Autore: Ginta Garūta

Kaspars Kurdeko

Kaspars Kurdeko

Ginta Garūta: Tu šobrīd mācies džezu Amsterdamas konservatorijā. Izstāsti, lūdzu, īsumā, kā tu līdz tam nonāci!

Kaspars Kurdeko: Pats sākums, kā es nonācu Holandē, bija tāds: es mācījos Latvijas Mūzikas Akadēmijā un, kad es biju otrajā kursā, es dabūju iespēju studēt Socratus Erasmus apmaiņas programmā Utrehtā, kas arī atrodas Holandē, kādus 30 km no Amsterdamas. Un, studējot tur klasisko mūziku, es, protams, gribēju iečekot, kas Holandē notiek ar džeza izglītību. Izrādījās, ka Amsterdamas Mūzikas konservatorija ir viena no labākajām Eiropā. Par džeza harmoniju es vēl martā, aprīlī neko nezināju. Maijā tur sākās iestājeksāmeni. Es aizgāju uz bibliotēku, paņēmu grāmatu “How to play jazz”, nedēļu pastudēju un iestājos kondženē.

G.G.: Bet vismaz zemapziņā tev taču tāds plāniņš bija jau sen, vai ne?

K.K.: Braucot uz turieni, man nebija ne mazākās nojausmas, ka kaut kas tāds varētu notikt.

G.G.: Bet tu taču spēlēji?

K.K.: Jā, es spēlēju un dziļi sirdī patiesībā to arī gribēju darīt. Latvijas kondženē es iestājos, lai vienkārši turpinātu mūzikas studijas augstākā līmenī, jo tas bija vienīgais, ko tajā brīdī Latvijā varēja darīt.

G.G.: Un cik tālu tu šobrīd jau esi ticis? Tā jau ir maģistratūra?

K.K.: 17.jūnijā man ir bakalaura eksāmens. Šobrīd esmu ceturtajā un pēdējā bakalaura kursā.

G.G.: Un kas sekos tālāk?

K.K.: Es plānoju turpināt maģistru tajā pašā skolā.

G.G.: Kas ir jāizdara, lai tavā skolā tiktu pie bakalaura?

K.K.: Pirmkārt, lai tiktu pie bakalaura eksāmena, ir tāpat kā visās skolās jāpabeidz visi pārējie piekšmeti. Specialitātes eksāmens ir 45 minūtes ilgs, tajā man jāparāda sava muzikalitāte. Var spēlēt ar vienu vai vairākiem kombo. Es, iespējams, spēlēšu ar sekstetu, septetu, duetu un trio. Skatīšos vēl.

G.G.: Vai Amsterdamas konservatorijā tu redzi kādu atšķirīgu pieeju no citām džeza augstskolām? Vari ko salīdzināt?

K.K.: Man liekas, ka ir milzīga atšķirība starp veidu, kā te un citur pasniedz mūzikas harmoniju. Šeit ir ļoti pret Berklijas džeza harmonijas pasniegšanas veidu.

G.G.: Ar ko tas saistīts?

K.K.: Mēs tomēr esam Eiropa, mums tā mūzikas kultūra ir dziļāka. Eiropā pedagogi ir izstrādājuši to metodi tādu, ka tā daudz vairāk ir balstīta uz harmonijas funkcionālo pusi. Tas ir nevis par to, kā raksta konkrētus akordus, bet gan par to, kā tiek skatīts konkrēts tonālais plāns. Bet Berklijā viņi skata katru akordu attiecībā pret iepriekšējo. Man grūti paskaidrot, jo nekad tā īsti neesmu iedziļinājies tai Berklijas sistēmā, bet viņi māca daudz aprobežotāk. Ja tu spēlējot nedomā skeilos, bet domā, kāds ir tonālais plāns, tad ir daudz vieglāk improvizēt. Tad tev ir daudz lielākas iespējas. Nevis spēlēt, bet aptvert to, cik daudz tu patiesībā vari izdarīt konkrētajā momentā.

Un vēl: Amsterdamā ir liels uzsvars uz džeza valodas izkopšanu, bībopu. Ja citas skolas ir atvērtākas ar stilistiku (piemēram, Dānijā), tad Amsterdama, Hāga un citas ir striktākas.

G.G.: Un kā ar instrumenta spēli?

K.K.: Man ir tāda sajūta, ka Holandē pedagogiem ir vienalga, ko tu dari. Viss ir atkarīgs no tā, cik tu pats gribi.

G.G.: Jā, bet augstskolā pakaļ neviens jau nekur neskrien?

K.K.: Nav jau runa par to. Manuprāt, pedagogam ir jārespektē tas, kāds tu esi unikāls cilvēks un mūziķis, un to domu un stilu, ko tu mēģini atrast. Pedagogam to ir jāpilnveido un jāstrādā tieši uz tām stiprajām pusēm. Bet Holandē tomēr ir tā viena klišeja, tā viena bāze.

G.G.: Bet, neskatoties uz to, tu gribi turpināt mācības?

K.K.: Jā, es sapratu, ka skola ir skola, ka nav perfektas skolas. Ka sava individuālā stila izkopšana notiek privāti. Ja tu zini, ka tev ir kāds noteikts stils, ko tu vēlies turpināt, ja tu esi atradis kaut ko foršu, kaut ko unikālu, kā nevienam nav, tu ņem privātstundas pie citiem cilvēkiem.

G.G.: Kā paiet tava ikdiena?

K.K.: Pirmajos divos gados es biju ļoti aizņemts ar būšanu skolā, ļoti daudz teorētisko priekšmetu – solfedžo, harmonijas. Bija ļoti daudz obligāto priekšmetu, kas tiešām paņēma vismaz četras dienas no nedēļas. Es katru dienu biju no 10.00 līdz 17.00 skolā un studēju.

G.G.: Nu droši vien arī attiecīgs rezultāts?

K.K.: Īstenībā man liekas, ka tajā skolā ir par daudz tādu lietu. Varbūt man tā likās, jo man jau bija iegūta konkrēta teorijas bāze. Un tad man tas likās kaut kas lieks. Es gribētu vairāk praktizēties. Es neko gan nenožēloju. Pirmajos trijos gados ir jāpabeidz visi priekšmeti un ceturtais ir brīvs, ja nav palikušas astes. Notiek gatavošanās beigšanas eksāmenam un tas ir tas, ko es daru pašlaik.

G.G.: Un cik stundas tu dienā vingrinies?

K.K.: Mums četriem bundziniekiem ir jadala viena kabīne un dienā sanāk trīs stundas katram.

G.G.: Tā pati problēma, kas Latvijā?

K.K.: Patiesībā, jā. Berklijā ir divdesmitčetri septiņi. Praktizējies, cik gribi.

G.G.: Kā ir ar sadzīvi un iztiku jaunam topošam profesionālam džeza bundziniekam Amsterdamā?

K.K.: Nu, kā ir (smejas). Iztēlojies, kā tev būtu, ja tu pārceltos uz Ventspili vai uz jebkuru citu tālu pilsētu, kur tu nevienu nepazīsti. Pirmos divus gadus es biju ļoti ieurbies studijās. Man patiešām nebija laika domāt par kaut kādām spēlēm. Patiesībā sākumā tas bija diezgan liels šoks, jo tos gadus pirms Amsterdamas es biju pieradis, ka spēles bija daļa no manas dzīves. Katru vīkendu un bieži vien arī pārējās dienas man bija spēles. Tas bija ierasts ritms un puse no manas dzīves. Atbraucot uz Amsterdamu, sākās mācības, nekas nemainījās, bija rutīna. Un es sapratu, ka puse no manis vienkārši trūkst. Es tikai studēju un nevarēju to pielietot un man likās – kamdēļ es to daru? Tad es sapratu, ka vajadzīgs laiks. Otrkārt, es vaicāju sev, vai es daru pietiekami daudz, lai man būtu spēles? Vai es eju uz sesijām? Vai es pazīstu konkrētus cilvēkus? Kur es gribu spēlēt? Un pagaidām ir tā, ka es spēlēju ar cilvēkiem, ar kuriem man patīk spēlēt. Ir viena otra spēle un es varu apmaksāt savus rēķinus un skolu un visu pārējo.

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

G.G.: Tu domā par atgriešanos Latvijā pēc maģistratūras beigšanas?

K.K.: Man ir grūti to tagad teikt. Es esmu domājis par to, bet ir arī diezgan konkrēti piedāvājumi bijuši. Es nevaru pateikt ne , ne . Man nav īsti skaidrs, kas notiks.

G.G.: Vai tu vari pastāstīt par šiem piedāvājumiem?

K.K.: Nē.

G.G.: Šobrīd tev ir grupas Amsterdamā?

K.K.: Ir četri, pieci sastāvi, ar kuriem es darbojos.

G.G.: Vienu var paklausīties www.myspace.com zem tava vārda.

K.K.: Jā, tas bija Emīla septets. Iespējams, ka ar viņiem mēs jūlija sākumā paspēlēsim Latvijā vairākās vietās. Es organizēju tādu mini tūri. Patreiz organizēju. Vēl viss ir neskaidri. Grūti saorganizēt kaut ko, pašam neesot Rīgā.

G.G.: Cik tu bieži esi Rīgā?

K.K.: Trīs reizes gadā, apmēram.

G.G.: Un vai tu redzi kādas pārmaiņas Rīgas džeza dzīvē?

K.K.: Es domāju, ka jā, ka ir izmaiņas, jo ir daudz jaunu cilvēku, jaunas sejas, ko nekad neesmu iepriekš redzējis un kas vienkārši iet un džemo. Tas patiesībā diezgan iepriecina. Par klubien runājot, prasītos vairāk tādu vietu, kur spēlēt.

Amsterdamā vairāk ir nevis klubi, kur spēlēt, bet kafejnīcas. Un tādu šeit ir ļoti, ļoti daudz. Mazas kafejnīcas, kur skan džezs un notiek džemsesijas. Man, piemēram, vakar bija gigs vienā tāda veida vietā. Jā, tādas vietas Amsterdamā ir vismaz 50.

G.G.: Vai tas nozīmē, ka Amsterdamā cilvēks ar džezu var dzīvot?

K.K.: Nu, domāju, ka švaki, bet izdzīvot var. Paralēli vajag pasniegt stundas utt.

Ir tā, ka džeza spēles šeit spēlē vai nu diezgan elitāri džeki vai studenti. Jo profesionāliem cilvēkiem nav laika spēlēt piecus setus kaut kādā džeza kafejnīcā, ja par to maksā 30, maksimums 40 eiro.

G.G.: Ko tad dara profesionāļi? Iziet uz kororatīvajiem pasākumiem?

K.K.: Jā, vai nu jeb ko citu…

G.G.: Kādu mūziku tu klausies?

K.K.: Ja sākumā, kad sāku klausīties, es klausījos tikai to, kas notiek mūsdienās, tad tagad es eju pa laika līniju 50 gadus atpakaļ. Džona Koltreina ieraksi bija diezgan liela disonanse. Es būšu atklāts – tas bija pārāk skarbi, es vienkārši nevarēju izturēt. Tagad ir tā, ka es dievinu Koltreinu. Man mainās uztvere es sāku to mūziku novērtēt. Taču nav tā, ka es visu laiku klausos vienu vai otru mākslinieku. Patiesībā ir tā, ka pēdējā laikā es klausos tikai savus ierakstus.

G.G.: Analīzē?

K.K.: Jā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi – ne tikai ietekmēties no tiem, kas…Baigi vienkāši var ietekmēties no cita un paņemt viņa ideju un aizmirst to, kas tu patiesībā esi. Man liekas, ka tie cilvēki, par kuriem mēs pašlaik runājam – viņi par to ir domājuši, tāpēc mēs viņus zinam. Viņi pie tā ir apzināti strādājuši, pie sava individuālā stila izkopšanas.

G.G.: Tu arī pats raksti?

K.K.: Es daudz nerakstu, bet šis tas man ir.

G.G.: Aranžē citu darbus?

K.K.: Nē, diemžēl nē, bet es labprāt pamēģinātu.

G.G.: Pēdējais, ko es tev pajautāšu būs par Sony Jazz Stage konkursu…

K.K.: Braucot uz konkursu, man bija nodoms, iekšēja pārliecība, ka es neticu konkursiem, tas ir pret manu dabu. Konkursi mūzikā – nu tas neeksistē, tādas lietas vienkārši nav! Tas nav sports. Ja es kaut kur tādā lietā piedalos, tad es jebkurā gadījumā nepieņemšu tos noteikumus, kas parasti notiek. Ja es piedalos, es cenšos būt pēc iespējas patiesāks mūzikā. Es nevaru būt nepatiess, jo tas ir pret manu dabu. Es cenšos spēlēt to, kas man uz sirds, kaut arī tas ir konkurss un es saprotu, ka konkursā ir kaut kādi žūrijas noteikt kritēriji. Un publika arī, protams, uzreiz novērtē. Ir konkrētas lietas, kas iekrīt acīs – tā ir tehnika vai kaut kas žilbinoši ātri nospēlēts, vai , protams, šovs. Tas ir būtiski, bet man tas nav svarīgi. Man ir svarīgi aizkustināt cilvēku sirdis ar savu spēli. Man liekas, ka tas ir tas, ko cilvēki patiesībā atceras un atcerēsies. Pajautā sev, kas ir pēdējais koncerts, ko tu atceries? Tu vari atbildēt uz šo jautājumu?

G.G.: Šausmīgi sens īstenībā.

K.K.: Kāpēc? Man liekas, tu vispār atceries tos koncertus, jo tur ir bijis drausmīgi liels tas dvēseles atdevums. Tava sirds tika aizkustināta un to nevar aizmirst. Un tādi konceri notiek maz, diemžēl.

Jā, tas man nebija konkurss, bet tāda tā kā vairāk performance.

Īstenībā bja tāda sakritība, ka ar Teriju (Terri Lyne Carrington) braucu vienā reisā kopā uz Rīgu. Mēs sākām runāt. Un tad mēs arī mazliet parunājām par to, kas ir mūzika un ko tā nozīmē katram no mums. Arī par tiem pašiem konkursiem runājām. Es teicu: “Terija, es zinu, ka tu esi žūrijā, bet ir tāda lieta, ka es neticu kokursiem.” Un viņa saka: “Kaspar, es arī neticu.” Vienīgais konkurss, kas notiek, ir tas konkurss, kas notiek iekšā manī.

Bet īstenībā man bija ļoti liels prieks, ka es tajā konkursā piedalījos. Es arī mācos no tā, ko es vēroju. Un tur piedalījās ļoti labi bundzinieki. Daudz labu mūziķu, kas vēlējās pierādīt sevi. Es mācos no visa. Arī ieguvu kontaktus, kas palīdz nākotnes plāniem.

Agrāk es dzīvoju Rīgā, bet es centos visu laiku domāt, ka es sevi gatavoju kaut kam citam. Jo ir grūti, ka ir rutīna, ka tu apmierinies ar kaut kādu viduvēju līmeni. Jo ir jābūt vai nu mūkam vai jābūt kādai iekšējai ļoti stiprai pārliecībai vai spēkam, kas bīdītu tevi būt kaut kam vairāk.

G.G.: Kādam ir jābūt labam bundziniekam?

K.K.: Protams, ka svarīgi ir, cik labi spēlē – muzikalitāte un tehnika. Bet ļoti svarīgas ir arī tādas lietas kā ierašanā laikā, atbildēšana pa telefonu, reaģēšana uz e-pasta vēstulēm, nu tādas organizatoriskas lietas.

Tas ir ļoti būtiski, jo tas nosaka tavu attieksmi, kā tu novērtē to cilvēku, kurš tevi nopērk vai uzaicina. Tas nosaka daudz ko, cilvēki to ļoti aizmirst. Latvijā man te milzīgs pārsteigums. Katru reizi, kad es te braucu uz kaut kādiem koncertiem, kad kāds uzaicina, ir milzīga nokavēšanās. Es nesaprotu, vai es esmu kaut ko sajaucis, vai es esmu ieradies citā vietā, kas arī var gadīties. Cilvēki kavē un tas nenotiek vienu reizi, tas notiek bieži. Protams, ir svarīgi arī, ka tu esi atvērts cilvēks; ka tu uztver idejas un notiek ideju apmaiņa; ka tu esi procesā un ne tikai ņem, bet muzikāli arī dod.

  1. admin says:

    Ansecs 11.06.2008 15:31:53 teica:
    ļoti laba intervija

    Blūms 14.05.2008 19:37:07 teica:
    Kriš, kāpēc neraksti ar savu vārdu? khehe

    Blūmam 14.05.2008 18:48:51 teica:
    Tu jau arī mēdz necelt un kavēt! ;)

    Ri 09.05.2008 12:44:49 teica:
    Šī ir ļoti laba intervija. Bet galvenais, ka visas šīs intervijas sakustina sastāvējušos ūdeņus. Pelēkā viela ir spiesta sākt darboties. Dziļais ziemas miegs tiek iztraucēts. Tas ir labi!

    es 09.05.2008 11:17:14 teica:
    labaakaa intervija sai portaalaa.

    shash’ 10.04.2008 06:50:08 teica:
    Paldies, par interesantu interviju! :)

    Lelde 05.04.2008 23:42:39 teica:
    Interesanta lasāmviela ;)

    Č. 31.03.2008 10:35:36 teica:
    Danke, danke, danke!

    Ilze 31.03.2008 10:35:16 teica:
    Kaspar, paldies!

    man klausoties Tavu prieksnesumu SJS radas absoluti fantastiska sajuta un sis ir koncerts, kuru atcereesos ilgi! :)

    sakriit redz 31.03.2008 05:19:16 teica:
    ar koskju. principaa jau “normaali dzjeki” nekavee…
    stulbi. un tajaa pashaa laikaa, veel nesen runaaju par shito teemu. dazjreiz jau lietaam vairakas puses.redzeeju gadiijumus, kad vienkaarshi uzaicina citu dzjeku speeleet un viss. vai otrs variants, kaveetaajs ir paaraak labs muuzikjis, lai vinju nomainiitu… vai vismaz ir taada iluuzija – paaraak labs… iluuzijas jau arii aatri zuud. cilveeciiba jau nav nopeerkama shtelle.

    Blūms 30.03.2008 15:10:52 teica:
    Jā, tā mēģinājumu kavēšana un attieksmes problēmas mums Latvijā diemžēl ir aktuālas!

    Garajs 29.03.2008 19:36:41 teica:
    Labs materials…! R-spect.

    Māris 29.03.2008 14:50:42 teica:
    Raisās pārdomas par atšķirībām starp ASV un Eiropas mūzikas izpratni. Un ne tikai tas… Vērtīgi dzirdēt viedokli, kurš izskan ne no pašu katla.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*