Autori: Blūms, Māris Plūme

Blūms: Kāpēc Tu sāki spēlēt basu?

Viktors Vūtens: Visi mani brāļi nodarbojās ar mūziku. Mēs kopā esam pieci un es esmu visjaunākais. Kad es piedzimu, mani brāļi saprata, ka, ja ģimenē būtu kāds, kurš spēlētu basģitāru, mums būtu pilns sastāvs. Tad nu, kad biju vēl ļoti, ļoti jauns, viņi sāka man mācīt spēlēt basu.

B.: Tad jau Tev nebija izvēles, ko spēlēt?

V.V.: Jā, man nebija izvēles!

Māris Plūme: Vai Tu kādreiz apsvēri domu mainīt instrumentus? Spēlēt kaut ko citu?

V.V.: Nē! Es muzicēju ar saviem brāļiem un mums nebija vajadzības pēc cita instrumenta, mums vajadzēja basģitāristu, tā bija mana loma un man tā patika!

B.: Runājot par Tavu bērnību, kāds bija Tavs sapnis? Varbūt kļūt par astronautu vai ko tādu?

V.V: Es biju pavisam normāls bērns un, kā daudzi zēni tajā vecumā, gribēju kļūt par ugunsdzēsēju, bet es jau spēlēju un tas man bija tik dabiski, ka es nemaz nedomāju, ka pieaugot varētu kļūt par mūziķi. Gluži kā, ja bērns uzaug fermā, darbus, kas jādara, viņš uztver par
pašsaprotamiem, viņš jau nesapņo izaugt par fermeri. Ar mūziku man bija tāpat, tikai, kad kļuvu vecāks sāku domāt par to, ka varētu būt mūziķis.

M.P.: Cik Tev bija gadu, kad sāki apsvērt iespēju kļūt par mūziķi?

V.V.: Es tiešām neatceros, bet, iespējams, ka pamatskolā es atskārtu – es varu vienkārši turpināt spēlēt mūziku un man nekas cits nekad nebūs jādara! Bet es tiešām neatceros, ka būtu par to domājis būdams bērns.

B.: Cik gadu vecumā Tu sāki apzināti un mērķtiecīgi mācīties savu instrumentu?

V.V.: No paša sākuma! Man bija viens vai divi gadi un, lai spēlētu kopā ar savu ģimeni, man bija jāzina savas basa partijas, bet paskatieties uz to citādāk… es sāku mācīties izpausties mūzikā tajā pašā laikā, kad sāku mācīties runāt angliski. Jūs ļoti labi runājat latviski, bet jūs šo līmeni nesasniedzāt mācoties un vingrinoties, jūs to sasniedzāt runājot un pielietojot savu valodu. Tāpat es sasniedzu savu līmeni mūzikā spēlējot. Es nesēdēju visu laiku vingrinādamies, es muzicēju! Es sāku spēlēt nakts klubos piecu gadu vecumā, mūzika ir viss ko esmu darījis, tā kā – es spēlēju vairāk nekā vingrinājos.

Victor Wooten

B.: Kas bija Tavi lielākie klupšanas akmeņi?

V.V.: Interesanti, bet nekas īsti nenāk prātā. Bija zināmas grūtības mūzikas biznesā. Tas, kā dažreiz pret mums izturējās kā pret mūziķiem, slikti darījumi ar ierakstu kompānijām vai citiem mūziķiem, tamlīdzīgas lietas. Bet muzikālā ziņā – nekas daudz, es iemācījos no saviem brāļiem un vecākiem, ka viss, ko es vēlos ir sasniedzams. Tas varbūt nenotiks vienas dienas laikā, lai gan, bieži vien tā bija. Bet tā vietā, lai mocītos ar kaut ko, es zināju, ka viss ir sasniedzams. Atceros, ka, būdams bērns, vēlējos spēlēt uz basa to, ko dara bundzinieks, spēlēt bungu solo un tamlīdzīgas lietas, tad nu es iemācījos, kā imitēt bundzinieku, bet tas nebija caur radošajām mokām. Es vienkārši dzirdēju kaut ko savā galvā un vēlējos to izspēlēt. Es nedomāju, ka kādreiz īpaši mocījos, es vienkārši zināju, ka ir lietas, pie kurām jāpiestrādā.

M.P.: Piemēram?

V.V.: Kolīdz es iemācījos lietot savu īkšķi kā Larry Graham, es vēlējos ar šīs tehnikas palīdzību imitēt spēcīgu bungu solo, bet ar parasto īkšķa tehniku nevar attīstīt pietiekoši lielu ātrumu, lai imitētu bundzinieku. Es daudz klausījos Lenny White ar ”Return to Forever” un Billy Cobham ar ”Mahavishnu Orchestra” un tamlīdzīgu mūziku. Mana tehnika nebija pietiekoši laba, īkšķis deva spēku, bet ne ātrumu, tā nu man vajadzēja atrast pašam savu risinājumu. Tā kā nebija neviena, kas man to varētu parādīt, man nācās radīt savu tehniku, kā sasniegt to, ko vēlos un pie tā man vajadzēja piesrādāt.

B.: Varbūt fakts, ka Tev nebija formāla skolotāja, kas varētu iemācīt tehniku, bija iemesls tam, ka radīji pavisam jaunu tehniku.

V.V.: Varbūt jā, varbūt arī nē! Tā ir dabiska mūziķa evolūcija: mēs skatāmies, ko dara citi un mācāmies no viņiem un, būdami bērni, mēs mācāmies ātrāk. Stanley Clark ir viens no maniem favorītiem, bet Stanley Clark nebija Stanley Clark favorīts. Tad nu es varēju iemācīties spēlēt kāStanley Calrk ātrāk nekā viņš, bet tad man bija jāizkopj savs stils un tas ir tas, kas prasa laiku. Tagad jaunie basģitāristi lietas, ko daru es, iemācīsies ātrāk par mani, bet tad viņiem būs jāpiestrādā pie sava stila.

B.: Vai Tu spēlē arī citus instrumentus?

V.V.: Jā! Man visi stīgu instrumenti ir līdzīgi ar veidu, kā spēlēju basu, tā kā, protu spēlēt gandrīz visus stīgu instrumentus, es spēlēju arī bungas, kontrabasu, čellu, kā arī mazliet klavieres.

Victor Wooten

B.: Kādi ir Tavi galvenie iedvesmas avoti?

V.V.: Pirmkārt, jau, mana ģimene. Viņi man mācīja spēlēt un viņi bija pirmie, ar ko spēlēju, gluži kā cilvēki, kas Tev iemācīja runāt, bija cilvēki Tev apkārt. Ar mūziku man bija tāpat. Kad kļuvu vecāks, albums ”Return to Forever” (Stanley Clark un Chick Corea) bija ļoti populārs, viņus es ļoti daudz klausījos. Bet vēl pirms tam es uzaugu, spēlējot r&b mūziku - James Brown,Slide and the Family Stone, Motown u.c. Šī mūzika mani ļoti iedvesmoja.

B.: Kad Tu biji jauns, kas bija svarīgākie koncerti, pagrieziena punkti tavā karjerā?

V.V.: Es īsti nedomāju tādā veidā kā – šis ir svarīgāks par to un otrādi. Viss sākās apmēram divu gadu vecumā. Ar ģimeni dzīvojām Havaju salās. Mēs visi pieci brāļi mēdzām spēlēt savā pagalmā un kaimiņi tad nāca laukā no savām mājām un dejoja turpat pie mūsu mājas. Tajā brīdī es aptvēru, cik mūzika ir nozīmīga un cik tai ir liels spēks. Visi kaimiņi dejoja pie tā, ko mēs spēlējām, tas man šķita apbrīnojami! Tas bija sava veida sākums. Mēs dzīvojām militārajā bāzē. Kad es kļuvu nedaudz vecāks, mēs gājām spēlēt koncertus jauniešu centros, ”Battle of the Bands”, kur viena grupa sacenšas ar otru un tamlīdzīgi. Kad man bija pieci gadi un mana ģimene pārvācās uz Kaliforniju, mēs bijām iesildošais sastāvs visai populāriem māksliniekiem. Kad man palika seši gadi, mēs bijām iesildošā grupa tūrē ar lielisku soul dziedātāju Curtis Minefield. Atskatoties uz to, es saprotu cik milzīga izdevība tā mums bija, manam vecākajam brālim Redžijam bija 14 gadi, pārējie brāļi bija jaunāki un man, visjaunākajam, bija tikai seši gadi. Tā, ka, mēs visi bijām ļoti, ļoti jauni, bet jau spējīgi spēlēt lielos koncertos. Tagad man pašam ir mazi bērni un es saprotu cik ļoti īpaši tas bija, lai gan tajā laikā, mēs vienkārši to darījām un tas likās pašsaprotami.

B.: Kādas vēl ir Tavas intereses atskaitot mūziku?

V.V.: Man ļoti patīk lasīt, es pavadu cik vien iespējams daudz laika pie dabas un mācoties par dabu, man patīk doties pārgājienos un nometnēs. Vēl es pavadu daudz laika mācoties, tā teikt, vecas prasmes. Kad mūsu senči dzīvoja pie dabas un viņiem vajadzēja iekurt uguni, nebija sērkociņu, viņi lietoja rokas svārpstu, loka svārpstu un tamlīdzīgi. Es mācos par ārstnieciskajiem augiem un kokiem un to, ko tie var mums piedāvāt, kā palīdzēt. Kad saslimstam, lielākā daļa no mums iet pie ārsta vai uz aptieku. Tajā pašā laikā, dabā ir daudz dažādu augu, kas spēj dziedēt gandrīz jebkuru slimību. Tad nu pavadu laika, izzinot to visu un mācoties par dabu. Es pavadu diezgan daudz laika, to visu mācoties, un man tas sagādā ļoti daudz prieka. Un vēl es nodarbojos ar sportu.

B.: Vai Tu izpaud sevi arī citos mākslas veidos?

V.V.: Es nesen uzrakstīju un izdevu grāmatu ar nosaukumu ”The Music Lesson”. Tas bija lielisks veids, kā sevi izpaust un tas bija nepierasts veids, jo tā ir novele, tas ir stāsts par mūziku! Vēl arī man patīk zīmēt, lai gan nesanāk īpaši daudz laika šim procesam.

Victor Wooten

M.P.: Vai reliģijai ir kāda nozīme Tavā dzīvē?

V.V.: Es pievēršu uzmanību visām reliģijām, tāpat kā es pievēršu uzmanību visiem mūzikas stiliem. Bet runājot gan par reliģiju, gan par mūziku, es neapgalvoju, ka ir tikai viena pareizā. Es neapgalvoju, ka piederu tikai vienai reliģijai, tāpat arī es neapgalvoju, ka tikai viens mūzikas stils ir pareizais. Man šķiet, ka esmu labāks kā personība, ja pievēršu uzmanību visam. Es pievēršu uzmanību visām reliģijām un domāju par to visai daudz, bet savos reliģiskajos meklējumos es esmu atvērti domājošs, es neticu, ka viena reliģija dod visas atbildes, gluži kā tikai viens mūzikas stils nevar būt labāks par citiem.

M.P.: Kāds ir Tavs mērķis kā mūziķim un kā cilvēkam?

V.V.: Mans mērķis dzīvē pašlaik ir palīdzēt saprast cilvēkiem, kas viņi ir, jo es saprotu, ka daudzi to nezin. Lielākā daļa cilvēku vienkārši iet uz darbu, pelna naudu, lai būtu par ko ēst un cenšas katru dienu dzīvot savu dzīvi, viņi aizmirst, kas viņi patiesībā ir, tāpēc, ka mēs sekojam likumiem, mēs vairs neesam garīgi brīvi. Bērni vienkārši iet laukā spēlēties un viņi ir garīgi brīvi. Pieaugot mēs to aizmirstam. Man patīk cilvēkiem palīdzēt atkal atrast sevī šo bērnības sajūtu, jo vecāks es kļūstu, jo vairāk saprotu, ka tas man sagādā visvairāk prieka – palīdzēt citiem. Nešvilā, Tenisijas štatā, dažas reizes gadā es organizēju nometnes, kur caur mūziku un dabu mēs palīdzam cilvēkiem atrast sevi un izpaust savu radošo potenciālu.

B.: Tev ir ļoti interesanta muzikālā koncepcija. Kā Tu līdz tai nokļuvi?

V.V.: Viena laba lieta manā uztverē par mūziku ir fakts, ka es spēlēju jau ļoti sen. Man ir 43 gadu, bet spēlēju es jau 41 gadu. Ja darot kaut ko ilgu laiku esi spējīgs saglabāt atvērtu domāšanu, Tu kaut ko sasniegsi jebkurā gadījumā, vairāk vai mazāk. Mums katram ir sava pieeja katrai lietai, procesam, bet mēs bieži vien to pat neapzināmies. Kad mani sāka aicināt mācīt citus, man nācās saprast savu pieeju, jo es īsti nesapratu, ko es darīju un kā es darīju. Tāpat kā, ja jūs gribētu man iemācīt runāt latviski, jums nāktos saprast kā to izdarīt, jo jūs gluži vienkārši runājat. Tas pats ar mūziku, es visu mūžu esmu pavadījis spēlējot un te pēkšņi man vajadzēja to mācīt. Tad nu es sāku pievērst uzmanību tam, ko es daru, kā es daru, par ko domāju, cenšoties atrast veidu, kā palīdzēt citiem cilvēkiem iemācīties ātrāk nekā to izdarīju es. Šajā procesā es sapratu, ka mūzika ir valoda, tas ir veids, kā sevi izpaust, atraisīt savas emocijas vai arī pateikt kaut ko, ko nevari ar vārdiem. Bet princips ir gandrīz tāds pats kā jebkurai valodai, tad nu, ja es sāku uztvert mūziku kā valodu, mainās skatījums uz mūziku kā tādu. Lielākā daļa mūziķu piekritīs, ka mūzika ir valoda, bet mēs pret to neizturamies kā pret valodu. Daudzi mūziķi vēlas vispirms iemācīties teoriju un tad spēlēt mūziku, mēs domājam, ka ja iemācīsimies noteikumus vispirms, mēs spēsim labāk spēlēt. Mācoties valodu, mēs vispirms iemācamies runāt un tikai tad gramatiku un tā ir daudz ātrāka metode. Man patīk dalīties ar savu pieeju, panākt, lai cilvēki jau uzreiz sāk spēlēt, pēc principa – nav pareizi un nepareizi, gluži kā bērns, kad mācās runāt, nav pareizi vai nepareizi, viņš vienkārši runā, pat ja tas ir nepareizi, viņš runā savā bērnu valodā. Ideja ir, ka jābūt kaut kam, ko teikt. Ja tev ir ko teikt un ja Tu vari atrast veidu kā to pateikt, noteikumi uzradīsies paši no sevis. Mūzikā mēs to parasti darām otrādi, mēs gribam iemācīties teoriju vispirms, bet mums vēl nav ko teikt, tad nu tas prasa 20 gadus, lai kļūtu par labu mūziķi, bet tas ir ļoti lēns process. To var pasteidzināt daudzas reizes un man patīk dalīties ar šo pieeju.

B.: Kā Tu domā, kāda ir mūzikas nākotne? Kas notiks tālāk?

V.V.: Es īsti nezinu, bet, klausoties daudzus jaunos mūziķus, es jūtu, ka mūzika ir labās rokās! Es domāju, ka mūzika pašlaik ir uzplaukuma periodā, mūzikai ir bijusi grūta dzīve pēdējā laikā, Amerikā daudzi ierakstu veikali ir bankrotējuši, lieli ierakstu zīmoli nozuduši no kopējās skatuves. Mūzika, kas ir svaiga, radoša un ekspresīva, netiek atskaņota pa radio, tikai vienkāršas struktūras mūzika, kas seko ”pareizai” formulai iegūst savu vietu radio raidlaikos.Smooth jazz spēlē vairāk kā džezu, es nezinu, vai tā ir pareizi vai nav, bet šķiet, ka mūzikas bizness gadu gaitā ir kļuvis mazāk saistīs ar mūziku un vairāk ar biznesu. Bet es uzskatu, ka šī tendence sāk lēnām mainīties un interesanta, radoši piesātināta mūzika sāk atgriezties. Cilvēki iet uz koncertiem klausīties mūziku nevis tikai redzēt deju soļus un šovu un tamlīdzīgi, lietas mainās. Festivāli, kā šis (“Rīgas Ritmi”), kas ir veltīti mūzikai, kurā mēs varam dzirdēt daudzus dažādus stilus no visas pasaules un cilvēki ar interesi nāk klausīties. Eiropā ir vieglāk mums, džeza mūziķiem, jo cilvēki šeit tik tiešām izbauda mūziku. Tajā pašā laikā Amerikā ir neliela stagnācija šajā ziņā. Es uzskatu, ka viss iet uz labo pusi, lēnām, bet tomēr!

B.: Varbūt pastāsti mazliet vairāk par atšķirībām starp Eiropu un Ameriku.

V.V.: Eiropā cilvēki vairāk novērtē radošo mūziku – džezu, klasisko mūziku utt. Amerikā ļoti populārs ir pops, hip-hops utt.. Un man ļoti patīk šī mūzika, nekas pret to un šiem stiliem, tikai džeza mūzikai tajā pašā laikā nākas mazliet ciest.

Māris Plūme un Blūms intervē Victor Wooten

B.: Kā būtu ar novēlējumu latviešu mūziķiem?

V.V.: Ceļojot pa daudzām un dažādām valstīm esmu pamanījis, ka ļoti daudzi mūziķi lūkojas uz Ameriku, cenšas un vēlās mācīties to, ko darām mēs, kas ir ļoti labi, bet es visiem vienmēr atgādinu, ka nevajag aizmirst par savu tautas mūziku. Ja vēlies atbraukt uz Ameriku un spēlēt mūziku, ko spēlējam mēs, var gadīties smaga vilšanās. Mums ir saknes, kuru jums nav, bet jums ir jūsu kultūra. Ja jūs atbrauksiet uz Ameriku ar savu kultūras bagāžu un spēlēsiet, ietekmējoties no savas tautas mūzikas, jūs uzreiz pamanīs! Galvenais, esiet atvērti domājoši, dariet to, kas jums patīk un esiet laimīgi!

Victor Wooten uz skatuves