Autors: Māris Plūme

Ivars Mazurs

Ivars Mazurs ir cilvēks, kurš bijis klāt teju vai visos Padomju Latvijas džeza notikumos. Mazura kungs Latvijas Radio strādā jau no 1958. gada, un kopš sešdesmito gadu vidus vada džeza mūzikas raidījumus „Parunāsim par džezu”, „Lappuses no džeza vēstures”, u.c.

Jautāts par to, kā viņam izdevies panākt, ka džezs – šī „ļaunā” māksla – tiek atskaņota Padomju Latvijas Radio ēterā, Mazurs atbild, ka nācies diezgan pamatīgi melot, izmantojot augstāk stāvošo amatpersonu nekompetenci mūzikas jomā. Vadībai ticis stāstīts, ka atskaņojot džezu tiek atbalstīti apspiestie Amerikas melnādainie iedzīvotāji, kuri tik daudz cietuši no mantkārīgo kapitālistu – baltādaino amerikāņu – pāri darījumiem. Lūk, šie melnādainie nesalūza, vēl jo vairāk – spītējot ciešanām radīja šo brīnumjauko, augsto mākslu – džeza mūziku. Tomēr pat pēc tik ļoti džezu slavinošiem stāstiem vēl joprojām amerikāņu izpildīto džezu Padomju Latvijas radio atskaņot nedrīkstēja, tomēr bija atļauts atskaņot vietējo mūziķu izpildīto džezu. Un, lūk, vēl viena Mazura izmantotā viltība: pirmkārt, atskaņoja melodisku džezu, otrkārt, atskaņotā kompozīcija tika pieteikta kā padomju mūziķu apdare, nenosaucot ārzemju komponista (kurš patiesībā bija šī darba autors) vārdu, treškārt, atskaņotā kompozīcija patiesībā bija īsts, autentisks Amerikas mūziķu izpildījums.

Ivars Mazurs Latvijas džeza vēsturē ir ievērojama figūra ne tikai tāpēc, ka iepazīstinājis Latvijas radio klausītājus ar „pūstošā kapitālisma” skaņu mākslu, bet arī pats aktīvi darbojies kā džeza pianists, aranžētājs un džeza mūziķu kolektīva „Armatūras orķestris” (kurš vēlāk pārtapa par orķestri „Draudzība”) vadītajs.

Mazura pirmā saskare ar džezu bija 1945. gadā, kad Rīga jau tika atbrīvota no vācu karaspēka un 2. pasaules karš tuvojās beigām. Kā viņš pats izsakās: „viss sākās ar haltūrēšanu, spēlējot balles līdz pieciem rītā.”

Kara laikā, kad Latvija bija vācu okupēta, deju zālēs parasti tikuši spēlēti vācu šlāgeri, bet tā kā tikai nupat vācu karaspēks ticis patriekts no Rīgas, tad neviens vairs šlāgerus nespēlējis. Arī krievu mūziku latvieši izpildījuši nelabprāt. Bet tieši nupat Latvijā ieceļojušie krievu muzikanti sev līdzi atnesuši džeza notis, kuras ieguvuši tiekoties ar amerikāņu mūziķiem. Muzicējot kopā ar krievu ieceļotājiem, Mazurs pirmo reizi mūžā iepazinis dažādas džeza melodijas. Kopā ar krievu mūziķiem tikušas spēlētas dejas līdz pašam rītam. Tieši tā – līdz rītam. Ātrāk beigt pasākumus nebijis jēgas tāpēc, ka naktīs bijusi komandantstunda un uz ielas atrasties bijis aizliegts.

Pēc kara situācija bijusi labvēlīga, lai spēlētu amerikāņu mūziku, neskatoties uz to, ka komunistiskā valdība džezu uzskatījusi par nevēlamu un bīstamu mākslas formu, kura nāk no „morāli pagrimušajām” kapitālistu valstīm.

Mazurs ļoti aizrāvās ar šo mūziku, kura skan citādāk, un sāka intensīvi klausīties dažādas ārzemju radio stacijas, neizlaižot nevienu džeza pārraidi. Tā kā māksliniekam nebija pieejamas nevienas džeza notis, viņš pēc dzirdes centās pierakstīt pa radio atskaņotās melodijas. Daudzas melodijas laiku pa laikam tika atkārtotas, tāpēc nākamajās atskaņošanas reizēs varēja pierakstīt pirms tam līdz pusei piefiksētās melodijas. Mazurs patstāvīgi mēģināja uz klavierēm atdarināt radio dzirdēto spēles manieri, kā arī no pierakstītajām notīm izprast džeza harmonijas un melodikas īpatnības. Vēlāk dabūja arī džeza orķestru notis, kuras pats pārrakstīja in C. Tad, būdams izteikti racionāls cilvēks, atkal ķērās pie skaņdarbu analīzes, līdz kamēr sāka saprast džeza harmonijas īpatnības un likumsakarības. Izmantojot jauniegūtās zināšanas, viņš pats sāka aranžēt un izveidoja „Armatūras orķestri”, kurš spēlēja šīs amerikāņu dziesmas viņa aranžējumos.

Kad pēc daudzu gadu veiksmīgas muzikālās darbības beidzās „lielo bigbendu ēra”, tika dibināti mazāki džeza sastāvi, kuros Mazurs spēlēja klavieres. Ar aktīvu muzicēšanu viņš nodarbojas līdz pat mūsdienām (2007). Beidzamos desmit gadus mākslinieks regulāri muzicē Rīgas pilsētas viesnīcas „Hotel de Rome” restorānā „Otto Schwarz”.