RPIVA docents Dr. paed. Tālis Gžibovskis  (dzimis 1956 .g.) – viens no leģendārākajiem Latvijas vecās paaudzes bundziniekiem. Mācījies Rēzeknes mūzikas vidusskolā (mūzikas teorijas nodaļa), studējis Gņesinu institūtā Maskavā, Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības augstskolā, Latvijas Universitātē. Strādājis Rīgas 100. vidusskolā, šobrīd – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Rīgas Doma kora skolā, Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības akadēmijā. Bundzinieks grupās „Modo”, „Eolika”, „Sīpoli”, „Vecās mājas”, „Marana”, „Patina” u.c. Viens no Saulkrastu džeza festivāla dibinātājiem.
 (Intervē Ģirts Pavēnis 19.06.13)

Kā Tu sāki nodarboties ar mūziku?
Man tas bija ļoti spontāns, ārējs kairinājums. Es biju vienkāršs lauku puika, kad lielās māsīcas pirmo reizi paņēma mani līdzi uz baļļuku klubiņā, kur spēlēja, neatceros, – vietējais trio vai kvartets. Un tieši bundzinieks, viņa grūti izsekojamās darbības ar bungu vālītēm un spožajiem šķīvjiem mani pārsteidza visvairāk, pilnībā piesaistot uzmanību. Es nesapratu, kā viņš tiek galā ar savām rokām un kājām, jo šķita, ka katra kustas savā ritmā. Kontrabasveidīgais vai akordeonveidīgais man bija saprotams. Bet ne tas, ko bundzinieks uzbūra! No viņa es nevarēju ne acis atraut, ne ausis nolaist. Domāju, ka šis pirmais, ar pārsteigumu pildītais pārdzīvojums  tā arī manī aizķērās un tieši vai netieši ietekmēja pārējās darbības un izvēles.
Cik vecs Tu toreiz biji?
Es pilnīgi droši zinu, ka skolā vēl nemācījos, bet tas bija apzinātā vecumā, kad apziņas bloks jau sācis funkcionēt.
Jauniem mūziķiem vienmēr ir kādas autoritātes, kuriem viņi grib līdzināties. Kuras bija Tavējās?
Bungu spēlē autoritātes kā tādas principā man nebija, jo mācoties es īpaši neklausījos, kā kurš bungas spēlē, klausījos bungas kā instrumentu mūzikā. Viens no tādiem skaņdarbiem bija „Jamaica”, kuru dziedāja Robertīno Loreti, viens no brīnumbērniem ar augstu balsi. Tur bija ļoti efektīva bungu partija, bet man pat prātā neienāca jautājums, kurš to spēlē. Toreiz man bija tikai viedoklis par šo instrumentu, ka tas ir tas, uz kuru man rokas niez. Ja runā par autoritātēm, tad tās parādījās jau krietni apzinātākā vecumā. Tie bija cilvēki, kuri atradās deguna galā, kurus redzēju blakus, kā viņi tās lietas mācēja darīt. Un es pats vēl līdz šim brīdim joprojām mācos. Es atceros, ka viens no šādiem meistariem bija kādas  man mīļas skolotājas vecākais dēls – Andris Rudzītis. Toreiz, skolas laikā, viņš bija vienīgais, kurš bungas ,manuprāt, spēlēja ģeniāli. Man toreiz bija mērķis – kādreiz viņam to blakus padarīt. Reiz lielajiem puišiem bija labs garastāvoklis, un viņi vidusskolnieku baļļukā pa kluso mani  uzdabūja uz skatuves un atļāva vienu, divus skaņdarbus apsēsties pie bungām. Ar šodienas prātu es saprotu, ka viņi mani vienkārši labsirdīgi pacieta, jo man tik ļoti gribējās spēlēt.
Ko Tu mūzikā vērtē visaugstāk?
Godīgumu. Ar to es domāju – muzikālo godīgumu. Es nerunāju par pasūtījuma darbiem – visādām jubilejām, politiskiem notikumiem, politiskiem cilvēkiem veltītiem utt. , kādi ir bijuši manas dzīves laikā. Godīgumu es domāju tādā ziņā, ka tu godīgi muzicē vai raksti mūziku par to, ko tev dievišķā dzirksts (nebaidīsimies šī vārda, arī tai ir jābūt klāt), mūzikas intuīcija liek darīt. Tās var būt jebkuras lietas, arī valstiskas. Bet principā tas godīgākais viennozīmīgi dzīvo pāri savam laikam, neatkarīgi no tā, vai laikabiedri to saprot vai nē. Daži piemēri mums ir, ko es gan negribētu reklamēt. Vismaz trīs reizes ir bijis tā, vienalga, ko un kā domā citi, bet pēc kopā būšanas ansambļa sastāvā, kurā tobrīd nācies muzicēt, mums ar kolēģiem ir bijuši līdzīgi viedokļi – ka tas, ko esam izdarījuši, ir labākais, ko varam izdarīt. Tad ir tā gandarījuma sajūta, tā teikt, acis paver uz augšu un pasaki paldies, paver acis apkārt –pasaki paldies, ka tajā brīdī mēs esam bijuši kopā. Protams, ir arī rutīnas darbs. Ir normāli jāsaprot, ka pasūtījuma darbi vienmēr būs, un ka tas ir tas, kas profesionālus mūziķus baro. Šajā jomā nekas nav mainījies gadu simtiem, lai neteiktu krietni vairāk. Protams, ir kaut kādi stili, kas katram ir mīļāki, bet es nevaru atļauties teikt, kurš no tiem ir labāks un kurš mazāk svarīgs. Jo tas ir profesionāls darbs. Protams, tev var patikt kaut kas tev pašam svarīgāks, bet ir vienkārša situācija – mums tie rēķini ir jāmaksā. Rēķinus ar to, kas tev pašam īpaši patīk, tu ne vienmēr vari spēt samaksāt.
Ja Tu būtu Kultūras ministrs un Tev būtu neierobežots budžets, ko Tu mainītu muzikālajā izglītības sistēmā Latvijā?
Neierobežots budžets nevar būt nekad, sāksim ar to. Bet tas, ko es noteikti gribētu mainīt – attieksmi pret mūziku pašos pamatos. Jo pilnīgi nepieņemami, manuprāt,  ir tas, ka pie mūsu mācību iestāžu skaita, pie mūsu salīdzinoši lielā pedagogu daudzuma mūzikā, runājot par rezultātu, tā kvalitātes ir dīvainas. Nevar būt tā, ka bērnu mūzikas skolas tiek uzskatītas par pusprofesionālām mācību iestādēm ar domu, ka lielākā daļa audzēkņu varētu kļūt par profesionāliem mūziķiem. Tas, protams, ir naivi. Bet tajā pašā laikā saglabājot šīs mācību iestādes, vajag radīt tādus apstākļus un programmas, kur bērniem patīk muzicēt. Lai nav tā, ka gads, divi, trīs, un bērniem visu šo obligāto programmu spēlēšana, pat pie visa tā, ka kaut kādas demokrātiskas jausmas ir, vēlmi muzicēt sašaurina. Es tā vēl ļoti „maigi” izsakos. Un tas ir briesmīgākais, kas ir, jo, kā mēs zinām, šāda veida izglītības, sauksim tā, vecās pasaules ”lielās demokrātijas valstīs”, ir ļoti dārgas un valsts tās finansē nosacīti. Īstenībā, vienu tādu ļoti īpatnēju paraugu varu nosaukt, es neesmu iedziļinājies, vai tiešām tā tas ir, bet – Japāna. Viens no kolēģiem, kas tur ir bijis, stāstīja, ka Japānā parastās vispārizglītojošās skolās mūzikas mācību stundu skaits nedēļā mums ir neaizsniedzams. Tas liecina par kaut kādu tautas kopīgo domāšanas tendenci. Es nesaku, ka muzicēšana ir tas, kas glābj nāciju, bet katrā gadījumā tā ir ļoti liela sadaļa, kas nācijai liek būt savādākai. Jo mūsu vidē – es saprotu kora mākslu, šīs te tradīcijas, visu cieņu, cepuri nost. Bet ir arī tāda sadaļa, ko sauc par individuālās muzicēšanas iespējām. Mēs runājam par jebkuru instrumentu. Protams, kolektīvā muzicēšana un dziedāšana ir ļoti svarīga lieta, ļoti, ļoti svarīga. Bet ir arī jābūt šīm te sadaļām. Ja mums šajā lauciņā, pa lielam runājot, ir tikai šauras ievirzes profesionālas situācijas. Kamēr mēs priecājamies par bērniem, kas vispār atnāk mācīties mūziku, lai pedagogiem būtu alga un pseido-mini-noslogojums, profesionālā skatījumā ir ļoti skumji. Ja pedagoga uzdevums pie šādas valsts palīdzības būtu tautas garīgās veselības un kultūras saglabāšana, tam būtu jānotiek nevis piespiedu kārtā, nevis ar kādām kopīgām, vienotām programmām, pēc kurām sanāk tā, – ja tu nepārlec augstlēkšanā metru, tad tu esi trešais tēva dēls, ja pārlec, tad esi labulītis. Jautājums ir ļoti vienkāršs – ja bērns nāk mācīties mūziku un viņš nav laimīgs, tātad pasniegšanas metode nav īsti pareiza. Jo jebkurš bērns pēc savas būtības to grib darīt, grib radoši darboties. Un, ja kaut kas neštimm, tad tas nozīmē, ka  ir sistēmas kļūda. Jo nevar būt visi profesionāļi, mums ir jābūt caurmēra cilvēkiem, kas ir priecīgi to darīt, kuriem muzicēšana sagādā vienkāršu gandarījumu. Nevis, ka jebkurš pārbaudījums sagādā mokas, – kā es pēc tam skatīšos skolotājam acīs, mātei acīs, krusttētiņam acīs, brālim un māsai – es eksāmenā dabūju tikai tik vai tik.


Kas Latvijas džeza mūzikā mainās, kādas ir tendences?
Kaut kāds kopējais darbs ir radījis mūsu mazajā valstī šī žanra izglītības iespējas. Es domāju, ka vidējā posma izglītības iestādes, kuras varētu nosaukt vēsturiskā secībā – Rīgas Doma Kora skola, droši vien Ventspils, Mediņu skola, Jelgava, ir tās, kuras šiem jautājumiem ir krietni tuvāk. Un tajā pašā laikā ir arī nākamais posms – akadēmija, pedagoģijas akadēmija un mūzikas akadēmija. Arī šīs izglītības iestādes darbojas tajā pašā virzienā. Tā ir bāze, kas dod to, ka pašreiz ir mūziķu paaudze, kurai ir 25-30 gadi, kurai jau ir sava publika, apziņa par savu vietu konkrētā muzikālajā kontekstā. Minētās paaudzes cilvēki ir devušies mācīties arī uz ārzemēm un  jau sāk atgriezties kvalitatīvi citā pakāpē. Arī muzicēšanas iespējas šeit kļūst aizvien daudzveidīgākas, un man par to ir liels prieks. Kāds no mūsu lielajiem mūziķiem ir teicis: „Ja kādam mēs dodam savu plecu un viņš var uzrāpties augstāk, tad mēs savu misiju esam izpildījuši. Palīdzēt pavērt buru vēja virzienā, lai maršruts nešūpojas.” Un es domāju, ka šis princips darbojas. Es ļoti priecājos par saviem jaunajiem kolēģiem, kuri iet tālāk un dara lietas spilgtāk, interesantāk. Jo, protams, tas nav viegli, ja mēs runājam par džeza muzicēšanas stilu. Tas ir ļoti specifisks lauciņš  ļoti šaurai auditorijai. Es gan gribētu teikt, ka džezs ir viena no mūzikas gramatikas formām, kura palīdz saprast arī populārās mūzikas šķautnes. Varbūt vienkāršojot, kas kādam var nepatikt, teikšu tā – lielākā daļa popmūzikas formu ir vienkāršots džeza muzicēšanas paveids.
Par Saulkrastiem. Par ko Tu visvairāk priecājies, gaidot šī gada Saulkrastu džeza festivālu?
Par to, ka tas vispār notiek.
Kas ir Saulkrastu džeza festivāla pamatpostulāti?
Mēs sākām trijatā, ja tu zini festivāla vēsturi. No sākuma sastāva mēs ar Raimondu Kalniņu esam palikuši divatā. Protams, ne jau bez komandas, kas nāk palīgā un kuru mēs esam mācējuši ieinteresēt vai , tā teikt, stimulēt, jo tas nav viena, divu, triju cilvēku darbs. Tie ir daudzi desmiti cilvēku. Gan tie, kuri palīdzējuši ekonomiski, gan tie, kas ir palīdzējuši ar kaut kādām savām idejām. Un pamatpostulāts joprojām ir palicis šāds – izglītība, jaunā paaudze un iespēju robežās nodrošināt pasākumu ar kvalitatīvu mūziku vakaros. Izglītība un koncerti. Ne otrādāk. Jo, ja rīko tikai koncertus, tad tas ir bizness. Protams, var teikt, ka arī izglītība ir bizness. Tu pats esi bijis tajā situācijā un tu zini. Tanī pašā laikā kvalitatīvu muzikālo izglītību, ko var sniegt cilvēki no citādām vidēm, ar citādākām muzikālām pieredzēm, – to savādāk vairs nevar izdarīt. Meistarklases ir meistarklases. Pāris stundas tu esi kopā, kurās kāds parāda brīnumlādīti un tu domā, kas tur un kā. Bet, ja tu esi blakus nedēļu, tu saproti, ka tas ir tāds pats cilvēks ar tādām pašām divām rokām, tikai viņa ATTIEKSME PRET SAVU LIETU ir savādāka. Un, jo ātrāk cilvēkbērns to mēģina saprast, jo veiksmīgāk viņam izdodas atrast profesionālu pieeju savai lietai. Un, ja vēl tu uzskati, ka tā lieta tev patīk, tad dari ar pilnu muti.
Vai pa šiem gadiem ir veikta statistika, cik jaunieši ir izgājuši cauri šim festivālam? Un cik no tiem nodarbojas ar mūziku?
Statistika ir, bet es tev pašreiz neatbildēšu precīzi. Kopā ir 16 gadi. Pirmajā gadā bija 25 bundzinieki, to es ļoti precīzi atceros. Pēc tam dalībnieku skaits pārsvarā bija nedaudz virs simta, lai gan pāris reizes ir gadījies pat divi simti. Ņemot vērā kādas dalībnieku daļas regulāro piedalīšanos, es domāju, ka kopumā tas varētu būt pāri tūkstotim cilvēku. Kuri no tiem ir palikuši mūzikā? Varētu runāt par tiem, kuri ir skaļāki, atpazīstamāki. Pirmsākumos ir bijuši brāļi Petrauski. Rihards Zaļupe ir bijis viens no ilggadējākiem dalībniekiem. Tevi pašu varētu pieskaitīt, tu esi bijis vairākas reizes (Trīs gadus. – Ģ.P.) Arī tev ir sava emocija, ko tu redzēji un ko tu uzņēmi utt. Protams, tie nav visi 1000 cilvēki, bet mūzikā ir palikuši visi, vismaz ar sirsniņu. Nedomāju, ka tā nedēļa krasi pamainīja viņu dzīves uzskatus, bet kaut kādu savādāku sapratni par lietām gan ir atstājusi.
Tavi ieteikumi Saulkrastu džeza nometnes dalībniekiem.
Izmantot šo laiku maksimāli pilnvērtīgi. Ko tas nozīmē? No tiem cilvēkiem, kas tur būs, no saviem vienaudžiem, pedagogiem, no mūsu Saulkrastu dabas paņemt  pozitīvu emociju maksimumu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*