Jurijs Naumovs (dz. 1962.g.) Leģendārs krievu izcelsmes blūza ģitārists no ASV. Šovakar 19.00 uzstāsies koncertzālē “Rīga”

(Intervē Ģirts Pavēnis 06.11.2014. Intervijas fragments, tulkots no krievu valodas)

Pastāstiet par savu ģitāras spēli. Jūs spēlējat ģitāru tikai ar labās rokas pirkstiem?

Jā, no mediatora es atteicos 20 gadu vecumā. Līdz tam es spēlēju tikai ar mediatoru, dažādus rifu gājienus, uz kuriem mani ietekmēja grupa Led Zeppelin. No 17 ar pus, līdz 20 gadiem, man bija tāds hibrīda periods, kad es spēlēju vienlaicīgi ar pirkstiem un mediatoru. 20 gadu vecumā es pārgāju uz pirkstu spēli tā iemesla dēļ, ka sapratu – rifu metode, kā arī viss, ko ar to varētu panākt un izdarīt, sevi jau bija izsmēlusi  ar iepriekšējo rokmūziķu paaudzi. Salīdzināt to varētu ar kodolfiziku. Fiziķi iemācījās sadalīt atomus. Šī māksla izplatījās ar citās jomās, piemēram, Pikaso sāka gleznot cilvēkus kuba veidā. Mūzikā rifu spēle ir salīdzināma ar mūzikas sadalīšanu atomos – skaņas atomfizika. Kad sinerģētiskais Baha, Mocarta vai Bēthovena mūzikas skanējums tiek sadalīts atomu sastāvdaļās. Tieši ar to nodarbojās Deep Purple, kā mūzikas atomfiziķi. Un šajā procesā izdalās ārkārtīgi liela enerģija – atomsprādziens. Kaut kad tas bija izrāviena brīdis, avangards. Bet, kad es līdz tam nonācu, Deep Purple, Led Zeppelin jau bija visu paveikuši. Es sapratu, ka viss, ko viņi šajā jomā varēja izdarīt, jau bija izdarīts. Protams, to varēja “urbt dziļāk” un attīstīt, bet tas man vairs nešķita interesanti, jo “sprādziens’’ jau bija noticis. Man kā mūziķim ar savām zināšanām par “saskaldīto skaņu” nekas cits neatlika, kā šo skaņu atkal “savākt kopā” atgriežoties uz “renesanses periodu” To es sapratu 20 gadu vecumā, pateicoties izpratnei par “mūzikas atomfiziku”.  Rifu spēle sevi mākslinieciski ir izsmēlusi un es sev tajā neredzēju perspektīvu. Tādēļ es no šī “skaņas koridora” aizgāju,  lai tajā neatgrieztos, uz visiem laikiem atsakoties no mediatora. Spēlējot tikai ar pirkstiem, līdz 23 gadu vecumam man pamazām noformulējās spēles tehnika, ko es saucu par “plūstošo akordu” tehniku. Tā ir mana spēles pieeja, kuras atslēga ir šāda: – Ja tu esi rokmūziķis, kuram nav izdevies nodibināt savu grupu, tad tev vienatnē ar savu instrumentu, izmantojot galvenos elementus, jārada ansambļa spēle. Tev basa, ritma un solo elementi ir jārada ar abu savu roku palīdzību. Un šajā brīdī, kad no taviem 10 pirkstiem visi ir ārkārtīgi svarīgi, pirmo pirkstu tērēt akorda barē paņēmienam ir neattaisnojama izšķērdība. Tādēļ tu atsakies no “fiksētiem” akordiem, bet veido tos visa ģitāras grifa garumā. Tātad, nevis vairs trīs ladas, bet viss ģitāras grifs kļūst par tavas akordu spēles lauku. Tādējādi, lai paspētu spēlēt gan ritmu, gan basu, gan solo ir jāuztrennē dinamiskais “pirkstu pārvietošanas brīvības” līmenis. Tādēļ barē paņēmiens vairs netiek lietots un plaukstas muskuļi atbrīvojas. Un, lai akcentētu basa vai solo ģitāras līniju, akords tiek izrauts no “mirušā punkta”, brīvi pārvietojoties pa visu grifu. Šo “plūstošo akordu” tehniku es aktīvi sāku attīstīt no 23 gadu vecuma, līdz pat šai dienai. Te varētu ļoti daudz stāstīt smalkāk, tomēr viena no galvenajām lietām, lai cilvēks vienatnē varētu radīt roka ansambļa skaņu, ir akordu spēles restrukturizācija, atbrīvojot roku no “enkura”, lai to varētu brīvi pārvietot pa grifu.

Runājot par jūsu ģitāras 9 stīgām. Vai jūs papildinājāt standarta ģitāras skaņojumu ar papildus basa stīgām?

Ne gluži. Es gāju pa reducēšanas ceļu. Pirmā no manām ģitārām, kuru es, pēc tēva dāvinātās, nopirku pats, parādījās man 1983. gada augustā, kad es no Novosibirskas braucu uz Pēterburgu, lai iepazītos ar Maiku Naumenko. Es meklēju ar viņu tikšanos, jo viņš iedvesmoja mani ar rokmūzikas tekstiem krievu valodā. Man vajadzēja ar viņu satikties. 1983. gada vasaras beigās es ar viņu sazvanījos. Viņš man sarunāja Pēterburgā naktsmājas. Es uz turieni aizbraucu un tikos ar viņu. Un tajā reizē es nopirku 12 stīgu ģitāru, kas bija ražota Lunačarskas fabrikā. Tā nebija īpaši kvalitatīva, bet tā bija labākā, ko uz to brīdi varēja dabūt. Novosibirskā nekā līdzīga nebija. Un pirmajā vakarā es sapratu, ka man ļoti patīk smalko stīgu “izplatījuma” skanējums, un vienlaicīgi ārkārtīgi kaitināja dublētie basi. Es uzreiz trijām basa stīgām noņēmu paralēlās stīgas, lai dabūtu sulīgus un zemus basus, bet 3 smalkās stīgas atstāju dubultās. Turpinot attīstīt savu ansambļa spēles manieri, es sāku skaņojumu pazemināt, to aizvedot līdz basģitāras skanējuma robežai. Tādēļ šobrīd mans ģitāras basa diapazons ir kvintu zemāks par standarta skaņojumu. Man ir gan basi, gan dubultās “izplatījuma” smalkās stīgas, turklāt koncertā es izmantoju ģitāras pedāļus, starp kuriem ar oktāvera palīdzību man veidojas super zema skaņa. Tātad, uz viena instrumenta man ir veselas rokmūzikas ansambļa diapazona spektrs.

Lai spēlētu tik augstā tehniskā līmenī, mūziķim ir nepieciešams ass prāts, laba atmiņa un precīza abu roku kustību koordinācija. Ko jūs darāt, lai šīs īpašības uzturētu labā formā?

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

No 1998. gada, kad man bija 36 gadi, es vairs neēdu gaļu. Esmu lasījis grāmatas par hematoloģijas vēsturi. Gaļa nesagādā problēmas cilvēkiem ar pirmo asinsgrupu. Man ir otrā asins grupa. Gaļa cilvēkam liek pastiprināti novecot. Lai pirkstu locītavas būtu elastīgas, es izmantoju mēreni veģetāru pieeju pārtikai. Es nedzeru, nesmēķēju, nelietoju narkotikas. Ja es nevingrinu savu ģitāras spēli vairāk, kā trīs dienas, tad es jūtu, ka pirkstos parādās stīvuma sajūta, un vieglā “lidojuma” sajūta no rokām aiziet. Vismaz 3-4 stundas dienā instruments ir jāspēlē, lai mana spēle būtu līmenī. Es to arī cenšos darīt,  zinot, ka man ir iespēja nespēlēt ne vairāk kā trīs dienas. Ja es nespēlēšu ilgāk, tad man būs jāpatērē lielāks stundu skaits, lai atgrieztos “formā”. Tā ir cena, kas jāmaksā par to, lai būtu tas, kas es esmu. Tomēr zinot, ka tas ir mans sapnis jau no 6 gadu vecuma, uzskatu, ka tas ir tā vērts. Reizēm veidojas neveiklas situācijas, kad cilvēki grib uzcienāt mani ar vīnu, un apvainojas, ja es atsakos, tomēr šos principus es nevaru pārkāpt, jo tam ir jēga.

Jūs pats rakstāt arī savai mūzikai tekstus.

Redziet, sacerēt mūziku es sāku agri. Pirmo reizi es to darīju augusta sākumā 1976. gadā, kad man bija 14 gadi. Un jau pirmajā mēģinājumā bija visa tā iezīmes, ko es darīju vēlāk. Biju paredzējis tajā cilvēka balsi, kas kaut ko dzied. Tas nav džeza skets, bet teksts ar konkrētu jēgu. Toreiz es biju pārliecināts, ka krievu valodā sacerēt roku nav iespējams, jo es, dzīvojot savā Novosibirskā, nebiju dzirdējis precedentus. Tādēļ es dziedāju to, ko krievu valodā sauc “zivs” (riba) – bezjēdzīgus skaņu salikumus, kas atgādināja pseido angļu valodu. Tomēr bija paredzēts, ka tie būs kādi gudri un sakarīgi teksti angļu valodā. 1982. gada februārī es izdzirdēju Maika Naumenko (Майк Нау́менко) grupu “Zooparks’’. Un mani satrieca tas, kā viņš apgājās ar krievu valodu. Tie bija jēli, netīri teksti, turklāt pilni ar godīgu un dziļu jēgu. Viss, ko biju dzirdējis pirms tam – Makarēvičs, Grebenščikovs, Ņikolskis – tā tomēr bija tikai poēzija, pārāk rafinēta un pārāk kulturāla. Bet Maika tekstos bija padomju dzīves bedraino un izdauzīto ceļu patiesība. Un tieši tajā viņš bija lielisks un nepārspējami precīzs. Es sapratu, ka arī krievu valodā ir rokmūzikas dziļums, viņš man to parādīja un deva impulsu. Martā man sāka dzimt pirmie teksti. Mana metode ir šāda – vispirms mūzika, teksts pēc tam atnāk jau uz gatavu “skaņu māju’’.

Pastāv arī cits viedoklis, ka tieši sākotnējais teksts, vārdu un zilbju ritmika nosaka vēlāko melodiju.

Ir tāda lieta, ka krievu valoda kā poētisks līdzeklis ir ļoti spēcīgs. Krievijā ir ārkārtīgi daudz gudru, radošu un talantīgu cilvēku. Lasot viņu grāmatas,  ir ļoti interesantas domas, skatoties uz viņu attēliem, skaidrs, ka tie lieliski zīmē, tie ir interesanti sarunu biedri, tajā pašā laikā muzikāli “dziesmu Krievija” ir ļoti vienveidīga. Dziesmu radīšanā tiek  izmantoti šansona un “popsa” parametri. Pat rokā reti kad ir vairāk par trim, četriem akordiem. Un es sapratu, ka lieta ir valodā. Kad krievu valoda valda dziesmu pasaulē, tad tā “pārvalda balli”. Tā uzspiež jebkuram skaņas risinājumam tādus spēles noteikumus, ka mūzikai jākļūst par kalponi, kautrīgai, fonā esošai, kura apkalpo vārdu jēgu. Ja tekstam iedošu vadības grožus, tad tas izdarīs tā, lai mūzika nekad nebūtu līdzvērtīga tam. Tā ir krievu valodas īpatnība un triks dziesmu rakstīšanā, ja teksts ir vadošais. Es diezgan agri sapratu, ar kādu mašīnu krievu valodas izskatā man ir darīšana, un man izdevās izrauties no šīs muzikālās vienveidības tikai tādēļ, ka teksts tiek radīts hronoloģiski otrais pēc mūzikas. Bet tas nenozīmē, ka tas ir otršķirīgs. Tieši tādēļ manu mūziku teksti nesabojā, bet dod tai nestandarta skanējumu.

Kāda ir jūsu attieksme pret džeza mūziku?

Es varu teikt tā… Ja es attiecībā pret estrādi un “’popsu’’ skaitos neprātīgs cilvēks, bet pats sev normāls, tad attiecībā pret sevi, uztveru džezu kā tīru ārprātu. Izskaidrojums šim salīdzinājumam ir tāds, ka eksperimentējot blūza un roka žanrā es vienmēr lietoju pilnīgi apzinātas formas. Es varu tās attīstīt un nedaudz pamainīt, bet es nevaru pilnībā atteikties no robežām. Es varu rotaļāties ar mežonīgu upi, bet es tomēr pieņemu noteikumus, ka abās pusēs man ir krasti. Džezs ir tas, kas ir izrāvies no krastiem. Tā ir tāda domāšanas un rīcības brīvības līmenis, kas priekš manis jau ir ārprāta robeža. Ja savā mākslā es esmu bērnišķīgi drosmīgs, tad  klausoties džezu, īpaši mūsdienu džezu, es saprotu, cik ļoti esmu konservatīvs. Cik ļoti es esmu “noteikumu” cilvēks, kurš skatās uz džezmeņiem, kā uz tādiem “ultimatīviem” pārkāpējiem. Astoņdesmitajos gados tika izgudrota vakuuma bumba, kuru aizliedza visas konvencijas. Tā bija kapsula, kurai eksplodējot, tika uzspridzināts gaiss, tādā veidā pats sprādziens pazaudēja savu formu. Par šādu bumbu es uzskatu moderno džezu.

(Pilna intervija ar Juriju Naumovu tiks publicēta tuvākajā laikā)

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*