Jau kopš tūkstošgades sākuma, kad pēc studijām Oberlinas konservaturijā turp pārvācās, Pīters Evanss (Peter Evans) dzīvo Ņujorkā un tiek pieskaitīts šīs pilsētas jaunās mūzikas pārstāvjiem – pirmrindniekiem. Un šīs lielpilsētas “jaunās mūzikas” robežas šķiet krietni vien plašākas par ģeogrāfiskajām. No brīvas improvizācijas līdz oriģinālkompozīcijām, no solo priekšnesumiem līdz muzicēšanai allaž mainīgos mūziķu kolektīvos – radošās darbības teritorijas, kuras, šķiet, nepaguris pēdējos padsmit gadus atklāj un pēta arī P. Evanss. Kā atzīst pats mākslinieks, viņu aizrauj improvizācijas kā pieejas kompozīcijai pašnoteiktība un vienlaicīgā tiekšanās uz sadarbību.
Lai arī vislabāk pazīstams un plaši atzīts kā solo mākslinieks, Pīters ir arī vairāku kolektīvu pastāvīgs līderis un dalībnieks. Viņš vada Pītera Evansa kvintetu un “Zebulon Trio”. Kopā ar Evanu Pārkeru (Evan Parker), Kreigu Tabornu (Craig Taborn) un Semu Plutu (Sam Pluta) viņš muzicē ar nosaukumu “Rocket Science”, bet ar Maiku Praidu (Mike Pride) un Timu Dālu (Tim Dahl) viņi uzstājas trio, kam devuši nosaukumu “Pulverize the Sound”. Pirmā festivāla “TAKTS” viesis Korijs Smits (Cory Smythe), Džons Zorns (John Zorn), Neits Vūlijs (Nate Wooley), Džo Makfī (Joe McPhee), “International Contemporary Ensemble”, “Wet Ink Ensemble” – vārdi un nosaukumi, ar kuriem regulāri krustojas P. Evansa radošie ceļi, un ar kuru uzskaites turpinājumu šai rindkopai gals drīz nepienāktu. Bet tās drīzāk ir sekas. Mūziķa talanta, neparasto spēju un oriģinalitātes paplašinājums.
“Skaņas, kuras viņš koncerta laikā izžmiedza, izvilināja un izbiedēja no sava instrumenta ik pa laikam neļāva tām noticēt,” rakstīja “The New York Times” pārsteigā kritiķe. Un turpināja:
“Uzbāžot savas trompetes zvanu mikrofonam, Evansa kungs radīja šķīvjiem raksturīgu plīstošu skaņu. Noņemot munštuku un variējot ar leņķi starp trompetes zvanu un mikrofonu, viņš panāca tembru daudzkrāsainību – te spiedzošus, te stomīgus klājus pār dobju basa partiju. Viena no arpedžiju kņadām izklausījās kā vesela stīgu grupa. Ar riņķveida elpu, kad ieelpa caur degunu ļauj nepārtraukt pūšanu trompetē, Evanss kādas 20 minūtes turpināja dūcoša pavadījuma un strauju nošu lidināšanās saspēli.”
Sajūsmai un izbrīnam par Pītera Evansa māksliniecisko un fizisko spēju mesto izaicinājumu ne tikai klausītājiem, bet arī citiem mūziķiem atliek vien pievienot romantisko un sievišķīgo pianistes Vikijas Čovas (Vicky Chow) atzīšanos: “Kad redzu Pīteru uzstājamies, vienmēr gribu mest pie malas jebko, ko daru pati.”