Isajs Gordons (1927 – 2017.) ir Latvijas džeza mūzikas pirmsākumu aculiecinieks un dalībnieks, spēlējis kontrabasu Ivara Mazura un Raimonda Paula orķestrī to darbības sākumā.

(intervē Ģirts Pavēnis 29.07.2014)
Kā jūs sākāt nodarboties ar mūziku? –
Mēs bijām visi jauni, tagad no tiem vecajiem es esmu viens no visvecākajiem. Visi jau ir aizsaulē. Dzimis es esmu pretī 1. slimnīcai, 1927. gadā. Mācījos 10. žīdu pamatskolā. Tā viņa arī saucās – valsts skola. Puse priekšmetu bija latviešu valodā, puse ivrita valodā. Bija 10 žīdu skolas, tie bija citi laiki. Tagad tie gadi ir pagājuši un prakse ar ivritu man nav. Es varu izlasīt, bet es vairs nesaprotu, ko es lasu, jo 70 gadu tajā nav runāts. Mana latviešu valodas skolotāja, Ziemeļa kundze perfekti pārvaldīja ivrita valodu. Viņa tajā skolā 20 gadus ir strādājusi, un viņa mums spieda labā nozīmē latviešu valodu. Daudzi mūsējie lietoja īpašu r burtu, bet viņa to dabūja ārā, vairumam. Ir tāds paņēmiens logopēdiem, bet to es tikai tagad saprotu. Ģeogrāfiju, vēsturi mēs mācījāmies latviski. Savukārt bērni sētā pēc pusgada runāja visās valodās.
Bet par tām dejām? – Man bija kādi 18 gadi, kad sāku iet uz dejām. Tas man sāka iepatikties. Klubā bija pašdarbības mandolīnu orķestris, kurā es sāku spēlēt uz trīsstīgu mandolīnas basa, tā saucamā “trīsstūra”. To es labi atceros, bija tāds vadītājs Vītols, viņš nerakstīja notis, bet rakstīja ciparus. Tad tu zināji, vai noti spēlēt uz pirmās ladas, vai otrās stīgas. Es tagad sāku atcerēties savu jaunību.

Kādu mūziku Jūs spēlējāt?  – Ziniet, mēs tur spēlējām populāro mūziku, visi mēs bijām pašdarbnieki. Un tā es līdz mūža beigām biju pašdarbnieks, nekur neko oficiāli neesmu mācījies.
Bet notis jūs iemācījāties lasīt?  – To es iemācījos Ivara Mazura orķestrī, pēc tam tur tajā klubā viens man uzdāvināja kontrabasu. Toreiz, kad pēc kara džezs un dejas sāka atdzimt, krogos garderobēs un pie ieejas stāvēja saplēsti, veci kontrabasi. Tā bija zīme, ka pie mums spēlē džezu. Tajā laikā džeza mūzika bija deju mūzika. Lai gan neviens nezināja, kas ir džezs. Arī tagad nezin, jo tā ir ļoti sarežģīta lieta, īstais džezs. Bet toreiz bija melodijas. Tagad jau džezā nav melodijas. Tagad ir baigā trobele. Nav tā? Es pārspīlēju drusciņ? Tas bija sākums, kad orķestros sāka izmantot kontrabasu, jo pirms tam, toreiz Rīgā bija viens, divi kontrabasisti, operā un simfoniskajā orķestrī, bet, teiksim, mazajos sastāvos pamatā bija tenors, klavieres, bungas un ģitāra. Kontrabasistu nebija. Bet es tajā tautas instrumentu orķestrī biju sācis spēlēt uz īstā kontrabasa. Un mani paņēma deju orķestrī tādēļ, ka man bija šis instruments. Rīgā bija 10-20 šādu orķestru, katrā ne mazāk kā trīs cilvēku. Blaumaņa ielā bija kafejnīca, kur spēlēja pianists, kura tēvs bija tipogrāfijas vadītājs, kurš, savukārt, bija sapinies ar Stroku.
Vai jūs arī esat ticies ar Oskaru Stroku? – Es esmu viņu saticis pēc kara, bet nu tā garāmejot, viņš nāca lai iedotu mums kādu kapeiciņu. Tad jau viņš bija antisaveckijs, viņš bija nospiests, kaut arī kara laikā izdzīvoja. Arī es izdzīvoju – nejauši. Man bija 13 gadu, kad ar tēvu braucām uz Limbažiem. Mēs no rīta iegājām vagonā, es, tēvs, mamma un brālis, viņš vēl gribēja skriet uz dzīvokli kaut ko paķert no mantām. Visi domāja, ka tas karš ies trīs dienas vai augstākais nedēļu. Neviens nedomāja, ka tie būs vairāki gadi. Stacijā mūsu vagonam aiznagloja durvis, lai piekabinātu ievainoto krievu karavīru vagonu. Un ārā mūs izlaida tikai Jaroslavļā! Tā es paliku dzīvs, nu! Absolūta nejaušība.
Toreiz bija populārs klubs pie Brīvības pieminekļa. Tur bija liels veikals, bet pats klubs atradās otrajā stāvā, kur spēlēja dzīvā mūzika. Un tur bija tas slavenais Gunārs Kušķis. Es tagad pie sevis sāku domāt, ka priekš tiem laikiem viņš bija par 10 galvas tiesām pārāks par citiem. Kad mēs spēlējām Jūrmalā haltūras, pa ceļam no Rīgas līdz Majoriem viņš uzrakstīja aranžējumu, pēc dzirdes bez klavierēm. Un tajā laikā neviens to nevarēja par viņu labāk. Pēc tam viņš sāka mācīties konservatorijā, viņš bija tenorsaksofonists, labs vijolnieks, un viņam bija absolūtā dzirde. Krogā viņš bija elks, kuru publika mīlēja. Tikai Gunārs šausmīgi mīlēja iedzert. Gāja bojā autokatastrofā ar motociklu. Samērā jauns vēl bija – 30-35 gadi. Man
ļoti gribējās spēlēt, iedomājies, tu spēlē, bet pārējie danco! Tur bija arī Mazurs. Ivars Mazurs mācījās medicīnu, jo viņa vecāki, tēvs ar māti bija mediķi, mamma republikas galvenā bērnu ārste, bet tēvs bija galvenais rentgenologs. Viņš bija ar to Kušķi sadraudzējies, un viņš sāka rakstīt.

Komponēt?  – Nē, norakstīt no radio, jo nošu nekur nebija.

(Sīkāka informācija par Ivara Mazura orķestri lasāma šeit http://www.mirage.lv/lat/Arhivs/53/)

Sāku spēlēt arī uz dejām, kopā ar normāliem večiem. Bija mēģinājumi, bet – par cik es biju pašdarbnieks – spēlēju par brīvu. Man nemaksāja. Kādreiz iedeva priekš polša. Nebiju vēl precējies, kontrabass man bija, un tad pasauca uz vienu haltūru, uz otru. Kā es tur spēlēju, man tagad kauns atcerēties, jo tajā laikā kontrabasistu nebija daudz, Egīls Švarcs bija pirmais ar konservatorija izglītību. Viņš vēl tagad ir dzīvs, Berlīnē. Viņš bija kopā ar Larisu Mondrusu. Apprecējās. Un kā jau padomju laikā pierasts, viņu noēda. Viņam atrada to, ka viņš vācu laikā izdzīvojis tāpēc, ka uzdevies par latvieti, lai gan bija žīds. Tēvu nošāva, bet māte bija latviete. Toreiz mēs to nezinājām. Viņš aizbrauca pie Edija Roznera uz Maskavu. Pēc kara Rozners tupēja cietumā, bet Hrušķova laikā tika atbrīvots un Maskavā nodibinājis diezgan pieklājīgu džeza orķestri.
Roznera orķestrī Egīls Švarcs bija kā otrais diriģents mēģinājumos, kas melno darbu taisa.  Toreiz bija tādi laiki, un tie kas to nav pārdzīvojuši, tam netic.  Es satiku vienu vīru, kurš bija paņemts brigādēs, kuras atraka nošautos. Viņš atraka savu sievu un divus bērnus. Un pēc tam Vācijā nodzīvoja pāri par simt gadiem. Neviens netic, ka tā ir bijis.
Nacionālisms ir ļoti sarežģīta lieta, ja tu iedziļinies. Ja neiedziļinies, tad ir vienalga. Kad es biju filharmonijā, es biju vienīgais tautietis starp latviešiem un krieviem, latviešu korī. Kaut gan sākās tā, ka korim vajadzēja tos, kam bija latviešu valoda. Viena daļa bija krievi, bet dziedot, viņi tā nodziedāja, ka neviens nevarēja pateikt, ka viņi valodu nezin.
Tagad šī māja, kur es dzīvoju, ir no Kultūras ministrijas. Es to dabūju no darba vietas, es vilku lozi, un izvilku 13. Divistabu dzīvokļus lozēja, četrus izdalīja ministrs. Nu, bet tajā laikā, tas ir 27 gadus atpakaļ, dabūt par brīvu dzīvokli…  Lai arī es esmu Rīgā dzimis, es 18 gadus stāvēju rindā. Ulmaņa laikā, ja tev bija nauda, tu varēji uzreiz dabūt labāku dzīvokli. Nu tā, mēs no mūzikas esam pārgājuši uz politiku. Politika ir ļoti slidena lieta. Starp maniem tautiešiem, paziņām no agrākajiem laikiem arī ir dažādi cilvēki. Latvijas laikā, uzreiz pēc pirmā pasaules kara – kā tu nerunāsi vāciski, pēc tam jau pārgāja uz krievu valodu, jo tā jau atkal bija krievu impērija. Bet ir vēl tagad tādi, kas savā starpā mājās runā vāciski, un savādāk nē. Arī pēc pārdzīvotā geto.
Atgriezīsimies tomēr pie kontrabasa. – Strādāju Vefā par elektriķi, nebiju precējies. Kādu vakaru iegāju restorānā, skatos – stāv kontrabass, dekoratīvais, bet ar stīgām. Pamēģināju to paspēlēt. Kapelmeistars to redzēja un ievilka savā ansamblī.
Vai toreiz bija apskaņošana? – Nē, spēlējām akustiski. Toreiz pastiprinātājs bija tikai vienam otram dziedātājam. Jā, bija arī tādi kas bļāva trubā, visādi sākumā bija. Pēc tam jau parādījās Marshall aparatūra, un tad sāka braukt uz sporta manēžu (caur Maskavu) ārzemju estrādes mākslinieki no sociālistiskā bloka valstīm. Reiz vienam kaut kas notika, un es teicu, ka varu uz skatuves tēlot, ka spēlēju. Pēc tam man sāka zvanīt pa telefonu, jo visi domāja, ka es māku spēlēt pa īstam. Bet tajā bigbendu trobelē tāpat to īsti nevarēja dzirdēt. No sociālistiskajām valstīm pārsvarā brauca radio bigbendi, mazie sastāvi bija ļoti maz. Tur pa to baru varēja patēlot. Es vienmēr stāvēju aiz pianista un skatījos uz viņa kreiso roku, lai toņkārtu uzķertu. Un, ja krogā kāds pasūta gabalu, un tu nevari to nospēlēt, tad krogus saimnieks bija neapmierināts, jo viņam bija svarīgi, lai apmeklētāji nāktu dzert tieši pie viņa. Toreiz bija krogi, kuros nevarēja tā vienkārši tikt iekšā. Tikai iedodot šveicaram dzeramnaudu. Pārsvarā nāca jūrnieki, kā nekā, Rīga bija ostas pilsēta, un kamēr kuģis mēnesi stāv remontā, jūrniekiem izmaksā naudu, kuri to iztērēja krogos.

Kādi bija jūrnieki kā publika?  – Vairums no viņiem baigi meta un tērēja naudu. Skuķi bija visapkārt. Kā viņas tika krogā? Pateica, ka ir jūrnieku sievas. Pasi neviens neprasīja. Ja tu iedevi šveicaram naudu, to cēneri, tad visas durvis bija vaļā.
Šveicari labi pelnīja, vai viņiem bija jādalās? Šveicars dalījās ar zāles pārzini, bet zāles pārzinis ar oficiantiem. Arī direktoram tika sava daļa. Es trīs gadus nostrādāju restorānā Lido, Dzintaros, par kontrabasistu. Tas bija vismaz 30 gadus atpakaļ. Es atceros vienu moldāvu vijolnieku, kurš improvizēja ne sliktāk par pašu Stefanu Grapelli. Kišners viņu sauca, vēlāk viņš aizbrauca uz Poliju. Bet viņš bija atkarīgs no brāļiem Ostrovskiem. Tagad tie ir sen miruši. Viņi abi bija ebreji, kaut arī pēc tādiem neizskatījās. Viņiem bija krievu pases no Pēterburgas, un šeit nodzīvoja visu kara laiku. Viņi bija galvenie “Moskava” krogā, tur pie Ļeņina pieminekļa. Viss jau bija valsts īpašums, bet valstij bija savi cilvēki krogos, kas klausījās. Visādas pārbaudes, kontroles. Visi bija viens no otra atkarīgi. Tā tas bija.

Igaunijas simfoniskā orķestra diriģents pirms koncerta man rādīja, kā trompetists iesildās, kamēr publika vēl nav zālē, un diriģents man teica, – lūk, tā tagad ir Eiropā, viņi tur ļurina pie sevis kaut ko, un skaitās ka viņi spēlē džezu. Tā viņš man pateica. Tagad, ja paklausās,
tad daudziem džeza mūziķiem improvizācijās vairs melodijas nav. Viņiem vairs nav kur sprukt, cenšoties izdomāt jaunu stilu.
Ar Raimondu Paulu mēs spēlējām restorānā “Korso”. Lai ko par viņu teiktu, viņš ir ļoti strādīgs. Pirms koncerta filharmonijā (es tur nostrādāju 41 gadu par gaismotāju), Pauls atnāca 2 stundas iepriekš, žaketi nost un pie klavierēm iesildās, lai arī viņš tāpat visu varētu lieliski nospēlēt. Savukārt, tie, kas nevar, nāk uz skatuves ar trešo zvanu. Protams, ne jau visi, bet daudzi.
Tagad man nebūtu drosmes kāpt uz skatuves un nospēlēt kaut vienu gabalu, jo tagad es saprotu, ka  neko neprotu. Tajā laikā man likās, ka visi aplaudē, bet aplaudēja toreiz orķestrim, kurš spēlēja laikmetīgo repertuāru. Es ar “Rīgas varietē” kā gaismotājs uz mēnesi biju aizbraucis uz Ļeņingradu. Mūsējie bija salasījuši tādu repertuāru, ko tiem tur liedza, bet šeit spēlēt drīkstēja, un tad es stāvēju pie pults, kad viens pāris atnāk un saka; – ”Vi tam igraļi takije znakomije melodiji. I ne to, sto igraļi, a posļe igri daļji vipitj!” To ka, viņš par savu naudu dzēra, to viņš neteica. Spēlējām, ko gribējām, bet, ja radās domstarpība par mūzikas autoru, tad vienojāmies ka “latišskaja narodnaja” melodija. Bija tādi varianti, bet nekasījās. Ivars Mazurs gan reiz uzrāvās, kad kompartijas pārstāvji pārbaudot viņa repertuāru, sašutuši konstatēja, ka tajā ir “buržuāzisko imperiālistu” skaņdarbu nosaukumi. Pēc tās reizes, viņš sava orķestra notīs likvidēja skaņdarbu nosaukumus un autorus, aizvietojot tos ar ciparu numuriem. Tā tas bija.

Sīkāka informācija par tā laika mūzikas dzīvi atrodama Valērija Kopmana stāstā par Latvijas džeza vēsturi;

http://www.jazzmusic.lv/2008/05/29/dzeza-zurnalists-valerijs-kopmans-par-latvijas-dzeza-vesturi/