Autore: Dana Daudiša

20. gadsimts ir lielu vēsturisku pārmaiņu, sociālu vētru un revolucionāru apvērsumu laikmets. Paātrinājās un kļuva sarežģītāki mākslas attīstības procesi, kuros strauji radās un nomainījās aizvien jaunas parādības. 20. gadus raksturo jēdziens „Roaring Twenties” (dārdošie, rosīgie divdesmitie), tā uzsverot perioda sabiedrisko, mākslas un kultūras dinamismu. Tā bija jauna ēra, kuru raksturoja dažādi kontrasti: ekonomiskā krīze, bezdarbs un depresija, bet arī nebeidzamas izpriecas, baudas, izšķērdīga greznība un ērtības, turklāt tā iezīmēja sieviešu emancipāciju, seksuālo atbrīvotību un modi kā dzīves stila noteicēju. Sākot ar 20. gs., ASV pieauga mūzikas kultūras nozīme. Amerikāņu rakstnieks F. S. Ficdžeralds šo laiku nodēvēja par „džeza ēru” un raksturoja to kā „brīnumu, mākslas, galējību un satīras laikmetu”. Tā dēvētais Džeza laikmets, aizsācies 20. gs. pirmajā pusē, bija jauns pavērsiens muzikālajā jomā ar savu izaicinājumu tradicionālajam.

Džeza laikmetu un tā dzīvesveidu raksturoja un noteica vairāki būtiski aspekti. Pirmkārt, strauja ekonomiskā attīstība sekmēja izklaides industrijas nozīmes pieaugumu, to ietekmēja arī pēckara drūmā gaisotne un
cilvēku vajadzība pēc dzīvesprieka. Jaunā kultūra virzīja cilvēku tērēt naudu izklaidei, kurā iekļauts bija alkohols, uzdzīve, draugi un dēkas, kas raksturoja jauno dzīves jēgu. Sevišķa nozīme bija pieaugošo nakts klubu un publisko deju zāļu skaitam, jo tolaik viens no izplatītākajiem izklaidēšanās veidiem bija dejošana. Tolaik radās džeza apvienības, tika rīkotas vērienīgas balles ar enerģiskām čarlstona, Lindy Hop u. c. dejām, sievietes piedzīvoja vēl nebijušas pārmaiņas, kas mainīja viņu statusu un lomu sabiedrībā, jaunās un spilgtās modes tendences vēl arvien iezīmējas arī 21. gadsimtā.

Izklaides sfēra, kā arī mūzikas ierakstu izplatība un radio attīstība veicināja džeza uzplaukumu. Kā džezs, tā
arī 20. gadu dzīvesveids bija skaļš, enerģisks, pretrunīgs un dinamisks. Džezs, tāpat kā 20. gadu spilgtās dzīves veida pārmaiņas kopumā, bija protests pret dzīves vienmuļību, individuālas izpausmes mēģinājums. Sākotnēji džezu neatzina tā haotiskuma un atšķirīgās formas dēļ, daļa to raksturoja kā bīstamu spēku, kas spēj izraisīt fiziskas sekas klausītājam, samaitājot indivīdu ķermeni un caur to arī tautas morāli. Polemisks savā vēstures laikā, džezs bija pirmais Amerikas devums mūzikas pasaulei. Laikmeta antagonismu raksturoja, no vienas puses, elegance, muzikāls radošums, enerģiskas, skaistas dejas un vitalitāte, no otras puses – alkohols, vardarbība, vieglprātība un naudas ietekme.

Būtiska nozīme bija žurnālistikas nozīmei un radio attīstībai. Uzplauka „džeza žurnālistika” (vēsturiski dēvēta
arī par „jauno” un „dzelteno” žurnālistiku) – fotogrāfijām, zīmējumiem un karikatūrām pārbagāti tabloīda formāta izdevumi, kuru satura pīlāri bija tenkas, grēki un skandāli. Radio kļuva par cilvēka ikdienas neatņemamu sastāvdaļu, ar kura palīdzību džezs uzrunāja klausītājus. Pirmo valsts radiostaciju atklāja Amerikā, Pitsburgā 1920. gadā, un tā nesa tūlītējus panākumus. Sākotnēji radiopārraides ietvēra mūziku, ziņas un dažādus pasaules notikumus, dēku atainojumus, izdomātus stāstus, kā arī biržas ziņojumus un laika prognozi, taču vēlāk radio tika izmantots, lai translētu arī koncertus, debates un sprediķus. Būtībā mediji kopš 20. gadiem bija kļuvuši par cilvēku dzīvesveida atspoguļotājiem un reizē arī konstruētājiem.

20. gados mainījās sieviešu uzvedība un mode, kas attālinājās no konservatīvā stila. Nepakļāvīgajā pārmaiņu laikmetā sievietes sāka uzsvērt savu neatkarību, noliedza 19. gadsimta vērtības un tiecās pēc tādas pašas
brīvības, kāda bija vīriešiem. Modē parādījās modernais apakšveļas komplekts, svārku un kleitu garums mainījās – tie pirmo reizi tika nogriezti īsāki, kā arī sievietes sāka lietot dekoratīvo kosmētiku, kas bija kļuvusi par normu. Matus arī nogrieza īsākus, dominēja populārā frizūra „bobs”, bet vēlāk pat vēl īsāks matu griezums („Eton cut”). To veicināja modē esošie ilgviļņi, kas piešķīra matiem kuplu viļņojumu. Par „flapper” tolaik dēvēja jaunas sievietes, kas dižojās ar savu neparasto, nekonvencionālo uzvedības manieri un simbolisko „flapper” kleitu. Tās bija sievietes, kas protestēja pret vispārpieņemtajām paražām, viņas vēlējās atšķirties. „Flapper” attieksmei bija raksturīgs absolūts taisnīgums, ātrs dzīvesveids (kas bija kopumā tās desmitgades pazīme) un seksuāli brīva uzvedība. Kā džeza mūzika, gangsteri un slepenās dzertuves, tā arī nepakļāvīgā un jautrību mīlošā „flapper” bija 20. gadu urbānās Amerikas iznākums. 

Kino kalpo kā dažādu laiku atspoguļotājs, jo, izmantojot kinematogrāfiskos līdzekļus un estētiskus elementus, iespējams rekonstruēt konkrētu realitāti. Džeza laikmets ir vilinājums, kas ar savu pretrunīgo gaisotni, bet eleganci lieliski iederas kinomākslā. Daudzpusīgs un noderīgs laikmeta atspoguļojums apskatāms filmās „Cabaret” (B. Fosse, 1972), „The Cotton Club” (F. F. Coppola, 1984), „The Great Gatsby” (J. Clayton, 1974), „Sweet and Lowdown” (W. Allen, 1999), kurās ir veiksmīgi atainota tā laika aura, dzīves veids, „flapper” mode un uzvedība, nepārtrauktā uzdzīve, džeza mūzika un atraktīvās dejas, politiskie un rasu nemieri, kā arī gangsteru savstarpējās cīņas. Minētās iezīmes raksturoja sarežģīto, tomēr tik pievilcīgo Džeza laikmetu.

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

Filmas „Cabaret” darbība risinās Vācijā 30. g. sākumā, tādējādi ar simboliskiem un ironiskiem elementiem tā rada nelāgu priekšnojautu par sabiedrības nākotni, kā arī atklāj sava veida cilvēku uzdzīves un tās izraisīto seku bezjēdzību. Kaut arī nav redzama tipiska Džeza laikmeta reprezentācija, stāstā atklājas galvenās varones „flapper” šarms, stils, arī varoņu brīvās attiecības un bohēmiskais dzīvesveids. „The Cotton Club” stāsta pamatā ir vēsturiska vieta – Hārlema un tās slavenais klubs, tādējādi tajā redzama autentiska vide ar tās raksturīgajiem aspektiem, piemēram, rasu nesaskaņas, gangsteru darījumi, dejas un mūzika. Filma „The Great Gatsby” ataino absurdo bagātnieku tiekšanos pēc greznības un cilvēku apjukumu materiālās pasaules butaforijās. Pateicoties galvenokārt viesību epizodēm, kurās redzamas dejas, sieviešu mode, viņu uzvedība un dzirdama džeza mūzika, var saskatīt būtiskas Džeza laikmeta iezīmes. Filmas vērtība ir tajā, ka tā piedāvā 20. gadu izteiktos kontrastus, ko iezīmē atšķirības dažādajās vidēs, sabiedrības šķirās, apģērbos, uzvedībā. Filmas „Sweet and Lowdown” viena no nozīmīgākajām vērtībām ir tās skaistā džeza ģitārmūzika, kas pavada visu stāsta gaitu. Tajā atainota 20. gadiem raksturīgā bohēmiskā uzdzīve un attieksme, tiekšanās pēc karjeras un naudas. Arī sieviešu tradicionālā mode un niansēts interjers filmā redzams.

Tas, kas kopīgs visām četrām filmām – tā ir džeza mūzika, mode, savstarpējās attiecības un tiekšanās pēc karjeras vai personiska sapņa. Katrā stāstā šie un citi elementi strukturēti atšķirīgi, vienā mazāk, otrā vairāk. Piemēram, naudas nozīme un bagāto aprindu dominēšana (kaut gan „The Cotton Club” un „The Great Gatsby” nauda pārsvarā tika gūta „netīru” darījumu ceļā) bija visu filmu kopīgais naratīva elements, kā arī neapšaubāmi Džeza laikmeta „flapper” sievietes tēla rekonstrukcija, kas ļauj skatītajiem iepazīt šo vēsturisko revolūciju – sieviešu tiesības brīvi izvēlēties, kā dzīvot, kā ģērbties un kā izklaidēties. Tomēr, lai iegūtu daudzpusīgāku izpratni par aprakstīto laika periodu, filmā „The Cotton Club” vairāk un precīzāk rekonstruētas laikmeta iezīmes – gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Tajā redzamas sarežģītās rasu attiecības un gangsteru cīņas par ietekmi, džeza mūzikas enerģiskā daba un stila dažādība, cilvēku apsēstība ar dejošanu (piemēram, čarlstona deja vai steps), izsmalcinātības un elegances aura, kā arī nozīmīga sastāvdaļa ir pats „Cotton” klubs, kura aizsākums meklējams 1923. gadā, un šobrīd tas vēl arvien Ņujorkā pastāv. Filmā atspoguļota arī slavenā amerikāņu komponista, pianista un bigbenda vadītāja, izcilas džeza vēstures personības Djūka Elingtona (aktieris Zane Mark) darbība klubā. Laikmeta rekonstrukcija minētajās četrās filmās kopumā ir pietiekami atšķirīga, katrā no konkrēta skatu punkta, tomēr tās kopumā ļauj iepazīt un saprast 20. gadsimta 20. 30. gadu iezīmes.

Fitzgerald, F. S. (1996/1931). The Jazz Age. Introd. by Doctrow, E. L. Canada: Penguin books. P. 4.

Appelrouth, S. (2005). Body and Soul: Jazz in the 1920s. American Behavioral Scientist, 48 (11), 1503.

Zelče, V., Sprugaine, V. (2005). Marginālās jeb 1376. fonds. Rīga: Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija; Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 56. lpp.

Hiatt, M. (2006). Remembrances of Times Past. Long Beach, CA: Northern Star Press. P. 143.

Robertson, A. etc. (2000). Radio in the 1920s. Chicago Radio Show 1924.

http://xroads.virginia.edu/~ug00/3on1/radioshow/1920radio.htm

    • Dana says:

      ahh, paldies, paldies!
      šīs, protams, nav vienīgās filmas, bet katrai ir sava vērtība šī laikmeta kontekstā.

  1. Profile photo of Indriķis Veitners
    Indriķis Veitners says:

    Lieliski, Dana! Prieks lasīt adekvātu un kompetentu tekstu par džezu, jāsaka, latviski tas ir retums. Kādā sakarā tapa šis raksts? Vai Tev pašai ir kāda saistība ar šo mūziku?

    • Dana says:

      Paldies, nudien patīkami.
      Raksts tapa studiju ietvaros. Tomēr ar džeza mūziku neesmu tieši saistīta, vien intereses un lielas patikas līmenī. Šī tēma jau kādu laiku man ir tuva, 20. gadu vilinājums ir nenoliedzams.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*