Autors: Māris Plūme

Māris Plūme.: Vai Tev Latvijā ir kādas autoritātes?

Matīss Čudars: Īsti nē. Ir labi mūziķi un cilvēki, kuri manai izaugsmei dod ļoti daudz, taču tādas autoritātes šī vārda visīstākajā nozīmē nav.

M.P.: Un agrāk bija?

M.Č.: Neatceros, ka būtu bijušas.

M.P.: Bet no kādiem pasaules mūziķiem smelies iedvesmu, ietekmējies?

M.Č.: Sāksim ar to, ka savas mūziķa gaitas, kā jau lielākā daļa ģitāristu, aizsāku tieši ar rokmūziku. Šis žanrs nekad manā dzīvē nav pārstājis mani iedvesmot. Nezinu, šajā mūzikā ir tik daudz favorītu. Piemēram, “Kings Of Leon”, “Incubus”, “Taking Back Sunday”, vai arī, protams, vecie “The Beatles” un “Led Zeppelin”. Tā kā roks noteikti ir liels manas iedvesmas avots. Kā arī ļoti izbaudu akadēmiskos džekus Bela Bartok, Olivier Messiaen. Elektroniskā, eksperimentālā mūzika: Aphex Twin, Bjork, Meshell Ndegeocello. Īstenībā man patīk viss. Viss, kam ir jēga un mesidžs. No džeza man patīk tieši pianisti. Pēdējā laikā ļoti daudz klausos Āronu Goldbergu (Aaron Goldberg). Nu, protams, pārsvarā klausos tos, kurus mēs visi jau ļoti labi pazīstam – Brad Mehldau, Aaron Parks, Kurt Rosenwinkel. Lai arī Wayne Krantz nav īsti džezs, taču vinš ir tiešām labs!

M.P.: Kā sākās Tavs ceļš mūzikā? Kā nonāci līdz ģitārai?

M.Č.: Viss sākās ar to, ka mamma un tētis piespieda mani mācīties trombonu mūzikas skolā. Protams, man tas diezgan smagi riebās. Iedomājies, septiņgadīgs puišelis ar tauri, kas ir divas reizes lielāka par pašu! Un, bez tam, jau tad es klausījos  smago mūziku un sapņoju spēlēt tāpat, kā tie smagie džeki. Mūzika, ko man lika spēlēt mūzikas skolā, nekādu sajūsmu neizraisīja. Nu, lūk, tā es tur nenopietni staigāju uz tām trombona stundām…

Matīss Čudars spēlē ksilofonu

Vēlāk pārgāju no trombona uz ksilofonu, taču ar to attieksme īsti nemainījās. Kādu vakaru mana mamma, kura ir mūzikas skolotāja, skolas vajadzībām nopirka ģitāru. Tā pabija mājās kādas divas nedēļas, kuru laikā es sapratu, ka tas ir mans instruments. Drīz arī, spēlējot ielas hokeju, sapazinos ar līdzīgi domājošiem džekiem, un man piedāvāja spēlēt viņu grupā “Hate” (tagad “Ghiarta”). Jā, nosaukums ir ģeniāls! Tā sāku tur spēlēt un kaut ko arī pats sacerēt. Ātri progresējām, sāku klausīties sarežģītāku mūziku, meklēju jaunas, nedzirdētas lietas, un tā nonācu līdz džezam. Tad arī uzzināju, ka RDKS ir džeza nodaļa. Iestājos. Nu, tā kaut kā…

M.P.: Cik sen jau spēlē ģitāru?

M.Č.: Man bija apmēram vienpadsmit, divpadsmit, kad satiku “brāļus hokejistus”, un nu jau sanāk kādus 6 gadus. Protams, pavisam nopietni ģitāras spēlei sāku pieiet ļoti vēlu, kad iestājosdomenē. Man tad bija sešpadsmit.

M.P.: Cik Tev šobrīd gadu?

M.Č.: Astoņpadsmit.

Matīss Čudars

M.P.: Ko Tu vēlies sasniegt?

M.Č.: Nezinu. Nekad neesmu gribējis uzstādīt kaut kādus lielos dzīves mērķus. Es vienkārši vēlos būt laimīgs šeit un tagad.

M.P.: Bet kā mūziķim Tev noteikti ir savi sapņi? Vēlies tos atklāt?

M.Č.: Es gribu satikt džekus, ar ko man ir kaifs spēlēt un kam ir kaifs spēlēt ar mani, rakstīt savas kompozīcijas, koncertēt, apbraukāt pasauli un iekarot MTV. (Smaida)

M.P.: MTV? (Smejas)

M.Č.: Nezinu, var arī VIVA…

M.P.: Vai Tu jau tagad esi lamīgs, jeb kaut kas vēl trūkst?

M.Č.: Es esmu ļoti priecīgs par to, kas es esmu, kāds es esmu, kur es esmu, kādi man apkārt cilvēki, taču par pilnīgi laimīgu cilvēku mani šobrīd laikam nenosauksi. Tā pamatā droši vien ir kaut kāds jaunības maksimālisms.

M.P.: Vai Tu daudz vingrinies?

M.Č.: Nē, tagad nepavisam ne. Nezinu, varbūt to var nosaukt par sava veida atvaļinājumu vai kā tamlīdzīgi, taču šobrīd vingrināties sanāk ļoti maz. Ne tā, ka tam nebūtu laika, vienkārši man gribas izbaudīt vasaru un atpūsties kā “parastajam mirstīgajam”. Visu laiku jau arī nevar iespringt uz mūziku, jo vienā brīdī iestājas runtīna un apnikums. Nu, man tā vismaz bija. Tāpēc tagad pārāk neiespringstu uz it neko saistībā ar mūziku un vingrināšanos.

M.P.: Bet cik daudz un kā Tu vingrinies dienās, kad Tev ir pietiekami daudz laika?

M.Č.: Nu, ar mani jau patiesībā ir tā, kā ir ar lielāko daļu no mums – vienmēr ir vienkārši bezgalīgs skaits ar lietām, kuras tu gribi mācēt, un tu nekad nezini, ar ko sākt, kā to darīt, utt. Tāpēc ar īpaši oriģinālām idejām laikam es tevi nepārsteigšu. Bet, nu, protams, gammas, lai arī tām nav nekāda sakara ar improvizāciju, tās tomēr paliek fundaments, kuram ir jābūt pirkstos. Tāpēc, jā, izdomāt kaut kādus savus gammu paternus un izspēlēt visās tonalitātēs, visās pozīcijās, tas, man liekas, ir vērtīgi. Un metronoms. Patiesībā, tas ir tāda štelle! Kaut vai tos pašus paternus trenējoties, uzliec metronomu un uztver katru sitienu kā, tieksim, ceturto sešpadsmitdaļu. Vai kā trešo trioli. Un trioles sagrupē pa 4 (respektīvi frāzē pa 4 triolēm). Nu, tur ir ko variēt… Sāku strādāt arī pie nošu lasīšanas. Paņēmu bibliotēkā Baha skaņdarbus vijolei. Jā, Bahs ir cool! Nu jā, bet pārsvarā es savu spēlēšanas laiku vienkārši spēlēju uz dažādām akordu secībām un dažādiem taktsmēriem.

M.P.: Kādi ir Tavi lielākie līdzšinējie panākumi?

Matīss Čudars

M.Č.: Pff… Var izvēlēties palīdzību no zāles? Nu labi. Kopā ar Dj Bobo es vēl neesmu spēlējis, vārdi Grammy un Matīss Čudars arī šobrīd kopā īsti nekādu loģiku neveido. Protams, ir bijuši visādi konkursi ar grupām, kurās spēlēju. Ar “Ogres Blūza Brāļiem” ņēmām pirmās vietas, taču tas nav būtiski. Nezinu, kā jau teicu, esmu priecīgs par visu, kas ar mani notiek un tie ir mani panākumi. Esmu sastapies ar foršiem mūziķiem, kas man arī ir labi čomi. Ak jā, par šā gada panākumu varētu nosaukt iestāšanos Amsterdamas Konservatorijā. No septembra braucu uz turieni mācīties plecu pie pleca vēl ar dažiem superforšiem latviešu bāleliņiem.

M.P.: Kas vēl bez mūzikas Tev interesē?

M.Č.: Ai, interesē viss! Es gribētu darīt visu. Leonardo da Vinči varētu būt mana autoritāte. Nē, nu, patīk literatūra. Un filmas. Taču tā, ka man bez mūzikas būtu vēl kāda atsevišķa aizraušanās, tā nu nav.

M.P.: Vai vēlies vēl kaut ko pateikt, pirms noslēdzm šo interviju?

M.Č.: Jā! Atcerieties to, ka nav nekā pareiza un nepareiza. Esiet tādi un spēlējiet tā, kā jums liekas pareizi, nevis kā tas šķiet sabiedrībai. Un priecājieties par mūziku. Par katru skaņu, ko nospēlējat. Ja mūzika vairs nesagādā baudu, atpūtieties!