Saules enerģijas, mūzikas un prieka uzladētā dziedātāja Arta Jēkabsone apvienojusies ar divām apburošām lēdijām — Sintiju Grigorjevu un Māru Bulu. Lēdiju trio spēs priecēt ikvienu, kurš atvērts jaunām skaņām. Caur mūziku ievedīs klausītāju džeza mūzikas pasaulē līdz pat mūsdienu pasaules mūzikai. Meitenes iespējams dzirdēt arī citos džeza, blūza un fanka mūzikas projektos – ”Coolman’s report” , “ Bunch of Gentlemen”, “Tea for two” , “Storytellers”, “ Let’s Groove”, “ AJ’s quintet” u.c.
14. augustā, no 20:00 , DAD cafe Ieeja – ziedojums mūziķiem
No 10. līdz 15. augustam Ventspilī notiks 10. mūsdienu ritma mūzikas festivāls «Ventspils Groove 2015», kurā paredzētas meistarklases un koncerti, kā arī «jam session» jeb brīvā muzicēšana.
Šogad festivālā uz meistarklasēm aicinās vairāki ārvalstu pasniedzēji – ģitārists Erans Hars Evens no Nīderlandes, komponists un taustiņinstrumentālists Stefans Eskomss no Francijas un trompetists, komponists un aranžētājs Gerhards Ornigs no Austrijas, kā arī Latvijas profesionāļi – dziedātājas Inga Bērziņa, Annija Putniņa un Annija Zahovska, saksofonisti Dāvis Jurka un Renārs Lācis, bundzinieks Kaspars Grigalis un komponists un pianists Ritvars Garoza. Festivāla «Ventspils Groove 2015» laikā varēs apgūt arī prasmes skaņu režijā un ierakstu producēšanā pie Krišjāņa Geidāna, Didža Simanoviča, Ivara Ozola, Andra Ūzes un Kaspara Ansona.
Festivāla atklāšanas koncerts notiks 12.augustā plkst.19 Dzirnavu laukumā. Tajā koncertēs meistarklašu pasniedzējs, džeza ģitārists Erans Hars Evens. 14.augustā plkst.19 Rātslaukumā koncertēs divas apvienības – grupa «E13CTRICTRIO» no Francijas un dziedātājs Daniels Čačia ar grupu no Horvātijas. Savukārt festivāla pēdējā dienā, 15.augustā, plkst.15 Rātslaukumā notiks meistarklašu audzēkņu koncerts, bet plkst.19 – Galā koncerts, kurā uzstāsies Ventspils bigbends, «Junior Bigband», Liepājas bigbends un profesionāļi no Latvijas Radio bigbenda, kā arī meistarklašu pasniedzēji. Ieeja visos koncertos ir bez maksas.
«Jam session» jeb brīvā muzicēšana, kurā varēs piedalīties ikviens mūziķis, notiks 13., 14. un 15. augustā pēc festivālu koncertiem Ventspils Kultūras centra lielajā zālē.
Šonedēļ, kad darba dienu vakari solās būt īpaši silti un saulaini, kultūras aktivitāšu centrs „Origo Summer Stage” aicina baudīt daudzveidīgu un kvalitatīvu bezmaksas koncertu programmu pašā Rīgas centrā – Stacijas laukumā.
Uzsākot „Origo Summer Stage” sestās sezonas augusta koncertprogrammu, 6.augustā no plkst. 16:00 līdz 19:00 uz „Origo Summer Stage” skatuves uzstāsies grupa „Smooth Band”, kas dibināta 2009. gadā un tās sastāvā apvienojušies Latvijā jau zināmi mūziķi – taustiņinstrumentālists Viktors Ritovs, ģitārists Artūrs Kutepovs, basists Oļegs Grišins un bundzinieks Andris Buiķis. Grupa izpilda smooth jazz, jazz pop un latino mūziku, kā arī 1960. – 2000. gadu populārākos hitus. „Uz „Origo Summer Stage” skatuves izpildīsim orģinālus skaņdarbus, kā arī pazīstamas dziesmas un džeza klasikas aranžējumus. Uz festivāla skatuves vienmēr ir patīkami uzstāties, jo tiek nodrošināta lieliska skaņa, skatuve atrodas pašā Rīgas centrā, klausītājiem ieeja ir bez maksas un tie, kas vēlas, var pat baudīt vakariņas uz kvalitatīvas mūzikas fona,” par koncertiem uz „Origo Summer Stage” skatuves,” stāsta grupas taustiņinstrumentālists Viktors Ritovs. Savukārt 7.augustā no plkst. 16:00 līdz 19:00 uzstāsies grupa „Boogie Drivers”, kas izpilda oriģinālmūziku latviešu valodā rokenrola, blūza un roka žanros, atskaņojot dziesmas ar K.Elsberga, E.Zirņa, P.Brūvera, I.Ziedoņa un citu latviešu dzejnieku tekstiem. Lai panāktu septiņdesmito gadu rokmūzikas atmosfēras un skanējuma raksturīgās iezīmes, grupa izmanto gan oriģinālās „Hammond” ērģeles, gan arī klasiskus lampu pastiprinātājus ģitārai un arī citu vintage tehniku. Šobrīd grupā muzicē Miķelis Vanags (vokāls, ģitāra), Kristiāns Kosītis (basģitāra), komponists Vilnis Kundrāts („Hammond” ērģeles) un Artūrs Sedriks Sinkevičs (sitaminstrumenti). „Festivāls „Origo Summer Stage” ir unikāls, jo tajā tiek pārstāvēti ļoti dažādi žanri un katru gadu redzams kaut kas jauns un interesants. Arī mūsu sastāvs šogad ir citāds nekā pagājušajā gadā, jo apvienībā kopā ar mani spēlē jaunieši – basistam ir 19 gadu, pārējiem – 20. Tāpat mēs esam no jauna iestudējuši programmu, kura ir amerikāniska pēc mūzikas stila, bet latviska pēc sava satura un tekstiem, jo dziedam latviešu valodā. Žanriski no amerikāņu mūzikas uz „Origo Summer Stage” skatuves būs dzirdams gan blūzs un rokenrols, gan roka mūzikas elementi,” par grupas „Boogie Drivers” gaidāmo koncertu stāsta komponists Vilnis Kundrāts.
5. augustā 20.00 Kaņepes Kultūras centrā uzstāsies – Paškevičs,Vizulis, Ozoliņš, Macats.
Šajā sastāvā apvienojušies četri latviešu mūziķi, kas ciena džeza un akadēmiskās mūzikas tradīcijas, kā arī ir atvērti eksperimentālām un neizzinātām idejām. Uzstājušies ar dažādiem sastāviem daudzviet Latvijā, Eiropā un citur, taču tieši šādā kombinācijā mūziķi sniegs koncertu pirmo reizi, tāpēc klausītājiem būs unikāla iespēja vērot un dzirdēt dažādu radošo enerģiju saplūšanu vienā vēstījumā.
Programmā orģinālmūzika, kā arī konceptuāla un brīva improvizācija.
(En) This concert brings together four Latvian musicians who appreciate jazz and academic music tradition , as well as being open to the unknown and experimental ideas. Performed all around Latvia and Europe they’ve decided to come together for the first time in the following combination. So the audience will have the unique opportunity to observe and hear the various creative energy fusion in one wonderful concert.
Evening plan: original music program, as well as conceptual and free improvisation .
Ilona Kudiņa (born January 6, 1971) – Flutist, dual citizen of Latvia and the USA, she is a graduate of Daugavpils College of Music, Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, and Berklee College of Music in Boston, MA. In the jazz world, she has collaborated with Raimonds Raubiško, Nic Gotham, Billy Hart, Jeremy Steig, Greg Hopkins, Bill Pierce, Lynn Seaton, Joe Lovano, George Garzone, Leo Genovese, Jason Palmer, Miguel Fernández, and many more creative musicians. She has recorded and produced three CDs: “On the Bridge”, chamber music for flute by world Latvian composers; “Amber Flute Quartet”, music for four flutes by Baltic composers; and “Nothing But Illusion”, a jazz music album.
(Interview with Ģirts Pavēnis, July 9, 2015, Riga, Latvia)
Why did you choose music? My father was a musician. Already in my childhood, he was teaching me to play piano and sing some songs. That’s how it started. Nobody forced me to do it, as everybody thought I’d be a doctor or a lawyer. At school, I was a straight-A student. My mother was a math teacher who taught in the same school for 40 years. She is the total opposite of me. I remember very well the morning when I made that choice. It was either a specialized secondary music school or a “normal” school where you study physics and math. That morning, after graduating from 8th grade, I went with my flute to the specialized music school. Before that, I had been performing with the group “Daugaviņa”, I had been busy playing, dancing. But the real choice happened that morning, when I understood that I was not going to be a doctor or a lawyer. Although I do love talking and hanging out with people from those professions! After graduating from the specialized music school, I was accepted at the Moscow Conservatory, but my mother didn’t let me go there, so I went to the Latvian Academy of Music. And after that, I got into Berklee College of Music in Boston and graduated with a Diploma. And then I stayed in Boston. The idea of studying and staying abroad – I had it a long time ago. Do you feel a difference between jazz musicians from Holland, the USA, and Latvia? Of course, C major is C major everywhere, but, from my current band, with which I’ll perform at the Saulkrasti Jazz Festival, Kaspars Kurdeko, Toms Rudzinskis, and Viktors Ritovs all lived and studied in Holland. Not long ago, I was in Israel and in Tel Aviv I ran into a classmate from Daugavpils who had also studied in Holland! I am fascinated by the intelligence of these thoughtful people. Apparently, the speed of your ideas and your mindset are influenced by the surroundings you live in. Everything leaves its footprint. Are you one of those people who see notes and chords in color? No, I probably don’t have any photographic or colorful vision of music, but I do have very strong instincts – that’s for sure. For example, when I’m traveling and in the evening I am back in my hotel room reading about some place I visited, I realize that I had found intuitively what I was looking for. Also when I compose, I don’t think much about it, but when we later look at the composition from a theoretical point of view, it’s all logical, and I picked the right key as well – Eb minor is the darkest key, for example. Which is the lightest minor key in your opinion? I think, D minor. As I said, instead of colors I have instincts. In business too, it got me out of trouble many times. You’ve played in jam sessions around the world. Which jazz standards do people play not just locally, but also everywhere? Of course, “All The Things You Are” and “Stella By Starlights”, and, of course, also blues. Nowadays people often come with their own tunes. I listened to your CD “Nothing But Illusion”, which is dedicated to your late father Antons Kudiņs. It’s original music, with arrangements of Latvian folk songs, and with the participation of extraordinary American musicians. Can you tell us more about it? I was at the Saulkrasti Jazz Festival in 2008 or 2009, and at that time drummer Billy Hart was there. I didn’t really talk much with Billy in Saulkrasti, but when I later met him in Boston at the Regattabar Jazz Club, he remembered me. And then I asked him: “Hey, maybe we could record an album together?” And he responded: “OK, let’s do that!”. So, I had a drummer, now I had to find the rest of the band! At the beginning, I had a different pianist in mind, from Venezuela. He was great, but not exactly what I needed, and that’s why instead of him I got Vardan Ovsepian, who also studied at Berklee College of Music. With trumpeter Greg Hopkins I had collaborated for many years – I played with him in the Berklee Concert Jazz Orchestra and later in the Greg HopkinsBig Band. Greg Hopkins conducts the Berklee Concert Jazz Orchestra and composes. With Akili JamalHaynes I had also played together many times. I gave them my tunes, my colleagues gave me their tunes, we got together, we had a few rehearsals. Then we got in a studio and recorded an album in 6 hours!
So, before recording, you had rehearsals to prepare all the music material? Billy Hart came only for the recording session. For the rehearsal, we had a different drummer.
For the drummer, it’s easier.
I wouldn’t say so, it’s what we were talking about before. I had the right instincts to find the right people, whose professionalism and vibe correctly dotted the i’s and crossed the t’s. I had an amazing sound engineer (Don Hunerberg), and when we finished mixing I gave Billy Hart our recording to listen to. And he said: “Hey, that’s great! Since we have a CD now, let’s have a release party!” I said: “Really? I guess we should!” I called up Scullers Jazz Club in Boston. Freddie Taylor runs that club. He’s the same manager who hired Miles Davis in 1981 after his five-year break from the music scene. And so that same manager was sitting at the bar at my CD release party. That show was sold out, all the musicians showed up, I had interviews before the show, but in Latvia nobody knew about it. My musicians were so well-known that in the interviews before the release party I was asked: “Are you sure the musicians will show up?”. And I said: “Of course!”, but you never know… (laughing). And so, everybody showed up. We had a great concert, like in a dream. Tell us about your band, with which you are going to perform at the Saulkrasti Jazz Festival! Well, I think if you dropped me off on an uninhabited island, I probably could still put together a band! I think I now have the best group in the world! Musicians are fantastic. I simply asked: “Would you like to play?”, and they agreed! In reality, I used my instincts, and based on my intuition, I thought that, by getting these personalities together, I could create great energy. I noticed drummer Kaspars Kurdeko already at the 2009 Saulkrasti Jazz Festival – I remember that jam session, when I was sitting in a corner with my glass of wine, watching him and thinking: “Yes, I would like to play with him some day!” That “some day” finally came in December 2014, when we played together in a Christmas concert at the Latvian Academy of Music. I didn’t know Reinis Ozoliņs before, but Kaspars recommended him to me. Reinis is a wonderful, young musician, with a positive outlook on life, deep thoughts, and the right attitude. Viktors Ritovs I have known for many years. We studied in conservatory together, and we studied in Holland together. We were the first ones who went to study in Holland and we had a successful experience there. When I went to the jam sessions at the Theater Bar, I already knew about Toms Rudzinskis as I’d read about him, and when I heard him play I thought: “This saxophone-player would be great in my band!” I read his interviews, watched him as a musician – I think he’s an intelligent, sensitive, and wonderful person. Is your repertoire the same as in your album? Yes, as I haven’t played this repertoire in Latvia yet. By playing it with Latvian musicians, the sound is going to be different. But I also just recently, in my half-empty Solitude apartment, wrote a new tune called “Mind Projections”, where each musician is heard in each theme. So, each musician can express his own “mind projections” in it! What do you look for in music? Music is one of the ways of expression. Why do I play? I think it’s the smartest thing I can do, really. I’ve also read a lot of books, played classical music, organized concerts, taught kids music, done flower design, sometimes I’ve done nothing at all! But, at the moment, improvisational jazz music is for me, as Miles Davis used to say, “The greatest feeling I ever had in my life – with my clothes on…” – in other words, what makes you happy, gives you purpose. It makes me happy to play my music and see how my instincts got the right people together. It makes me happy to see happiness in the musicians’ faces, and when they walk off the stage in a sweat, and when we have this energizing uplift. Yes, when I see this 100% dedication in their playing, that’s a serious reason why I continue to play music. What can you say about the Saulkrasti Jazz Festival? In Latvian jazz history, this festival is one of the “kids” who grew up together with Latvian jazz musicians. It is a hugely important place for young musicians, as well as for experienced musicians. I also like that it is a meeting near nature, by the beach. I was listening to interviews with young Latvian musicians who studied in Holland, and they all pointed out that they missed Latvian nature. I think Saulkrasti Jazz Festival is that place, where there is not just music, but also a meeting with nature. My wish for the festival is that it continues to do what it does for another 300 years! And as we said before, it’s the place where I met Kaspars, and now we’ll be on stage together. Then I wish you that on July 20th some other musician sits at a table with a glass of wine and thinks “I’d love to play with this flute-player some day!” Life is simple – you go, work, play, meet, enjoy nature, and believe in something that could happen to you. And if it doesn’t happen today, it will happen tomorrow, or the day after!
Deniss Pashkevich Funk Therapy ir viena no vadošajām funk, groove mūzikas grupām Baltijas valstīs, kas atskaņo oriģinālmūziku labākajās funk tradīcijās. Deniss Paškevičs ir saksofonists, flautists, komponists, producents un skolotājs mūsdienu improvizācijas un džeza mūzikā, savos mūzikas pamatos izglītots gan akadēmiskās, gan mūsdienu ritmiskās mūzikas virzienos. Daudz iedvesmojies un smēlies idejas leģendārā saksofonista un komponsta Džona Koltreina daiļradē.
HOLI krāsu festivāls ir pirmais un vienīgais krāsu festivāls Latvijā, kas vienuviet pulcē draugus, ģimenes ar bērniem, jauniešus un domubiedrus – dzīves svinētājus un radītājus. Festivāla apmeklētājiem visas dienas garumā būs iespēja piedzīvot pašmāju un ārzemju mūziķu un DJ šovus, kā arī daudzpusīgi atpūsties radošajās un mākslas zonās.
Johnny J. Beast (Jānis Zvērs, dz. 1986.g.) – jaunās paaudzes blūza ģitārists, kurš ģitārspēli apguvis pašmācības ceļā, jaunības aizraušanos ar heavy metal, nomainījis pret Delta blūzu un veiksmīgi uzstājas dažādos Latvijas mūzikas klubos.
(Intervē Ģirts Pavēnis 18.06.2015) Kad un kā tu sāki nodarboties ar mūziku? Viss sākās tīņu gados (deviņdesmito beigas, divtūkstošo sākums), kad mātes brālis uzdāvināja Latgalītē iegādātu ģitāru. Paštaisīta, “elektriskā” ģitāra, kurai skaņas noņēmēju vietā bija pienaglota lielās konservu bundžas rievainā dzelzs kārbas augšdaļa. Sameklēju internetā informāciju, kā to uzskaņot, kas ir akordi, un pāris gadu laikā jau varēju sākt strinkšķināt. Tavi Skolotāji, ietekmes, muzikālās autoritātes. Kad jau biju apguvis ģitāru pašmācības ceļā, nolēmu zināšanas papildināt kādā no Rīgas mikrorajona jauniešu centriem. Tur bija lādzīga skolotāja, kas gan mani nolamāja, jo es basa stīgas brīžiem ņēmu ar īkšķi, – tā tak neviens nedarot. Nedaudz pamācījies pārstāju, jo klasiskās mūzikas vietā mani interesēja smagais metāls. Joprojām spēlēju vairākās smagā gala grupās, esmu izceļojis Meksiku un Eiropu, taču tagad spēlējam arvien retāk, galvenokārt, festivālos, jo kopā savākties ir grūti. Paralēli tam visam atmiņā bija iespiedies blūza mūzikas CD, ko kāds bija atdāvinājis. Deltas blūza skanējums vienmēr licies feins, un tagad, kad teju iestājies jau ceturtais gadu desmits, esmu pieķēries tam tā nopietnāk. Lielākie skolotāji un autoritātes mūsdienās atrodami youtube. Mani fascinē blūzmeņa Boba Brozmana performances un māka pārvaldīt auditoriju. No jaunajiem izpildītājiem sirdij tuvs ir Brother Dege, instrumentālais ģitārists Daniel Bachman. Patīk arī tā sauktā “southern ghotic” stila pārstāvji – Handsome Family, u.c. No letiņiem fascinē Vanadziņš. Viņa ģitāras spēle, attieksme. Noteikti ir vēl daudzi citi lieliski mākslinieki, kas mani ir ietekmējuši, un noteikti būs arī jauni atklājumi. Kas ir tas, ko tu meklē mūzikā? Mūzika vienmēr nāk komplektā ar konkrētām mūziķu aprindām, klausītājiem, dzīves uztveri. Laikam jau ar mūziku ceru atrast domubiedrus, dvēseles, noskaņas, brāļus un māsas. Man ļoti patīk ceļot, iepazīt vietējās tradīcijas un vienkāršo cilvēku dzīvi. Un mūzika ir labs veids kā iedraudzēties, iegūt jaunu pieredzi, sajūtas, piedzīvojumus.
Tavas domas par blūza festivālu? Man ir liels prieks, ka šāds festivāls notiek. Ar nepacietību gaidu to mirkli, kad varēšu kāpt uz dēļiem un atritināt savu dziesmu kamolu…
Jānis Vanadziņš (dzimis 1951.g.) – viens no leģendārajiem vecās paaudzes latviešu blūza ģitāristiem. Jaunībā E. Dārziņa mūzikas skolā apguvis fagota un kontrabasa spēli. Muzicējis tādās grupās kā ”Dopings” (kopā ar Pītu Andersonu), ”Cements”, “Hot Dogs”, “Dogs and Catfish” un citās. Šobrīd darbojas grupā ”Mozambika”, ar kuru regulāri uzstājas dažādos mūzikas klubos un festivālos Latvijā un ārzemēs.
(Intervē Ģirts Pavēnis 09.06.2015) Kā Tu sāki nodarboties ar mūziku? Uzreiz varu pateikt, ka manā ģimenē mūziķi ir bijuši vairākās paaudzēs. Nikolajs Vanadziņš, mans vectēvs bija ērģeļu profesors, un pat netika pieļauta doma, ka es nesekotu senču pēdās, – Dārziņu mūzikas skola, fagots un kontrabass. Sākumā es biju pūtējs, bet acu dēļ man ārsti aizliedza pūst. Es vispār gribēju mācīties saksofonu, bet tā kā šajā pusē tāda nebija, es paņēmu fagotu. Ar to man saistās mazo gulbīšu deja. Man bija mūzikas skola un rokenrols visapkārt. Bet neteikšu, ka es ar rokenrolu sāku. Mans tēvs bija džeza mīļotājs, un viņam bija daudz skaņuplašu. Un tur bija viss, ieskaitot arī blūzu. Bet to mēs klausījāmies zem ”vatētā deķa”, jo valdīja uzskats ka, ”ja šodien spēlē saksofonu, tad rīt pārdos dzimteni”. Vai tev ir bijusi situācija, kad kāds aizliedz kaut ko spēlēt ideoloģisku apsvērumu dēļ? Tas bija daudz vēlāk. Vispirms mēs kritām uz Bītliem, tad uz Rolingstoniem, bet pēc tam jau sākām interesēties par to priekštečiem, kuri spēlēja blūzu. Aizliedza spēlēt 1979.gadā, kad mēs spēlējām kopā ar Pītu Andersonu. Oficiālais iemesls bija tāds, ka mums, lūk, bija neapstiprināts grupas nosaukums ”Dopings” un publika laužot krēslus, demolējot u.t.t. Un tad Latvijā mums uzstāties aizliedza. Es sāku spēlēt ar grupu “Cements”, un mēs pa Krieviju vien ņēmāmies. 60-tajos gados bija tie vecie funkcionāri, kurus vienkārši varēja aptīt ap pirkstu, kuriem varēja iestāstīt, ka mēs spēlējam “angļu komunistu Bītlus”, “amerikāņu komunistu Bobu Dilanu” u.t.t. Bet tad parādījās jaunie funkcionāri. Tie gan zināja, jo tie arī klausījās šo mūziku. Līdz ar to mūs sāka piežmiegt. Lielu lomu nospēlēja fakts, ka 70-tajā no Padomju Savienības sāka laist prom uz Izraēlu ebrejus. Lielākā daļa vadošo rokmūziķu 60-tajos gados Latvijā bija ebreji. Un tā kā viņi grupveidā devās prom, mums viss juka ārā. Tava pieredze ar muzicēšanu krogā. Es arī tam esmu izgājis cauri. Es tur aizgāju tāpēc, ka vairs nebija, ar ko spēlēt. Tur nauda nāca, rubļi bira no kabatām ārā, jo krogā spēlējām visu, ko vien vajadzēja. Lielākā daļa mūziķu tur arī nodzērās. Pēdējā brīdī sapratu – ja es te vēl palikšu, tad ar mani būs cauri. Mitrohins ar Novikovu līdz pēdējam brīdim turējās krogos, līdz sākās ”sausais likums”, bet es aizgāju no turienes prom krietni pirms viņiem. Tavas pirmās blūza autoritātes? Es meklēju taisni tos vecos – Robertu Džonsonu, Bigbilu Brunziju, ”Son House”. Mēs ar blūziem sākām nevis no sākuma, bet no beigām. Tos mēs klausījāmies no nodzītām platēm, turklāt bija tāds amerikāņu raidījums ”Jazz Hour”. Tās bija izcilas programmas, kurām komunisti laida virsū”zāģi” (speciāli organizēti radio viļņu traucējumi, lai klausītājiem nebūtu uztveramas radio pārraides). Slāpēšanas torņi bija tepat, Cēsu un Brīvības ielas stūrī. Tomēr, lai arī it kā nekas nebija pieejams, ja labi gribēja, varēja tikt pie visa. Mācījāmies pēc dzirdes, bijām pietiekami muzikāli un ”tvērām gaisā” – mēģinājām atdarināt. Tagad viss tiek ”iebāzts ar karoti” mutē, internetā viss ir pieejams. Tāpēc es brīnos, ja vēl tagad kāds kaut ko nevar iemācīties, tad tam ir jābūt izcili stulbam.
Tava ģitārspēles tehnika. Kādreiz es daudz izmantoju slaidu, bet pēdējā laikā esmu atgājis no tā. Laikam vecuma slinkums, jo tur ir jāiegulda liels darbs. Lai arī it kā to spēlēt ir vienkārši, tas jādara ļoti precīzi. Vajadzētu atsākt. Bet par ģitāras tehniku – es pats nezinu, kā es to daru. Ir man tā vecā blūza skola – ar īkšķi un rādītājpirkstu. Kādreiz es spēlēju ar visiem četriem pirkstiem kā klasiskais ģitārists. Man reizēm jautā, kā es vispār varu paspēlēt ar tik resniem malkas cirtēja pirkstiem! Pilnīgs ”mišungs” – spēlēju, kā vien ienāk prātā. Tādas iestrādātas lietas, gatavas frāzes mani garlaiko. Man patīk darīt kaut ko negaidītu. Vismaz tā es domāju, ka man tas šad tad iznāk. Protams, es esmu visas lietas kopējis, bet nekad to neesmu apzināti izmantojis, jo es vienkārši to neesmu atcerējies, neesmu iekalis. Man katrreiz sanāk savādāk. Un tad man prasa, – kāpēc tu nespēlē tā kā toreiz, tās foršās lietas. Bet es neatceros, ko es pagājušajā nedēļā spēlēju, tās foršās lietas. Man spēlējot neienāk prātā, vai tās ir foršas lietas, vai nav. Blūzs nav tīri sterila mūzika, kura ir noslīpēta līdz pēdējam. Vecie amerikāņu blūzmeņi par to smalko spēlēšanu paņirdz. B.B. Kingam bija izcils orķestris, kas spēlēja perfekti, bet pats viņš darīja ko gribēja. Ne viņam tie solo bija noslīpēti, ne izdomāti. Un viņa koncerti arī ir gan labāki, gan sliktāki. Ir tādi mūziķi, kas spēlē viens pret vienu, piemēram, viens lietuviešu ģitārists katru pīkstienu ir iemācījies. Un es brīnos, – kā tad tā. Tas ir baigais darbs. Un nekur viņam nav nekādu improvizāciju, nekādu noviržu ne pa labi, ne pa kreisi. Un saproti, labi skan! Turklāt, lielais vairums jau nemaz nezin, ka tās ir tikai dziesmu kopijas. Manuprāt, blūzs nav tā mūzika, kur būtu viens pret vienu jākopē. Tagad jau ir savādāk, bet padomju laikos ar daudziem no tiem, kuri mācījās konservatorijā, nebija iespējams spēlēt. Mums bija vajadzīgs pianists, un viņi neko nevarēja no sevis nospēlēt, kā tikai to, ko mācījies no notīm. Par svingu viņiem nebija ne mazākā sajēga. Saksofonisti Egīls Straume un Raimonds Raubiško spēlēt savus instrumentus iemācījās pašmācības ceļā, arī no skaņuplatēm. Skolā viņi mācījās klarneti, flautu. Tāpēc man liekas smieklīgi, ka kāds Londonā, koledžā trīs gadus studējis Teksasas blūzu. Tagad viņš zina, kas ir Teksasas blūzs! Protams, ka viņš to var nospēlēt, bet pats fakts izklausās smieklīgs. Kad es lūdzu ģitāristu Zariņu, (vārdu esmu piemirsis) lai kaut ko iemāca, domā, ka viņš kaut ko mācīja? Pateica – spēlē tā, kā tu jūti. Viss. Kad es mācījos Dārziņos, no Latvijas ģitāristiem man alfa un omega bija Zigismunds Lorencs. Viņš bija gan solo ģitārists, gan dziedātājs, gan arī komponists. Tagad viņš ir Kanādā, bet toreiz es no viņa ietekmējos. Uzskatu, ka viņš bija pirmais Latvijas profesionālais rokģitārists. Kad viņš spēlēja, skudriņas skrēja pār muguru. Vai tu ņēmi pie viņa privātstundas? Toreiz neviens neko nemācīja, lai neražotu konkurenci. Šur tur kultūras namos bija ģitāristu kursi. Tur kaut kādi galīgākie večuki mācīja valsīšus – um-pa-pā, um-pa-pā. Saproti, ko var tā iemācīt, viņš sēž uz skatuves, protams, vispirms paskaidrojot visiem, ka ir Latvijas labākais ģitārists. Mēs – 20 bērni sēžam zālē un mācāmies valsīšus. Un tad tu sāc saprast, ka viņš neko citu arī neprot. Un kad es pārējiem skolniekiem sāku rādīt savus rokenrola gājienus, viņš pienāca klāt un paziņoja – jūs, Vanadziņ, varat vairāk nenākt uz maniem kursiem! Ko jūs atļaujaties! Es, protams, pajautāju – Bet vai naudu dabūšu atpakaļ? Un viņš noskalda – Nē! Kā vecāki uztvēra tavu aizraušanos ar rokmūziku? Tēvs man nopirka pirmo ģitāru Lignaton – čehu instrumentu. Viņš mani atbalstīja, jo laikam saprata, ka nekas cits no manis labāks neiznāks. Mēs arī paši taisījām ģitāras – no ozola, un priekš skaņu noņēmējiem no telefona būdiņām skrūvējām ārā adapterus, spolītes. Man paveicās ar klases biedriem, kuri darbojās pionieru pils radiotehnikas pulciņā. Viņi ne tikai ģitāras elektroniku, bet arī pastiprinātāju uzbrūķēja! Liels deficīts bija stīgas. Vietējās stīgas parādījās 80-tajos gados. Gruzīns Bakradze uztaisīja pie mums stīgu rūpnīcu, bet tās bija ļoti sliktas stīgas. Pārsvarā stīgas tomēr nāca no Sverdlovskas. Es Krievijā spēlējot iepazinos ar Sverdlovskas grupas ”Chaif’ puišiem un izrādījās, ka bundzinieka tēvs ir tā kombināta direktors. Tad nu viņš man stīgas sūtīja pa pastu. Un zaļās kafijas pupiņas arī! Tev pašam vairāk patīk dinamiska mūzika vai mierīgāka? Ja var ticēt manai sievai, tad es esmu haotisks cilvēks. Līdz ar to es haotiski spēlēju. Un tas nepaliek bez pēdām. Protams, ka vairāk man patīk dinamika. Uzskatu, ka esmu kārtīgs rokeris un, lai ko es spēlētu, tā ”āža kāja” vienalga lien ārā. Esmu kaifojis no visdažādākās mūzikas, esmu lecis gaisā gan no džezroka, gan heavy metal, vienkārši priecājies. Arī punk un postpunk, nekas nav pagājis man garām neatstājot pēdas. Laiku pa laikam kaut kas no tā visa manā spēlē izlien ārā. No džeza man ļoti patika Kounta Beizija un Djuka Ellingtona orķestri, Ēriks Dolfijs, Džons Koltreins. Esmu šo to no viņiem spēlējis, bet tā vienkāršoti, tikai sava prieka pēc. Džezs man nav tumša lieta, jo to es iepazinu ļoti agri un es saprotu šīs mūzikas foršumu. Es zinu, kas tur notiek, kas man tur patīk vai nepatīk. Redzi, pēc improvizācijām es automātiski neaplaudēju. To es daru tikai tad, ja man patīk šī improvizācija. 90-tajos gados parādījās termins “latviešu roka vēsture”. Es uzskatu, ka nekādas latviešu roka vēstures nav bijis. Es saprotu, ka cilvēkiem gribējās, lai mums būtu latviešu roka vēsture, jo, ja citiem ir, tad mums arī vajag. Mēs gan varētu runāt par latviešu estrādes un džeza vēsturi, bet par roku – tas ir vienkārši muļķīgi iztēloties, ka mums bija roks. Bija tikai atsevišķi uzplaiksnījumi. Visi mēģinājumi to veidot tika saraustīti gabalu gabalos. Par blūza festivālu un Mozambiku. Pirmkārt, tas, ka vispār notiek blūza festivāls – cepuri nost! Un man ir vienalga, kurš to rīko, zinot, cik tas ir neiespējami un, ka tas vispār nav iespējams! To es ļoti labi zinu, jo es pats esmu organizējis. 1985.gadā mums izdevās lielisks blūza festivāls tikai tāpēc, ka es nezināju, ka tas nav iespējams! Laimīgi tie, kuri to nezin! Bet tas, ka Normundam Kalniņam izdevās Siguldā realizēt šo domu un viss pārējais, – ja godīgi, tā ir pārdrošība. Un tas, ka Normunds to ietiepīgi turpina – cepuri nost. Jo es zinu, ka arī pretestība ir liela. Domāju, ka daudziem nepatīk, ka viņš tā organizē. Par manu grupu “Mozambika”. Daudzus gadus bija man grupa “Hot Dogs”. Kādu laiku mēs bijām vienīgā blūza grupa Latvijā. Tad grupā beidza spēlēt tie dalībnieki, kuriem līdzvērtīgu vienkārši vairs nav. Arī nākamā grupa “Dogs and Catfish”, pēc kādiem gadiem beidza pastāvēt. Divreiz vienā laivā neiekāpsi. Un tā ir kļūda, kad tu gribi turpināt tā kā bija, nevis mainīt un mainīties. Es esmu uz šī grābekļa uzkāpis. Ja kaut kas beidzas, tad ir radikāli viss jāmaina. Un tad folklorists Uldis Kākulis piespēlēja man savu māsu Ievu Kākuli. Vai es negribētu muzicēt kopā ar viņu. Es, protams, gribēju. Uzaicināju savu skolnieku Rihardu Vilciņu, talantīgu ģitāristu. Kādu laiku mēs spēlējām trijatā, bet Rihards tomēr ansamblī nejutās labi, jo bija gatavots kā solo mākslinieks, un aizgāja prom. Tad nu mēs ar Ievu noorganizējām ritma grupu no diviem veterāniem – Jurģa Zariņa un Andreja Rozīša, kuri jau ir izspēlējušies visu un ar visiem. Veterānus tādēļ, ka viņi ir gatavi ar mani spēlēt. Es labprāt spēlētu arī ar jauniem puišiem, bet jaunie puiši, kuri ir spējīgi, vienlaicīgi spēlē 100 dažādos sastāvos. Un tiklīdz ir kaut kur jāspēlē, tā viņiem ir vēl trijās vietās spēle. Tādēļ es vienmēr esmu slavējis savus mūziķus. Tie ir vislabākie. Jo cilvēki, kuri ir gatavi ar mani spēlēt nevar būt slikti! Tā kā mēs spēlējam pa klubiem, tad ne jau visa mūsu programma ir blūzs. Ja mēs tur spēlētu tikai blūzu tīrā veidā, tad tur mušas no gaisa kristu zemē. Viss mūsu repertuārs ir atšķaidīts ar rokabili, rokenrolu un roka klasiku. Jo ja ir trīs vai četras stundas jāspēlē, tad nevar spēlēt tikai blūzu. Cilvēki tomēr nāk izklaidēties un mums ir jāpilda izklaidētāja loma. To mēs arī darām.
Blūzroka grupā ”The Blues Gang” (dib. 2002.g.) spēlē Dmitrijs Tararins (ģitāra, vokāls), Olafs Čanga (sitamie instr.) un Aivars Meijers. (bass). Grupas repertuārs – “The Blues Gang” versijas par J. Winter , S. R. Vaughan , John Lee Hooker, Muddy Waters, Jimi Hendrix skaņdarbiem. Grupa muzicē dažādos mūzikas klubos un ir piedalījusies festivālos: “Sinepes un Medus”, ”Bildes” , “Auguustibluuz” un citur.
(Intervē Ģirts Pavēnis 18.06.15) Cik sen jau jūsu grupa pastāv? Dmitrijs: Būs jau 14. gads, mēs sākām 2002. gada rudenī. Mani iepazīstināja ar Olafu, pēc tam paņēmām basistu Sašu. Sākumā mums bija liels sastāvs – 5 cilvēki, bet pēc diviem vai trim mēnešiem mums sanāca konflikts un mēs sadalījāmies. Kopš tā laika mēs spēlējam trijatā. Kā pa šiem gadiem ir mainījies jūsu spēles stils? Dmitrijs, Olafs: Praktiski nekā. Kā bija blūzroks no sākuma, tā arī ir tagad. Reizēm mēs esam agresīvāki, reizēm mierīgāki. Es esmu agresīva stila piekritējs. Man patīk, kā spēlē Johny Winter, iespējams, ka viņa skanējums ir haotisks, bet es tajā kaut ko atrodu. Ja arī mēs gatavojam kādus mierīgākus gabalus, tad tos mēs netaisām “orģinālversijā”, bet izlaižam caur savu “gaļas mašīnu”. Vai jums repertuārā ir arī dziesmas “viens pret vienu”? Dmitrijs, Olafs: Ir šis tas no Steve Ray Vaughan un Gary Moore, ļoti tuvu orģinālam. Mums ir arī savas dziesmas, bet, jāatzīst, ka tās mēs koncertos nespēlējam. Tās ir mūsu 2008. gada diskā ”Mojo Train”, un vajadzības gadījumā mēs jebkurā brīdī varam tās reanimēt. Kas ir tas, ko jūs meklējat jūsu spēlētajā mūzikā? Dmitrijs: Tā mūzikas kultūra, kuru mēs nesam, man šķiet Latvijā vispār nav pārstāvēta. Reiz bija grupas Driving South, Rebel, kuras vēlāk izjuka, un man šķiet, ka no blūzrokeriem mēs esam vienīgie. Man ir ļoti patīkami, ka mēs varam cilvēkiem parādīt šo kultūru. Mums ir kompozīcijas no 20, 30-tajiem gadiem, vissenākie blūzi, kurus mēs spēlējam savā apdarē. Vienmēr ir ļoti labi apzināties, ka šajā pilsētā kaut kur spēlē blūzu, lai arī ar blūza klubiem šobrīd ir traki, šobrīd to vairs nav vispār, tomēr cerēsim, ka atkal būs. Toties ir Blūza festivāls un dod Dievs tam gadu no gada atkārtoties, un lai šī tradīcija attīstītos, lai cilvēki pie šīs mūzikas pierastu un to iemīlētu, tāpat kā Lietuvā, kur ir Varnai blūza naktis, kur sanāk tūkstošiem cilvēku, un Igaunijā, Hāpsalā – viņi sāka no neliela pasākuma, kurš ar laiku ir nopietni attīstījies, kļūstot par tradīciju. Vai jūs varat sevi iedomāties 80 gadu vecumā, joprojām kopā spēlējot? Dmitrijs: Noteikti! 80, 90, 100, kamēr elpojam un ir spēks pacelt instrumentu. Man ir bijis periods dzīvē, kad es mēģināju visu mest pie malas – un tad dzīvē parādījās tukšums, kurš prasījās pēc piepildījuma. Es neatradu neko citu mūzikas vietā, ar ko to aizpildīt. Un tad mēs atkal savācāmies. Kopš tās reizes man pat nav bijusi doma muzicēšanu pārtraukt. Uzskatu, ka tas, ko mēs kopā darām ir brīnums. Noklausoties mūsu pašu ierakstus es brīnos, kā mēs to varējām tik labi izdarīt! Kā tu sāki spēlēt ģitāru? Dmitrijs: Jaunībā , 12-13 gadu vecumā, es izdzirdēju grupu “Kino” un vēlējos spēlēt viņu dziesmas. Kad man tās sāka sanākt, man tas vairs nebija interesanti. Tad manā dzīvē parādījās skolotājs – Žeņa Krupeņins, pie kura es regulāri gāju 5-6, gadus, iemācījos ļoti daudz ko – notis, spēles principus, kas, kur, ko un kā. Protams, bija pārtraukumi. Reiz, kad es pie viņa ierados, viņš man teica, ka neko man vairs nevar iemācīt un ka tālāk man ir jāiet savs ceļš. Bet vēl pēc laika kā likteņa dāvanu es uztvēru to, ka mēs ar Žeņu sākām spēlēt kopā. Man tas bija ļoti pagodinoši, spēlēt kopā ar savu skolotāju – tas iedvesmo. Žeņa man atzinās, ka tagad redzot rezultātu, viņam ir prieks, ka nav velti tērējis ar mani laiku. Toreiz es katru dienu spēlēju piecas, sešas stundas, biju ļoti aizrāvies un bija priekš tā daudz brīva laika. Es sāku atteikties no draugiem, visādām iedzeršanām, apkārt klaiņošanas, jo bez instrumenta un mūzikas mani vairs nekas cits neinteresēja. Sākumā man bija akustiskā ģitāra, Ļeņingradā ražots instruments, bet vēlāk es sāku īrēt elektrisko ģitāru, šķiet, ka tā bija ”Junosķ”. Tai bija stīgas augstu no grifa, lieli slēdži skaņu noņēmēju pārslēgšanai, un reizēm es arī dabūju ar elektrības strāvu pa nagiem. Pēc gada, ja nekļūdos, es jau iegādājos ģitāras meistara Terentjeva izgatavotu instrumentu. Lai arī tagad es saprotu, ka tā nebija īpaši ērta, tomēr uz šīs ģitāras jau patiešām varēja spēlēt, staipīt stīgas. Tai bija labs susteins. Pēc tam jau parādījās pirmais Fenders. Kopš tā laika es spēlēju Fender Stratocaster, kura kopā ar Fender kombi De Lux skan izcili. Šobrīd man ir Ērika Kleptona modelis un Fender 50 gadu jubilejas modelis. Kā tu sāki spēlēt bungas? Olafs: Bija tāda grupa ”Kentauri”. Mans skolas biedrs dzīvoja mājā, kur pirmā stāva dzīvoklī šīs grupas ģitārists Igors rīkoja mēģinājumus. Mēs mazie puikas sākām pie viņiem staigāt. Tur bija bundzinieks Harijs Lužkovs, kurš šo to parādīja. Mēs puikas arī savācām krāmus (jo par instrumentiem tos nevarēja saukt) un paši arī mēģinājām spēlēt. Pēc tam mani iesauca armijā, kur es nokļuvu dienēt kādā klubā, kaut kur pie Ļeņingradas. Man vajadzēja rādīt kino un tur brīva laika bija līdz kaklam, kuru es izmantoju bungām. Galvenais, lai ir laiks vingrināties. Pēc armijas es sāku pa visādām kāzām spēlēt. Paralēli ņēmām Deep Purple un Led Zeppelin. Pamazām tas viss man attīstījās. Kas ir tavas autoritātes no Latvijas bundziniekiem? Olafs: Pirmām kārtām Tālis Gžibovskis, Vilnis Strods man patīk, Indris Orubs… Viņi man visi ir labi draugi. Tas pats Harijs Lužkovs, viņš gan jau daudzus gadus nespēlē, bet viņš bija labs, Māris Briežkalns… Daudzi jau ir labi. Ko tu klausies mājās? Dmitrijs: Es esmu melomāns, klausos visu, sākot no klasikas, beidzot ar džezu. Protams, priekšroku es dodu blūzrokam. Uz plauktiņa rokas stiepiena attālumā man stāv Miles Davis, John Scotfield, Bēthovens, Mocarts. Vienīgais, kas man nepatīk mūzikā – dzīvu instrumentu trūkums, elektronika. Tomēr nenoliegšu, ka man patika Kraftverk, kad tajā vēl bija kāda ideja. Vēlāk tas viss tika štancēts un pārvērsts par lētu popu. Man vairāk patīk dzīvi instrumenti, dzīvas bungas, pat ja ne vienmēr tas ir veiksmīgi, nevis podziņas piespiešana. Bundzinieks paņem bungu vālītes, vienu sitienu aizkavē, citu padzen uz priekšu, un mūzika sāk elpot, parādās dzīvība. Savukārt, ja viss ritms tiek salikts pa milisekundēm, tad tā jau ir beigta matemātika. Olafs: Es pārsvarā klausos 60., 70., 80. un 90. gadu roku un ārtroku. Tāpēc, ka es ilgu laiku laiku spēlēju šāda stila grupā, – saucās ”Biosfēra”. Izdevām divus diskus, pirmo mēs pa kluso ieskaņojām Latvijas televīzijā, otru – V. Mitrohina studijā. Mēs to darījām dzīvajā, visi uzreiz, nevis kā tagad, iespēlē pa priekšu to, pēc tam šito. Kas man tiešām patīk – King Crimson, Genesis, protams arī blūzroks. Mūsdienās tāda mūzika vairs nerodas, tāpēc ka visur ir iesaistījies bizness. Un visur, kur iesaistās bizness, lieta pamazām nomirst. Nav vairs Vūdstokas laika koncerts, kur, ja gribi – ģitāras solo spēlē pusstundu, gribi – stundu. Visur ir setlisti, visur koncerts jābeidz noteiktā laikā, visur ir zāles īres līgums un nevar atrauties, sagāzt sētu, un pateikt – džeki, biļetes vairs nebūs, varat nākt! Varbūt viss atgriezīsies. Jūsu domas par blūza festivālu. Dmitrijs: Normundam Kalniņam mēs vēlam veselību, degsmi, lai viņam viss izdodas un blūza festivāls kļūtu par tradīciju, līdzīgi kā mums jau ir lielisks piemērs – ”Bildes”, kuram ir tik daudz gadu. Un mani vienkārši satriec un izraisa apbrīnu Tijas enerģija. Un gribētos lai arī Normundam saglabātos vēlme to darīt gadu no gada, un lai palielinātos festivāla apmeklētāju skaits, un lai viņam sanāk. Es viņu tik labi saprotu, jo reiz arī mēģināju organizēt kaut ko līdzīgu. Man, protams, bija daudz primitīvāks līmenis, tomēr jau tas bija ļoti smagi, ar visiem sarunāt, atbraukšana, aizbraukšana, informācijas jūra, sponsoru piesaiste, no kuriem jāsaņem atteikumi, un daudzi vispār nevēlas runāt. Svarīgi, lai viņš šo lietu turpina un iet, iet, iet tikai uz priekšu, lai arī ar visām grūtībām, pagriezieniem un lai viņam šis ceļš ir tikpat bezgalīgs, kā blūzam. Un mēs, pēc savām iespējām viņu atbalstīsim. Man ir svarīga nevis tukša runāšana, bet darbs, un ja cilvēks dara savu lietu, tad mēs dziļi paklanāmies viņa priekšā! Olafs: Normundam var novēlēt divas lietas – veselību un veiksmi. Ja būs veselība – cīnīsies, un ja veiksme, tad viss pārējais būs!
Random Fish Duets (Dziedātāja Inese Bērziņa un akordeonists Rustams Bagirovs) sniegs muzikākli skaistus mirkļus, uzstājoties ar jazz un pop progrqammu kefejnīcā Dali.
Saules enerģijas, mūzikas un prieka uzladētā dziedātāja Arta Jēkabsone apvienojusies ar divām apburošām lēdijām — Sintiju Grigorjevu un Māru Bulu. Lēdiju trio spēs priecēt ikvienu, kurš atvērts jaunām skaņām.
