Blūzroka grupā ”The Blues Gang” (dib. 2002.g.) spēlē Dmitrijs Tararins (ģitāra, vokāls), Olafs Čanga (sitamie instr.) un Aivars Meijers. (bass). Grupas repertuārs – “The Blues Gang” versijas par J. Winter , S. R. Vaughan , John Lee Hooker, Muddy Waters, Jimi Hendrix skaņdarbiem.
Grupa muzicē dažādos mūzikas klubos un ir piedalījusies festivālos: “Sinepes un Medus”, ”Bildes” , “Auguustibluuz” un citur.

(Intervē Ģirts Pavēnis 18.06.15)
Cik sen jau jūsu grupa pastāv?
Dmitrijs: Būs jau 14. gads, mēs sākām 2002. gada rudenī. Mani iepazīstināja ar Olafu, pēc tam paņēmām basistu Sašu. Sākumā mums bija liels sastāvs – 5 cilvēki, bet pēc diviem vai trim mēnešiem mums sanāca konflikts un mēs sadalījāmies. Kopš tā laika mēs spēlējam trijatā.
Kā pa šiem gadiem ir mainījies jūsu spēles stils?
Dmitrijs, Olafs: Praktiski nekā. Kā bija blūzroks no sākuma, tā arī ir tagad. Reizēm mēs esam agresīvāki, reizēm mierīgāki. Es esmu agresīva stila piekritējs. Man patīk, kā spēlē Johny Winter, iespējams, ka viņa skanējums ir haotisks, bet es tajā kaut ko atrodu. Ja arī mēs gatavojam kādus mierīgākus gabalus, tad tos mēs netaisām “orģinālversijā”, bet izlaižam caur savu “gaļas mašīnu”.
Vai jums repertuārā ir arī dziesmas “viens pret vienu”?
Dmitrijs, Olafs: Ir šis tas no Steve Ray Vaughan un Gary Moore, ļoti tuvu orģinālam. Mums ir arī savas dziesmas, bet, jāatzīst, ka tās mēs koncertos nespēlējam. Tās ir mūsu 2008. gada diskā ”Mojo Train”, un vajadzības gadījumā mēs jebkurā brīdī varam tās reanimēt.
Kas ir tas, ko jūs meklējat jūsu spēlētajā mūzikā?
Dmitrijs: Tā mūzikas kultūra, kuru mēs nesam, man šķiet Latvijā vispār nav pārstāvēta. Reiz bija grupas Driving South, Rebel, kuras vēlāk izjuka, un man šķiet, ka no blūzrokeriem mēs esam vienīgie. Man ir ļoti patīkami, ka mēs varam cilvēkiem parādīt šo kultūru. Mums ir kompozīcijas no 20, 30-tajiem gadiem, vissenākie blūzi, kurus mēs spēlējam savā apdarē. Vienmēr ir ļoti labi apzināties, ka šajā pilsētā kaut kur spēlē blūzu, lai arī ar blūza klubiem šobrīd ir traki, šobrīd to vairs nav vispār, tomēr cerēsim, ka atkal būs. Toties ir Blūza festivāls un dod Dievs tam gadu no gada atkārtoties, un lai šī tradīcija attīstītos, lai cilvēki pie šīs mūzikas pierastu un to iemīlētu, tāpat kā Lietuvā, kur ir Varnai blūza naktis, kur sanāk tūkstošiem cilvēku, un Igaunijā, Hāpsalā – viņi sāka no neliela pasākuma, kurš ar laiku ir nopietni attīstījies, kļūstot par tradīciju.
Vai jūs varat sevi iedomāties 80 gadu vecumā, joprojām kopā spēlējot?
Dmitrijs: Noteikti! 80, 90, 100, kamēr elpojam un ir spēks pacelt instrumentu. Man ir bijis periods dzīvē, kad es mēģināju visu mest pie malas – un tad dzīvē parādījās tukšums, kurš prasījās pēc piepildījuma. Es neatradu neko citu mūzikas vietā, ar ko to aizpildīt. Un tad mēs atkal savācāmies. Kopš tās reizes man pat nav bijusi doma muzicēšanu pārtraukt. Uzskatu, ka tas, ko mēs kopā darām ir brīnums. Noklausoties mūsu pašu ierakstus es brīnos, kā mēs to varējām tik labi izdarīt!
Kā tu sāki spēlēt ģitāru?
Dmitrijs: Jaunībā , 12-13 gadu vecumā, es izdzirdēju grupu “Kino” un vēlējos spēlēt viņu dziesmas. Kad man tās sāka sanākt, man tas vairs nebija interesanti. Tad manā dzīvē parādījās skolotājs – Žeņa Krupeņins, pie kura es regulāri gāju 5-6, gadus, iemācījos ļoti daudz ko – notis, spēles principus, kas, kur, ko un kā. Protams, bija pārtraukumi. Reiz, kad es pie viņa ierados, viņš man teica, ka neko man vairs nevar iemācīt un ka tālāk man ir jāiet savs ceļš. Bet vēl pēc laika kā likteņa dāvanu es uztvēru to, ka mēs ar Žeņu sākām spēlēt kopā. Man tas bija ļoti pagodinoši, spēlēt kopā ar savu skolotāju – tas iedvesmo. Žeņa man atzinās, ka tagad redzot rezultātu, viņam ir prieks, ka nav velti tērējis ar mani laiku. Toreiz es katru dienu spēlēju piecas, sešas stundas, biju ļoti aizrāvies un bija priekš tā daudz brīva laika. Es sāku atteikties no draugiem, visādām iedzeršanām, apkārt klaiņošanas, jo bez instrumenta un mūzikas mani vairs nekas cits neinteresēja. Sākumā man bija akustiskā ģitāra, Ļeņingradā ražots instruments, bet vēlāk es sāku īrēt elektrisko ģitāru, šķiet, ka tā bija ”Junosķ”. Tai bija stīgas augstu no grifa, lieli slēdži skaņu noņēmēju pārslēgšanai, un reizēm es arī dabūju ar elektrības strāvu pa nagiem. Pēc gada, ja nekļūdos, es jau iegādājos ģitāras meistara Terentjeva izgatavotu instrumentu. Lai arī tagad es saprotu, ka tā nebija īpaši ērta, tomēr uz šīs ģitāras jau patiešām varēja spēlēt, staipīt stīgas. Tai bija labs susteins. Pēc tam jau parādījās pirmais Fenders. Kopš tā laika es spēlēju Fender Stratocaster, kura kopā ar Fender kombi De Lux skan izcili. Šobrīd man ir Ērika Kleptona modelis un Fender 50 gadu jubilejas modelis.
Kā tu sāki spēlēt bungas?
Olafs: Bija tāda grupa ”Kentauri”. Mans skolas biedrs dzīvoja mājā, kur pirmā stāva dzīvoklī šīs grupas ģitārists Igors rīkoja mēģinājumus. Mēs mazie puikas sākām pie viņiem staigāt. Tur bija bundzinieks Harijs Lužkovs, kurš šo to parādīja. Mēs puikas arī savācām krāmus (jo par instrumentiem tos nevarēja saukt) un paši arī mēģinājām spēlēt. Pēc tam mani iesauca armijā, kur es nokļuvu dienēt kādā klubā, kaut kur pie Ļeņingradas. Man vajadzēja rādīt kino un tur brīva laika bija līdz kaklam, kuru es izmantoju bungām. Galvenais, lai ir laiks vingrināties. Pēc armijas es sāku pa visādām kāzām spēlēt. Paralēli ņēmām Deep Purple un Led Zeppelin. Pamazām tas viss man attīstījās.
Kas ir tavas autoritātes no Latvijas bundziniekiem?
Olafs: Pirmām kārtām Tālis Gžibovskis, Vilnis Strods man patīk, Indris Orubs… Viņi man visi ir labi draugi. Tas pats Harijs Lužkovs, viņš gan jau daudzus gadus nespēlē, bet viņš bija labs, Māris Briežkalns… Daudzi jau ir labi.
Ko tu klausies mājās?
Dmitrijs: Es esmu melomāns, klausos visu, sākot no klasikas, beidzot ar džezu. Protams, priekšroku es dodu blūzrokam. Uz plauktiņa rokas stiepiena attālumā man stāv Miles Davis, John Scotfield, Bēthovens, Mocarts. Vienīgais, kas man nepatīk mūzikā – dzīvu instrumentu trūkums, elektronika. Tomēr nenoliegšu, ka man patika Kraftverk, kad tajā vēl bija kāda ideja. Vēlāk tas viss tika štancēts un pārvērsts par lētu popu. Man vairāk patīk dzīvi instrumenti, dzīvas bungas, pat ja ne vienmēr tas ir veiksmīgi, nevis podziņas piespiešana. Bundzinieks paņem bungu vālītes, vienu sitienu aizkavē, citu padzen uz priekšu, un mūzika sāk elpot, parādās dzīvība. Savukārt, ja viss ritms tiek salikts pa milisekundēm, tad tā jau ir beigta matemātika.
Olafs: Es pārsvarā klausos 60., 70., 80. un 90. gadu roku un ārtroku. Tāpēc, ka es ilgu laiku laiku spēlēju šāda stila grupā, – saucās ”Biosfēra”. Izdevām divus diskus, pirmo mēs pa kluso ieskaņojām Latvijas televīzijā, otru – V. Mitrohina studijā. Mēs to darījām dzīvajā, visi uzreiz, nevis kā tagad, iespēlē pa priekšu to, pēc tam šito. Kas man tiešām patīk – King Crimson, Genesis, protams arī blūzroks. Mūsdienās tāda mūzika vairs nerodas, tāpēc ka visur ir iesaistījies bizness. Un visur, kur iesaistās bizness, lieta pamazām nomirst. Nav vairs Vūdstokas laika koncerts, kur, ja gribi – ģitāras solo spēlē pusstundu, gribi – stundu. Visur ir setlisti, visur koncerts jābeidz noteiktā laikā, visur ir zāles īres līgums un nevar atrauties, sagāzt sētu, un pateikt – džeki, biļetes vairs nebūs, varat nākt! Varbūt viss atgriezīsies.
Jūsu domas par blūza festivālu.
Dmitrijs: Normundam Kalniņam mēs vēlam veselību, degsmi, lai viņam viss izdodas un blūza festivāls kļūtu par tradīciju, līdzīgi kā mums jau ir lielisks piemērs – ”Bildes”, kuram ir tik daudz gadu. Un mani vienkārši satriec un izraisa apbrīnu Tijas enerģija. Un gribētos lai arī Normundam saglabātos vēlme to darīt gadu no gada, un lai palielinātos festivāla apmeklētāju skaits, un lai viņam sanāk. Es viņu tik labi saprotu, jo reiz arī mēģināju organizēt kaut ko līdzīgu. Man, protams, bija daudz primitīvāks līmenis, tomēr jau tas bija ļoti smagi, ar visiem sarunāt, atbraukšana, aizbraukšana, informācijas jūra, sponsoru piesaiste, no kuriem jāsaņem atteikumi, un daudzi vispār nevēlas runāt. Svarīgi, lai viņš šo lietu turpina un iet, iet, iet tikai uz priekšu, lai arī ar visām grūtībām, pagriezieniem un lai viņam šis ceļš ir tikpat bezgalīgs, kā blūzam. Un mēs, pēc savām iespējām viņu atbalstīsim. Man ir svarīga nevis tukša runāšana, bet darbs, un ja cilvēks dara savu lietu, tad mēs dziļi paklanāmies viņa priekšā!
Olafs: Normundam var novēlēt divas lietas – veselību un veiksmi. Ja būs veselība – cīnīsies, un ja veiksme, tad viss pārējais būs!