“Katlu māju vēsie dūmeņi iebaksta debesīs jaunas mākoņu sugas. Ventilatori griežas, cerībā izvēdināt sastāvējušos nelaimi un sacirst kādu neuzmanīgi lidojošu sīkumu. Visuma pilieni aiztriec sauli aiz pakalna, kur tā atpūšas brītiņu. Vilcienu zaļie jāņtārpiņi gurdi lien pāri pļavām. Tikai tādi skaļi viņi šodien. Sliedes ir dzīvas – ja pieliek pie tām ausi, dažkārt var dzirdēt to sirdspukstus. Uzmanīgi! Neaizklausies pārāk ilgi.” (Oskars Herliņš)

Māris Plūme: Vai ar mūziku esi saistīts jau kopš bērnības?

Oskars Herliņš: Bērnībā saskare ar mūziku bija samērā pasīva. Te vislielākā loma bija tēva lenšu magnetafonam un radio, taču neatminos, ka būtu izrādījis īpašu interesi par mūziku. Pamatskolā mūzikas skolotāja gribēja mani iesaistīt korī un viņai tas arī izdevās uz kādu laiku. Tad, kad atkal bija kārtējā noklausīšanās, es tīšuprāt dziedāju tik slikti, cik vien var – šoreiz mani nepaņēma. Vispār mūzikas stundas man izteikti nepatika.

Kas Tev nepatika mūzikas stundās?

Es domāju, ka tā bija drīzāk tāda bara instinkta diktēta nepatika – toreiz likās, ka mašīnas un tehnika ir kaut kas nesalīdzināmi pārāks.

Pamatskolas beigās pēkšņi viss mainījās – atceros, ka man ļoti patika Elviss Preslijs un šlāgermūzika. Regulāri “drillēju” patēva lenšu magnetafonu. Pēc pamatskolas sāka parādīties interese par elektronisko klubu mūziku, kā arī par smago roku un metālu.

Un pēc pamatskolas sekoja garu matu un rokmūzikas periods? Ko klausījies? Vai pats arī kaut ko spēlēji?

Jā, pēc pamatskolas sāku audzēt matus un klausīties Slayer, Pantera, Metallica. Paralēli gan man patika arī elektroniskā deju mūzika. Tik dažādas ietekmes liecina par to, ka man bija draugi un paziņas ar ļoti dažādu mūzikas gaumi. Es sāku mācīties spēlēt ģitāru, kad man bija apmēram 18 gadu, taču pirms tam, jau apmēram pamatskolas pašās beigās es veidoju savas pirmās kompozīcijas ar datoru ZX-Spectrum 128. Dators bija aprīkots ar 3 kanālu skaņu procesoru, kuram bija visai ievērojamas iespējas. Atļaujos sevi uzskatīt par vienu no tiem dažiem cilvēkiem, kas ir Latvijas 8 bitu mūzikas aizsācēji.

O, tas ir interesanti! Vai Tev ir ieraksti no tā laika?

Ieraksti ir – tie aizvien vēl ir disketēs, digitālā formātā kā datora mūzikas redaktora darba faili. Laiku pa laikam ir doma tos pārveidot audio formātā, bet tam mūždien neatliek laika. Turklāt nezinu, vai gribu šos ierakstus publicēt, jo tie ir pirmie mēģinājumi…

Nu, jāteic, 8 bitu mūzikas pirmsākumi Latvijā izklausās gana vilinoši.

Gan jau kādu dienu. (smaida)

Bet kā ar bērnu mūzikas skolām? Vai Tev tas viss gājis secen?

Jā, ir gājis secen. Uz mūzikas skolu mani neviens pat nedomāja vest – tā vietā gāju zīmēšanas un rotaslietu pulciņos, kā arī trenējos austrumu cīņu mākslā.

Kas bija izšķirošie notikumi vai atziņas, kas Tevi pievērsa mūzikas radīšanai?

Tolaik mēs ar draugiem bijām iesaistījušies tā saucamajā “scēnā” – runa ir par datorpirātismu, kas kļuvis par savdabīgu mākslas formu. Sākotnējā ideja ir tāda, ka atsevišķi “hakeri” sāka “uzlauzt” spēles, lai novāktu kopēšanas aizsardzību vai ieliktu “mūžīgo dzīvību” iespēju. Šie hakeri sāka apvienoties komandās, veidot “intro” (skaisti noformētu izvēlni, kas piedāvā jau minētās opcijas, kā arī satur sveicienus citām hakeru grupām (kā arī nopēlumus nelabvēļiem) un citus tekstus). Ar laiku šie “intro”‘ tika noformēti aizvien bagātīgāk, hakeriem talkā nāca grafisko un audio mākslu pārstāvji, līdz tas viss izauga līdz demo – dažādu efektu un tekstu kopums, kas noformēts vizuāli un audiāli. Arī mani draugi, kuri nodarbojās ar programmēšanu, nodarbojās ar līdzīgām lietām, bet es veidoju grafisko noformējumu. Vēlāk aizrāvos ar mūzikas veidošanu, bet vēlme izpausties vizuāli līdz ar to pārtrūka gandrīz pilnīgi. Pilnīgāku informāciju par to visu var brīvi atrast internetā.

Tātad, citiem vārdiem – Tavs ceļš mūzikā ir caur datorspēlēm?

Jā un nē, jo spilgtākā mūzika toreiz nāca nevis no datorspēļu veidotājiem, bet tieši no “pagrīdes”. Negribēju teikt, ka datorspēlēs nebija laba mūzika, bet es domāju, ka lielākā ietekmes daļa nāca no minētās “pagrīdes”.

Vai taisnība, ka Tu studēji LU Filosofijas fakultātē? Kā Tu līdz tam nonāci?

Jā, studēju un pabeidzu ar maģistra grādu – nonācu līdz tam tādējādi, ka īsti nezināju, ko studēt pēc Rīgas Tehniskās koledžas beigšanas. Pusgadu “nonīku” Tehniskajā Universitātē un tad izvēlējos pamēģināt filozofiju.

Vai šīs studijas būtiski ietekmējušas Tavu tālāko muzikālo darbību?

Es domāju, ka tās ietekmējušas manu personību, tātad arī muzikālo darbību. Domāju, ka filosofiskā domāšana atspoguļojās kā vēlme rakstīt nevis tīri intuitīvu mūziku, bet mēģināt iesaistīt kaut kādus konceptus, veidot mūziku kā celtni un vairāk gūt baudījumu no konstrukcijas, nekā no vienkāršas labskanības. Kaut gan es nekādā ziņā nenoliedzu intuitīvi rakstītu mūziku – gluži otrādi – pats tādu klausos regulāri. Continue reading →