi – manuprāt, viņš ir inteliģents, jūtīgs un brīnišķīgs cilvēks.
Vai jūsu repertuārs ir tas pats, kas Tavā albumā?
Jā, jo es Latvijā šīs tēmas vēl neesmu spēlējusi. Atskaņojot tās ar latviešu mūziķiem, skanējums būs savādāks. Bet es tagad savā pustukšajā Zolitūdes dzīvoklī uzrakstīju tēmu, kura saucās ”Prāta projekcijas” ar domu, ka konkrētajā tēmā dzirdēju spēlējam katru mūziķi. Tur katrs mūziķis var izteikt savas ”Prāta projekcijas”.
Ko tu meklē mūzikā?
Mūzika ir viens no izpausmes veidiem. Kāpēc es to spēlēju? Es domāju, ka tas ir sakarīgākais, ko es varu darīt. Es arī lasu nenormāli daudz grāmatas, esmu spēlējusi klasiku, organizējusi koncertus, mācījusi bērnus, esmu taisījusi ziedu kompozīcijas, dažreiz esmu nedarījusi neko. Bet šobrīd tieši improvizējošā džeza mūzika man ir, kā Miles Davis kādreiz teica: “The greatest feeling i ever had in my life – with my clothes on….” vai arī – ”Kas tev dara prieku, tas tev dod jēgu”. Man ir prieks spēlēt savu mūziku, un redzēt, kā mani instinkti ir salikuši kopā pareizos cilvēkus. Prieks redzēt prieku viņu sejās, kad tie nosvīduši nonāk no skatuves, un ka mums ir tas enerģētiskais pacēlums. Jā, kad es redzu to 100% atdevi viņu spēlē, tas ir nopietns iemesls, kādēļ es turpinu muzicēt.
Ko Tu vari teikt par Saulkrastu džeza festivālu?
Latvijas džeza vēsturē šis festivāls ir viens no tiem “bērniem”, kurš ir audzis, līdz ar Latvijas džeza mūziķiem. Tā ir nenormāli laba vieta gan jauniem, gan pieredzējušiem mūziķiem. Vēl man patīk, ka tā ir tikšanās dabā, pie jūras. Esmu klausījusies to jauno mūziķu, kas mācījušies Holandē intervijas, kur viņi atzīmēja tieši Latvijas dabu, to, ka viņiem tās pietrūkst. Manuprāt Saulkrasti Jazz ir tā vieta, kur ir ne tikai mūzika, bet arī tikšanās pie dabas. Es novēlu, lai tas viss turpinās un attīstās vēl 300 gadus. Un kā jau mēs runājām, tā ir vieta, kur es satiku Kasparu, un tagad mēs būsim uz skatuves.
Tad nu es novēlu, lai kāds cits mūziķis 20. jūlijā sēž pie galdiņa ar glāzi vīna un domā, – ar šo flautisti es gan gribētu uzspēlēt!
Dzīvē viss ir vienkārši, tu ej, dari, spēlē, satiecies, baudi dabu un tici tam, kas reiz varētu notikt. Un, ja tas šodien nenotiks, tad tas notiks rīt vai parīt!

 

Detalizētāku informāciju par Ilonas Kudiņas studijām Bērklijā var izlasīt Māra Plūmes veidotajā intervijā;

http://www.jazzmusic.lv/2008/07/25/flautiste-ilona-kudina-par-studijam-ameriku-un-vel/

 

 

  1. Līva says:

    “The greatest feeling i ever had in my life – with my clothes on..”
    Teiciens, manuprāt, perfekti apraksta džeza mūziku, un gabals kurš pievienots video arī fantastisks!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*