Autors: Māris Plūme

Flautiste Ilona Kudiņa

Māris Plūme: Kā tu sāki nodarboties ar mūziku?

Ilona Kudiņa: Es esmu no Daugavpils. Pirmie soļi mūzikā bija Daugavpils mūzikas skolā, vēlāk Daugavpils mūzikas vidusskolā. Un tur es patiesībā arī sāku improvizēt. Bija tāds vokāli instrumentāls ansamblis “Daugaviņa”, kurā es spēlēju. Mēs braukājām pa Padomju Savienību. Tur bija mana pirmā improvizācija: sākumā pasniedzējs man rakstīja partijas, bet vēlāk pārtrauca un es sāku savas partijas improvizēt.

M.P.: Vai mūzikas skolā tu sāki uzreiz ar flautu?

I.K.: Jā, jo uz klavierēm jau bija par vēlu. Bet man tēvs mācīja klavieres, un es vienmēr esmu spēlejusi arī klavieres. Bet svara ziņā flauta bija vieglākais instruments. Man bija jāizvēlas starp flautu un čello…

M.P.: Tavi vecāki bija mūziķi?

I.K.: Jā, mans tēvs bija mūziķis. Mamma tagad ir matemātikas skolotāja.

M.P.: Vai interese par džezu tev radās jau bērnībā?

I.K.: Jā. Daugavpilī ir tāds pasniedzējs Valērijs Hodukins, viņš ir akordeonists. Viņam sūtīja visādus ierakstus. Jā, jau no bērnības man bija interese par džezu, bet tajā pašā laika bija arī rokgrupa “Elpa” un tādas lietas. Un pēc tam, protams, mūzikas akadēmija un klasiskā mūzika. Patiesībā es neteiktu, ka visu mūžu tikai džezu un tikai klasiku – es visu laiku esmu bijusi starp dažādiem mūzikas stiliem. Es uzskatu, ka tas ir normāli. Arī tagad man ir tāpat: es spēlēju, mani interesē dažādi mūzikas stili. Jā, tad mūzikas akadēmija, simfoniskais orķestris…

M.P.: Kā tu nokļuvi Berklijā?

Flautiste Ilona Kudiņa

I.K.: Jā, tad es Rīgā sāku spēlēt saksofonista Raimonda Raubiško sastāvā, kas, starp citu, nav pieminēts jazzmusic.lv Latvijas džeza vēstures rakstā. (iesmejas) Es satiku fotogrāfu Sergeju, mēs smējāmies, ka vajadzētu pakoriģēt vēsturi. Bet, nu, tas nekas.

M.P.: Tas ir labi, ka tu saki, jo vienmēr ir vērts kaut ko paturpināt un izzināt sīkāk.

I.K.: Jā, jā, es jums tā kā atgādinu! Jā, un tajā kvartetā bija arī bundzinieks Tālis Gžibovskis, Zigis, Grunte, Madars un Raubiško. Un es īstenībā ar Raubiško pirmo reizi satikos tā: man bija bakalaura izlaidums kondženē. Man tā sanāca, ka mani vecāki neatbrauca, un es domāju, ka vajadzētu aiziet kaut kur kādu aliņu iedzert. Tajā laikā bija tāds klubs “Solo” un es aizgāju uz turieni. Viņi tur spēlēja pustukšā zālē. Un es tur sēdēju ar savu aliņu savā izlaidumā. Un viņš teica: “Nāc uzspēlē!” un mēs spēlējām “Autumn Leaves”. Tā mēs sākām kopā spēlēt vairākus gadus. Tajā laikā bija klubs “Hamlets”. Tur sākās tāda dziļāka izpratne par džezu. Viņš, protams, bija tāds tradicionāls spēlētājs, un īstenībā tā informācija, ko viņš man iedeva – ar tās bāzi un ar savu iepriekšējo pieredzi es aizbraucu uz Berklijas noklausīšanos, kas notika Helsinkos.

M.P.: Tu arī turpat, kur visi.

Flautiste Ilona Kudiņa

I.K.: Jā, aizbraukt uz Helsinkiem ir ērti. Tu aizbrauc ar mašīnu, tad nedaudz ar prāmi.

M.P.: Un tu dabūji stipendiju?

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

I.K.: Jā, man piešķīra stipendiju. Arī Saulkrastu nometnē visi jaunieši ļoti fokusējas uz tām naudām, bet es saku: spēlēšana ir viena lieta, bet ir jāmāk arī kārtot lietas. Viena lieta ir spēlēt, bet cita lieta ir… un tas nenozīmē, ka tev ir jābūt kaut kādam tur superīpašam. Ir jābūt, protams, talantam biznesā, bet līdz ar to, ka tu cīnies par to naudu un ej cauri visadām citām lietām, tas norūda. Jo tā ir daļa no dzīves, gribi tu to vai negribi. Kad cilvēki prasa par tām naudām… Kostiks tur tajā intervijā arī visu izstāstīja par tām summām. Visi jau zina, cik tas maksā. Bet es negribētu koncentrēties tieši uz to naudas lietu. Ja tu dari, tad tu darīsi, lai vai kas! Tās summas ir lielas. Bet no otras puses, ja tu tiešām gribi un tev vajag – tas ir bizness.

M.P.: Ja tev vajag, tad tu vienkārši ņem un dabū!

I.K.: Jā. Man, protams, tādas naudas nebija. Es dabūju stipendiju, tad bija vēl viena stipendija… tas ir bizness. Tā ir daļa no dzīves. Īstenībā to otro stipendiju dabūja viens diplomāts, tur bija jācīnās ar baņķieriem. Es ar savu mūziku nemaz necerēju, ka tur sanāks, bet sanāca. Tā tās lietas notiek. Nekad nav naudas pietiekoši, bet, kas grib, tas dabū. Kas negrib, noliek un saka: “Tas ir garām!”. Tas ir vieglākais, ko izdarīt. Jā, tas bija diezgan sen, bet ja tu man prasīsi, kā es to izdarīju – es vairs nezinu. Protams, tur ir spēlēšana, stipendija un, kā Kostiks teica, kad tu jau esi iekšā skolā, tur ir vesela sistēma – nopelni (awards), kad par labām sekmēm tu dabū vēl naudu, ko Konstantīns arī dara. Tas ir milzīgs darbs. Fakstiski, var uzskatīt, ja tu esi skolā, tā ir tava alga. Labi mācīties ir tavs darbs. Ja tu iestājies skolā un tas ir baigais piķis, tas ir tavs darbs, ko tu pašreiz dari. Es domāju, tas varētu būt vēl viens veids, kā uz to skatīties, lai neatbaidītu jaunos mūziķus. Ir veidi, kā to darīt.

M.P.: Nu tad pie lietas – par pašu Berkliju. Pirms mēs ieslēdzām diktofonu, tu jau teici, ka esi novērojusi, ka mēdz būt stereotipi un nepareizi priekšstati par Berkliju un to, ko tur māca.

I.K.: O, jā, ļoti daudz negatīvā. Es pat baidos runāt! Zini, te ir jāskatās tā: katram, kas aizbrauc uz Ameriku ir savs stāsts, ceļš, pieredze, sava domāšana. Tātad, ja aizbrauc cilvēks, kuram nav nekādas klasiskās bagāžas, viņa domas būs citādākas nekā, piemēram, man. Tam, kas man bija no klasiskās pieredzes, es vēl pieliku to, ko man iedeva Berklija. Es Saulkrastos visu laiku teicu, ka no harmonijas nav jābaidās, ka harmonija – tas ir tas ierocis, tas materiāls, ar ko tu radi mūziku. Tam jābūt kaifam. Ja tu Bērklijā tiec pie tiešām labiem skolotājiem, tad tā harmonija ir vienkārši bauda. Jo tas ir instruments, ar kuru tu komponē. Ja tu tur sēdēsi un baidīsies kā klasikajā mūzikā – tur tu nevari kvintu, tur to un tur to, tad – pasarg dies, par kādu radošumu mēs vispār varam runāt? Un pūtējiem tas var būt solis uz priekšu, jo viņiem pret harmoniju, atšķirībā no pianistiem, piemēram, var būt kompleksi. Bet nevajag būt virtuozam, tas viss ir matemātika. Un, ja tu pārvaldi to instrumentu (t.i. harmoniju), tas ir absolūti vienreizēji. Tā Berklijas harmonijas mācīšana – tā ir soli pa solim. Tu izej cauri visām tām lietām. Un, ja tu intensīvi pildi mājas darbus, visu laiku domā harmoniski, komponē skaņdarbus, raksti aranžējumus… Var, var, protams, kā tu teici – nu tev jau nav jābrauc uz Berkliju un jāmaksā tas lielais “piķis”. Nav! Jā! Bet man tā sanāca. Es neatklāju Ameriku, es neatklāju tur riteni, bet es satiku vienreizējus mūziķus. Un tā sistēma ir organizēta.

Katrs atradīs individuāli kaut kādu risinājumu, bet tomēr ir vajadzīgs kaut kāds virziens, disciplīna, konkrēta metodika. Un tas jau palīdz. Un tad, kad tu zini noteikumus, nākošais solis ir lauzt viņus. Bet kā tu  vari lauzt, ja tu nezini ko lauzt!? Mūsu harmonijas skolotājs bija tik labs. Viņu sieva atveda uz skolu, un kamēr viņš brauca mašīnā, tikmēr viņš uzrakstīja vingrinājumus, skaņdarbus, ko analizēt. Tad mēs visi klasē uz tāfeles to analizējām. Viņš nospēlēja to uz klavierēm un tad mēs to arī harmonizējām.

M.P.: Bet ko Amerikā par Berkliju runā?

I.K.: (smejas) To, ka dārgi. Un skauž. Bet ne tikai Berklija, vispār izglītība Amerikā ir dārga. Un koledža, protams, tas ir luksuss. Ārzemju studenti var dabūt stipendijas un to var labi izmantot. Es nesaku, ka tas ir pasaules centrs un tur visas problēmas atrisinās, bet, ja tu esi aranžētājs un komponists, Berklija ir fantastiska vieta, jo tur ir daudz instrumentālistu un tie studenti tiek izmantoti ansambļos. Un, ja tu esi aranžētājs, tu dabū peļņu, jo atskaņo tavus skaņdarbus. Kamēr tu izmācies 8 semestrus, tavi skaņdarbi tiek spēlēti un pārspēlēti un mēģinājumā tu vari pielikt noti, atņemt noti, klausīties, kas der, kas neder. Pasaki, kur tu šeit to izdarīsi? Sol mažors ir sol mažors gan šeit, gan Bostonā. Un galu galā, ja tu tiešām gribi rakt, tad tev jābrauc uz Ameriku un jāzin angļu valoda niansēs. Vai es atbildēju uz jautājumu?

M.P.: Tātad Berklija spēks, tavuprāt ir…? Sistēma?

Flautiste Ilona Kudiņa

Flautiste Ilona Kudiņa

I.K.: Sakārtotība, pasniedzēji, kas paši ir pieredzējuši mūziķi. Es esmu vēl dzirdējusi arī to, ka nav jābrauc uz Berkliju, var aizbraukt uz kādu mazāku skolu, kur mazāk nodarbju. Jā, protams, ka var! Visu ko var! Var sēdēt mājās skapī un spēlēt. Var vispār nespēlēt vai sēdēt un visus nolikt. Bet Berklija ir kā tāda mūzikas pasaule. Tāda kā mēģinājumu pasaule. Tur māca ne tikai spēlēt, bet arī biznesu. Tu nedrīksti atnākt vēlu. Disciplīna. Tu dzīvo tādā kā  mazā pasaulītē un tad, kad tu iziesi īstajā pasaulē, tev būs iemaņas. Mums ir kaut kādas lietas, kas mums palīdz strādāt. Var atpazīt Berklija studentus. Bet, protams, ir arī citas skolas. Bet atkal tā ir mana pieredze. Tas nav pareizi vai nepareizi. Tas ir, ko es piedzīvoku.Tagad, kad es runāju ar jauniešiem Es esmu sieviete un tas man deva daudz pārliecības. Šeit nebija tās skolas. Es tikai ar Raubiško spēlēju. Tur izlasīju pietiekami daudz literatūras, saskāros ar citiem dzīves stāstiem. Tu saproti, kur tu esi, kur tu ej un kas tu esi un tādas lietas. Kā saka, you see a bigger picture. Kā teica Buiķis, tu vari sēdēt mājās un youtube klausīties. Bet neviens nevar aizvietot dzīvus cilvēkus. Kā Pat Metheny teica: “Dzīvā mūzika un T-krekli būs vienmēr!”

M.P.: Kādas ir būtiskākās atšķirības starp Ameriku un Eiropu? Cilvēkos, attieksmē pret mūziku…

I.K.: Tas tāds interesants jautājums… Man jābūt politiski korektai. Jauniešiem ir tā klasiskā bāze, kas latviešiem un eiropiešiem ir – tā ir vecā pasaule. Amerika ir  jaunā pasaule. Amerika vienmēr izdomā lietas. Te arī runā par Ameriku kā popkultūras valsti. Es nezinu, to var arī neklausīties, var ignorēt. Es mājās vienkārši ieslēdzu džezu. Te Saulkrastos pasniedzēji bija no Eiropas. Varbūt ar amerikāņiem jutos nedaudz tuvāk. Es esmu starp tām abām pusēm. Un tā man visu mūžu arī būs. Es nevaru teikt kaut ko labu par vienu pusi un sliktu par otru. Es aizbraucu uz Ameriku dēļ džeza un džezs ir Amerika. Gribēju dziļāk rakt to visu lietu. Mani fascinē arī Eiropa.

M.P.: Tu gribētu kādreiz atgriezties?

I.K.: Es teikšu kā tam sitējam. Mēs pēc 10 gadiem vēl tiksimies un tad mēs parunāsim. Bet man patīk tas, ka Amerikas cilvēki ir radoši. Daudz mūziķu un tolerance, un enerģija. Man patīk būt tur, kur ir izaicinājums.

M.P.: Ko tu ieteiktu šiem jaunajiem Latvijas mūziķiem, kas tagad grib ko mācīties?

I.K.: Diemžēl nav tādas tabletītes, kas saucās “practice”. Tātad spēlēšana tomēr atrisina daudzas lietas. Vispār esmu ļoti priecīga par jauniešiem un viņu atvērtību pret informāciju, ko es redzēju gan Saulkrastos, gan Ogrē. Tu mācies visu mūžu – pat, ja tu nespēlē, tu domā. Ja tu tiešām mīli, ko tu dari, tad būs tev vietiņa.

M.P.: Ko tu ieteiktu tieši flautistiem?

I.K.: Ieteicu viņiem dažus konkrētus flautistus, ko klausīties un pie kuriem aizbraukt uz meistarklasēm. Un vēl – tas jautājums, kas manā kondženes laikā bija – ka nevar jaukt klasiku un džezu, ka jāizvēlas viens vai otrs. Tā nav. Šodien jābūt fleksiblam. Un ir jāmāk pārslēgties un viss ir iespējams. Arī Bērklijā to gatavo. Bet izpildītājam mūsu laikos jābūt atvērtam dažādiem žanriem.

M.P.: Ko tu vēl gribētu pateikt Latvijs džeza auditorijai?

I.K.: Es domāju – būt vairāk atvērtiem. Ja kaut kas ir savādāks, tas nenozīmē, ka tas ir slikts. Tas ir savādāks. Varbūt mēģināt izprast, kāpēc tas ir tāds. Jo tās gaumes jau mainās. Šodien tu domā tā, rīt tu domā savādāk. Kaut gan jaunieši jau ir atvērti. Un, protams, vajag mācīties valodas un vairāk uzzināt citus viedokļus.

  1. admin says:

    osiic 04.09.2008 02:46:06 teica:
    Labi :)

    Yeah! 26.08.2008 12:41:40 teica:
    Iedvesmojoši. Sasniegt var jebko, ja tu to patiešām vēlies.

    Apbrīnoju tādus cilvēkus kā Ilona!

    Norkens 25.08.2008 14:11:53 teica:
    super intervija!
    par vinjas vaardu jau biju dzirdejusi sen… laikam saistiibaa ar beerkliju… :) forshi izlasiit

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*