Autors: Māris Plūme

M.P.: Pastāsti, lūdzu, kā Tu nonāci līdz mūzikai? Cik gadu vecumā sāki? Kā sāki? Kad sākās džezs, utt?

V.R.: Ar mūziku sāku nodarboties, kad man bija 4 gadi. Vecmāmiņa man to mācīja. Tā es sāku iepazīt mūzikas pasauli.

M.P.: Ko tieši viņa Tev mācīja?

V.R.: Viņa pati spēlēja klavieres un strādāja par bērnu audzinātāju bērnudārzā. Spēlējām klasiku, protams. Iestājos Rīgas 1. mūzikas skolā.

Viktors Ritovs bērnībā pie klavierēm

M.P.: Tad sanāk, notis Tu iemācījies ļoti agri?

V.R.: Jā. Un varēju visu tīri nodziedāt. Īsāk sakot viņa man ielika dzirdes pamatus, kā saucas skaņas, un kā tās skan.

M.P.: Vai Tev patika spēlēt, esot tik mazam?

V.R.: Domāju, ka jā. Mani nespieda ar spēku.

M.P.: Tev ir absolūtā dzirde?

V.R.: Jā (diemžēl). Nu, zini, dažreiz tas ļoti traucē.

M.P.: Jau kopš bērnības?

V.R.: Nu ja.

M.P.: Kad tas traucē?

V.R.: Ja, piemēram, kāds netīri dzied, tad man ir slikti. Nu, galva reibst… Dažreiz. Tagad jau vairs nav tik traki.

M.P.: Un kā ar nenoskaņotu ģitāru?

V.R.: Drausmīgi. Vienalga, tās nav tikai klavieres. Tā kā ar dzirdi ir savi plusi un mīnusi.

M.P.: Bet ko Tu saki par to, ja visu ansambļa skaņojumu paceļ, piemēram, no 440 uz 445?

V.R.: Nu, ja visi spēlē pareizi – in tune – tad viss ok. Nu, mazliet jūtu, ka par augstu, bet tik traki jau ar mani nav.

M.P.: Ok, ejam atpakaļ pie biogrāfijas.

V.R.: Nu, lūk, tā es iestājos skolā. Paralēli man notika kompozīcijas stundas. Kompozīcijas klasē jau rakstīju darbiņus, un uzstājos konkursos kur praktiski vienmēr biju laureāts – 1. vietas. Spēlējam visā Rīgā.

M.P.: O!

V.R.: Nu ja. Pat vecais A. Žilinskis parakstīja manu partitūru. Kaut kur mājas arhīvos stāv.

M.P.: Cik stundas apmēram dienā pavadīji pie instrumenta tajā laikā?

V.R.: Oj! Zini, nemāku teikt. Nu, laikam kādas pāris… Neatceros. Tas bija sen.

M.P.: Un kādus darbus Tu komponēji?

V.R.: Darbi – dabas skati.

M.P.: Dabas skati klavieru skaņās?

V.R.: Jā. Piemēram, lietus vai vasara lietū… Nu, kaut kā tā. Īstos nosaukumus neatceros vairs.

M.P.: Gribētos dzirdēt!

V.R.: Hm. Domāju, starp citu, taisīt publikācijas, bērniem ko spēlēt, bet tā arī beidzās.

M.P.: Taisi gan! Vajag.

V.R.: Vēl rakstīju balādes, apdares…

M.P.: Kā? Dziesmas ar visu tekstu?

V.R.: Nu, dažreiz jā ar visu… Tautas dziesmu variācijas patika rakstīt.

M.P.: Un balādēm tekstus pats sacerēji?

V.R.: Nē, jau gatavas… Nu, tur bija tā – ir melodija, un tad taisām harmoniskas “izvirtības”. Nu, tajā laikā nebija nekādas alterācijas, kaut gan skolotāja man ielika ļoti labus pamatus harmonijā un ritmā! Jo ar ritmu mums lielas problēmas. Pats jau zini, vai ne?

M.P.: Kāpēc, Tavuprāt, Latvijā lielai daļai cilvēku ritma izjūta nav tik attīstīta?

V.R.: Nu, īsti nezinu, kur ir tā problēma. Varbūt tas saistīts ar brīvo mūzikas un dziesmu interpretāciju, tāpēc, ka dzied bez ritma, brīvi – kaut kur 4, kaut kur 5, un tas nav tik strikti! Uz sajūtu. Un tā saucamais rubato sanāk ne sevišķi pareizi. Vārdu sakot, kā gumija – cik paņēmi, tik atdod. Nu, tā – pārāk plūstoši. Grūti kopā spēlēt. Ja solists, tad vēl tā nekas…

Mūzikas skolu pabeidzu ar sarkano diplomu, tāpat kā Mediņus, bet neviens jau to nedeva, kā “sarkanu”. Nu, tas tā… Zin jau, ka pajautās.

M.P.: Kas ir sarkanais diploms?

V.R.: Ar izcilību – visi 5 (kā pašreizējie 10) – nozīmē, ka ļoti labi mācījos, cītīgi.

M.P.: Fantastiski!

V.R.: Nu, ja, tā nu bija. Bija interesanti.

M.P.: Bet ko vēl bez mūzikas Tu labprāt darīji? Bija kādi īpaši hobiji?

V.R.: Nu, visu ko: gāju treniņos, austrumcīņās, bet tas vēlāk – mediņu laikā. Mūzikas skolā īpaši neko, jo mācījos gan skolā, gan muziķenē. Vakaros. Visa diena aizņemta. Nebija laika vairs nekam. Mūzikas skola tajā laikā bija kā glābiņš, jo nebija jādzied koros! A man muziķenēstundas! Sorry! Nu, tāds humors. Bet, nu, tas jau tā, sen…

M.P.: Tātad bērnībā un pusaudža gados vairāk sēdēji pie instrumenta nekā skraidīji riņķī?

V.R.: Nu, var tā teikt.

M.P.: Tev nepatika obligātie kori?

V.R.: Nē. Jo bija jādzied patriotiskas dziesmas, kuras man… ne visai. Tur ir savi iemesli. Par to vēlāk, varbūt… Nav jau vaina grupai, bet kāpēc tā notiek…

Viktors un Ārija - absolvējot Mediņa Mūzikas skolu 1991.g.

M.P.: Kādas patriotiskās dziesmas bija jādzied: latviešu vai padomju?

V.R.: Padomju, protams, pārsvarā. Videnē jau tāds koris vairs nebija. Pašdarbība.

M.P.: Un kad iesaistījies populārajā mūzikā? Kad bija pirmā grupa? Vai arī Tu esi gājis cauri rokmūzikas periodam?

V.R.: Nu, bija tā: Kad iestājos Mediņu mūzikas skolā, tad, sākot ar pirmo kursu, mēs izveidojāmrock grupu. Tas bija kruti! Tajos laikos tas bija diezgan populāri.

M.P.: Un Tu spēlēji sintezatoru?

V.R.: Nē, neatminēji!

M.P.: Ko tad?

V.R.: Tur jau tā lieta, ka spēlēju bungas, jo tā ir mana sirdslieta paralēli klavierspēlei. Laikam jau no tām ritma stundām mūzikas skolā. Nezinu… Vienkārši patīk. Nu, lūk, grupas sastāvā bija bungas, basene un ģitāra, mans skolas biedrs spēlēja sintiņu.

M.P.: Vai ir vēl kāds instruments, ko tu labprāt spēlē?

V.R.: Atceros pusgadu Mediņu mūzikas skolā mācījos mežragu. Vēl es mācījos ērģeles. Patika. Bet tur jau atkal cits princips un tehnika, nav tā kā ar klavierēm. Tieši tagad es sāku apjēgt kas un kā tur jādara. Jazz labi saliek visu pa plauktiem.

M.P.: Vai tagad arī vēl sanāk uzspēlēt ērģeles?

V.R.: Tagad nē.

M.P.: Tagad tikai jazz organ?

V.R.: Nē. Holandē mazliet spēlēju hammond. Jo uz hammondu tur ir jāstājas atsevišķi. Tā ir pilnīgi cita pasaule.

M.P.: Labi, ejam tālāk. Pēc Mediņiem iestājies Latvija Mūzikas akadēmijā?

V.R.: Tieši tā. Bet par mediņiem ir svarīgs stāsts, jo mediņlaikā, sākot ar 2. kursu, es jau sāku interesēties par džeza mūziku.

M.P.: Kā tas notika?

V.R.: Tas bija tāds kā lūzuma punkts, par ko es nesūdzos un nenožēloju! Sākumā nebija skaidrs, kas man patīk vairāk, bet pēc tam viss kaut kā atrisinājās. Paralēli spēlēju visu ko jaunu (ne klasiku). Nu, protams, visus Bēthovenus un Mocartus arī, jo bija taču jābeidz Mediņus un jāstājas LMA. Mediņus arī pabeidzu ar izcilību. Uz beigām gāja labāk, nekā sākumā. Tas bija laiks, kad pusaudzim klājas diezgan grūti.

M.P.: Ak, pumpas metās?

V.R.: Nu, apmēram tā. Daudz visādu lietu: kursi, treniņi, mācības, spēles, utt. Bija jāsāk izvēlēties, kas patīk. Visādas problēmas, kā parasti. Spēlējām savā rock blicē…

M.P.: Un džezs uzradās kā glābējs?

V.R.: Varētu teikt ka jā, jo es ar džeza mūziku sāku attīstīt savu tehniku, nevis otrādi!

M.P.: Kādi ieraksti Tevi ievilka džezā?

V.R.: Gandrīz katru raidījumu, ko vadīja Ivars Mazurs, ierakstīju kasetēs! Tanī laikā nebija vairs plates! Veikalos bija viss izpirkts, un dabūt nevarēja. Par vēlu es sāku interesēties. Sākumā man tas džezs negāja pie dūšas, jo neko nesapratu.

M.P.: Kurš gads tad bija?

V.R.: 1987. stājos Mediņos… 80. gadu beigas.

M.P.: Ak, vēl padomju laiks.

V.R.: Nu jā, kā tad! It kā drīkst, it kā vēl nē. Stulbi! Kad atceros, tad jāsmejas, cik cilvēki dažreiz ir… Nu, nebūsim sīkumaini. Laiki mainās, un ir OK. Nu, lūk, Mediņu laikā mums bija visādi braucieni uz Krieviju, toreizējo PSRS. Katrā pilsētā es uzzināju ko jaunu. Odesā, piemēram, man viens pianists parādīja walking bass! Bija ļoti interesanti, pat tagad vēl atceros no galvas.

M.P.: Un kā ar mūzikas akadēmiju? Kā klājās tur?

V.R.: Tur klājās lieliski! Man bija izcili pasniedzēji! Viens jau diemžēl nav starp mums (Teofils Biķis), bet pirmā akadēmijas skolotāja (Valentīna Brovaka) tagad dzīvo Amerikā. Šad tad tiekamies koncertos, kad viņa atbrauc pie mums ciemos uz Latviju. Starp citu sākumā viņa bija pret to, ka es spēlēju jazz. Pēc tam viss izmainījās.

M.P.: Kāpēc pret džezu?

V.R.: Pret džezu, domāju, tāpēc, ka tas viss bija pavirši. Parasti zini kā spēlēja? Kaut gan tagad laikam ir savādāk. Nezinu, jo tanī laikā bija tā, ja tu spēlē kaut ko “tādu”, tas nozīmē, tu neatbildi par savu tehniku, aplikatūru, utt. Nu, spēlē tāpat vien… Nezinu kā īsti noformulēt, bet man bija konkrēts mērķis, kāpēc es spēlēju tā un ne citādi. Tanī laikā es tā domāju, bet, kad aizbraucu uz Holandi, pamācījos tur dažus mēnešus, man kļuva skaidrs kā jāspēlē.

M.P.: Kā Tu tiki studēt ārzemēs?

V.R.: Bija studentu apmaiņas programma.

Viktors Ritovs ar pasniedzēju Gerard pie LMA lielās zāles durvīm pēc kopēja koncerta. (1996.g.)

M.P.: Un kas Holandē?

V.R.: Holandē bija jazz nodarbības. Enschede – tā sauc to vietu. Maza pilsētiņa, bet tur ir ļoti labi mūziķi. Tagad viņi jau ir pasniedzēji. Ģitārists, ar ko mēs kopā studējām, tagad dzīvo Ņujorkā.

M.P.: Jā, Holandē džeza laikam netrūkst?

V.R.: Nē, tur viss ir kārtībā! Un ļoti atvērti cilvēki, kas man uzreiz patika. Ļoti atklāti. Ja tu kaut ko nesaproti, tad pastāstīs… Pie mums tā nav. Nu, nebija tajā laikā… Katrs par sevi! Žēl.

M.P.: Kā bija pie mums?

V.R.: Nu tā, pie mums bija arī labi, mēs strādājām ar Raimondu Raubiško. Ļoti grūti, bet interesanti, ar savu garšu.

M.P.: Kāpēc grūti?

V.R.: Tāpēc, ka viss bija jāspēlē kā “vajag”, nevis tā, kā mēs te iedomājamies. Kā viņš teica, jazz – tā ir ļoti nopietna lieta. Un tam es pilnībā piekrītu.

M.P.: Kad Tu sāki ar viņu kopā spēlēt?

V.R.: Spēlējām “Re Klubā” – tagadējais “Reformātu klubs” un vēlāk “Dizzi”. Pirms tam tas saucās “Solo”. Starp citu, mēs gatavojāmies vienam jazzfestivālam, bet es aizbraucu uz Holandi mācīties. Teicu, kad būšu atpakaļ, mēs varētu braukt, bet… viņi aizbrauca ar citu cilvēku. Es drausmīgi apvainojos. Ārprāc! Bet pēc laika sapratu, ka… hm…

M.P.: Kurš tad bija tas cits?

V.R.: Tas bija Arturs Kutepovs. Labs čoms. Vienkārši mēs jau gatavojām programmu un bijām norunājuši, man nav iebildumu pret citu cilvēku, bet, ja mēs sarunājām, tad – princips! Tā kā džezā – ir tā, un viss. Ja ir alterācija, tad jāzina kāpēc to likt, un ne vienmēr tā ir vajadzīga! Nu, smalkas lietas. Pēc tam, kad es atbraucu, bija pirmais jam session. Tas notika “Bimini”. Zini tādu vietu? Centrā.

M.P.: Esmu dzirdējis

V.R.: Tagad viss aizklapēts. Bija diezgan interesanti, kad es nospēlēju pirmo blūzu

tad visi kolēģi kaut kā jocīgi uz mani skatījās, jo, iedomājies, 3 mēneši –

tas nav nekas – pa šo laiku pie mums nekas nenotiek, tajā laikā it sevišķi. Visi jau mani zina kā ātru pianistu, ar šo slimību slimo visi…

M.P.: Bija dzirdamas izmaiņas Tavā spēlē?

V.R.: Nu, bet tur jau tā lieta. Es pats pamanīju, kādas ir atšķirības. Šie skatījās tā kā: kas par lietu? No kurienes? Nesaprata – tā bija viena puse. Otra skatījās mazliet tā drūmi, kā uz konkurentu… Nu, nezinu… Es to nesaprotu.

M.P.: Kā jau latvieši.

V.R.: Ja uz skatuves cilvēks kruto, tad kas par desām? Ko žēl, vai? Nu, tur tā problēma ir, kāpēc viss notiek tā – katrs par sevi? Un tamdēļ lietas grūti bīdīt tālāk, visu laiku ir stoperi. Nu, stulbi. Laika zaudēšana. Tā pagāja gads! Pēc tam es aizbraucu uz Holandi otru reizi uz 2 mēnešiem.

M.P.: Tad latviešu mentalitāte Tev īsti pie sirds neiet?

V.R.: Ar mentalitāti ir tā: Es pa pusei esmu latvietis, pa pusei krievs. Mans vectētiņš ir no latviešu puses, bet senči ir no krievu puses. Pie tam tur ir arī visādas dienvidu asinis. Tik smalki es diemžēl nezinu. Bet, nu jūtu, asinis diezgan karstas. Tas viss ir iekšā, kad spēlēju, tad viss nāk ārā, kas arī labi, jo nevar sevī visu turēt. Jālaiž ārā pūķis, vai ne? Bet, paralēli visām džeza lietām, uzstājos nopietnos klasikas konkursos.

M.P.: Bet kura ir tava dzimtā valoda?

V.R.: Dzimtā – krievu.

M.P.: Tu domā krieviski?

V.R.: Zini, tagad visādi. Ja es ilgu laiku pavadu latviešu ģimenē, tad latviski. Holandē pat sapņi bija angļu valodā. Super! Bet tas forši – mazliet jocīgi, bet tas palīdz. Grūtāk vienīgi pēc tam atiet – nezini, kurā valodā runā. Mājās mēs krieviski runājam. Darbā latviski.

M.P.: Latviešu valoda Tev ir diezgan perfekta, bez akcenta.

V.R.: Paldies! Zini, par akcentu runājot, interesanta lieta, ka valodās mūziķis var atšķirt akcentu. Vai tas saistīts ar dzirdi? Un kur tieši ir tie akcenti? Nu, lūk, tas pats arī ar ritmu! Jo valodās arī ir sava dinamika, intonācijas un pauzes. Viss kā mūzikā – precīzi, un ja to ievēro, tad viss sanāk. Notis un burtus mēs mācāmies skolā, pēc tam vārdnīcā.

M.P.: Tu laikam uz visu savā dzīvē skaties caur mūzikas prizmu?

V.R.: Nē. Dažreiz patīk pabūt pilnīgā klusumā un tumsā (klusībā un tumsībā, kā runā tautieši Kanādā). Pasēdēt, padomāt. Vienkārši tā sanāk, visur ir savs ritms. Man patīk ritmiska mūzika. Pat lēnus gabalus es spēlēju ar noteiktu ritmu. Tagad man ir skaidrs, kas ir rubato. (smejas) Tāpat kā spēlēt ar metronomu speciāli neritmiski. Ir visādi vingrinājumi, ko pats taisu. Dažas frāzes spēlē precīzi uz 1, bet dažas vēlāk vai ātrāk.

M.P.: Par klasiku runājot, vai vēl aizvien uzstājies arī kā klasiskais pianists?

V.R.: Diemžēl nē. Bija ļoti smags lūzuma moments, kad ir jāizvēlas – vai nu, vai nu – ko darīt.

M.P.: Vai tikai tāpēc, ka laiks abām lietām nepietiek, jeb tāpēc, ka viens otram traucē?

V.R.: Nē, absolūti netraucē! Pat otrādi. Es nesen mācīju vienu klasisko gabalu kolēģim. Cik tur daudz nianses! Ārprāts! Tagad viss izskatās pavisam citādi. Es spēlēju 5 reizes (laikam) rapsodiju Blūza stilā un katru reizi atradu ko jaunu, visādas piebalsis, utt. Patīk rakņāties. Vienmēr atrodi ko jaunu.

M.P.: Bet kāpēc Tu izvēlējies džeza pianista ceļu?

V.R.: Man piedāvāja akadēmijā pasniegt stundas – izvēles džeza kameransambli. Citi ir lieliski profesori pa klasikas līniju… Nu, vajag taču kādam turpināt. Kondženē nebija nekāda džeza jau kādus 30 gadus! Ārprāts! No comments! Nu, un tā loma bija man, laikam…

M.P.: Kopš Raimonda Paula?

V.R.: Nu ja.

M.P.: Tātad sāki strādāt Latvijas Mūzikas akadēmijā par džeza pasniedzēju. Un kā tas viss tālāk attīstījās?

V.R.: Tagad ir vesela revolūcija! Tāpēc, ka beidzot ir nodaļa – jazz bakalauri. Pirms tam nebija nekas, tikai fakultatīvi.

M.P.: Kādus džeza instrumentus tur ir iespēja studēt?

V.R.: Tur ir tagad tā: visus, domāju, bet vokālu šogad nē. Bet zini, ja godīgi, tad jāvaicā Indriķim Veitneram, jo viņš tagad tur ir klases vadītājs. Es savu posteni atdevu viņam. Tā izlēma akadēmijas vadība. Viņš jau par to labāk zin, jo viņiem bija visādas sanāksmes, utt.

M.P.: Kādi ir Tavi lielākie sasniegumi, par ko pašam lepnums un prieks?

V.R.: Well… Interesants jautājums. Domāju, ka katru reizi, kad spēlēju ar lieliskiem mūziķiem, atklāju ko jaunu. Cilvēku attiecības, attieksme pret to lietu, ko viņi dara, jo ne tikai mūzika… Dažreiz tas ir par maz – nospēlē, un viss. Eksistē vēl dažas lietas, bet vispār galvenais ir tas, ko cilvēki gaida, tas ko mēs darām – spēlējam un radām labu atmosfēru.

M.P.: Vai ir atmiņā palikusi kāda īpaši veiksmīga saspēle?

V.R.: Jā.

M.P.: Ar ko? Kur?

V.R.: Viena no tām bija Saulkrastos, kad bija atbraucis Matthew Garrison (uz basa) unWolfgang Haffner! Mūsu superīgais bundzinieks – viņš jau ne vienu reizi vien ir bijis pie mums. Kolosāls cilvēks! Bija tā, ka pēdējais koncerta gabals, un mēs spēlējām trio. Nezinājām, ko īsti spēlēt, bet Metju teica: “Tiksimies beigās!”, un viss. Tālāk sekoja mūzika un mūsu saruna skaņās. Izstāstīt grūti, jo tur ir daudz tāda, ko nevar paredzēt un nevar iemācīties. No pusvārda mēs viens otru sapratām. Domāju, ka izdevās kolosāls gabals. Pēc tam man prasīja, cik ilgi mēs to verķi gatavojām.

M.P.: Kurā gadā tas bija?

V.R.: Laikam 2003., ja nemaldos. Man vēl ir afiša no tā festivāla.

M.P.: Ir kāds ieraksts no tā koncerta?

V.R.: Zini, laikam ir jābūt. Tālis solījās atdot, bet precīzi neatceros. Jau sen tas bija, laiks pagājis. Pēc šī gada bija citi festivāli: Rīgas Ritmi, Kanāda, NATO samits Latvijā.

M.P.: Ko tu gribēji teikt ar Kanāda? Biji spēlēt tur?

V.R.: Jā, jā. Mums bija tūre ar Māri Briežkalnu.

M.P.: Šovasar?

V.R.: Nē, tas bija… liekas, ka 2006. Skleroze.

M.P.: Cik noprotu, ārzemēs ir sanācis uzstāties ne vienu reizi vien? Kur tad ir pabūts? kur vispatīkamākās atmiņas?

V.R.: Protams. Jā, NATO bija 2006 un Ottawa Jazz Festival – 2007. Ja godīgi, tad man ir tā – katra uzstāšanās ir svarīga. Es nešķiroju, kur bija labāk, kur sliktāk. Protams, visur ir savi plusi un mīnusi, jo visi mēs esam cilvēki, un mums, kā sacīt, ir kļūdas. Zini kā – kur bija gludi, kur ne pārāk. Vēl atceros – Kanādā bija kolosāls jam! Īstenībā mēs aizgājām vienkārši labi paēst uz restorānu ar mūsu Kanādas latviešiem, un es uzprasīju:  “džems būs?” Kad iegājām, tur spēlēja mūziķi. Bija latin vakars. Un pārtraukumā piegāja viens no mūziķiem un teica, ka šodien viņiem ir latin music. Es teicu: “OK! Tas ir labi!” Un tad viņi pasauca mani uzspēlēt, jo man vienīgajam bija uz kā spēlēt, jo Andrim Gruntem nebija līdzi basa un Gintam Pabērzam – saksofona. Nu lūk, uzspēlējām “Solar“. Ar vienu vārdu teikšu – graujoši. Tas bija pa īstam.

M.P.: Vai Tu dažreiz uztraucies pirms uzstāšanās? Vai izdosies, vai kāds ko sliktu nepadomās?

V.R.: Vai es uztraucos? Nu, ja es teikšu “Nē”, tas nozīmēs, ka man vienalga. Mazliet laikam jā, jo kā es teicu, jebkurš koncerts man ir svarīgs, un, starp citu, teikšu tā – manā leksikā nav vārda “haltūra”, ja esi pamanījis.

M.P.: Jā, tas tāds nejauks vārds.

V.R.: Jo, kā mēs to saucam, tā arī sanāk! Ļoti vienkārši – vārdiem ir spēks. Un diemžēl tā bieži notiek. Tas man drausmīgi nepatīk.

M.P.: Piekrītu par visiem 100.

V.R.: Tāpēc katru reizi es saucu vai nu par koncertu, vai angliski – gig. Par uztraukumu: ir tā – es pie mums parasti uztraucos par skaņu, jo tā ir lielākā problēma. Citur tā nav vai ir mazāk. Piemēram, Pēterburgā mēs spēlējām klubā, bija superīgākā skaņa – visas klusās vietas bija dzirdamas, un arī skaļi varēja uzspēlēt – ar visu kulmināciju. Viss atkarīgs, kas sēž pie pults. Respektīvi, katrs godīgi dara savu darbu. Bet ir jāzina, ko darīt, kādas pogas grozīt un kādus taustiņus spaidīt.

Vēl varu atzīmēt pāris ierakstus, kuros esmu piedalījies.

M.P.: Jā, lūdzu uzskaiti kādus ierakstus!

V.R.: 2005.g. mēs ar M.Briežkalna kvintetu ierakstījām CD “Latvian Evergreens“. Šis albums ļoti patika daudziem klausītājiem. Pat prasīja, vai nav kaut kur nopērkams. Veikalos nemanīju. Bez tā CD ir vēl daži: Piemēram, ir interesants projekts ar manu aranžiju – Islandes projekts. Tur spēlēja Islandes mūziķi un arī mūsējie. Lidojām uz Reikjavīku ierakstīt disku, kas saucas „Beautiful Day”. Vietējais cilvēks ierakstīja pāris dziesmas, un es taisīju aranžijas stīgu grupai, balsīm, flautai, klavierēm, saksofonam un ritma grupai. Albums romantiskai noskaņai. Nav glužijazz. Tas bija ļoti interesants projekts, jo jazz es daudz maz zinu, kā un ko rakstīt, bet citādi… Domāju, ka sanāca labi. Pašam patīk. Pilnīgi kaut kas cits, bet kāpēc gan nē? Nu, un vēl visādi ieraksti Latvijas Radio. Pirmais tāds ieraksts bija 1997. gadā. Toreiz es pēc mācībām Holandē ierakstīju standartus, kuri man gāja pie sidrs. Pārsvarā balādes. Uzmini kāpēc? Balāde – pats grūtākais žanrs, jo tur nedrīkst neko sasteigt. Jābūt pilnīgam mieram bez nekādas burzmas.

M.P.: Kuri no standartiem Tev patīk vislabāk?

V.R.: Nu, diezgan daudzi…

M.P.: Piemēram.

V.R.: My Funny Valentine, Blue in Green… vēl, protams, vesela kaudze. Pie mums parasti tos gabalus spēlē diezgan ātri. Arī tā var. Sevišķi nepatīk, kad balādes vidusdaļā pāriet uz svingu, it kā divreiz ātrāk. Pazūd miers. Vispār ar balādēm mani “nogalināja” Keith Jarrett! Tas bija pēdējais šāviens, kad sapratu, ka man jāspēlē tieši tas! Bija albums “Standards 2” un “Still Live“.

M.P.: Kāda ir Tava attieksme pret frīdžezu un avangardu, un disonansēm bagātu mūziku?

V.R.: Disonanses… Hm… Skatoties, kā tās uztver – ja “apakšā” pieliek pareizo basu, tad būs labs skanējums, bet… Godīgi teikšu – ilgi tādu mūziku klausīties nevaru… Līdz tam ir jānonāk. Sākumā es arī spēlēju pilnīgi ne to, ko tagad. Katram stilam ir savs laiks. Sākumā es spēlēju regtaimus. Tam vajadzīga ļoti laba tehnika. Pēc tam blūzus un pēc tam jau sāku ar “nopietnām” lietām, kad pievienojos R. Raubiško sastāvam.

M.P.: Ko Tu ieguvi, strādājot kopā ar Raubiško?

V.R.: Izpratni par mūziku.

M.P.: Kādā ziņā? Vari mazliet izvērst atbildi?

V.R.: Tas bija sen. Sākumā es laikam īsti nesapratu, kā tur jābūt, kāpēc tieši tā un nevis citādi. To jau visi domā, kuri sāk to ceļu. Pārsvarā mēs klausījāmies ierakstus, pēc tam bija jāsagatavo improvizācijas. Bet es paļaujos uz intuīciju, tāpēc man Holande to lietu pavērsa citādi.

M.P.: Kas izmainījās Holandē?

V.R.: Nu – jābūt arī zināšanām kāpēc tā, un ko tu ar to gribēji teikt. Mans profesors teica: “Tu esi ļoti labi apguvis O. Pītersena (O.Peterson) un E. Garnera (E.Garner) stilistiku. Tagad meklē savu stilu!” Viss. Kopš tā laika es mēģinu atrast to, kas man pašam patīk, un meklēju savu skaņu, frāzes, utt. Nu, tā arī jābūt. Jo, redzi, kamēr tu esi jauns, tevī mīt daudz visādas emocijas, frāzes, skaņas, kuras tu nevari vēl īsti sakārtot galvā, un visu vajag dabūt no sevis ārā. Bet ar laiku tas viss sakārtojas, jo nevar, piemēram, spēlēt bopa frāzes blūzā un svinga frāzes latin. Tas ir garām. Protams, gādās arī tā, ja tas ir ļoti gaumīgi, bet nu zini, sist naglu ar skrūvgriezi, tas ir kaut kā… Katram instrumentam ir sava vajadzība un katram ir savs mērķis, kā viņš grib spēlēt un kāpēc. Te jau ir filozofija. Tā ir atsevišķa tēma.

M.P.: Kā meklēt savu skanējumu? Kā Tu ieteiktu rīkoties, tiem, kas meklē savu skaņu – sevi?

V.R.: Pirmkārt, tev absolūti jābūt skaidrai definīcijai, kādu skaņu tu gribi dabūt. Nosaukt – siltu, asu, pūkainu, maigu, utt. Tas viss nav saistīts ar mūziku, jo, ja tu esi pianists, tad te ir tikai fizika, cik stipri uzsitīs āmuriņš pa stīgu. Viss! Nekādas ķīmijas, cik ātri un cik stipri, vai ne? Kādas vēl maigas, vai samtainas skaņas? Bet tā tomēr ir, ja tu to vēlies. Un tieši tāpēc man patīk balādes, jo tur var to visu dabūt. Vispār es no paša sākuma gribēju dabūt skaņu – cik klusi vien iespējams, pie tam tā, lai dzird pēdējā rindā. Un, ja tas sanāk, tad ir baigais kaifs. Tas ir grūti, bet iespējams. Katrā zālē ir citādi. Vajadzīgs treniņš. To sauc par toni – kāds tonis tavam roku aparātam. Nu, rokas jau pēc tam, vispirms tev galvā ir jāatrod kā un pēc tam uz taustiņiem.

M.P: Tiešām neticami, ka dažādiem pianistiem dažāds tonis uz vienām un tām pašām klavierēm!

V.R.: Tieši tā! Es katru reizi brīnos. Pat sintezatoram.

M.P: Tā jau gluži kā tāda burvestība.

V.R.: Tieši tā. Iedomājies, nesen bija jam session “City Jazz Club” pie Medņa. Tur spēlēja dažādi pianisti ar to pašu “Yamaha”. Katram pilnīgi cita skaņa! Kā tā var būt?

Nav jau “dzīvas” klavieres. Bet izrādās, ka nav tomēr plika fizika – pastāv vēl kaut kas, ko mēs varbūt tik dziļi neizprotam. Par to ir vērts aizdomāties un pameklēt. Un pēc tam var dragāt tehniku un pārējo, jo ar pliku tehniku nevienu tagad nenokausi. Pateiks: “Nu un? Jā, skaidrs – ātri, bet jēga?” Tas ir mans  subjektīvais viedoklis… Kam patīk – ok! Ir viena laba un vienkārša lieta: ja mūzika ir prognozējama – tā kļūst neinteresanta.

M.P.: Un kas Tev būtu sakāms par ritmu un grūvu?

V.R.: Man liekas ritms jau ir grūvs, jo, iedomājies, kas bija sākumā: notis, skaņas vai rims? Ritms. Piemēram, vai tu vari atšķirt kāds ir stils, ja nodzied kādu frāzi? Dažreiz jā, bet ja tev atskaņos kādu ritma fragmentu, uzreiz varēs pateikt, tas ir tango, bolero, svings, fanks, vai ne? Man ir tā, ja apakšā ir skaidrs ritms, tad virsū var likt jebko, un viss sanāks: gan frāzes, gan akcenti, utt. Vēl ir tāds jēdziens kā “pulss”. Ritms var pat būt free, bet iekšā ir pulss. Respektīvi, ir vieninieks. Ja tā nav, tad notiek vienkārši skalošana bez gala. Dažreiz tas ir labi, bet ilgi nē. Labs grūvs ir tad, kad tu nemanot krati galvu, vai kājas, vai vienkārši gribas dejot. Piecelties un dejot. Tad viss ir pilnīgā kārtībā. Bet, ja kaut kas traucē, tad kaut kas nav kārtībā. Piemēram, tu klausies koncertu aptuveni pusotru stundu, koncerta beigās tu skaties pulkstenī. Wow, tik ātri? Vai otrādi – otrais gabals, bet jau gribās kādu kafiju, bulciņu, vēl šo to… Tātad kaut kas nav aizgājis. Es parasti mēģinu tā klausīties, nevis analizēt tur, kādu akordu viņš paņēma vai kādu pasāžu nospēlēja. Kaut gan tas tāds profesionālais knifs, kas traucē. Bet, ja man patika, tad es klausos ierakstu un ņemu kaut ko nost. Bet reti, jo tas tomēr ir Ctrl+C, Ctrl+V, ko es saucu parkopīpeisteri. Tāds anglicisms… Vai nu tu ņem un pilnīgi viens pret viens nokopē līdz pēdējam štriham, vai spēlē savu.

M.P.: Jā, laba tēma, starp citu. Kāda ir Tava attieksme pret ierakstu transkribēšanu?

V.R.: Nekādas vainas, jo kā var iemācīties citu valodu, ja tu nezini, kā to izrunā, kā skan vārdi?

M.P.: Vai Tu esi daudz transkribējis?

V.R.: Sākumā rakstīju soliņus, bet laikam ne tik daudz… Es atradu savu veidu, kā veidot frāzes, un domāju, ka ir labi.

M.P.: Bet Tu ar savu absolūto dzirdi taču solo saproti uzreiz klausoties, vai ne tā?

V.R.: Ja tu ļoti labi sakoncentrējies, tad var ātri uzrakstīt. Nu, protams, skatoties ko tieši. Ja pianists spēlē skaidri un viss ir saprotams, tad jā, bet ja aptuveni, tad… Man galvenais ir doma, kā to darīt. Atceros vienu gadījumu Holandē: Mēs ar draugu braucām mašīnā uz Minsteri uzspēlēt vienā koncertā, un šis uzlika pilnīgi jaunu ierakstu. Kaut kādu ērģelnieku, neatceros, kā sauca. Skan gabals, un es pie sevis, klausoties viņa soliņu, dungoju kaut ko. Nepamanīju, ka sāku dungot skaļi, baigi patikās soliņš. Beidzās ar to, ka draugs nodeva pa bremzēm. Es: “Kas ir?” Viņš: “Kā tu vari nodziedāt unisonā ar viņu?” Es: “Kā unisonā?” Tas taču ir jauns ieraksts, un gabalu es nepazīstu. Īsāk sakot – ērģelnieks mani iespaidoja, es uztvēru viņa frāzējumu un nodziedāju unisonā. Pie tam tā nebija citāta fragmentācija vai kas līdzīgs. Gadās. Viņam bija problēmas uzreiz nosolfedžēt no notīm tekstu. Man nav problēmas ar to, jo es to cītīgi mācījos gan Mediņos, gan muziķenē. Kā real book – skaties uz nošu tekstu un dziedi piemēram Parkeru. Labs treniņš. Dabiski, ka sākumā tikai ritmu un aptuvenu intonāciju.

M.P.: Jā, tas nemaz nav viegli!

V.R.: Par intonāciju: tur ir ilgi jāmācās, lai visas skaņas būtu precīzas. Daudzi mūziķi dungo līdz, kad spēlē soliņus. Tas palīdz dabūt no sevis ārā frāzes, kas jau ir galvā, un pēc tam rokās. Bet tas moments bija iespaidīgs. Nezinu, vai spēšu to atkārtot.

M.P.: Gan jau kādreiz!

V.R.: Nu, varbūt…

Par grūvu vēl šis tas. Tāpat kā ar valodām eksistē tie saucamie akcenti. Vai tu tos saproti un dzirdi, vai nē. Ja nē, sanāk diezgan neritmiski – vai arī ritmiski, bet ne tā, kā vajag. Tur ir daudz nianses. Piemēram, speciāli ar programmu taisīju ierakstu frāzei ar ritmu: Ir dzirdamas notis, kas programmā izskatās, kā kvadrātiņi (piemēram, “Sonar”, vai kāda citā) un ir arī ghost notes.Programmā to gandrīz nav, respektīvi, kvadrātiņi it kā ir, bet nošu skaļums (volume) ir tikai mazliet virs 0 (2 – 5). Ļoti maz. Daži cilvēki to dzird, daži nē, jo ausis katram ir individuāla padarīšana. Nu, lūk, bet pēc tam bija pareiza frāze – ar visām notīm “kā vajag”. Skaidri, precīzi,  bet neinteresanti. Tā pirmā ar ghost notīm praktiski 8 cilvēkiem no 10 patika labāk. Respektīvi, kad tu spēlē, jābūt dinamikas amplitūdai sākot ar 0 līdz cik stipri var uzsist… Joks. Un tieši šeit mums ir lielas problēmas, jo parasti visi spēlē vai nu skaļi, vai ļoti skaļi, un nemāk apieties ar p(piano) vai ppp. Tātad tehnika nav pietiekami attīstīta.

M.P.: Un kā panākt, lai ppp ir dzirdams zāles otrā galā?

V.R.: Tev pašam jābūt tajā galā, lai to dzirdētu, un tajā pašā laikā pie instrumenta. Skan kā šizofrēnija? Bet aptuveni tā – tev jāiedomājas, ka tu esi tālu. Vispār ar skaņu ļoti dīvainas lietas notiek. Kādreiz es pats ierakstīju sevi savā istabā, kur liku magnetofonu istabas vidū, pēc tam pie instrumenta un arī pašā galā – tālu… Un sanāca 3 dažādi ieraksti. Jautājums: kurš ieraksts bija labāks? Bet tāpat pēc tam, kad spēlēju LMA lielajā zālē, viss bija jāpārtaisa, jo tempi bija par ātru – neko nevarēja saprast akustikas dēļ. Vispār drausmīgi grūti samazināt tempu par mīnus 2 vai 4 sitieniem minūtē. Mainās viss skaņdarbs. Man bija vesela problēma, jo jāspēlē ir zālē, nevis mājās vai klasē. Bet jāmācās klasē un kaut kur vēl… Tā kā… Tā pat kā tagad – ne vienmēr tu uzstājies ar savu instrumentu! Tas ir murgs pianistiem! Citiem mūziķiem ir Ok, jo piem. ģitāra katram pašam sava, vai ne? Bet mēs nezinām uz kā mums ir jāspēlē, vai klavieres vispār būs lietojamas. Katru reizi ir pārsteigums. Par sintezatoriem es nerunāju – ir savs modelis, un laimīgs! Katram ir sava “smaguma” klaviatūra. Nezinu kā, bet es to jūtu, un ir savi knifi, kā spēlēt un ko darīt, ja kaut kas notiek. Vispār un sevišķi ārkārtējos gadījumos jāzina, kas lācītim vēderā – kāds klavierēm mehānisms iekšā, un kā tas darbojas.

Viktors Ritovs uzstāšanās laikā

M.P.: Vai, spēlējot klavieres, Tu mēdz domāt par to, kā roku piesitiens kustina mehāniku? Vai tu mēģini kontrolēt to kas notiek klavieru neredzamajā daļā?

V.R.: Zini, kad es spēlēju, tad es vairs nedomāju, kā āmuriņš sit to stīgu, un cik ātri tā vibrē. Tas būtu stulbi. Principā, ja instruments ir labs, tad es vispirms sameklēju kādu es gribu tembru, toni, skaņu, un tad pirksti dara savu, nevis otrādi. Tas jau būtu par vēlu. Tā ir – sākumā visi mācāmies staigāt, vai ne? Un pēc tam katram sava gaita, rokraksts, utt.

M.P.: Vai toni Tu meklē arī uz mehāniskajām klavierēm, jeb tas bija domāts par sintezatoru?

V.R.: Nē, nē – tikai par “dzīvajām” klavierēm. Respektīvi, skaņas kvalitāti.

M.P.: Tātad: uz katrām klavierēm sanāk atrast savu piesitiena veidu?

V.R.: Nu, tā sanāk.

M.P.: Interesanti.

V.R.: Nu ja, jo katras klavieres tomēr ir unikālas – nav vienādu. Pats dodu priekšroku “Steinway” klavierēm. “Yamaha” ir laba, bet pārāk precīza, mazāk virsskaņu. Steinvejam daudz apaļīgāka skaņa.

M.P.: Tad man viens tradicionāls jautājums? Ko Tu ieteiktu topošajiem džeza pianistiem? Ko darīt, un ko labāk nekad nedarīt?

V.R.: Labs jautājums. Domāju ir tā, ja zini, ko nedarīt, tad zini pretējo – ko darīt. Ir labi jāpārzina visas iespējas, citādi nezinot, ko nē, nevarēs atrast alternatīvu. Man tādas striktas atbildes laikam nav.

Zini, visumā ir tā, ka katram droši vien jāizmēģina visu iespējamo, lai saprastu, vai tas ir īstais veids, kā cilvēks vēlas izpausties. Vēlāk var nonākt pie secinājuma, kas tuvāk pie sidrs. Es izmēģināju diezgan daudz: sākot ar roka un bungu spēlēšanu (kas palicis vēl līdz šim), nonākot pie jazz. Tas nav nekas slikts. Tieši otrādi – tu skaties uz pasauli daudz plašāk. Un pat pašreizējā džeza mūzikā parādās daudz nianses no citiem stiliem. Ja tu esi talantīgs un gudrs, spēsi izveidot ko jaunu (varbūt)… Nu, jaunu – tas ir skaļi teikts, jo jaunais – tas ir sen aizmirsts vecais, vai ne? Tā mēdz sacīt. Bet principā viss iet pa spirāli. Atgriežas vecās lietas. Man, piemēram, ļoti patīk paklausīties vecus ierakstus: tādu stingru un taisnu bebop. Bieži vien ir tā, ka jaunie mūziķi meklē ko citu, vienkārši rakņājās gammās un akordos. Dažiem sanāk atrast, bet citiem… Nu, tā ir gaumes lieta. Dažbrīd liekas, līdz galam nesaprotu, ko tie grib teikt. Ja nesaproti, atliec malā un sevišķi nestreso par to. Pienāks laiks – sapratīsi. Vajag pieiet lietām brīvi un ar atvērtu skatījumu. Pats galvenais: ja esi pie vai aiz instrumenta – turi acis un ausis vaļā! Uzzināsi daudz tāda, ko neesi līdz šim zinājis. Ir atšķirība, kā notiek pie mums un kā citur. Ne vienmēr tas, kas mācīts skolā, notiek tieši tā, bet mazliet citādi, un jābūt gatavam uz negaidītiem pavērsieniem. Protams, ja tu to nezini, nevari to iemācīt – katram ir sava pieredze un skatījums. Ir vērtīgi mācīties pie dažādiem pasniedzējiem, profesoriem, mūziķiem un pēc tam izvēlēties – lūk, šī lieta man ir tuva, šī – ne, to pagaidām metīsim malā, utt. Izveidojam savu vārdnīcu un pēc tam runājam. Īsumā tā.

Bet, ja runājam par džemiem un “monstriem”, ir gadījies, ka cilvēks pilnībā mainās tiklīdz uziet uz skatuves un sāk spēlēt. Bet citi ne. Un jo lielāks meistars, jo vieglāk ar viņu runāt. Tas ir kolosāli. Bet gadās, ka vispār “cirvis” (atvainojos par izteicienu), pilnīgs tukšums. Nepatīk tādi tipi. Ja viņš ir tik liela zvaigzne, kāda vella pēc viņam tā jāuzvedas? Nu lūk. Vismaz man tā dzīvē ir bijis. Tāda sūra pieredze… Bet ar to ir jāsadzīvo.

Teikšu vienu: Ja esi izlēmis kļūt par nopietnu jazz (vai kāda cita stila) mūziķi, tad tev ir jābūt gatavam “aplauzties”, jo mēs visi domājam, ka esam tādi superīgi, nepārspējami, utt. Tas viss ir labi, bet šad un tad ir citi noteikumi, un ir jāpieņem tos – jābūt elastīgam. Un tas nenozīmē, ka jāspēlē pilnīgi viss, jo tad tas būs pavirši. Nevar veltīt visiem stiliem pat kaut vai 4 stundas dienā! Jā, gammā ir 7 notis! Bet salikumu ir daudz!

Ja tu esi patiess, tad spēlē! Ja nē – prom no instrumenta! Agri vai vēlu tas atspoguļosies tavā dzīvē. Es izgāju tam visam cauri un zinu, kā tas darbojas. Mūzika ir kā zāles, kas var izārstēt, bet var arī sabojāt dzīvi. Mūzika ir ļoti trausls veids, un tajā pašā laikā ārkārtīgi stiprs līdzeklis, kas var palīdzēt dzīvē atrisināt dažādas problēmas. Tas ir nopietni.

Bet, nu, var arī tāpat kaut ko paspēlēt un paspēlēties. Bet uz to jautājumu, ko darīt un ko nē, jāatbild pašam. Vai tu vari nespēlēt? Tu teiksi “nē”? Tātad – uz priekšu! Un, ja tu “aplauzīsies”, bet nedusmosies un neapvainosies, tas būs bonuss tavā dzīvē! Vismaz man tā bija, un es esmu priecīgs par to.

M.P.: Tu esi priecīgs par to, ka ir bijis jāaplaužas?

V.R.: Bet protams, citādi neuzzināsi, kas ir patiesība.

M.P.: Un kas ir patiesība?

V.R.: Katram tas ir tāds posms, kad viņš saprot, kur bija pareizi, un kur ne. Ja tu spēsi ar savu mūziku izdarīt ko labu… Respektīvi, noteikti jābūt trijstūrim: tu, instruments un publika, nevis – tu un instruments. Un vienalga, kas klausās, vai nē? Jo, ja tu neesi sevī patiess, tad mūzikai nav jēgas – tā ir tukša, nekas nenotiek – tu domā par bulciņām un kafiju. Bet, ja skaņas ir piepildītas, tad gribās klausīties vēl un vēl. Tieši to es mēģinu panākt: ja tev ir par ko runāt, tad vari to pateikt caur skaņām. Starp citu, man laikam ir tā, ka ar mūziku es varu pateikt vairāk nekā ar vārdiem. Jo mūzika nemelo, bet cilvēki gan. Tāds ir mans slēdziens. Skarbs, nē?

M.P.: Varbūt vari ieteikt kādu konkrētu vingrinājumu ritma uzlabošanai?

V.R.: Īsāk sakot, ļoti labs ritma vingrinājums ir spēlēt latin grooves – salsa! Viens no tiem: Kreisā roka spēlē basu (parasti uz 2.5 un 4 takts sitienu), bet labā – montuno – tā saucas ostinato rims labajā rokā. Varianti tam ir daudz. Tas ir roku neatkarībai.

Un vēl: Piemēram, spēlē arpēdžijas uz četri. Kā parasti skolā – do mi sol do – uz augšu, bet akcentē katru ceturto noti. Respektīvi, sanāk 3 pret 4.

M.P.: Kāda mūzika Tev nepatīk?

V.R.: Foršs jautājums. Tāda, kurai nav jēgas. Pat īsti nezinu. Ja tā mani neaizskar, tad laikam ne. Ja man paliek garlaicīgi. Jebkura, ja mūziķi mani nepārliecina. Stilam nav nozīmes.

M.P.: Vai ir kāds konkrēts mūzikas stils, kas Tev nav pieņemams?

V.R.: Nu, es nevaru teikt, ka bieži klausos, piemēram, kantrī vai heavy metal. Bet no metālistiem patīk, piemēram, agrīnie sastāvi.

M.P.: Bet dažreiz sanāk paklausīties, jeb tikai nejauši?

V.R.: Principā nē. Kantrī nav tomēr mans stils. Ja sanāk paklausīties īstus mūziķus, no Amerikas, piemēram, no Texas, vai vienalga… Jo tāpat, kā ar jazz – tā ir viņu mūzika, tur ir pavisam citādi. Iedomājies, piemēram, vjetnamieši dziedātu mūsu “Tumša nakte” vai “Pūt vējiņi. Bez komentāriem, vai ne?

M.P.: Bet vai dzīvojot Eiropā vispār ir iespējams džezu pa īstam saprast?

V.R.: Viss ļoti vienkārši: Domāju nevajag līst tur, kur tu nejūties labi. Ir atšķirība starp Eiropas un Amerikas jazz! Lielos festivālos sevišķi patīk mūziķi, kuri nāk ne no Berklee, jo tur viss ir skaidrs un zināms, ko no viņiem sagaidīt. Bet tur var teikt ir sava mentalitāte. Tāpēc man patīk, piemēram, zviedru jazz. Zini, kā kuram. Man, piemēram, ir svarīga personība. Es neteikšu, tur ir labi, bet pie mums vai citur nav.

Svarīgi, kas tev ir tuvs, un kādā veidā tu atrodi savu rokrakstu. Tas nav vienkārši, bet vieglāk jau iet parasto ceļu, kur viss ir skaidrs, un sagaidāms. Bet ne vienmēr tas ir labi. Savās lekcijās es cenšos izstāstīt to, par ko manuprāt parasti nestāsta, par situācijām, kuras ir īstajā dzīvē – kad spēlē džemos, kas notiek, kādas labas un sliktas lietas… Nevis kā vajag. Studenti nezina, ka nevajag. Un gadās visādas situācijas, ko galīgi negaidi.

M.P.: Ko nevajag?

V.R.: Lūk, te ir atsevišķs stāsts. Piemēram, man nepatīk sacensties ar mūziķiem. Nu, ko lai saku? Mūzika nav sports! Es to nesaprotu. Viss, kas ir dvēselē – pārvēršas par ralliju – kurš pirmais atbrauks. Stulbi! Nav nekādas intimitātes! Tikai dragāšana. Sākumā forši – o, kā skrien, vai cik ātri spēlē! Nu un? Nu labi, vienu gabalu, otru… Bet tālāk? Tu jau visu pateici pirmajā gabalā. Viss – tālāk ir tā pati spirāle – nekā jauna. Es vienreiz neizturēju un teicu džemotājiem, ka es neatnācu spēlēt ralliju, bet mūziku. Stulba situācija, uz mani skatījās tā, kā…

M.P.: Nu, jā. Sports mūzikā it kā nevienam nepatīk, bet daudzi tomēr tajā tiek ievilkti. Dīvaini, kāpēc tā?

V.R.: Pirmkārt visi grib būt Nr. 1, vai ne? Tas ir neizbēgami.

M.P.: Laikam jau tieši dēļ vēlmes būt labākajam…

V.R.: Atceros vienu momentu: Kāds pianists teica: “Ritovs – spēlē ātri. Es viņu pārspēlēšu!” Tas bija sen… Es nobrīnījos… Nu, gribi ātrāk? Lūdzu! Un pēc tam viņam sacīju: “Zini, ja tu gribi pārspēlēt mani, vari to darīt, bet ir viens mīnuss – tu būsi Nr. 2!” Šis neizpratnē. Es: “Nu kā, tu taču nespēlēsi kā tu, bet kā es tikai ātrāk. Teiks – Ritovs Nr. 2, bet priekš kam tev tas?” Tad bija gara pauze. Tā ir tikai lirika, bet dzīvē jāmāk spēlēt arī ātri. Katrs saprot ar vārdu “tehnika” ko citu: kurš ātrumu, kurš skaļumu… Kā kuram patīk. Ja tu spēlē boogie woogie, tu nevari spēlēt lēni. Katram stilam ir savas noteiktas lietas, kuras ignorēt nevar. Piemēram, paklausies Art Tatum. Viņš visu laiku frāzes beigās spēlē ļoti ātru pasāžu. Tāpat kā Mocatram teikuma beigās ir trilleris. Tās ir atpazīstamās stila nianses, kurām ir obligāti jābūt. Ja kas mainās, tad kāpēc? Mēs ar Ritvaru Garozu atradām kolosālas lietas klasiskos akordu salikumos, kādus raksta harmonijas uzdevumos. Kā tos sakompilēt ar jazz harmonijām?! Super! Skanēja vienreizēji. Man patīk parakņāties tajā visā, atrast ko skaistu. Bet ir vajadzīgs laiks, nevis vienkārši dragāt uz 320.

Ā, par ritmu: Es spēlēju tā, ja spēlē gammas, tad akcenti tikai uz 2, 4, 6, utt. Nevis kā skolā – uz 1, dalot frāzes pa 4. Jo tad tu spēlē gan gammu, gan ritmu, nevis tikai gammu, un pēc tam atsevišķi strādā pie ritma. Ekonomē laiku. Ja spēlē ātri, tad gammu akcentē uz 4: do re mi FA sol la si DO, utt. Tā kā svingā.

M.P.: Runājot par Latviju, kāds Tavuprāt varētu būt Latvijas džeza rokraksts? Vai Tavuprāt mums tāds ir vai veidojas?

V.R.: Hm…

M.P.: Skandināviem jau ir, bet mums?

V.R.: Nu, redz, skandināviem jau cik gadus tā jazz tradīcija. Bet mums? Mums ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas ir mūsu rokraksts, ko mēs no tā sagaidām. Nevar uzreiz. Lēnām. Tāpat leišiem.

M.P.: Kādā virzienā, Tavuprāt, Latvijas džezs varētu virzīties?

V.R.: Laikam ir dažādi virzieni. Tā pat, kā Lietuvā – viņiem ir gan tradīcija, gan free. Igauņiem savukārt mazliet savādāk. Katrā reģionā ir citādi. Es varētu teikt, ka pie mums ir vairāk modern jazz. Īsti nevaru pateikt – ļoti daudz grupas, un pārsvarā spēlē vēsi. Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Laikam dēļ mentalitātes. Vienkārši, var salīdzināt ierakstus, kā mūsējie spēlē to pašuJames Brown vai citu funk stilu. Nu, tas taču nav viens un tas pats! Var “nocelt” akordus, harmonijas, bet garu? Nezinu, neņemšos atbildēt.

M.P.: Tu jau atbildēji!

V.R.: Jā, tev taisnība.

M.P.: Varbūt interviju noslēdzot kaut ko vēl vēlies pateikt jazmusic.lv lasītājiem? Kādi ieteikumi vai novēlējumi?

V.R.: Dārgie mūziķi! Ja jūs izvēlējāties mūziku, lai runātu ar cilvēkiem, tad runājiet skaidri un no sidrs! No Sirds. Nebaidieties kļūdīties, nesteidzieties, paļaujieties uz savu intuīciju un turiet ausis un acis vaļā! Tie ir mani likumi, ko es mēģinu ievērot. Vienkārši būt patiesam, ar savu individuālo “Es”.