Māris Briežkalns (dzimis 1956. g.) – viens no vadošajiem vecās paaudzes džeza  bundziniekiem, spēlējis Latvijas Radio bigbendā, R. Raubiško, Egīla Straumes trio, u.c. Uzstājies ar Ted Curson,  Chris Potter, Grover Vashington un daudziem citiem Latvijas un ārzemju augstas klases mūziķiem. Festivāla „Rīgas Ritmi” vadītājs.

(Intervē Ģirts Pavēnis 12.06.13)
Kā Tu nonāci līdz sitamajiem instrumentiem?
Tas bija interesanti – Siguldas 1.vidusskolā 6. vai 7.klasē tika organizēts estrādes ansamblis. Pirms tam es aktīvi nodarbojos ar sportu – slalomu un divcīņu, bet sanāca tā, ka es slalomā izmežģīju kāju. Tās dēļ uz kādu laiku no sporta man bija miers. Un tad es sāku spēlēt ansamblī bungas. Tas bija 1968. vai 1969.gads, Gunārs Krūte bija mans pirmais skolotājs. Tajā laikā mūzika bija kaut kas īpašs, atrašanās uz skatuves, uzstāšanās publikai. Nākamais solis bija Siguldas bigbends Jāņa Raslava vadībā. Nebija tā, ka es būtu īpaši gatavojies vai trenējies. Šķita, ka kāds mani „paņem aiz čupra” un pārliek nākamajā kolektīvā, jau citā kvalitātē. Es, liekas, biju viens no jaunākiem mūziķiem Liepājas Dzintarā, man bija tikai 12 gadi, kad es spēlēju bigbendā. Iestājos Siguldas mūzikas skolā, kurā nomācījos 2 gadus, pēc tam sekoja Mediņu mūzikas skola. Reiz uz Siguldas bigbenda mēģinājumu atbrauca Latvijas radio bigbenda vadītājs Alnis Zaķis un, dzirdējis manu spēli, teica: ”O, tev jānāk uz Latvijas radio bigbendu.” Tur spēlēja Birkāns, Raubiško, Straume, Rozenbergs, Stabulnieks – visa Latvijas mūzikas elite. Tas viss notika tik strauji, – vēl nebiju pabeidzis J. Mediņu mūzikas skolu, kad  jau spēlēju Latvijas radio bigbendā.
Kā tad Tu apguvi savu instrumentu? Tev bija privātskolotāji, vai Tu mācījies sitaminstrumentu klasē?
Manā laikā sitamo instrumentu klase bija klasiskā, kur mācīja spēlēt marimbu, vibrofonu un mazās bundziņas. Bungas jau toreiz nekur nemācīja, nebija ne interneta, ne mācību līdzekļi. Bet visi mēs  mācījāmies spēlēšanas ceļā.  Priekš manis vislabākā skola bija Latvijas radio bigbends.
Šodien džeza mūziku var apgūt mūzikas skolās pēc speciālām programmām un pie profesionāliem pedagogiem – Mūzikas akadēmijā, RPIVA, Rīgas Doma kora skolā. Katram no džeza mūzikas stiliem ir savas nianses – svingam, bībopam, kūldžezam, latino stiliem, džezrokam. Vai tiešām to visu var apgūt pašmācības ceļā klausoties ierakstus?
Var apgūt pašmācības ceļā, noteikti, bet vai tu mācies pats, vai kādā skolā, klasiskajiem mūzikas pamatiem gan ir jābūt. Jāzina notis, metrs, ritms, jājūt mūzika – par to nav šaubu. Bet, pabeidzot mūzikas akadēmiju, konservatoriju, uzsākot profesionāla džeza mūziķa gaitas, īstenībā, tas viss ir jāaizmirst. Un jāsāk viss no jauna. Klausoties festivālos dažādus džeza mūziķus, bieži ir jūtams, ka šis ir pabeidzis Berkliju un tas arī  ir mācījies Berklijā. Veidojas rāmji – viņi spēlē, kā skolā viņus mācīja. Un parādās problēma – nav personības. Džeza mūzikā ir vajadzīgs kas vairāk nekā zināšanas, kā pareizi spēlēt kūldžezu, frīdžezu vai ko citu. Ne velti tajos gados, kad izglītība nebija tik augstā līmenī, bija lieli vārdi – Miles Davis , Brecker, Hancock  – tie, kuri izmainīja mūzikas dzīvi, kas ienesa kaut ko savu, jaunu. Pie mums reizēm ir tā, it kā kāds pa pirkstiem uzsistu – tajā stilā TĀ NEDRĪKST. Tas nav džezs! Uzskatu, ka džeza mūzikā tev ir jādara tā, kā TU TO JŪTI, vienmēr jāmeklē kas jauns, nebaidoties ir tas džezs vai nav, tāpēc mēs festivālā Rīgas Ritmi meklējam māksliniekus, kuri nebaidās, bet ir pārgājuši pāri šīm robežām, kurās valda uzskats, piem., ka beatbox ar klavierspēli nav savienojams, vai ģitāra ar beatbox un vēl dziedāt – „tā neviens nedara”. Bet šī gada festivāla māksliniece  Butterscotch TĀ DARA. Un tas ir kas vēl nebijis, jauns. Mūzikai jādzimst  uz vietas, publikas acu priekšā. Ja tas tā nenotiek, tad tā ir mirusi mūzika. Tādēļ mūsdienās ir grūti ienākt jaunam talantam, kurš domā citādāk un dara „nepareizi”.
Vai var uzskatīt, ka džeza mūzikas vēsturi ir bīdījuši uz priekšu tie mūziķi, kuru muzikālā izglītība nav bijusi spēcīga?
Noteikti. 80-tie gadi vispār bija ļoti bagāti ar tādiem mūziķiem, piemēram, Chick Corea, John MacLaughlin, Billy Cobham, Earth, Wind or Fire, Miles Davis. Mēs varam saukt vēl un vēl. Kur tad Bītli mācījās? Skolā? Mūziķim ir jābūt izsalkušam pēc mūzikas, bet izglītības lieta ir atsevišķas diskusijas vērta. Kādā veidā mūziķus iedrošināt, nevis ierāmēt? Skolā pēc eksāmena tev ieliek atzīmi, tu to esi labi izdarījis vai slikti. Manuprāt, džeza mūzikas izglītībā tā ir problēma, jo ir jādara labāk, vai vismaz citādāk, lai no mākslinieka izvilktu ārā talantu, nevis savā veidā iegrožotu. Mūziķim ir jābūt izglītotam, bet viņam jāatstāj viņa paša izvēles brīvība.
Kad Tu mācījies spēlēt bungas, kuri džeza bundzinieki bija Tavi elki, kuriem gribēji līdzināties?
Kad es darbojos, Nr.1 man bija Badijs Ričs (Buddy Rich). Viņš bija ģēnijs, pāri savam laikam. Tagad viņš ir vairāk vai mazāk atšifrēts. Viņa spēles stils bija tehniski spēcīgs un sportisks, jo jebkurš publikā saprata: – tas ir „kruta”. Varbūt mazliet cieta mūzika, jo viņš gāja kā buldozers tai cauri. Protams, Badijs Ričs bija neaizsniedzams, lai gan mēģinājām viņu kopēt. Tad bija Billijs Kobems, (Billy Cobham), Stīvs Geds (Steve Gadd) ar savu sulīgo grūvu, bet minimālismu spēles stilā. Tie varbūt bija tie galvenie. Ja runājam par džezu, man ļoti patika Džeks Dedžonete (Jack DeJohnete). Daudzi mani ar viņu salīdzināja. Protams, es biju klausījies un kaut ko arī no viņa ņēmis, bet ne jau to kopējis no rīta līdz vakaram. Viņš ir atstājis ietekmi. Tā mūzikas gaume vai garša mums bija līdzīga, bet, katrā ziņā, mana skola bija Latvijas radio ieraksti. Var pabeigt desmit mūzikas akadēmijas un joprojām būt tālu līdz tam, ko man deva 22 gadi radio bigbendā. Ar Raubiško trio mēs ļoti daudz, gadiem ilgi braukājām pa festivāliem. Tāpat arī ar Egilu Straumi un Ivaru Galenieku. Kad mēs spēlējām, bija sociālisma gadi, mēs vieni no pirmajiem izbraucām uz Ameriku un spēlējām kopā ar Groveru Vašingtonu (Grover Washington), bijām pirmie arī Ronie Scott džeza klubā Londonā.
Manās rokās ir audiokasete „Egils Straume Trio, jazz from Riga”, izdota 1991. gadā. Te ir rakstīts arī: „ …. the critics say „one of the best free form jazzgroups in the ex Sovjet Union”. Vai tā patiešām var uzskatīt, vai tas tikai tāds tikai tāds kasetes producentu reklāmas triks?
Toreiz Padomju Savienībā bija džeza aptaujas. Maskavā pat bija avīze, kur pēc šiem festivāliem taisīja „topus”. Kādu laiku biju saraksta augšgalā. Tad tur grozījās V.Tarasovs un es. Ar Egilu mēs spēlējām ļoti daudz brīvo mūziku arī ārzemēs – mums bija lielas tūres pa Franciju, Holandi, Vāciju, daudz uzstājāmies Rietumberlīnē. Ar Raubiško mēs vairāk bopmūziku spēlējām, arī Teda Kārsona agrīno mūziku. Ierakstījām plati „Ēģiptes piramīdas”. Un protams, – Gunāra Rozenberga bigbends, arī ar to daudz braukājām apkārt – Maskavas džeza festivālā, Tallinā, tepat Rīgā. Tā arī mūzikas kritiķi pamanīja, jo vairāk uzstājies, jo vairāk tevi pamanīja.

Runājot par džeza standartiem, „evergrīniem”. Kad Tu sāki spēlēt džezu, kuri no populārajiem standartiem, ko toreiz spēlēji, vēl joprojām Latvijā ir „dzīvi”, kurus spēlē jaunie mūziķi?
Par Latviju grūti teikt. Svarīgi, kā tu interpretē šo standartu. Atceros, pagājušā gadā to perfekti izdarīja Kristians Makbraids (Christian McBride) ar savu trio. It kā standarts, bet kā viņš to nospēlēja! Pie mums ir problēma, ka mēs standartus spēlējam kā skolā, kā eksāmenā. Tas ir pareizi, tas ir oriģinālais stils, tonalitāte. Ārzemju mūziķus tas satracina. Kas ir oriģināls? Katrs, kas spēlē, ir oriģināls! Džeza mūzika ir oriģināls tajā vietā un tajā brīdī. Man pašam patīk Djuka Elingtona Karavāna. Tu jūti to, peldi tajā. Citam varbūt ir sarežģīti – metrs vai ātrs temps. Bet es ļoti labi jūtos ar to grūvu. Kad Dave Brubeck koncertam vajadzēja bungu solo priekš Joe Morello, Paul Desmond uzrakstīja „Take Five”, kas šobrīd  izveidojies par džeza standartu. It kā melodija nav nekas īpašs, bet ir gabali, ko jūti, bet ir tādi, ko negribas spēlēt, jo nav interesanti. Šos divus skaņdarbus es labprāt spēlēju, tajos ir kāds īpašs pulss.
Pastāsti par Rīgas Ritmu pirmsākumiem.
Mēs jau sākām Saulkrastos ar kompanjoniem,  kā jauno mūziķu nometni. Sākumā tas saucās Baltijas bundzinieku saiets, otrajā gadā jau bija koncerti un nosaukums „Saulkrastu džeza festivāls”. Trīs gadus mēs to organizējām, bet tad, sadarbojoties ar Pori džeza festivālu, kas ir Rīgas sadraudzības pilsēta, sanāca iepazīties ar Daini Īvānu, kurš toreiz bija kultūras komitejas vadītājs, un viņa vārdi skanēja tā: „Rīgai ir vajadzīgs savs festivāls.” Un tad mēs sākām festivālu ”Rīgas Ritmi”. Katru gadu tas auga, kaut gan pēc katra festivāla mums likās, ka tas nav tas, ko mēs gribam – meklēt finansējumu  un pēc katra festivāla  saprast, ka esi pie sasistas siles un jāsāk atkal no nulles, bet tas tomēr nebeidzās un kaut kā aizgāja, izveidojām savu publiku, ārzemju partneri uzticējās. Faktiski mēs sākām publiku veidot no nulles, gadu no gada aicinot pēc iespējas labākus māksliniekus, lai festivālam būtu kvalitāte. Tagad jau mēs varam teikt, ka mums ir sava publika – divi, trīs tūkstoši mūzikas fani, kas nāk uz koncertiem, kas zina ko grib un ko sagaidīs. Protams, tos māksliniekus, kurus aicinām, reti kurš zina, jo katru gadu mēs aicinām jaunus māksliniekus, kuri vēl nav koncertējuši Latvijā vai Baltijā. Un, šķiet, –  rigasritmi.lv ir vienīgā vieta Latvijā, kur ir savs džeza radio un kur var gūt informāciju par jaunākajiem talantiem pasaulē.  Pa visu festivāla vēsturi mēs esam tikai divas reizes pēc klausītāju lūguma aicinājuši Richard Bona, Take 6 un Antonio Forcione.
Antonio Forcione nesen bija Kalnciema kvartālā, par ko es diemžēl uzzināju tikai pāris dienas pēc koncerta.
Antonio ir lielisks mūziķis, viņš perfekti iederas jebkurā koncertvietā, te gan jāpiemin, ka brīvdabas skatuve izdara savas korekcijas, daudzas nianses publikai paliek apslēptas, tādēļ jau mūsu galvenie koncerti notiek  Kongresu namā. Būs gan arī brīvdabas koncerti – atpūtas parkā Egle, Origo Summer Stage un arī džeza kruīzs uz kuģīša „Missipi”.  Vakar mēs atgriezāmies no Šlezvig-Holšteina festivāla grandioza  atklāšanas pasākuma, kur man bija gods uzstāties ar  Baltic Jazz Trio. Un prezentējot festivālu’’ Rīgas Ritmi 2013”,  Šlezvig-Holšteina intendants, apskatot festivāla Rīgas Ritmi programmu, teica: „O, tādu mākslinieku sastāvu  mēs gan nevaram atļauties”. Tas kompliments, šķiet, bija domāts par to, kā mēs atlasām savus māksliniekus – pēc to  aktualitātes, mazāk izdabājot publikas gaumei, vairāk orientējoties uz produkta kvalitāti. Mēs aicinām tos  māksliniekus, kurus ļoti vēlamies, lai mūsu publika dzirdētu, tajā pašā laikā stilistiski un žanriski tos dažādojot. Tur ir gan Āfrikas mūzika, tur ir R&B, beatbox, flamenco, jaunas zvaigznes kā Andreas Varady, gan tādi mūzikas dārgumi kā Diane Schuur,  Medeski Martin Wood.
Kādi līdzvērtīgi festivāli notiek mūsu kaimiņvalstīs?
Es teikšu atklāti – Rīgas Ritmi ir unikāls festivāls. Manuprāt, ļoti daudzi izmanto vārdu “festivāls”, īsti nesaprotot šī vārda jēgu. Mums ir vairāki stūrakmeņi, kas veido festivālu, pirmkārt, – meistarklases. Tas nozīmē, ka mākslinieks, kurš pie mums uzstājas, sniedz meistarklases. Uz Roberta Glaspera meistarklasi ir pieteikušies cilvēki arī no Igaunijas un Lietuvas. Meistarklases ir ļoti svarīgs moments festivālā. Tās trīs stundas ir unikālas, – loģiski, ka mākslinieks pa to laiku neiemācīs, kā turēt bungu kociņus vai kā iepūst trompetē , bet – to, kāpēc tu spēlē, izmainīt domāšanu, to viņš var un tas arī ir vajadzīgs. Kas tu esi mākslinieks, vai tu esi izklaidētājs? Daudzus šis jautājums pārsteidz, daudzi šeit neredz starpību. Tās ir it kā elementāras lietas, bet cilvēki to nezin. Tādēļ šīs meistarklases daudziem var izmainīt domāšanu par 180 grādiem. Otrs moments ir šie lielie koncerti un āra bezmaksas koncerti, kas, manuprāt, ir festivāla svarīga daļa. Un trešais moments ir showcase. Mēs meklējam finanses, lai uz Rīgu atvestu mūzikas ekspertus kritiķus, producentus, koncertzāļu direktorus. Showcase, ko mēs organizējam  kopā ar Kultūras ministriju un Ārlietu ministriju, ir ļoti nozīmīgs Latvijas kultūrai un mūziķiem, jo mēs gribam ne tikai uzaicināt labus pasaules māksliniekus šeit, kas piedod Rīgai kultūras pilsētas vērtību, bet arī gribam  latviešu mūziķus reklamēt pasaulē. Un šis ir labs veids kā to izdarīt. Viņi atbrauc šeit, redz festivāla noskaņu, mūziķu līmeni. Un ir jau rezultāti. Mēs bijām divos pārdotos koncertos Ņujorkā, prestižajā džeza  klubā Blue Note, ar Latvijas radio bigbendu ir jau nolikts datums koncertam Briselē. Ar manu kvintetu mēs tūlīt uzstāsimies Jazz Baltica. Mūsu sadarbības partneri ir Igaunijā JazzKaar un NommeJazz, Lietuvā Kaunas Jazz.
Vai ārzemju mākslinieki, uzzinot, ka Latvijā ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju, neizrāda intereses zudumu šeit uzstāties?
Mēs esam vairākus māksliniekus zaudējuši tikai tādēļ , ka Francijā, Kanādā vai ASV viņš var nospēlēt četros lielos džeza festivālos 100 km rādiusā. Latvijā tā tas nav, tāpēc māksliniekiem citreiz ir neizdevīgi vasarā braukt pie mums uz vienu koncertu. Tagad noslēdz līgumu, izpildi līguma prasības, viņš atbrauc un spēlē, viņam neinteresē, tur ir viens miljons, divi vai simts. Mums jau gadiem ilgi ir laba sadarbība ar aģentūrām un mākslinieki zina, uz kurieni viņi brauc. Pirms gadiem desmit gan vēl bija jocīgi raideri ar prasībām pēc tualetes papīra tualetēs un vēl kaut kā. Mēs esam iekarojuši aģentu uzticību, – viņi zina, ka te ir līmenis, publika, kas saprot. Tieši tā mēs iegūstam daudzus māksliniekus, un mums tie vairs nav jāmeklē. George Benson menedžments grib uzstāties festivālā, arī Pat Metheny menedžments pieteicās un iespējams, ka mēs piekritīsim uzņemt Pat Metheny nākamā gada aprīlī.
Vai tev ir bijusi pieredze muzicēt krogā?
Protams. Savā laikā restorānos spēlēt vispār bija ļoti laba pieredze mūziķiem, jo katru vakaru pirmo stundu tu varēji spēlēt džeza mūziku, kas bija tehniski sarežģītāka, interesantāka. Pēc tam tu sāki pelnīt naudu un spēlēt to, ko publika grib. Šī prakse, tā ir fantastiska, protams, ja tu nenodzeries, esi aktīvs un skaidrā. Mēs ar Raubiško spēlējām Lido restorānā, Jūrmalā un tur daudz sagatavojām priekš džeza programmām vēlākiem koncertiem.
Latviešiem ir tāda filma „Tapers”, kur spēlējot deju zālē džezu, ielauzās milicija un aizliedza mūziķiem to spēlēt. Vai tev ir bijusi līdzīga pieredze?
Nē, nekad tā nav bijis. Bija tieši otrādi, kad mēs ar Raubiško vai Egīla Straumes trio braucām pa Krievijas festivāliem, tad šī mūzika bija kā skābeklis. Atceros, no Novosibirskas džeza festivāla mūs busiņā veda viens šoferis un pie stūres raudāja, uz mūsu izbrīnu viņš atbildēja: „Jūs nesaprotat, ko jūs šeit izdarījāt ar savu mūziku, ko izmainījāt, jūs iedevāt mums atkal cerību.”Astoņdesmitajos gados braucot pa Krievijas festivāliem, Jaroslavļu, Novosibirsku, Maskavu vai Pēterburgu,  džeza mūzika bija kā kaut kas jauns, patiess, ilgi gaidīts. Zāles bija pilnas un visi mūs silti uzņēma. Bija tāda kā misijas sajūta.
Ko tu novēlētu jaunajiem džeza mūziķiem?
Pirmkārt, atrast sevi mūzikā un spēlēt to, ko vēlies. Visu laiku ir jāaug, tu nevari apstāties. Tiklīdz tu apstājies, tā tu paliec tādā sliktā ziņā par krogus muzikantu. Tev daudz jāklausās mūzika, jāiet uz koncertiem, jābūt atvērtam, lai kaut ko radītu, jo džeza mūzika  ir jārada.  Atrast savu skaņu, savu mūziku. Kamēr tu spēlē citu mūziku, tu neesi pats, tu nedzīvo savu dzīvi.
Bet mācību process?
Mācību procesā – jā. Bet tikko eksāmens beidzies, viss – aizmirsti to! Viss, ko esi mācījies, tev jāaizmirst. Jāsāk veidot sava skaņa, sava dzīve, sava mūzika. Tas ir grūti, bet ir tā vērts.