900Jānis Vanadziņš (dzimis 1951.g.) – viens no leģendārajiem vecās paaudzes latviešu blūza ģitāristiem. Jaunībā E. Dārziņa mūzikas skolā apguvis fagota un kontrabasa spēli. Muzicējis tādās grupās kā ”Dopings” (kopā ar Pītu Andersonu), ”Cements”, “Hot Dogs”, “Dogs and Catfish” un citās. Šobrīd darbojas grupā ”Mozambika”, ar kuru regulāri uzstājas dažādos mūzikas klubos un festivālos Latvijā un ārzemēs.

(Intervē Ģirts Pavēnis 09.06.2015)
Kā Tu sāki nodarboties ar mūziku?
Uzreiz varu pateikt, ka manā ģimenē mūziķi ir bijuši vairākās paaudzēs. Nikolajs Vanadziņš, mans vectēvs bija ērģeļu profesors, un pat netika pieļauta doma, ka es nesekotu senču pēdās, – Dārziņu mūzikas skola, fagots un kontrabass. Sākumā es biju pūtējs, bet acu dēļ man ārsti aizliedza pūst. Es vispār gribēju mācīties saksofonu, bet tā kā šajā pusē tāda nebija, es paņēmu fagotu. Ar to man saistās mazo gulbīšu deja. Man bija mūzikas skola un rokenrols visapkārt. Bet neteikšu, ka es ar rokenrolu sāku. Mans tēvs bija džeza mīļotājs, un viņam bija daudz skaņuplašu. Un tur bija viss, ieskaitot arī blūzu. Bet to mēs klausījāmies zem ”vatētā deķa”, jo valdīja uzskats ka, ”ja šodien spēlē saksofonu, tad rīt pārdos dzimteni”.
Vai tev ir bijusi situācija, kad kāds aizliedz kaut ko spēlēt ideoloģisku apsvērumu dēļ?
Tas bija daudz vēlāk. Vispirms mēs kritām uz Bītliem, tad uz Rolingstoniem, bet pēc tam jau sākām interesēties par to priekštečiem, kuri spēlēja blūzu. Aizliedza spēlēt 1979.gadā, kad mēs spēlējām kopā ar Pītu Andersonu. Oficiālais iemesls bija tāds, ka mums, lūk, bija neapstiprināts grupas nosaukums ”Dopings” un publika laužot krēslus, demolējot u.t.t. Un tad Latvijā mums uzstāties aizliedza. Es sāku spēlēt ar grupu “Cements”, un mēs pa Krieviju vien ņēmāmies. 60-tajos gados bija tie vecie funkcionāri, kurus vienkārši varēja aptīt ap pirkstu, kuriem varēja iestāstīt, ka mēs spēlējam “angļu komunistu Bītlus”, “amerikāņu komunistu Bobu Dilanu” u.t.t. Bet tad parādījās jaunie funkcionāri. Tie gan zināja, jo tie arī klausījās šo mūziku. Līdz ar to mūs sāka piežmiegt. Lielu lomu nospēlēja fakts, ka 70-tajā no Padomju Savienības sāka laist prom uz Izraēlu ebrejus. Lielākā daļa vadošo rokmūziķu 60-tajos gados Latvijā bija ebreji. Un tā kā viņi grupveidā devās prom, mums viss juka ārā.
Tava pieredze ar muzicēšanu krogā.
Es arī tam esmu izgājis cauri. Es tur aizgāju tāpēc, ka vairs nebija, ar ko spēlēt. Tur nauda nāca, rubļi bira no kabatām ārā, jo krogā spēlējām visu, ko vien vajadzēja. Lielākā daļa mūziķu tur arī nodzērās. Pēdējā brīdī sapratu – ja es te vēl palikšu, tad ar mani būs cauri. Mitrohins ar Novikovu līdz pēdējam brīdim turējās krogos, līdz sākās ”sausais likums”, bet es aizgāju no turienes prom krietni pirms viņiem.
Tavas pirmās blūza autoritātes?
Es meklēju taisni tos vecos – Robertu Džonsonu, Bigbilu Brunziju, ”Son House”. Mēs ar blūziem sākām nevis no sākuma, bet no beigām. Tos mēs klausījāmies no nodzītām platēm, turklāt bija tāds amerikāņu raidījums ”Jazz Hour”. Tās bija izcilas programmas, kurām komunisti laida virsū”zāģi” (speciāli organizēti radio viļņu traucējumi, lai klausītājiem nebūtu uztveramas radio pārraides). Slāpēšanas torņi bija tepat, Cēsu un Brīvības ielas stūrī. Tomēr, lai arī it kā nekas nebija pieejams, ja labi gribēja, varēja tikt pie visa. Mācījāmies pēc dzirdes, bijām pietiekami muzikāli un ”tvērām gaisā” – mēģinājām atdarināt. Tagad viss tiek ”iebāzts ar karoti” mutē, internetā viss ir pieejams. Tāpēc es brīnos, ja vēl tagad kāds kaut ko nevar iemācīties, tad tam ir jābūt izcili stulbam.

Tava ģitārspēles tehnika.
Kādreiz es daudz izmantoju slaidu, bet pēdējā laikā esmu atgājis no tā. Laikam vecuma slinkums, jo tur ir jāiegulda liels darbs. Lai arī it kā to spēlēt ir vienkārši, tas jādara ļoti precīzi. Vajadzētu atsākt. Bet par ģitāras tehniku – es pats nezinu, kā es to daru. Ir man tā vecā blūza skola – ar īkšķi un rādītājpirkstu. Kādreiz es spēlēju ar visiem četriem pirkstiem kā klasiskais ģitārists. Man reizēm jautā, kā es vispār varu paspēlēt ar tik resniem malkas cirtēja pirkstiem! Pilnīgs ”mišungs” – spēlēju, kā vien ienāk prātā. Tādas iestrādātas lietas, gatavas frāzes mani garlaiko. Man patīk darīt kaut ko negaidītu. Vismaz tā es domāju, ka man tas šad tad iznāk. Protams, es esmu visas lietas kopējis, bet nekad to neesmu apzināti izmantojis, jo es vienkārši to neesmu atcerējies, neesmu iekalis. Man katrreiz sanāk savādāk. Un tad man prasa, – kāpēc tu nespēlē tā kā toreiz, tās foršās lietas. Bet es neatceros, ko es pagājušajā nedēļā spēlēju, tās foršās lietas. Man spēlējot neienāk prātā, vai tās ir foršas lietas, vai nav. Blūzs nav tīri sterila mūzika, kura ir noslīpēta līdz pēdējam. Vecie amerikāņu blūzmeņi par to smalko spēlēšanu paņirdz. B.B. Kingam bija izcils orķestris, kas spēlēja perfekti, bet pats viņš darīja ko gribēja. Ne viņam tie solo bija noslīpēti, ne izdomāti. Un viņa koncerti arī ir gan labāki, gan sliktāki. Ir tādi mūziķi, kas spēlē viens pret vienu, piemēram, viens lietuviešu ģitārists katru pīkstienu ir iemācījies. Un es brīnos, – kā tad tā. Tas ir baigais darbs. Un nekur viņam nav nekādu improvizāciju, nekādu noviržu ne pa labi, ne pa kreisi. Un saproti, labi skan! Turklāt, lielais vairums jau nemaz nezin, ka tās ir tikai dziesmu kopijas. Manuprāt, blūzs nav tā mūzika, kur būtu viens pret vienu jākopē.
Tagad jau ir savādāk, bet padomju laikos ar daudziem no tiem, kuri mācījās konservatorijā, nebija iespējams spēlēt. Mums bija vajadzīgs pianists, un viņi neko nevarēja no sevis nospēlēt, kā tikai to, ko mācījies no notīm. Par svingu viņiem nebija ne mazākā sajēga. Saksofonisti Egīls Straume un Raimonds Raubiško spēlēt savus instrumentus iemācījās pašmācības ceļā, arī no skaņuplatēm. Skolā viņi mācījās klarneti, flautu. Tāpēc man liekas smieklīgi, ka kāds Londonā, koledžā trīs gadus studējis Teksasas blūzu. Tagad viņš zina, kas ir Teksasas blūzs! Protams, ka viņš to var nospēlēt, bet pats fakts izklausās smieklīgs.
Kad es lūdzu ģitāristu Zariņu, (vārdu esmu piemirsis) lai kaut ko iemāca, domā, ka viņš kaut ko mācīja? Pateica – spēlē tā, kā tu jūti. Viss. Kad es mācījos Dārziņos, no Latvijas ģitāristiem man alfa un omega bija Zigismunds Lorencs. Viņš bija gan solo ģitārists, gan dziedātājs, gan arī komponists. Tagad viņš ir Kanādā, bet toreiz es no viņa ietekmējos. Uzskatu, ka viņš bija pirmais Latvijas profesionālais rokģitārists. Kad viņš spēlēja, skudriņas skrēja pār muguru.
Vai tu ņēmi pie viņa privātstundas?
Toreiz neviens neko nemācīja, lai neražotu konkurenci. Šur tur kultūras namos bija ģitāristu kursi. Tur kaut kādi galīgākie večuki mācīja valsīšus – um-pa-pā, um-pa-pā. Saproti, ko var tā iemācīt, viņš sēž uz skatuves, protams, vispirms paskaidrojot visiem, ka ir Latvijas labākais ģitārists. Mēs – 20 bērni sēžam zālē un mācāmies valsīšus. Un tad tu sāc saprast, ka viņš neko citu arī neprot. Un kad es pārējiem skolniekiem sāku rādīt savus rokenrola gājienus, viņš pienāca klāt un paziņoja – jūs, Vanadziņ, varat vairāk nenākt uz maniem kursiem! Ko jūs atļaujaties! Es, protams, pajautāju – Bet vai naudu dabūšu atpakaļ? Un viņš noskalda – Nē!
Kā vecāki uztvēra tavu aizraušanos ar rokmūziku?
Tēvs man nopirka pirmo ģitāru Lignaton – čehu instrumentu. Viņš mani atbalstīja, jo laikam saprata, ka nekas cits no manis labāks neiznāks. Mēs arī paši taisījām ģitāras – no ozola, un priekš skaņu noņēmējiem no telefona būdiņām skrūvējām ārā adapterus, spolītes. Man paveicās ar klases biedriem, kuri darbojās pionieru pils radiotehnikas pulciņā. Viņi ne tikai ģitāras elektroniku, bet arī pastiprinātāju uzbrūķēja! Liels deficīts bija stīgas. Vietējās stīgas parādījās 80-tajos gados. Gruzīns Bakradze uztaisīja pie mums stīgu rūpnīcu, bet tās bija ļoti sliktas stīgas. Pārsvarā stīgas tomēr nāca no Sverdlovskas. Es Krievijā spēlējot iepazinos ar Sverdlovskas grupas ”Chaif’ puišiem un izrādījās, ka bundzinieka tēvs ir tā kombināta direktors. Tad nu viņš man stīgas sūtīja pa pastu. Un zaļās kafijas pupiņas arī!
Tev pašam vairāk patīk dinamiska mūzika vai mierīgāka?
Ja var ticēt manai sievai, tad es esmu haotisks cilvēks. Līdz ar to es haotiski spēlēju. Un tas nepaliek bez pēdām. Protams, ka vairāk man patīk dinamika. Uzskatu, ka esmu kārtīgs rokeris un, lai ko es spēlētu, tā ”āža kāja” vienalga lien ārā. Esmu kaifojis no visdažādākās mūzikas, esmu lecis gaisā gan no džezroka, gan heavy metal, vienkārši priecājies. Arī punk un postpunk, nekas nav pagājis man garām neatstājot pēdas. Laiku pa laikam kaut kas no tā visa manā spēlē izlien ārā. No džeza man ļoti patika Kounta Beizija un Djuka Ellingtona orķestri, Ēriks Dolfijs, Džons Koltreins. Esmu šo to no viņiem spēlējis, bet tā vienkāršoti, tikai sava prieka pēc. Džezs man nav tumša lieta, jo to es iepazinu ļoti agri un es saprotu šīs mūzikas foršumu. Es zinu, kas tur notiek, kas man tur patīk vai nepatīk. Redzi, pēc improvizācijām es automātiski neaplaudēju. To es daru tikai tad, ja man patīk šī improvizācija. 90-tajos gados parādījās termins “latviešu roka vēsture”. Es uzskatu, ka nekādas latviešu roka vēstures nav bijis. Es saprotu, ka cilvēkiem gribējās, lai mums būtu latviešu roka vēsture, jo, ja citiem ir, tad mums arī vajag. Mēs gan varētu runāt par latviešu estrādes un džeza vēsturi, bet par roku – tas ir vienkārši muļķīgi iztēloties, ka mums bija roks. Bija tikai atsevišķi uzplaiksnījumi. Visi mēģinājumi to veidot tika saraustīti gabalu gabalos.
Par blūza festivālu un Mozambiku.
Pirmkārt, tas, ka vispār notiek blūza festivāls – cepuri nost! Un man ir vienalga, kurš to rīko, zinot, cik tas ir neiespējami un, ka tas vispār nav iespējams! To es ļoti labi zinu, jo es pats esmu organizējis. 1985.gadā mums izdevās lielisks blūza festivāls tikai tāpēc, ka es nezināju, ka tas nav iespējams! Laimīgi tie, kuri to nezin! Bet tas, ka Normundam Kalniņam izdevās Siguldā realizēt šo domu un viss pārējais, – ja godīgi, tā ir pārdrošība. Un tas, ka Normunds to ietiepīgi turpina – cepuri nost. Jo es zinu, ka arī pretestība ir liela. Domāju, ka daudziem nepatīk, ka viņš tā organizē.
Par manu grupu “Mozambika”. Daudzus gadus bija man grupa “Hot Dogs”. Kādu laiku mēs bijām vienīgā blūza grupa Latvijā. Tad grupā beidza spēlēt tie dalībnieki, kuriem līdzvērtīgu vienkārši vairs nav. Arī nākamā grupa “Dogs and Catfish”, pēc kādiem gadiem beidza pastāvēt. Divreiz vienā laivā neiekāpsi. Un tā ir kļūda, kad tu gribi turpināt tā kā bija, nevis mainīt un mainīties. Es esmu uz šī grābekļa uzkāpis. Ja kaut kas beidzas, tad ir radikāli viss jāmaina. Un tad folklorists Uldis Kākulis piespēlēja man savu māsu Ievu Kākuli. Vai es negribētu muzicēt kopā ar viņu. Es, protams, gribēju. Uzaicināju savu skolnieku Rihardu Vilciņu, talantīgu ģitāristu. Kādu laiku mēs spēlējām trijatā, bet Rihards tomēr ansamblī nejutās labi, jo bija gatavots kā solo mākslinieks, un aizgāja prom. Tad nu mēs ar Ievu noorganizējām ritma grupu no diviem veterāniem – Jurģa Zariņa un Andreja Rozīša, kuri jau ir izspēlējušies visu un ar visiem. Veterānus tādēļ, ka viņi ir gatavi ar mani spēlēt. Es labprāt spēlētu arī ar jauniem puišiem, bet jaunie puiši, kuri ir spējīgi, vienlaicīgi spēlē 100 dažādos sastāvos. Un tiklīdz ir kaut kur jāspēlē, tā viņiem ir vēl trijās vietās spēle. Tādēļ es vienmēr esmu slavējis savus mūziķus. Tie ir vislabākie. Jo cilvēki, kuri ir gatavi ar mani spēlēt nevar būt slikti! Tā kā mēs spēlējam pa klubiem, tad ne jau visa mūsu programma ir blūzs. Ja mēs tur spēlētu tikai blūzu tīrā veidā, tad tur mušas no gaisa kristu zemē. Viss mūsu repertuārs ir atšķaidīts ar rokabili, rokenrolu un roka klasiku. Jo ja ir trīs vai četras stundas jāspēlē, tad nevar spēlēt tikai blūzu. Cilvēki tomēr nāk izklaidēties un mums ir jāpilda izklaidētāja loma. To mēs arī darām.

  1. Jazz Mood says:

    Lūdzu nointervējiet arī Valdi Vanadziņu. Būtu ļoti interesanti lasīt arī tādu interviju. Paldies par šo.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*