Autors: Zigmunds Žukovskis
Cilvēka dzīvē daudz kas ir saistīts ar ceļiem. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas ir dzīves ceļš, darba ceļš, katram savs ceļš ejams, ceļa izvēle problēmas risinājumam utt.. Dažkārt tā ir ģeogrāfiskas pārvietošanās ērtuma izvēle – vai braukt pa garāku, asfaltētu vai arī īsāku, bet ne tik labu zemes ceļu.
Jaunu nodarbi uzsākot arī ir jāizvēlas ceļš, pa kuru dosimies iecerētā mērķa sasniegšanai. No tā, kādu to izvēlēsimies, lielā mērā atkarīgs, cik ātri un droši sasniegsim galapunktu. Vai tas būs moderns autobānis vai izmircis grunts ceļš – izvēle ir mūsu pašu rokās. Tikai jāatceras, ka muzikālā attīstība, tās ātrums un kvalitāte ir ciešā saistībā ar šo ceļu izvēli.
Tagad par mums pašiem. Esam nolēmuši kļūt par basģitāristiem. Super! Noorientējamies debesu pusēs un sākam! Kustības uzsākšanu veicināja impulss. Visbiežāk tas ir kāds izcils mūziķis, kuru izvēlamies par savu elku, kuru apbrīnojam, kuru atdarinam un no kura ietekmējamies.
Pirmais, kas mūs iedvesmo darbībai, ir viņa spēles tehnika. Ja kustēsies pirksti, tad lieta tiks darīta – domājam mēs – un izvēlamies šo ceļu sarežģītajā mūzikas pasaules kartē. Starts ir žilbinošs un straujš, mēs ātri dodamies uz priekšu. Izrāviens ir acīmredzams, bet, jo tālāk dodamies, jo vairāk sāk pārņemt sajūta, ka aiz auto logiem slīdošās ainavas ir kaut kur redzētas, ceļa pagriezieni jau kaut kad izbraukti.
Kaut kas nav kārtībā – domājam mēs – un meklējam izeju. Acīmredzot ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas palīdzētu atrast pareizos ceļus. Karte! Lūk, kur ir glābiņš! Paiet laiks un karte ir rokās, bet, kas tad tas? Uz kartes mēs lieliski varam atrast vajadzīgos ceļus un nepieciešamās pilsētas, bet, nonākot apvidū, braucam tām garām. Tātad, mums vēl ir vajadzīgas zināšanas, kā šo karti var un vajag izmantot reālā dzīves situācijā.
Muzicēšanu, konkrēti basģitāras spēli, var nosacīti salīdzināt ar triju nozaru – māksla, zinātne un sports – sabalansētu apvienojumu. Ja iztrūkst viens no šiem posmiem, tad nevar cerēt uz pozitīvu galamērķa sasniegšanu. Arī lāci cirkā var iemācīt braukt ar velosipēdu, tikai izlaižot no arēnas viņš nesāk braukt pa pilsētas ielām, ievērojot satiksmes noteikumus un apstājoties pie luksofora sarkanās gaismas, kā tas būtu gaidāms, bet turpina braukt pa apli – jo tā viņš ir mācīts. Lai izvairītos no tāda veida braukšanas pa apli, mēģiniet paturēt prātā, ka mūzika sākas no galvas, nevis no pirkstiem. Un tas nozīmē to, ka attīstīt tikai spēles tehniku – tas ir tas pats, kā būt lieliskas sacīkšu automašīnas īpašniekam pilnīgos bezceļa apstākļos, savukārt attīstīt tikai muzikālo dzirdi ir tas pats kā lielisku automaģistrāļu apstākļos būt bez automašīnas, bet mācēt izteiksmīgi muzicēt, nesavienojot to ar visu iepriekšsacīto, ir tas pats, kā apgūt satiksmes noteikumus bez iemaņām vadīt auto. Ja visas šīs prasmes netiek sasaistītas vienotā kompleksā, cerēt uz Šūmahera panākumiem būs stipri vieglprātīgi.
Pagaidām tas ir viss. Nākošo reizi jau par praktiskām lietām.