Autori: Blūms, Māris Plūme
Jau gadiem Jojo Mayer ir uzlūkots kā bundzinieku šamanis, cilvēks-noslēpums, mūsdienu pasaules guru, kurš atrodas ārpus vispārpieņemtās mūziķu pasaules loģikas robežām. Tā vien šķiet, ka šī cilvēka prātu un ķermeni neierobežo nekas. Jojo Mayer ir ilggadējs džeza bundzinieks un drum’n’bass pionieris, kurš acīmredzami spēj radīt mākslu ārpus cilvēka spēju robežām. Viņš meta izaicinājumu pasaulei un padarīja neiespējamo par iespējamu, radot un spēlējot mūziku, par kuru tika uzskatīts, ka tā nav nevienam pa spēkam. Jojo Mayer ir ne tikai izcils mūziķis ar neparastām, modernām, svaigām idejām, bundzinieks ar šķietami pārcilvēcisku tehnisko meistarību un lielisks pedagogs, bet arī ļoti jauks, izpalīdzīgs cilvēks un lielisks sarunu biedrs. Jojo Mayer ir bijis neatsverams balsts manos muzikālajos meklējumos un padomdevējs dzīves jēgas meklējumos, tāpēc jo īpaši priecājos par to, ka Jazzmusic komandai bija tā iespēja satikt Jojo un parunāt par dzīvi, par mūziku, par džezu, par nākotni un tagadni.
20:00. Sēžam vietējā krogā un cenšamies iefiltrēties vidējā, proporcionālā lietuvieša dzīvesveidā. Neizdodas ēdienkartē ieraudzīt cepelīnus un nevaram saprast vai ir pieklājīgi jautāt pēc tiem, jo iespējams viņi arī par mums domā, ka latvieši jau ēd tikai zirņus un speķi. Nu labi, nesanāk mums iejusties lietuviskajā dzīvesveidā, bet nav jau arī svarīgi, jo visai drīz jābūt netālu esošajā viesnīcā, lai satiktu Jojo Mayer, kurš tobrīd gulēja, bet bija apsolījies 20:30 mūs uzņemt ciemos. Galu galā, tieši tāpēc jau braucām uz Klaipēdu. Jojo šoreiz ieradies Lietuvā, Klaipēdas džeza festivāla ietvaros ar savu trio, šī brīža Eiropas džeza fenomenu – Depart. Nododu pašzīmēto karti cilvēkiem, kuri nesirgst ar topogrāfisko idiotismu un dodamies ceļā. Jūtos pārsteigts, apmaldāmies tikai vienu reizi, lai gan nevarētu gan teikt, ka tobrīd man prāts nesās uz orientēšanās sportu, tādēļ nav arī par ko sūdzēties. Izlēmām, ka latviskais ‘’labāk vēlu, nekā nekad’’ princips šoreiz nederēs, tāpēc metām mentalitāti pie malas un viesnīcā ieradāmies 10 minūtes ātrāk. Tieši 20:30. Dzirdam bungu vālīšu skaņu… tas noteikti ir Jojo! Nekļūdāmies. Sveicieni un rokas spiedieni, mazliet aprunājamies, izstāstām par savu mērķi izveidot interviju jazzmusic.lv lasītājiem un pasūtām dzērienus.
Pirmais jautājums: Cik daudz laika mums ir?
Jojo Mayer: Hmm… man pēc stundas ir koncerts, personāls gan teica, ka jāizbrauc pēc 15 minūtēm, bet es domāju, ka pusstundu mierīgi varam pasēdēt un parunāt!
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=s-TOb1QQ1J0]
Sākam interviju…
Blūms: Tātad Tu sāki spēlēt bungas 3… 4 gadu vecumā?
J.M.: Zini, es tiešām neatceros!
B.: Pārāk sen, vai ne?
J.M.: Jā! Man ir ieraksti un fotogrāfijas, kur spēlēju bungas apmēram pusotra gada vecumā. Es sāku tiešām ļoti agri. Es tiku pie savas pirmās mazās bungas četru gadu vecumā un pirmā bungu komplekta, kad man bija pieci vai seši gadi. Es tāpat vien ‘’dauzīju’’, spēlēju līdzi ierakstiem… Vispār, ir tiešām grūti atbildēt, jo es nekad neesmu formāli sācis spēlēt šo instrumentu, cik vien sevi atceros esmu spēlējis bungas, tās ir manas pirmās bērnības atmiņas.
B.: Tavs tēvs ir basģitārists, tā kā pieļauju, ka iespējams Tev nemaz nebija cita varianta kā kļūt par mūziķi.
J.M.: O, nē, man bija daudzas izvēles, bet vienā brīdī es sapratu, ka tas ir kaut kas, kas man labi padodas. Jaunībā es domāju par to, kāda varētu būt mana profesija, jo man bija daudz, dažādas intereses, piemēram, arhitektūra, grafika, dizains u.c. vecumā, kad sāc domāt par šādām lietām es sapratu, ka man ir talants un tas ir kas īpašs. Tobrīd es domāju – nu labi, varbūt man vajadzētu nodarboties ar mūziku un censties to darīt profesionālā līmenī.
Māris Plūme: Cik gadu tev bija, kad sāki ar mūziku nodarboties profesionāli un apzinājies sevi kā profesionāls mūziķis?
J.M.: Laikam 14.
B.: No kā Tu tobrīd iedvesmojies?
J.M.: Oi, man bija daudz iedvesmas avotu! Vecāki mani ļoti atbalstīja, viņi veda mani uz koncertiem, kad biju vēl pavisam mazs, apmēram divus vai trīs gadus vecs! Viņi ņēma mani līdzi visur, tā nu man bija iespēja redzēt un dzirdēt uzstājamies mūziķus un grupas, kuras liela daļa no maniem vienaudžiem nav redzējuši. Es redzēju Jimi Hendrix, Miles Davis, Count Basey, Ray Charles u.c. kad man bija 11 gadu, es redzēju Mahavishnu Orchestra, Weather Report, Jaco Pastorius. Šis dzīvesveids kā tāds mani iedvesmoja un iespējams kaut kādā viedā mani visvairāk iedvesmoja tieši mūzikas ritmiskā puse. Vislielākais šoks man bija, kad pirmoreiz koncertā dzirdēju Tony Williams, viņa mūzika kardināli izmainīja un iespaidoja visu manu turpmāko dzīvi.
M.P.: Vai tas bija brīdis kad Tu sāki nopietni un mērķtiecīgi vingrināties?
J.M.: Man bija visai ‘’hipijisks’’ piegājiens kā vingrināties. Man nebija neko daudz pašdisciplīnas, lai gan bija reizes kad vingrinājos 11 stundas dienā. Citreiz nevingrinājos nemaz. Īsti nebija tāda konkrēta koncepta par to, ko tieši vingrināties, tas parādījās vēlāk, kad kļuvu vecāks. Vingrināties nav tas pats, kas spēlēt, vingrināties – tas ir mācīties to, ko neproti!
M.P.: Cik Tev tobrīd bija gadu?
J.M.: Precīzi neatceros, bet apmēram 17, varbūt 18.
B.: Tātad, tobrīd Tu sāki izkopt savu spēles tehniku?
J.M.: Jā. Bet tas bija diezgan grūts periods, es zināju to, ko varu, bet ar tā brīža zināšanām man sagādāja visai lielas grūtības darīt to, ko nevarēju nemaz, es biju ar sevi neapmierināts. Pagāja zināms laiks, kamēr mans prāts kļuva nobriedis.
B.: Kas bija Tavi galvenie klupšanas akmeņi?
J.M.: Spēlēšana ar metronomu, koordinācijas vingrinājumi, bass bungas tehnika un tehnika kā tāda.
B.: Liela daļa cilvēku zina Tevi kā d’n’b bundzinieku un bundzinieku ar izcilām tehniskajām spējām…
J.M.: Daudzi cilvēki pazīst mani kā d’n’b bundzinieku, bet es negribētu piekrist, ka lielākā daļa, bet… lai nu būtu… d’n’b! /smejas/
B.: Turpinot domu, vai ir brīži, kad saproti, ka Tavai tehnikai tiek piegriezta lielāka vērība nekā mūzikai ko radi un muzikālais vēstījums, stāsts un ideja paliek fonā?
J.M.: Brīdī kad spēlēju? Nekad! Bet cilvēkiem vienmēr vieglāk ir bijis uztvert fiziskus sasniegumus, kaut ko tādu, ko ir iespējams saskaitīt, izmērīt, aptaustīt, kaut kas materiālu. Piemēram, kurš bija pirmais cilvēks, kas izkāpa uz mēness? Neils Ārmstrongs. Bet vai jūs zināt to cilvēku vārdus, kuri uzbūvēja raķeti ar kuru Neils tika uz mēness virsmas?
B.: Nē.
J.M.: Un lielākā daļa cilvēku nezina. Redziet, cilvēkiem vienmēr ir bijis vieglāk uztvert fiziskos sasniegumus, jo cilvēki ir spējīgi salīdzināt lietas – piemēram, šis sprinteris noskrēja 100m ātrāk par citiem, tātad viņš ir labāks sprinteris nekā pārējie. Bungas ir fascinējošs instruments ņemot vērā to, ko vispār var izdarīt ar divām kājām un divām rokām, ir ļoti viegli aizrauties cenšoties atklāt cilvēka iespēju robežas koordinācijas un tehnikas ziņā. Katras mākslas formas pagrimums ir, ja disciplīna kļūst svarīgāka par pašizpausmi. Lai arī šobrīd ir bundzinieki, kas spēj izspēlēt lietas, ko neviens pirms tam nav varējis, ja vēlaties to visu redzēt un dzirdēt, jums būs jādodas un meistarklasi… Jūs to nedzirdēsiet pasākumos uz kuriem cilvēki pērk biļetes, lai nāktu klausīties mūziku, izklaidētos.
Turpinot par tehniku un mūziku, ja es spēlēju kādu konkrētu frāzi, visi mūziķi to saprot no muzikālās puses, bundzinieki toties uztver šīs frāzes tehnisko sarežģītības līmeni un salīdzina sevi ar mani. Bundzinieki ļoti bieži reaģē ar: ‘’woooah’’ un izbrīnītu skatienu, bet mans mērķis nebija parādīt cik daudz esmu iemācījies un cik sarežģīti es varu izspēlēt, es izvēlējos spēlēt to, kas vislabāk iederas mūzikā ko tobrīd radu. Tehnika ir tikai līdzeklis, tā nav mūzika. Mūzika ir vissvarīgākais un es neuzskatu, ka ja es spēlēju vairāk vai mazāk notis, mūzika no tā paliek labāka vai sliktāka, tam nav nozīmes, vai nu tā ir mūzika vai nav…!
Ja esi mūziķis, dzirde ir Tavs vissvarīgākais ‘’darbarīks’’ , viss pārējais ir sekundārs. Garīgā un emocionālā komunikācija ir vissvarīgākā, bez saprašanas par to, kas notiek un spējas klausīties, no tehnikas nav nekādas jēgas, ja nevaram un neprotam to pielietot. Ir labi būt spējīgam izspēlēt kaut ko ļoti sarežģītu, bet nekad nevajag aizmirst kāda ir bungu kā muzikālā instrumenta jēga uz šīs pasaules. Bungas pašos pirmsākumos bija komunikācijas līdzeklis, ļoti sen atpakaļ nebija telefonu un citu saziņas veidu, tad nu cilvēki sazinājās izmantojot ritmiskas frāzes, jo bungas varēja tālu sadzirdēt. Un šajā ziņā esmu ļoti vecmodīgs, jo es joprojām uzskatu, ka tas ir bungu kā mūzikas instrumenta mērķis, protams, modernākā izpratnē. Tā ir komunikācija. Bundzinieki ir tie, kas spēlējot komunicē ar pārējiem mūziķiem, ja bundzinieks nekomunicē un neklausās ko dara citi, pārējie grupas dalībnieki nespēs izspēlēt kaut ko, kam būtu kaut kāda jēga. Ja mani noalgo spēlēt bungas kādā sastāvā, es cenšos darīt visu ko varu, lai palīdzētu pārējiem grupas mūziķiem realizēt viņu idejas un vīziju par vēlamo galarezultātu, bet ideālā variantā, it īpaši runājot par manu d’n’b sastāvu Nerve, publika ir grupas dalībnieks un es cenšos mācīties cik daudz vien iespējams par cilvēkiem, kuriem spēlēju. Jebkura telpa, kurā Tu spēlē iespaidos to kā Tu spēlē, ja jāspēlē ar grupu, kas ir tik ļoti lielā mērā balstīta uz improvizāciju un mijiedarbību kā Nerve, tad telpa, kurā jāspēlē būtiski noteiks to kā mēs spēlēsim. Spēlēt deju klubā, kur skatuve ir telpas vidū un visa publika dejo Tev apkārt ir pavisam cita pieredze un sajūta nekā spēlēt teātra veida zālē ar sēdvietām. Ja cilvēki var dejot, viņi reaģēs citādāk un mēs spēlēsim citādāk. Ir ļoti, ļoti svarīgi prast piemēroties jebkurai situācijai, jebkurai skatuvei, jebkuram bungu komplektam, jebkuram basģitāristam, jebkurai dziedātājai utt. Lai arī kāda būtu situācija, jācenšas radīt maksimāli labu rezultātu un spēlēt ar pārliecību un tā it kā mūzika ko spēlē tajā brīdī būtu vislabākā mūzika uz pasaules. Ja pašam nepatīk tas ko spēlē, tad ir vāja cerība, ka tas patiks arī publikai un mūziķiem ar kuriem spēlē.
B.: Pastāsti kā Tu vispār sāki aizrauties ar elektronisko mūziku!
J.M.: Zini, visu savu tehnisko meistarību esmu aizguvis no cilvēkiem, kas nāca pirms manis un es gribētu piebilst, ka, lai arī ir ļoti svarīgi censties paplašināt iespēju robežas ko vispār cilvēks ir spējīgs izdarīt uz viena instrumenta, tikpat svarīgi ir censties saprast kas šobrīd ir aktuāls un kas īsti notiek šai pasaulē. Bija brīdis, kad bundzinieki bija pārāk aizrāvušies ar tehniku un tādām lietām kā, piemēram, flam rudimentu spēlēšanu ar kājām… nekā slikta būt spējīgam to izdarīt, bet, kamēr bundzinieki pārāk fokusējās uz šīm tehniskajām niansēm, pārējā mūzikas pasaule gāja tālāk… Ar dažiem izņēmumiem, bet pēdējos 20 gadus producenti un dīdžeji ir bijuši tie, kas radījuši mūzikas ritmisko pusi nevis bundzinieki. Aphex Twin, The Chemical Brothers, Timbaland uc viņi ir radījuši mūsdienu mūzikas ritmisko pusi. Tas vairāk nav Ringo Starr, Stewart Copeland, John Bonham uc. Bet tas tiešām ir bundzinieku darbs un mums, bundziniekiem vajadzētu censties, tā teikt, dabūt atpakaļ savu darbu šajā lauciņā. Tas arī ir iemesls kāpēc sāku nodarboties ar elektronisko mūziku, vienā momentā es vienkārši pārtraucu klausīties citus bundziniekus kā mūziķus no kuriem iedvesmoties, tā vietā es klausījos mūziķus, kurus neiespaido fiziskās un tehniskās robežas un tas kā ‘’pareizi’’ jāspēlē šis instruments, viņiem nekas netraucē izpaust savu ideju, jo ne dators, ne šis mūziķis nav pakļauts tam, kas ir iespējams un kas nav. ‘’Man te ir trīs bass bungas skaņas, tagad es gribu daļu no šī ritma savienot ar to…’’ Viņi spēj tiešā veidā savas idejas realizēt bez jebkādiem fiziskās pasaules traucēkļiem. Tad nu ar šo radošo brīvību viņi radīja to, ko bundzinieki nekad nebūtu radījuši, jo mēs pārāk daudz domājam: ‘’labā, kreisā, tas rudiments, šis rudiments…’’ Tāpēc arī elektroniskās mūzikas pārstāvji bija spējīgi radīt šo jauno mūzikas vilni. Mēģināt to visu darīt bez datora un samplera palīdzības, uz akustiska instrumenta, bija ļoti iedvesmojoši, jo nav neviena, kas man varētu pateikt kā to darīt, jo neviens neko tādu nedara. Ja vēlies spēlēt džezu, būs miljons cilvēku kas Tev teiks kā tas pareizi jāspēlē, ja gribi spēlēt rock’n’roll, būs miljons cilvēku kas Tev teiks kā tas pareizi jāspēlē. Ja vēlies spēlēt, piemēram, house, nav īsti neviena, kas varētu teikt, kā tas pareizi jādara, vienīgā kvalitātes mēraukla būs cilvēki deju zālē un tas kā viņi uz to reaģēs. Priekš manis tā ir mākslinieciskā brīvība un tas ir ļoti aizraujoši!
B.: Kādi ir Tavi iedvesmas avoti neskaitot mūziku?
J.M.: Mani iedvesmo cilvēki. Lasīt citu cilvēku biogrāfijas ir ļoti iedvesmojoši. Mani var iedvesmot cilvēki, kuri dara pavisam ko citu, piemērām, raksta grāmatas, kāpj kalnos vai rada tehnoloģijas. Cilvēki, kuri rada kaut ko jaunu neskatoties uz to vai viņi ir mākslinieki, zinātnieki, politiķi… tas viss priekš manis ir ļoti iedvesmojoši. Ir labi, ja vari sevi salīdzināt ar cilvēkiem, kuriem dzīvē nācies saskarties ar līdzīgām problēmām un izaicinājumiem. Izzinot kā viņi ir tikuši galā ar savām problēmām es varu iegūt kaut ko priekš sevis, lai tiktu galā ar saviem klupšanas akmeņiem. Piemēram, ja Galileo Galilejam bija ārkārtīgi grūti panākt to, lai viņa monumentālo atklājumu atzītu un pieņemtu par patiesu, varbūt man jābūt nobriedušākam attiecībā uz sevi, jāpacieš savas grūtības un jācenšas rast citu izeju, saprotot, ka manas problēmas salīdzinot ar viņa problēmām tāds nieks vien ir. Citiem vārdiem sakot, ir ļoti vērtīgi censties mācīties no citu pieredzes un kļūdām. Mani iedvesmo māksla un labas idejas kopumā! Citreiz toties klusums un miers ir ļoti iedvesmojošs, brīdis, kad nenotiek nekas. Piemēram, labākās idejas man ir radušās pastaigājoties naktī. Dažkārt Ņujorkā mēdzu izklaidēties līdz apmēram 4:00 no rīta, lai tiktu mājās es neņemu taksometru, es eju ar kājām, sanāk apmēram pusstundu vai stundu gara pastaiga.
B.: Vai tas nav bīstami?
J.M.: Vairs nē. Es Ņujorkā dzīvoju jau 20 gadus un pa šo laiku es esmu iemācījies kur var iet un kur labāk neiet!
B.: Vai šīs pastaigas Tev ir tāda kā meditācija?
J.M.: Jā, tas man ir meditatīvais stāvoklis, tas ir moments, kad mana apziņa kontaktējas ar zemapziņu un esmu spējīgs apzināties savas zemapziņā radītās domas. Dažkārt apziņa apslāpē zemapziņu, jo tā bieži vien ir aizņemta ar apkārtējās pasaules analizēšanu, ikdienišķām rūpēm un problēmu risināšanu reālā laikā. Lai pilnībā izmantotu savu radošo potenciālu ir jāatbrīvo prāts, lai zemapziņa var kontaktēties ar apziņu un tajā brīdī apziņai ir jābūt maksimāli atvērtai, lai visu šo informāciju uztvertu un varētu apstrādāt.
M.P.: Vai reliģijai ir kāda nozīme Tavā dzīvē?
J.M.: Nē, es neticu Dievam. Es uzskatu, ka tad kad mēs nomirstam viss ir beidzies. Es esmu pateicīgs par savu eksistenci, es vēlētos kaut varētu zināt, ka tai ir kaut kāda dziļāka jēga, bet to es nekad neuzzināšu, tāpēc cenšos būt pašaizliedzīgs, cenšos dzīvot savu dzīvi cik labi un pozitīvi vien spēju un izturēties labi pret apkārtesošajiem. Neko vairāk darīt es nevaru.
B.: Varbūt Tu vēlies kaut ko atstāt nākamajām paaudzēm?
J.M.: Ja nākamām paaudzēm noderēs un liksies vērtīgs tas ko daru šobrīd, tas būtu lieliski, bet es to nevaru paredzēt un kontrolēt, tāpēc cenšos katru mirkli radīt maksimāli īpašu un iedvesmojošu. Es cenšos mainīt cilvēku dzīves. Tagad. Šovakar.
B.: Arī šobrīd? :)
J.M.: Jā! /smejas/ Arī šobrīd. Mainīt un iespaidot cilvēku dzīves ir mans darbs. Es nevaru iespaidot cilvēkus pagātnē vai nākotnē, bet es to varu darīt šobrīd, šajā mirklī.
B.: Pastāsi nedaudz par to kā izlēmi braukt pārcelties uz dzīvi Ņujorkā.
J.M.: Manas antenas vienmēr bija virzībā uz Ameriku, jo mūzika, kas man patika nāca no turienes – hip-hops, roks un džezs. Kad man bija apmēram 25 gadi es sapratu, ka ja gribu būt konkurētspējīgs mūziķis man ir jādodas tur kur ir vislielākā konkurence. Un tā ir te Ņujorkā! Lai gan tobrīd es jutos diezgan ērti iekārtojies un apmēram redzēju kā varētu tālāk attīstīties mana karjera Eiropā, tas bija drošs plāns, bet man vajadzēja piedzīvojumus. Pirms es pārvācos uz Ameriku man jau bija pazīstami daži amerikāņu muziķi, kuri mani regulāri nolīga uz koncertiem, kad brauca uz Eiropu, tā kā šajā ziņā biju jau ar vienu kāju iekšā Amerikā. Sākumā man neklājās diez ko viegli, bet tas bija pavisam citādāk nekā biju iedomājies. Tā, lūk, ir viena lieta par Ņujorku, ko man nācās saprast – vienmēr notiks kaut kas pavisam cits nekā gaidīji. Vienīgais veids kā izdzīvot ir mainīties līdzi un mācīties, tā nekad nebūs tā vieta kādu biji iztēlojies, pirms aizbrauci. Šķiet, tā ir diezgan tipiska amerikāņu domāšana no eiropieša skatu punkta. Tu vari censties atbraukt šeit, lai kļūtu par džeza bundzinieku un beigu beigās strādāt studijā producējot platīna ierakstus…! Apmēram tāds arī ir mans stāsts, es atbraucu uz Ņujorku lai spēlētu ar tādiem mūziķiem kā Miles Davis uc. Likteņa ironija – neilgi pēc manas ierašanās viņš nomira…. /smejas/ Un līdz ar Miles Davis ‘’nomira’’ liela daļa tā brīža džeza skatuves un es sapratu, ka noteikumi ir mainījušies un arī man ir jāmainās tiem līdzi, lai darītu kaut ko nozīmīgu, kaut ko kam ir jēga, šī atklāsme man radās faktiski vienas dienas laikā. Louie Armstrong, Duke Ellington, Charlie Parker, John Coltrane, The Beatles, Jimi Hendrix, Led Zeppelin uc sasniegumi priekš manis ir viena un tā paša gara reinkarnācija – dedzīga vēlme radīt kaut ko jaunu, spēja radīt inovatīvas lietas. Es meklēju šī gara reinkarnāciju un ceru, ka varēšu būt daļa no tā. Es nemeklēju konkrētu stilu, es meklēju konkrētu jēgu un dvēseles stāvokli. Es turu atvērtas visas savas maņas, lai censtos uztvert to, kas šobrīd notiek visapkārt man, uz ielas, pilsētā un mēģinu saprast kas varētu būt nākamais, kas varētu kļūt par tikpat lielu fenomenu kā brakedance, hip-hops uc. Mana loma kā bundziniekam ir pakārtota tam, ka esmu mūziķis un mana loma kā mūziķim ir pakārtota tam, ka esmu mākslinieks. Lai arī cik ļoti man patiktu džezs, varbūt ir laiks atrast kaut ko jaunu, lai radītu jaunu interešu platformu, it īpaši runājot par dzīvo mūziku.
B.: Runājot par džezu, Tu pazīsti gan Eiropas, gan Amerikas džeza skatuvi, kādas ir būtiskākās atšķirības?
J.M.: Galvenā atšķirība ir – eiropieši nemāk spēlēt džezu! Ar atsevišķiem izņēmumiem, bet eiropieši nesaprotu džezu kā valodu.
M.P.: Vai Tu domā tradicionālo džezu?
J.M.: Džezs ir… tā ir definīcija. Džezs ir valoda, tas ir dzīves stils. Tā nav mūzika, ko vari iemācīties no grāmatas, to, protams, var izdarīt, bet tam nebūs jēgas un nozīmes. Piemēram, latviešu valoda, es to nesaprotu un pat ja es to mācītos, man paietu ļoti ilgs laiks lai spētu runāt kā jūs, 20 vai varbūt 15 gadi, man nāktos pārvākties uz dzīvi Latvijā, apprecēt latviešu sievieti utt. līdz es sāktu uztvert visas sīkās nianses, humoru, ironiju kas ir ļoti svarīgas, lai brīvi komunicētu un jūs mani uztvertu kā latvieti nevis ārzemnieku, kurš labi runā latviski. Ziniet, japāņi ir čempioni jodelēšanā, bet tas ir pavisam kaut kas cits, kad šveicietis jodelē, tā ir kultūra, tas ir dzīves stils. Tas nav materiālais rezultāts, tas ir ļoti dziļi dvēselē. Tā ir katra atšķirīgā dzīves bagāža, sirds, tas kā atomi kustās katra ķermenī. Ir jāsaprot kāpēc mūzika izklausās tā kā tā izklausās, jūs varat iemācīties frāzes, akordus utt. tādā veidā nocērtot sakni, bet tas nav pareizi, jums ir jāsajūt šīs mūzikas saknes, lai pilnībā izprastu attiecīgo mūziku. Un nav svarīgi vai tā ir brazīliešu mūzika, regejs vai roks. Tā ir galvenā atšķirība.
Nākošā atšķirība ir tā, ka eiropiešu publika vairāk novērtē džeza mūziku nekā amerikāņu publika, kas ir absolūts paradokss, jo jebkurš smagās mašīnas šoferis Amerikā zina Frank Sinatra un var nodungot kādu viņa dziesmu un ja viņš aizietu uz koncertu, viņš sistu plaukstas uz ‘’2’’ un ‘’4’’. Toties Eiropā vidējais, parastais cilvēks nezin Frank Sinatra, ja eiropieši aiziet uz džeza koncertu viņi sit plaukstas uz ‘’1’’ un ‘’3’’, tā ir kultūru atšķirība, tas absolūti nenozīmē, ka eiropieši neuztver pulsu, viņi to saprot citādāk. Tā ir otra galvenā atšķirība.
Vēl viena lieta, kas ļoti atšķiras ir fakts, ka amerikāņi domā par Eiropu noteiktā veidā, kas ir visai izkropļots. Tieši tāpat kā eiropieši domā šādi par amerikāņiem. Ir ļoti liela nesaprašanās savā starpā. Eiropā mēs domājam, ka Amerikā ir plaša džeza skatuve. Tās vairs nav, tā neeksistē!
B.: Vispār tas ir ļoti interesanti, jo daudzi amerikāņu mūziķi vēlas doties uz Eiropu un eiropiešu muziķi savukārt uz Ameriku.
J.M.: Tas ir tāpēc, ka ne viena, ne otra puse īsti nesaprot kas notiek, vismaz es tā uzskatu. Četrdesmitajos, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Amerikā bija džeza skatuve, bet tās vairs nav šodien. Šobrīd Ņujorkā ir 5 džeza klubi… trīsdesmitajos gados bija apmēram 300? Protams, vienmēr ir eklektiski cilvēki, kas saprot mūziku un mūzikas speciālisti, šie cilvēki visur ir vienādi, bet ja mēs cenšamies vispārināt, tad šī, manuprāt, ir viena no galvenajām atšķirībām. Katrā ziņā, eiropieši ir daudz atvērtāki pret mākslu un dažādām tās formām, Amerikā cilvēki ir daudz pragmatiskāki. Būt par mūziķi tomēr arī ir darbs un ir jāpelna nauda, lai izdzīvotu. Tam ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Ja Tu Amerikā teiksi: ‘’Es esmu mūziķis.’’ Neviens Tev neprasīs: ‘’Bet vai Tu ar to vari nopelnīt iztiku?’’ Viņi to pieņem kā profesiju, Tu esi mūziķis, ārsts, advokāts, būvinženieris, nav svarīgi, tas ir Tavs darbs, neviens neprasīs kā Eiropā: ‘’Vai Tu ar to vari nopelnīt?’’ No otras puses, Eiropā diezgan izteikta ir attieksme: ‘’O, viņš ir mākslinieks!’’ un pret Tevi izturas īpaši. Amerikā tā nav, tur cilvēki ir stipri vien pragmatiskāki. Tās ir dažas no galvenajām atšķirībām, protams, ir vēl daudzas citas.
M.P.: Eiropā ir cilvēki, kuri cenšas ieviest džeza tradīcijas un radīt eiropiešu džezu, kas ir atšķirīgs no tradicionālā.
J.M.: Tas ir labi! Kā jau es teicu, džezs ir tikai vārds. Priekš manis tā ir Louis Armstrong, Duke Ellington, Charlie Parker, Count Basie, un John Coltrane radītā mūzika, tā ir improvizācija un ritms, kas nāk no Āfrikas, inovācijas, izmaiņas, svings, tas viss man saistās ar džezu. Ja mūzika ir improvizēta, bet nav svinga pulsa, priekš manis tas nav džezs, tas ir kaut kas cits, es nebūt nesaku, ka tā ir slikta mūzika, bet priekš manis tas nav džezs. Man patīk svings, man patīk grūvs, man patīk improvizācija, piedzīvojumi, kaut kā jauna radīšana. Tā ir mana definīcija vārdam džezs un tas ir džezs priekš manis. Ja visi šie kritēriji sakrīt, tad jūs varat teikt ‘’džezs’’ un es to arī uztveršu kā džezu. Bet ziniet ko? Man vienalga! Man patīk laba mūzika, es klausos elektronisko mūziku, dub-step, minimal electro, dažnedažādu tautu mūziku, rock’n’roll, r&b utt. mani interesē mūzika, kura liek just kaut ko, liek justies labi. Vai arī liek justies slikti… /smejas/ Tā kā, kopumā, es uzskatu, ka tas ir labi, ka eiropieši cenšas radīt džeza tradīcijas šeit, es vēlētos iedrošināt cilvēkus darīt visu kas iespējams, lai dzīvi uz šīs pasaules padarītu interesantāku un labāku!
M.P.: Varbūt tas ir pareizais ceļš eiropiešiem, ja mēs nevaram piekļūt džeza saknēm, varbūt mums vajag savu Eiropas džezu un spēlēt to savā manierē?
J.M.: Jā, to es varu akceptēt. Bet atkal, tas ir atkarīgs no tā kā mēs salīdzinām lietas. Jūs varat teikt – japāņi taisa suši, mums tagad ir latviešu suši. Bet ja jāsalīdzina ar japāņu suši un jāizdara izvēle ko jūs ēdīsiet visu atlikušo mūžu? Tad nu jāizdara izvēle – kas jums patīk labāk? /Jojo ar žestiem parāda divus suši gabaliņus un norāda uz japāņu suši/ Ziniet, japāņi taisa ļoti labu suši… /smejas/ Iespējams, ka latviešu suši būs tiešām garšīgs, bet varbūt to vajag saukt citādāk, jo cilvēki to salīdzinās ar japāņu suši un to jūs nekad nepārspēsiet!
B.: Runājot par džezu, kuri ir tie džeza mūziķi, kas šobrīd izceļas starp pārējiem, rada jaunu un svaigu mūziku?
J.M.: Es nevienu tādu nezinu. Es nesaku, ka tādu nav, bet es nevienu nezinu, toties es zinu daudzus rokmūziķus un elektroniskās mūzikas pārstāvjus, kuri tiešām rada jaunu un svaigu mūziku.
B.: Labi, tad kopumā, kas šobrīd jauns un svaigs mūzikā?
J.M.: Aphex Twin, britu elektroniskās mūzikas skatuve, Squarepusher, dub-step mūziķi, viņi ir satriecoši! Vācijā toties ir daudz labu rokgrupu, Rammstain ir ļoti laba grupa, Bjorka ir lieliska. Bet runājot par džezu, man ir grūti pateikt, kas šobrīd ir jauns un svaigs, tas atkal ir atkarīgs ar ko mēs salīdzinām, ja salīdzinām to, kas džeza mūzikā radies pēdējos gados ar to, kas notika piecdesmitajos un sešdesmitajos gados… bet mums ir tādi mūziķi kā Keith Jarret, Wayn Shorter, John Scofield viņi joprojām ir aktuāli, bet šādu muziķu ir tik daudz. Daži jaunie džeza muziķi ir ļoti labi, piemēram, Ari Hoenig un viņa paaudze, man tas patīk! Tad pretstatā mums ir The Baddles, Foo Fighters, kas man pašam ļoti patīk uc…
B.: Ko Tu pats šobrīd klausies?
J.M.: Patiesību sakot, es pēdējā laikā mūziku apzināti vispār neklausos, kad esmu radošajā procesā es neklausos citu mūziķu radīto, jo es vēlos ieklausīties tajā mūzikā kas ir manī, nevis apkārt man. Ja es vēlos paklausīties labu mūziku, klausos The Beatles, James Brown, klasisko mūziku, klasisko džezu. Es vienmēr varu atrast šajā mūzikā kaut ko jaunu un svaigu. Dažkārt gan labāk neklausīties mūziku, jo kā jau teicu iepriekš, ieklausoties zemapziņā, mēs ļaujam radošajam potenciālam izpausties pilnībā. Es ļoti, ļoti ātri un viegli spēju uztvert un imitēt to, ko dzirdu, tāpēc, ja dzirdu kaut ko kas man patīk, nākas uzmanīties, lai tas neieiet manā sistēmā pārāk ātri, ar to man ir jāuzmanās. Esmu sapratis, ka varu izpaust sevi daudz autentiskāk un oriģinālāk, ja norobežojos no jebkādiem apkārtesošajiem iespaidiem, it īpaši mūzikas.
B.: Runājot par Depart, jums bija 10 gadus ilgs pārtraukums. Kā ir mainījies tas kā spēlēji iepriekšējā albumā (Mountain Messenger, 1984) salīdzinot ar pēdējo albumu (Reloaded, 2006)
J.M.: Es teiktu, ka nekas daudz nav mainījies. Man gan sevišķi nepatīk kā iespēlēju pēdējā albumā, bet es neesmu sevišķi labs savas mākslas kritiķis. Abi albumi iezīmē kādu konkrētu fāzi, šis sastāvs joprojām ir nemitīgu pārmaiņu un izaugsmes procesā. Ar savu elektroniskās mūzikas sastāvu Nerve es cenšos atklāt un izmantot mūsdienu mūzikas tekstūras, ar Depart tās vairāk ir klasiskās tekstūras, viss ir vairāk balstīts uz akustisku mūziku. Kad spēlēju ar Depart, man ir standarta bungu komplekts, toties ar Nerve man nākas darboties ar sintētiskāku skaņu, modernām tekstūrām un ritmiem, ko es nedaru spēlējot ar Depart, šis trio ir mani meklējumi cenšoties pēc iespējas autentiskāk izpausties džeza mūzikā un tas ir diezgan grūti. Jo kā jau iepriekš teicu – ja vēlies spēlēt džezu, ir simt un viens mūziķis, ar kuru Tevi salīdzinās un ir simt un viens cilvēks, kas dos padomus kā pareizi spēlēt džezu. Tas pats runājot par rock’n’roll, r&b utt. Ar Depart es cenšos radīt autentisku ieguldījumu džeza mūzikā.
M.P.: Ko Tu ieteiktu citiem mūziķiem?
J.M.: Radiet nākotni. Radiet to šodien. Nesekojiet tiem, kas uzskata sevi par līderiem. Radiet ieguldījumu šai pasaulē, dariet to ko jūs jūtat, dariet to, kam ticat un dariet to ko jūs uzskatāt par nepieciešamu. Dodiet cilvēkiem kaut ko, padariet šo pasauli labāku. Esi mūziķis, ja tas ir Tavs talants, esi politiķis, ja tas ir Tavs talants, dariet to, kas jums sanāk vislabāk un sagādā visvairāk prieka.
M.P.: Tā kā mums vairs nav daudz laika, varbūt vēlies vēl ko piebilst?
J.M.: Esmu laimīgs, ka varu darīt to, ko daru.
B.: Vai Tu mēdz no tā visa nogurt?
J.M.: Jā, mēdzu gan, lai arī cik ļoti kaut kas patiktu, ja darām to par daudz, mēs nogurstam un beigu beigās izsmeļam sevi. Ķermenim ir savas robežas cik lielu slodzi tas spēj izturēt. Pagājušajā gadā es nospēlēju apmēram 200 koncertus četros dažādos kontinentos, neskaitot meistarklases un ierakstus studijās, brīžiem tas kļūst bīstami veselībai.
B.: Faktiski Tu atrodies ceļā visu laiku.
J.M.: Daudz kas var tikt iznīcināts, piemēram, attiecības un ģimene, tā kā jābūt ļoti, ļoti uzmanīgam. Ja dvēselē nav harmonijas un zem kājām nav stabila pamata, tad arī mākslā zudīs kvalitāte un tā būs tikpat šķobīga cik dvēseles stāvoklis. Tā var sevi iznīcināt. Es nelietoju narkotikas, bet daži tās sāk lietot kritiskās situācijās netiekot ar sevi galā. Ja koncertēšana un līdz ar to arī ceļošana kļūst pārāk intensīva ir jāpiestrādā pie tā lai būtu ar sevi harmonijā. Ir nepieciešams savs atbalsta punkts, kaut kas uz ko paļauties un tas nekad nenotiks, ja būs sabojāta privātā dzīve. Bet jebkurā gadījumā, es vēlreiz vēlētos teikt, ka esmu laimīgs, ka varu darīt to, ko daru un, ka cilvēkiem tas interesē. Es neuzskatu, ka man tas pienāktos tāpat vien un nepieņemu to par pašsaprotamu. Kamēr vien cilvēki vēlēsies dzirdēt manu mūziku, es spēlēšu!
Personāls sāk bažīgi skatīties pulkstenī un Jojo tūlīt jābrauc uz koncerta norises vietu. Mūsu laiks ir beidzies.
J.M.: Ziniet, es domāju, ka Oktobrī būšu Igaunijā ar Nerve, ja vēlaties, brauciet klausīties! (Kā vēlāk gan izrādījās, Nerve Eiropas tūre nezināmu iemeslu dēļ tika atcelta, par ko Jojo Mayer pats uzzināja tikai pēdējā brīdī.)
J.M.: Labi, man nu jāskrien, čau! Hei… jūs taču nāksiet uz koncertu?
M.P., B.: Nu, bet, protams! :) Lai Tev labi veicās!
