Autors: Māris Plūme

Māris Plūme: Kā viss sākās?

Deniss Paškevičs: Tas ir tāds pamatīgs jautājums. Varbūt sākās ar to, ka mamma man lika spēlēt klavieres. Bet varbūt arī agrāk. Neesmu gan iepriekš nekad par to atklāti stāstījis, bet bērnībā es stāvēju pie televizora ekrāna un diriģēju simfonisko orķestri. Vienkārši patika mūzika.

Bērnību pavadīju radošā vidē. Mana mamma ir Latvijā un starptautiski pazīstamā stiliste un body art māksliniece – Biruta Magele, bet tēvs – Jevgēņijs Paškevičs – kinorežisors.

Mani uzaudzināja patēvs, zinātnieks un pētnieks – Leons Magelis. Mājās vienmēr ir bijušas interesantas grāmatas, mūzika un māksla. Manā dzīvē bija trīs virzieni kuros vecāki mani no mazotnes virzīja. Sports – lielais teniss – zīmēšana un mūzika. Ar laiku mūzika guva virsroku. Vajadzēja izvēlēties. Protams, lielu pateicību parādā esmu saviem vecākiem. Nu, kaut vai par lielo pacietību, mīlestību un neatlaidību.

M.P.: Kāpēc saksofons?

D.P.: Kā jau minēju iepriekš, mūzika ieņēma nozīmīgu vietu manā dzīvē. Sākām ar klavierēm Mediņu mūzikas skolā. Viss gāja labi, līdz kādā skolas kautiņā salauzu roku. No šejienes arī nāk jau zināmais teiciens grupā “Time after Time”, kurā spēlēju vairākus gadus, kad salauzu roku, mamma man lika spēlēt klavieres. Šis ir absolūti patiess stāsts. Kamēr roka sadzija, tehnika zuda, un par pianista lielisko sniegumu vairs runa nevarēja būt. Kādu dienu Mediņu mūzikas skolas gaitenī mani uzrunāja kāda skolotāja  un uzaicināja piedalīties viņas stundā. Klasē, kurā iegājām, valdīja “flautistu gaisotne”. No bērnības man ārkārtīgi patīk trompetes skaņa, taču negāju stāties uz trompetistiem, jo fiziski vēl biju vājš. Vajadzēja trenēties. Līdz ar to, kad skolotāja piedāvāja kļut par flautistu, ilgi nedomāju, jo patika pūst. Un flauta vēl joprojām ir manas dvēseles balss. Skolotāja izrādijās leģendārā Latvijas flautis ta Štrāla meita –  Lilija Veilande. Un tā sākās mans “pūtēja” dzīvesceļš.

Vēlāk mācības  turpināju Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Viļņa Strautiņa. Vispār esmu daudz  ieguvis klasiskās mūzikas izglītības gados un saticis simtiem kolosālu, jauku un talantīgu cilvēku.

Tātad saksofons…

Agri sāku improvizēt uz flautas vienkāršas melodijas, kuras dzivoja manī. Neko daudz par  improvizācijas teoriju vai harmoniju tad vēl nezināju. Tomēr dabiskā ceļā manī attīstijās līnijas, frāzes un noskaņas, kuras atrada savu vietu manā muzikālajā dzīvē.

Sāku meklēt skolotājus džezam. Tas bija 90. gadu sākumā, kad satiku Latvijas leģendāro un skandalozo personību Vladimiru Kalpakovu. Vēl joprojām uzskatu viņu par  īstu ColtraneLatvijā. Sāku pie viņa mācīties. Kalpakovs uzdāvināja man kaseti, kuru vēlāk klausījos mēnešiem: John Coltrane “Giant Steps” un Miles Davis kvintets. Un iemīlējos šajā mūzikā. Iemīlēju jazz mūziku un sapratu, ka dzīvē iešu tieši šo ceļu.

Vēlāk mācijos pie otra leģendāra Latvijas mūziķa un saksofonista – Raimonda Raubiško. Pateicoties viņam, Latvija var droši teikt, Latvijā ir džezs! Muzikālā saskarsme ar viņu ir radījusi veselu mūziķu paaudzi.

Man tas bija ļoti īpašs laiks gan izglītībā, gan personības izaugsmē. Tolaik daudz uzstājāmies ar“Time after time” un virzījāmies tuvāk jazz mūzikai. Tomēr ar to bija par maz, lai justos brīvi un savā vietā mūzikā.

Deniss Paškevičs un viņa saksofona skolotājs Villu Veski

Tamdēļ devos kopā ar Kārli Lāci uz Igauniju un ar viņa palīdzību joka pēc nospēlēju uz flautas iestājeksāmenu Gearg Gots mūzikas koledžā, jazznodaļā.

Mani uzreiz pieņēma un piedāvāja palikt uz 2. kursu saksofona klasē, jo flautai nebija pasniedzēja. Zināju, ka mans pasniedzējs varētu būt Igauņu meistars Villu Veski. Ilgi nedomāju, teicu – jā! Tā sākās mans saksofonista ceļš.

Tenora saksofons ir mans centrs, saucēja balss. Tembrāli jūtos mājās un garīgi esmu stabilā pozīcijā. Ir plašas iespējas krāsot un runāt dažādos toņos. Esmu Coltrane fans, un mani intersē muzikāli garīgs manifests. Man patīk mūsu sadarbība ar šo instrumentu. Interesanti, ka vēl garš ceļs ejams līdz pilnībai. Tātad viss vēl priekšā.

Esmu saksofonists, flautists un jau 2 gadus pie Latvijas Valsts simfoniskā orķestra  klarnetista, mūziķa un komponista Alvila Altmaņa mācos basa klarneti. Mēs esam labi draugi, un nereti tiekamies, lai vienkārši muzicētu kopā. Būtībā galvenais instruments esi tu pats: tavi pārdzīvojumi, tavas domas, ritms, līnijas, noskaņas – tavas dzīves muzikālais  spogulis.

Lūk tāda filozofija…

M.P.: Kādos Latvijas un starptautiskos projektos esi piedalījies?

D.P.: Jāsaka, 15 aktīvu muzikālu gadu laikā ir bijuši daudz un dažādi gan Latvijas, gan ārvalstu sadarbības projekti. Varu tikai uzsvērt, ka mūzika ir universāla valoda, un, ja tu māki šajā valodā saprasties un komunicēt, dzīve ir interesanta un pilna dažādu jaunu ieeju, iepazīšanos un sadarbību. Visa mūsu planēta ir mīlestības un komunikācijas alkstoša. Šāda veida kopdarbiem nav vajadzīgi īpaši noteikumi. Cilvēki atrod un paliek kopā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir pa ceļam. Arī mūzikā mēs dažreiz izsmeļam attiecības, bet tad veidojas jauni projekti, un radām tālāk.

Neapšaubāmi viens no  projektiem, kuru nekad neviens nevarēs izdzēst no padarītā saraksta, ir ilgstoša sadarbība ar Latvijas Funk un Acid jazz grupu “Time After Time“. Esmu neskaitāmas reizes dzirdējis gan Latvijā, Igaunijā, gan Lietuvā jaunos mūziķus atskaņojam mūsu kompozīcijas koncertos. Un iepazinies ar iedvesmotājiem, kuri ir bijuši vai pašreiz ir mūsu mūzikā. Pat pēc šiem gadiem. Patiess un radoši interesants laiks.

Ilgstoši sadarbojos arī ar Igauņu māksliniekiem: ar dziedātaju Hedvig Hanson, kuras vairākos albūmos esmu iespēlējis gan saksofonu, gan flautu. Vienu no kopdarbiem ir izdevusi  mūzikas izdevniecība “Verve“. Daudz strādājam kopā ar manu skolotāju un draugu Villu Veski, ILive, Toomas Rull, Oleg Pisarenko, Aivar Vasiljev un vēl veselu sēriju daudziem citiem kolosāliem mūziķiem.

Nevaru nepieminēt ilggadēju sadarbību ar leģendāro Jaco Pastorius bundzinieku Brian Melvin. Ar viņu esam koncertējuši gan Baltijas festivālos, klubos, gan radījuši projektu Global Warmingkoncertiem Vācijā.

2000. gadu sākumā pieaicinājām slaveno ģitāristu no ASV, kurš pašreiz dzīvo īgaunijā – Ryo Kawasaki, un izveidojām all star projektu, kurā piedalījās arī Valerijs Ramoška – Lietuviešu trompetists un Toivo Unt – Igauņu leģendārais kontrabasists.

2004. gadā Baltijas tūres rezultātā tapa CD “Baltic project” – sadarbība starp mani un igauņu bundzinieku Aivaru Vasiljevu, bassistu  Mikhel Melgand un Kanādiešu Grammy balvas ieguvējuNick Ali Brownman.

Vēlāk izveidojās daži ļoti nozīmīgi projekti ar ģitāristu Neff Irizarry, piemēram, projekts ar īru bundzinieku David Lytle un Neff Irizarry “Climat Changes“.

Koncerti ar ģitāristu no ASV Timm Miller, trompetistu Jukka Eskola (“Five corners“), Brazīļu dziedātāju Simona Moreno, trompetistu no Vācijas Sebastian Studnitcky, un daudziem citiem.

Un mūziķis, ar ko ilggadīgi  esmu strādājis, ir Inga Bērziņa, gan kā mūziķis, gan producents: albums “Balādes”.

Arī Olga Pīrāgs un Laimis Rācenājs, kurš ar savu  klātbūtni un kolosālo iekšējo pasauli padara dzīvu jebkādu sabiedrības telpu.

No cilvēkiem, ar kuriem esam laiku pavadījuši  kopā  muzicējot, noteikti jāpiemin Andris Grunte, Raimonds Macats, Māris Briežkalns un daudzi citi.

Nevaru nepieminēt sadarbību ar Latvijas Simfonisko orķestri koncertā “Veltījums tautasdziesmai”, kur es atskaņoju komponista Alvila Altmaņa kompozīcijas.

“Balticness“. Un pusotru gadu ilgstošo mega projektu “Balticness” sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju. Tas ir neaizmirstams laiks, kurā mēs iepazinām sevi. Šī projekta rezultātā tapa dāvana – kompaktdisks “Balticness” – mūsu tūres pa 11 Baltijas jūras reģiona valstīm “dzīvie” koncertieraksti. Šajā projektā piedalījās 11 valstu jazz mūziķi, kuri uzstājās kopā ar mūsu Riga Groove Electro. Projektā bija iesaistīti dažādi cilvēki, un kārtējo reizi varēja pārliecināties – kopēja ideja vieno.

Biju mākslinieciskais vadītājs šim koncertprojektam un, jāsaka, tas bija liels izaicinājums. Bet bez komandas to nebūtu iespējams realizēt.

Viens no pēdējiem koncertceļojumiem – jazz festivāls Jeruzalemē – kopā ar Baltic Nova Collective, Jolantas Gulbes trio koncertiem “Chove chuva“. Ar mums kopā bija pianists Madars Kalninš un ģitārists no ASV/Somijas – Neff Irizarry. Tur Kopā uzstājāmies ar Klaus Kugel – freebundzinieku no Vācijas, un leģendāro pianistu un komponistu Slava Ganelin.

Mūziķi, ar kuriem pēdējos gados arī esam daudz ceļojuši, ir: Riga Groove Electro, pianists Madars Kalniņš, basists Norberts Skraucis, bundzinieks Kaspars Griglis un Dj Gatis Rozenfelds, AG, Monsta. Pēdējo divu gadu laikā ir izdevušies dažādi muzikāli projekti kopā ar dziedātāju Jolantu Gulbi. Tajā skaitā arī koncerttūre pa Latviju “Walking on the bright side“.

Bet patiesībā manā sarakstā gan kā producentam, gan mūziķim CD ir kādi 25 gabali… Daži no tiem: “Nordic spring“, “dāvā sapni”, Intars Busulis, “Shades of Kiss“. Nezinu, vai vajag to visu uzzskaitīt…

M.P.: Kas šobrīd aktuāls Tavā mūziķa dzīvē?

D.P.: Domāju, katra cilvēka dzīvē vajag būt 3 mērķiem. Tad viss ir pārskatāms. Dotajā brīdī, globāli runājot, man aktuālās tēmas ir: ģimene, manu muzikālo ideju realizācija un pedagoģiskais darbs mūsu ar Jolantu Gulbi privātajā mūzikas studijā “Performing Arts School” Tas paņem diezgan daudz enerģijas, tomēr esmu ļoti priecīgs tikties un komunicēt ar jaunajiem mūziķiem un labprāt dalos ar tiem pieredzē gan skolā, gan meistarklasēs. Šogad mums bija liels pārbaudījums, jo izturējām Valsts skolu akreditāciju un saņēmām to pilnā apjomā, kā vidējā papildizglītība. Tas ir solis uz priekšu! Vienkārši, tas daudz paņem.

Ar muzikāliem projektiem: Turpinām sadarbību ar Baltic Nova Colective. Top jaunas kompozīcijas un programma Jolantai Gulbei ar Riga groove Electro. Virzāmies tuvāk groovemuzikai un tās saknēm. Pētām un analizējam Steve Coleman, Cassandra Wilson, M-base unJames Brown. Gatavojam jaunu matriālu ar pianistu Madaru Kalniņu duetam Colors of Brane, kas būs pilnībā oriģinālmūzika. Pašreiz strādāju pie materiāla savam trio. Daudz spēlēju, vingrinos, gatavoju sevi vassaras/rudens meistarklasēm. Vienas – Ventspilī augustā. Ceru tur satikt manus jau bijušos audzēkņus. Otras meistarklases mēs veidojam ar Performing Arts School Rīgā oktobra otrajā pusē. Uzsāksim jaunu meistarklašu ciklu, ne tikai jaunajiem studentiem, bet arī mūzikas pasniedzējiem. Un jauns projekts būs ar Kestuti Vaigini – lietuviešu saksofonistu, kurš atgriezies no mācībām Holandē un ASV, Ņujorkā. Un plānojam šī gada laikā ierakstīt albumu ar oriģinālkompozīcijām kādā no skaņu ierakstu studijām Ņujorkā.

Un pašreiz arī nodarbojos ar Jaunu Latvijas Funk un modern jazz grupu atbalstu un darbu studijā, kā producents. Šeit 2 no tām: Soul Emotion un ZIMBAW. Tas ir interesants un ļoti iedvesmojošs, radošs darbs.

Varu droši teikt – šis ir mans iekšējā cilvēka restarta laiks. Es daudz klausos mūziku, skatos, pētu pasauli un klausos savā sirdsbalsī. Tas man palīdz dzirdēt, tvert un just patieso īsto. Noķert kvalitāti kompozīcijā, skaņā.

M.P.: Kas Tavuprāt ir mūzika, džezs?

D.P.: Liekas, jau daudz par to runāju iepriekš. Džezs – tā ir mūzikas valoda. Līdz ar to gan praktiskās, gan garīgās dzīves apkopojums. Māksla dzīvot mirklī. Vest un tikt vestam tik viegli, lai nezaudētu dzīvību. Džezs ir māksla komunicēt, māksla nebaidīties, un māksla nevilkt sev līdzi neizdevušos pagātni.

M.P.: Kāda mūzika Tev vēl patīk, neskaitot džezu?

Deniss Paškevičs un Jolanta Gulbe

D.P.: Ikdienā klausos dažādu mūziku. Mana dzīve ir pilna ar to. Mūsu ar Jolantu mājās skan dažāda mūzika, sākot ar Keith Jarrett “The Köln Koncert”,David Binney “Balance“, John Coltrane “I love supreme”, Casandra Wilson, Pat Metheny, Gospel music un funk. Sanāk, ka vairāk klausos jazz. Tomēr nesen bijām apciemot mūsu draugus Briselē un apmeklējām tradicionālās Indiešu mūzikas koncertu. Klausos arī “U2”, “Level 42”, “Peter Gabriel”, “Sting”.

Meklēju dažādus avangarda mūzikas ierakstus. Visdažādākos. Tāda veida mūsdienu mūzika mani skaļi uzrunā. Uzrunā arī mūsdienu elektroniskā mūzika. Ar visu savu skaņu spektru un eksperimentālo dabu.

M.P.: Kāda Tavuprāt ir pilnīgi brīva improvizācija? Kad tā ir ierobežota?

D.P.: Ir grūti viennozīmīgi atbildēt. Brīva ir brīva, un ierobežota ir ierobežota.

Mūzika ir sakārtota zinātne. Tas neizslēdz brīvību, tomēr galvenais, lai tas neizslēdz pašu mūziku. Katrā vidē darbojas savi noteilkumi. Piemēram, ja iekāpsi troleibusā un neprātīgā balsī sāksi aurot “sarauj, sarauj!”, tevi, mazākais, palūgs pamest transporta līdzekli. Tur pretī, izdarot to pašu stadionā futbola čempionāta laikā, tevi uzņems kā savējo. Arī muzikālā vide ir caurvīta ar noteikumiem. Vienīgi ir līmenis, kad mūziķi satiekas, un noliktās robežas nevis aptur, bet palīdz, atbalsta uzņemto virzienu. Tādā gadījumā improvizācija kļūst ierobežoti neierobežota. Tevi nesaista – tu izvēlies.

M.P.: Kas ir labs mūziķis?

D.P.: Nu, pirmkārt, cilvēks kurš ne tikai klausās, bet arī dzird. Protams, tehniski gatavs. Garīgi atvērta persona. Labs mūziķis ir īsts. Ir starpība starp labu studentu un mūziķi. Students spēlē, ko ir iemācījies, mūziķis meistars – to, kas ir dzīvs.

M.P.: Kas Tavuprāt notiek Latvijas džeza mūzikā? Vai Tavuprāt viss atīstās, jeb tieši otrādi?

D.P.: Domāju, ka, globāli skatoties uz Latvijas džeza mūzikas attīstību, vienozīmīgi ir jāredz saistība ar izglītības sistēmu Latvijā. Šeit vienmēr būs divas puses. Pirmā – skolas rada jaunos mūziķus. Otra – jaunajiem mūziķiem Latvijā paliek par šauru.

Tas pats skolā, students iemācās jaunu materiālu, bet nav kur realizēt, “sagremot”, izmēģināt savas zināšanas. Pēdējā laikā vairāki džeza klubi ir aizvērušies ciet vai transformējušies uz pelnošākiem žanriem. Līdz ar to bilde kļūst nedaudz bēdīgāka.

Tai pašā laikā, iemetot acis un aprunājoties ar jaunajiem mūziķiem, var just dzīves sparu. Vieni ir atraduši sevi Latvijā citi jau iestājušies kādā no Eiropas skolām.

Deniss Paškevičs

Domāju, ka šis laiks mūs izsijā. Daudzi sākam domāt par attieksmi nevis naudu, par iekšējo intensitāti, domu un enerģiju, par izglītību mūzikā, par iekšējo inteliģenci. Manuprāt, tas mūs izmet tuvāk patiesībai, varbūt brīžiem sūrai, tomēr pilnā spektrā dzīvai. Redz, pēc manām domām sanāk, ka pašreiz Latvijā mēs kļūstam īsti.

Tehniskais džeza izpildījuma līmenis ir krietni uzaudzis. Es no sirds ceru, ka tuvāko gadu laikā izaugs ari mūziķu īekšējā inteliģence, un piemērīšanas laiks ies uz beigām.

Uz jautājumu, kurš tagad ir labāks mūziķis, ir neiespējami atbildēt tā pat kā, kurš mīl mammu vairāk, dēls vai tētis. Esmu pārliecinājies, ka cilvēki atrod un paliek ar tiem, kuri ir domāti viens otram, un tas ir īsts, un tas attiecas arī uz muzicēšanu kopā. Tā ir saruna un vienošanās, Domās un Garā. Mūzika ir Dieva dāvana.

M.P.: Kā Latvijas mūziķiem “pārziemot” ekonomisko krīzi? Ir kāda ideja?

D.P.: Kad domāju par Latviju un mūziķiem, jūtos kā savā ģimenē, un, protams, mani uztrauc Latvijas sūrās prognozes. Man nav universālu formulu, kā pārziemot. Zinu ka šis  būs cilvēku sijāšanas un arī nodevību laiks. Un noteikti mēs sev apkārt redzēsim padošanos un skumjas gribēsim saukt par savu māsu. Tā ir tumšā laikmeta puse.

Mūzikas viens no galvenjiem uzdevumiem. Ir gaisotne, ko tā rada vai nes sevī. Esmu pārliecināts, ka katrā mūziķī dzīvo priesteris, un mēs atklāsim savu augsto garīgo pozīciju gan redzamā, gan intravertā veidā. Saprotot šo izredzētību un milzīgo varu  mūziķis var panākt kolosālas izmaiņas cilvēku dzīvēs. Un atnest gaismu tur, kur tās vienkārši nav. Mazākā gaisma pārtrauc visbiezāko tumsu. Tas arī būtu ceļš, kā ticēt un iet tālāk pa apgaismoto dzīves pusi. Dzīvojot savā izvēlē nevis masu mediju vai kaimiņa uzspiestā. Klausoties un nepārtraukti apliecinot ar muti, kāda jau neticībā pateiktus vārdus mēs nonākam baiļu un mazdūšības varā. Šis laiks musm prasa lēmumus un mugurkaulu, ticību saviem talanteim, Dievam, kurš mūs ir piepildījis ar talantiem un dzīves sparu, kas saka, ka ir vienkārši jāiet tālāk!

M.P.: Kas būtu katram jādara, lai džezs paliktu populārāks?

D.P.: Šeit ir skaidra un konkrēta saruna par mārketingu. Par loģisku sadarbību ar presi, par labām attiecībām ar masu medijiem. Jāsaprot arī, ka Latvijā ir beidzot finansiālā situācija, kad nauda par koncertiem vairs nav objekts. Objekts ir cilvēku komunikācija, un tas dod pietiekamu intensitāti, koncertspriedzi un kvalitāti performancēm.

Deniss Paškevičs Ēģiptē

Kas jādara? Jāspēlē koncerti pat tad, ja jums saka, ka nav ko maksāt. Finansiālus risinājumus var meklēt, un mēs jau zinām – kas meklē tas atrod. Spēlēt netradicionālās vietās. Piemēram, mums arNeff Irizarry, David Lytle un Jolantu Gulbi bija koncerts Belfastā, Irijā, un koncerts notika grāmatu tirdzniecības veikaliņā. Mazā vietā. Bet cilvēki jau stundu pirms koncerta bija visas vietas aizņēmuši, lai tikai varētu būt daļiņa no šīs mūzikas. Tas bija viens no visneaizmirstamākajiem mūsu koncertceļojumiem. Kaut vai, ja atceramies šos cilvēkus – sirsnīgus un ieinteresētus tajā, ko tūlīt darīsim, ko teiksim. Šī komunikācija starp mūziķi un klausītāju ir tiešā veidā nepieciešama mums Latvijā! Tas daudz ko izmainīs. Visu pirms jau mūsu pašu mūziķu galvās.

Manuprāt Džeza mūzika piedzīvos renesansi Latvijā, un mūs pārstās iespaidot pārspīlētais, tukšais glamūrs un sīkpilsoņu iedomība. Tieši tas ir īstais sākums, un tas sākas jau šodien!

M.P.: Ir kādi ieteikumi topošajiem mūziķiem: kā mācīties, ko darīt, ko labāk nedarīt?

D.P.: Ik pa laikam pie manis pēc palīdzības iegriežas kāds students. Un tad sāk stāstīt, ka vēlas būt unikāls, un nesaprot, kamdēļ ir jāmācās no meistariem un kamdēļ ir jāturas mācību procesā pie kaut kādiem kanoniem. Un kamdēļ nevar būt unikāls un ģeniāls, utt.

Deniss Paškevičs

Parasti es saku, ka var tikai ne pie manis. Saku, ja vēlies mācīties, nāc ar mani un ieliksim kopā pamatus. Skaņa ir vai nu slikta vai laba. Ritms nedrīkst būt tik unikāls, ka nevar īsti saprast kur ir “viens”, un kur “trīs”… Un līnijas tik kolosālas un unikālas, ka zilonis riesta laiāk skan labāk nekā…

Ir dažādi laiki darbam ar sevi. Darba laiks – kad tu mācies, piesūcies ar pareizajiem virzieniem, jo pat maizei ir jāgaršo pēc maizes un mašīnas riteņi nav tik unikāli, ka ir kantaini. Mašīna vienkārši nekustētos ne no vietas. Tu piepildies ar zināšanām un pielāgo tās reālajā dzīvē.

Svarīgi trenniņu laikā ir darīt visu lēnām, apdomājot, izdziedot, izskaitot, pamazām un nesteidzoties.

Otrs laiks ir darba realizācijas laiks. Kad konkrēto materiālu esi iekalis un jau sāc just, kur kāju spert, tad dodies uz jamsession un uzmanīgi intergrējies. Svarīgī ir nesajusties tik ļoti studentam, ka aizmirsti, ka esi mūziķis. Tamdēļ būtu jāveido savs pirmais ansamblis, combo, duets, ieraksts… Tavai skatuvei, tavām veiksmēm un neveiksmēm arī. Zinot pasaules džeza mūzikas virzību – sports, pirkstu ātrums – tas ir tikai izteiksmes līdzeklis. Jo galvenais ir tevis izteiktā doma, tamdēļ Mūzika ir un paliks galvenais tavam klausītājam. Mūzikai tevī ir jādzīvo.