(Intervē Ģirts Pavēnis 29.04.2013, tulkots no krievu valodas)

Aleksejs Ļapko (dz. 1958.)Pabeidzis mežraga klasi Dušanbē Tadžikistānā, ģitārspēli apguvis pašmācības ceļā, izkopjot to līdz virtuozitātei. Padomju laikā spēlējis Rīgas restorānos “Latvija”, “Jūrmala” un”Tūrists”. Daudzus gadus dzīvojis Vācijā un Pēterburgā. Sadarbojies ar tādiem pasaulē un Latvijā pazīstamiem mūziķiem kā Pauls Bollenbeks, Harijs Berts, Raimonds Raubiško, Olga Pīrāga, Laima Vaikule,  Andrejs Jevsjukovs, Ieva Kerēvica un daudziem citiem.

Kā Tu nonāci līdz ģitārai?

Sanāca tā, ka brālis uz mājām atnesa septiņstīgu ģitāru. Un izrādījās, ka mana māte prot to spēlēt.

Un tu to nemaz nezināji?

Protams, ka nezināju. Nebija laika spēlēt, viņai bija jāaudzina trīs bērni. Bet vienreiz viņa paņēma ģitāru un tik skaisti ar pirkstiem sāka spēlēt… es neko neteicu, bet sapratu, ka arī gribu pamēģināt. Kad neviena nebija mājās, es ņēmu ģitāru un uz vienas stīgas pēc dzirdes mēģināju nospēlēt dažādas melodijas. Tieši tādā veidā es sāku attīstīt loģiku. Toreiz man bija 7 gadi. Spēlēt es sāku 8 gadu vecumā, bet 12-13 gadu vecumā es jau uzstājos skolas pasākumos. 6.klasē es ar ģitārspēli pelnīju naudu spēlējot kāzās. Tie bija 1964.-1966.gadi.

Par džezu jau tu toreiz neko nebiji dzirdējis?

Kur nu, tas nāca krietni vēlāk. Toreiz es nedzīvoju šeit, bet Vidusāzijā, Dušanbe. No kurienes lai tur rastos džezs? Tur neviens par to pat dzirdējis nebija. Vienkārši ģitāra, parastas dziesmas, ko dzirdēju pagalmā. Biju pašmācībnieks. Bet man ļoti labi un ātri viss gāja, apsteidzu visus savus vienaudžus, kuri spēlēja visādas huļigānu dziesmas ar parastiem akordiem. Kā sūklis uzsūcu visu apkārtējo muzikālo informāciju..

Kādu ietekmi uz tā laika mūziķiem atstāja padomju kino mūzika?

Kino noteikti arī, tomēr lielāku ietekmi atstāja Bītli, toreiz Visockis bija modē, Krīdensi, Rolling Stone, visādas amerikāņu grupas, kuras līdz mums nonāca. Tomēr rietumu ietekmes bija mazāk, pamatā visapkārt skanēja tadžiku mūzika.

Vai arī tā tevi ietekmēja?

Protams. Tajā ir citādāka ritmika, citas skaņkārtas, ne tādas kā eiropiešiem. Es tur nodzīvoju daudzus gadus, pabeidzu mūzikas skolā mežraga klasi.

Vai tagad varētu arī kaut ko uz mežraga nospēlēt?

Diez vai, ir pagājuši pārak ilgs laiks..

Kā tu nonāci līdz džezam?

Tas bija vēlāk, kad pēc dienesta atbraucu uz Rīgu, apprecējos. Sāku spēlēt restorānu  estrādes orķestros. Tad pamazām arī sāku iepazīt džezu. Ne visu es sapratu, ne viss man arī patika. Arī tagad es neņemos apgalvot, ka zinu par džezu visu. Mani tas  vilināja. Klausījos Rīgas Radio Estrādes bigbendu, Raubiško, pirku skaņu plates. Bet tā pa īstam mērķtiecīgi džeza mūziku sāku apgūt Vācijā. Pirku mācību grāmatas, apguvu džeza harmoniju un improvizāciju, gāju uz koncertiem džeza klubos. Sāku mācīties džeza tēmas. Tā ir milzīgs darbalauks, kurā darbojos joprojām un tur man darba pietiks visam mūžam.

Vai vari nosaukt tos džeza mūziķus, kuri uz tevi atstājuši vislielāko ietekmi?

Protams. No džeza ģitāristiem pirmkārt vēlos minēt Džo Pāsu. Tā kā es biju vientuļnieks, bez savas grupas, kurš vairāk spēlēja ar pirkstiem nekā ar mediatoru, man bija ļoti interesanti un viegli saprast Džo Pāsa spēles manieri. Tā ir maniere, kur ģitārists spēlē viens pats savā spēlē apvienojot pavadījumu ar solo. Savā laikā es biju daudz spēlējis klasisko ģitāru, tāpēc man bija viegli pāriet uz džezu. Vācijā mani sāka saukt par Džo Pāsu numur divi.

Vai pats arī esi bijis uz kādu Džo Pāsa koncertu?

Diemžēl nē. Esmu bijis uz Pata Metenija, Pako de Lusijas, Bila Frīzela un daudziem citiem koncertiem. Arī uz Alana Holdsvorta koncertu, bet atzīšos, ka tas nav mans varonis. Tomēr es viņu ļoti cienu. Mans varonis bija Džo Pāss. Diemžēl manā Vācijas periodā viņš nomira un mūsu ceļi nekrustojās. Es viņu uzskatu par savu galveno skolotāju. Vēlāk, kad spēlēju ar bigbendu, atklāju priekš sevis Vesu Montgomeriju, sapratu, kādēļ viņš izmantojas oktāvas un ko tas dod spēlējot bigbbendā. Viņa ritmika, īkšķa spēles tehnika arī ir atstājusi nozīmīgu ietekmi uz manu spēli.

Ko tu meklē mūzikā un kāpēc tu spēlē?

Es nevaru pateikt, ko meklēju. Droši vien gribu kādu noslēpumu atminēt. Sākumā es gribēju sasniegt zināmu līmeni. Mūzika man nejautāja, tā manī iemājoja – kā dzēriens, ko esi reiz pamēģinājis un vairs nevari no tā atteikties, jo radusies atkarība.  Kad sapratu, ka esmu atkarīgs no mūzikas, ka man tā patīk un manī dzīvo, tā sāka palīdzēt man uzturēt možu garu. Mūzika dzīvo visos cilvēkos, tikai dažos tā iemājo profesionālāk un veiksmīgāk. Es mūzikā meklēju skaistumu. Gribētu atrast savu rokrakstu un stilu. Daži saka, ka man tas esot, kad spēlēju savas kompozīcijas. Bet džezā es meklēju brīvību. Un laikam jau arī laimi. Kad es spēlēju un redzu, ka cilvēkiem patīk, kad publika tiek iešūpota, tas mani patiesi iepriecina. Tās ir labas sajūtas, kad tu spēj dāvāt prieku. Es tā to teiktu. Tajā visā ir tik ļoti daudz kas, ko nemaz nevar izteikt vārdiem. Un nezināmais… kad sākot spēlēt, tu nemaz nezini, kā pabeigsi. Spontanitāte, romantisms – zinot, ka man jānospēlē skaņdarbs tā, lai visiem tas ļoti patiktu un izraisītu viņos pateicības sajūtu, kas izpaužas aplausos un siltos vārdos. Interesanti ir  tas, ka tu lieliski zini – virs katra meistara ir vēl viens meistars. Mūzika ir kā milzīgs okeāns, kuru nav iespējams pārpeldēt. Tu gadiem ilgi peldi, katru dienu domājot, kur šodien aizpeldēsi, vai apmetīsies uz kādas salas vai peldēsi tālāk.

Tu esi bijis un spēlējis tik daudzās pasaules valstīs. Ko tu domā par Latviju? Kā mūziķi spēlē Latvijā?

Protams, ka salīdzinot ar Vāciju un Pēterburgu, Latvijas mūziķu līmenis atšķiras, jo šeit ir mazāk cilvēku un, protams, arī mazāka konkurence. Ja vienā vietā ir 10 miljoni cilvēku, bet otrā tikai viens, tad pirmajā būs 10 reizes vairāk mūziķu nekā otrajā, un ne jau tāpēc, ka citur cilvēki ir talantīgāki nekā šeit. Pēterburgā ir spēcīgas džeza tradīcijas, mūzikas akadēmijas un spēcīga saksofonu skola. Savukārt, Vācijā džeza tradīcijas ir vēl daudz spēcīgākas, bet vājākas nekā ASV. Vācijā katrā mazpilsētā ir mūzikas skolas, ir pieejama informācija, skolotāji un labi instrumenti. Vāciju apmeklē daudz amerikāņu, jo tā ir bagāta zeme. Laba mūzika vispār ir greznība un bagāto cilvēku privilēģija. Nabadzīgie nevar atļauties labus mūziķus. Latvijai ir jābūt bagātai. Lai gan Krievija ir bagāta, tajā ir daudz bezgaumības. Savukārt, Latvijā cilvēki mūziku mīl, šeit ir labi klausītāji. Nesen mēs ar Ievu Kerēvicu uzstājāmies dažādās pilīs un mums bija ļoti silta uzņemšana. Es daudz ko esmu redzējis – jāatzīst, ka šeit ir ļoti labi cilvēki. Bet Latvijas mūziķu līmenis – nu kāds ir, tāds ir.

Vai tev ir bijusi kāda spēle, kuru tu visu mūžu atcerēsies kā kaut ko ļoti īpašu, kas izraisījusi spēcīgas emocijas?

Kad es Vācijā sniedzu solo koncertus… Tomēr tad, kad strādāju ar Laimu Vaikuli, un mēs uzstājāmies ļaužu pilnā stadionā vai lielā koncertzālē, kaut arī tas nebija džezs, bet popmūzika, spēlējot savu solo partiju, jūtot reakciju no zāles, ar mani notika kaut kas dīvains, absolūti neizskaidrojams enerģētisks lidojums. Vēl arī,  es spēlēju solo koncertus Kazaņā un Vācijā. Kad ļoti emocionāli spēlē jautras lietas, tad publika sajūk prātā, sāk aurot un plaudēt, kāpt uz skatuves, apsveikt, un pēc tam stājas rindā, lai nopirktu diskus… Lūk, tā ir neaizmirstama sajūta! Šādi pāris brīži ir bijuši.

Tavas atmiņas par Latvijas džeza mūziķiem padomju laikos.

Ļoti spēcīgs iespaids man bija tad, kad atgriezos no Vācijas, un Jūrmalā Majoru kultūras namā bija kopīgs koncerts ar Raimonda Raubiško sastāvu. Neatceros, tas bija trio vai kvartets, bet Raubiško – tas bija fantastiski. Es nospēlēju skaņdarbus, viņi nospēlēja, tad mēs visi kopā nospēlējām pāris džeza kompozīcijas. Tas bija iespaidīgi. Kad es aizbraucu uz Pēterburgu un kolēģiem stāstīju, ka esmu spēlējis kopā ar Raubiško, viņi zināja viņu. Aiz Latvijas robežām Latvijas mūziķus pazīst!