Andris Buiķis (dzimis 1982 .g.) – viens no labākajiem Latvijas jaunās paaudzes bundziniekiem. Mācījies Madonas mūzikas skolā, pabeidzis Rīgas 100. vidusskolu. un absolvējis Amsterdamas  konservatorijas džeza bungu klasi.   Aktīvi darbojies “Silvesteri Okesteri”, “City Jazz Big Band”, “Pump Trio”, “Beat Retro Scratch”, Arņa Medņa “JazzQ”, Jāņa Stībeļa pavadošajā sastāvā. Vairākus gadus bijis latviešu rock’n’roll grupas “Keksi” bundzinieks. Sadarbojies ar Rīgas kamermūziķiem un “Sinfonietta Riga”, atskaņojot Valta Pūces, Kārļa Lāča, Raivja Zandovska u.c. komponistu pirmatskaņojumus. Berklee College of Music (USA) stipendiāts. Festivāla „Saulkrasti Jazz” ietvaros notikušā starptautiskā bundzinieku konkursa “Baltijas bundzinieku līga” laureāts. Starptautiskā konkursa “Sony Jazz Stage 2008″ nominācijā “Jazz drums” grand prix. Sniedzis meistarklases festivālā „Ģitāristu sesija”. Uzstājies ar Laimu Vaikuli, Intaru Busuli, Amber, Niku Gothamu, Raimondu Macatu, Raimondu Paulu, Uldi Marhilēviču un daudziem citiem. Koncertējis Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Francijā, Krievijā, Monako, Turcijā u.c.

(Intervē Ģirts Pavēnis 19.02.2014)

Kā tu sāki nodarboties ar mūziku?

Bērnībā, kad man bija 7 vai 8 gadi, sāku iet mūzikas skolā. Tur man bija obligātās klavieres un klasiskā mūzika. Kā otru instrumentu es sāku spēlēt tenoru, jo vecmāmiņa gribēja, lai es spēlēju orķestrī. Man tas ļoti nepatika un es mājās nekad to nespēlēju. Lai arī no skolas līdz mājām bija pārsimt metri, man bija tāds kauns, ka cilvēki varētu mani redzēt ar šo instrumentu, ka es – nevis gāju pa ielu, bet lavījos pa graviņu ar tenoru padusē. Pēc 4 gadiem es to nometu, jo sākās aktivitātes ar vietējiem roka, underground džekiem. Es sāku spēlēt basģitāru. To es mācījos spēlēt 4 gadus, un šis instruments man bija daudz tuvāks. Vēl tuvākas man bija klavieres. Atzīmes gan nebija pašas labākās, bet man ļoti patika klasiskā mūzika. Gammas un etīdes gan man nepatika, es gribēju uzreiz „iet tām pāri” un muzicēt. Pēc dabas esmu romantiķis – mani uzrunā Šopēns un Čaikovskis.  Gāju uz bibliotēku, pats ņēmu notis – Šopēna valsis do diez minorā, Bēthovena „Mēnesnīcas sonāte”, Čaikovska  „Jūnijs”. Konservatorijas līmeņa gabali, kurus es vienkārši ņēmu un mācījos no galvas. Kā basģitārists es arī pabeidzu Madonas mūzikas skolu.

Vai kaut ko no šī repertuāra arī atceries?

Atceros gan. Visu gan nevarētu no A līdz Z nospēlēt, bet atceros. Mūzikas skolu pabeidzu kopā ar pamatskolu. Es zināju, ka ļoti gribu savu dzīvi saistīt ar mūziku, bet nezināju, ko tieši darīt. Parunāju ar tēvu un viņš mani aizveda uz Cēsu mūzikas koledžu. Gribēju tur stāties nevis kā basģitārists, bet kā klasiskais pianists, bet mana skolotāja teica, ka man nav vērts censties, jo es tur netikšu. To es ļoti labi atceros, jo es savu skolotāju Edīti Kampi ļoti cienīju un viņai ticēju. Es biju ļoti, ļoti slinks. Man nekad nebija problēmu ar solfedžo – pēc dzirdes norakstīt etīdes, saklausīt akordus, intervālus. Mana pieeja bija tāda – ja man patika dziesma, tad es to centos imitēt, atdarināt caur savu pasauli. Tas bija pats būtiskākais. Tas nav spēlēt 10 stundas dienā gammas, lasīt no lapas. Tas bija kaut kādos brīžos, kad man „uznāca” un tad es varēju vairākas stundas ar to nodarboties. Bet, protams, Cēsu mūzikas koledžai es nebiju tehniski pietiekami sagatavots. Tādēļ nolēmām pagaidīt un aizgāju mācīties tur, kur gāja mani draugi – uz Vecbebru internātskolu par zemnieku. Bet man tur bija akustiskā ģitāra, es rakstīju tekstus, komponēju dziesmas. Tas bija 15 gadus atpakaļ, interneta nebija. Bija latviešu un krievu estrāde. Jāatzīst, ka toreiz es ļoti aizrāvos ar datorspēlēm, tajās izmantotā mūzika mani spēcīgi ietekmēja. 8 bitu skanējums, 16 bitu skanējums, sony play station 1 konsoles. Priekš tā laika datorspēļu mūzika bija kvalitatīva un ,manuprāt, ļoti laba. Ja tā bija sporta spēle, tad mūzika bija enerģiskāka un otrādi. Spēļu mūziku pārrakstīju kasetēs un klausījos pleijerī, kuram katru stundu bija jāmaina baterijas. Kad tās nosēdās, mūzika kļuva arvien lēnāka – tas bija ārprāts! Mūziku es klausījos visu laiku. Atceros Steve Vai, kurš 1995.gadā sakomponēja mūziku formula 1 spēlēm. Spēles skaņu efektus, piemēram, motora trokšņus, es nogriezu nost un atstājot tikai mūziku. Tādā veidā spēlējot spēles es uztvēru jaunu muzikālo informāciju. Man tā tik ļoti patika, tā bija tik enerģiska, ka nevarēju vien beigt to klausīties. Es tur zināju katru bungu breku, basa partijas, ģitāras soliņus varētu ar balsi izdziedāt precīzi. Bija lietas, kas man nepatika – šausmu žanrs, zombiji.   Drūmais roks, tehniskie ķemmētāji man nekad nav patikuši, teikšu, kā ir. Patika enerģiska mūzika, ļoti daudz klausījos Slayer, Sepultura. Tur ir enerģija, smuki rifi, džeki bļauj. Protams, arī tritoni, mazas sekundes. Pēc tam nāca klasiskais roks – Dream Theater.

Vispār mūziku dzirdēt un iepazīt nebija daudz iespēju. Es gāju uz Madonas tirgu pie kasešu pirātu galdiem  un zināju tikai to, kas tur bija pieejams. Tā izvēle bija tāda, kāda bija. Kelly family, visādi summer superhīti, Backstreet Boys, Ace Of Bace. Atceros, kā nopirku Braiens Adams kaseti ar operas ierakstu. Tur bija lietas, kas man ļoti ļoti patika. Un es ietekmējos no tā, kas bija pieejams. Tur bija tās pašas datorspēles, R. Gobziņš, Tranzīts – laukos spēlējot zoli tūkstošiem reižu mēs laidām šo kaseti pa riņķi. Visiem patika, viss kārtībā. Kad man bija pirmais sastāviņš ar vecajiem džekiem – Ediju Rubeni, Daini Māliņu, džeki dabūja kaseti ar Time after time. Tad uz play station parādījās programma music maker, tāds softs, kurā pa klucīšiem varēja likt mūziku. Tagad šķiet, ka tās iespējas bija ļoti minimālas, bet toreiz fakts, ka uz spēļu konsoles var taisīt mūziku, šķita fantastisks! Brālis man atnesa kaut kādu A-eiropastuci-tuci”  gabalu un palūdza: vecais, uztaisi bez vārdiem šito. Un man tāpat nebija ko darīt, liku basiņus kopā – „tuci-tuci”, gatavs. Brālis veda to uz Ogri un stāstīja visiem, ka bračka taisot mūziku. A-eiropa viens pret viens. Protams, ka smieklīgi, bet toreiz tas bija tāds laiks – 90.gadu vidus līdz 2000.gadam.

Savā pirmajā projektā es spēlēju taustiņus. No tēva man bija ļoti labi taustiņi, uz kuriem varēja uzslēgt bungu opciju. Bungas man pašam nebija. Es zinu, kā skan klavieres, bungas, bass, zinu, ko dara ģitārists. Jautājums tikai  – kā to tehniski nospēlēt. Tā kā es toreiz īpaši netrenējos, varēju spēlēt tikai uz basa un taustiņiem, tad, zinādams kā jāskan bungām, spēlēju bungu partijas uz taustiņiem. Edijs spēlēja basģitāru. Tā bija ļoti smaga mūzika, ar ietekmi no Sepultura, Slayer. Toreiz sāka parādīties kaut kas no Corn un Limp Biztkit. Par to laiku mūsu ierakstiem man arī tagad nebūtu kauns.

Vai jūs izmantojāt metronomu?

Nē. Metronoms mūsu izpratnē toreiz bija klasiskās mūzikas atribūts. Metronomisko domāšanu mēs trenējām spēlējot līdzi ierakstiem, to darīja arī ģitārists un basists. Es uzskatu, ka ritmiskās problēmas mums nebija lielas. Es biju tik daudz mūzikas izklausījies, ka man tas grūvs sēdēja iekšā.

Kā tu nonāci līdz īstām bungām?

Pēc Madonas, kad viens gads bija palaists vējā, neveiksmīgais uzņēmējdarbības lauciņš tika nomests malā, es aizgāju atpakaļ uz Madonu un pabeidzu 10. klasi. Mēs apspriedāmies ar vecākiem, un es izvēlējos palikt pie mūzikas. Un kopā ar džekiem, Daini Māliņu, mēs stājāmies 100.vidusskolā. Toreiz tur jau mācījās Mārcis Auziņš. Es iestājos ģitāristos pie Andra Barona. Tā es pirmo pusgadu mācījos ģitāru. Sanāca tā, ka es toreiz satiku Tāli Gžibovski, kurš mums pasniedza rokmūzikas vēsturi. Man viņš ļoti, ļoti patika. Lai gan es spēlēju ģitāru, viņa stāsti par dzīvi un mūziku mani ļoti iedvesmoja. Viņš bija tik harizmātisks! Par bungām toreiz es nedomāju, lai gan zināju, ka viņš tās pasniedz. Atceros, ka pirmajā pusgadā es spēlēju soliņu no Dream Theatre un instrumentālu Steve Vai gabalu…

Tu pirmajā pusgadā tā mierīgi tiki galā ar Steve Vai gabalu?

Jā. Es gan nevarēju to nospēlēt oriģinālajā tempā, bet es sēdēju mājās un trenējos, skatījos tabus. Man ir laba muzikālā atmiņa. Pa divām taktīm mācījos skaņdarbus uz priekšu un tad ātri vien es visu gabalu lēnā tempiņā zināju no galvas. Pēc tam pamazām dzinu uz augšu tempiņu. Un notikās tā. Steve Vai skaņdarbu man bija jāspēlē vienam pašam, bet Dream Theatre es gribēju spēlēt ar visu sastāvu. Manā klasē bija tāds bundzinieks Renārs, kurš toreiz vēl bija tikai iesācējs. Bet es jau uzreiz gribēju spēlēt ar ļoti labu bundzinieku. Bija Rolands Saulietis, kurš mācījās klasi augstāk, bet divas klases augstāk mācījās megazvaigzne Aivars Zariņš, kurš pat ar kardānu mācēja spēlēt. Bet ar mani neviens negribēja spēlēt, par ko man bija drusciņ aizvainojums. Mēs ar tēvu nopirkām pirmo pedāli – Zoom processoru, kurā bija visi iespējamie efekti. Saprotams, ka gribēju spēlēt ar sastāvu. Man bija dīvaina sajūta, es taču esmu ģitārists un man ir tāds pedālis un draivs! Un es taču varētu ar džekiem kopā kārtīgi uzmočīt, iegriezt roku tā, ka zāle vairs neaug. Bet te  – vienam nebija laika, otram pašam jāgatavojas. Un kaut kā sanāca – tas bija tik spontāni, ka nevaru precīzi izstāstīt. Bija viens brīdis, kad es mazliet iegruzījies, tāds nekāds un te pēkšņi  – Tālis. Visā augumā, kā jau viemēr, redz, ka kaut kas nav kārtībā. Es viņam saku: „Bundzinieki man atteica, tāpēc es gribu pats bungas spēlēt. Vai es varu pie jums mācīties?” Un Tālis man atbildēja: „Tā, tu man patīc, bet, ja nākamā pusgada laikā tu sevi neparādīsi, laukā no klases!” Viss –  es sapratu, ka tā lieta man jādara nopietni. Viņš man lika saprast, ka tā ir ārkārtīga disciplīna pret trenēšanos, pret mūziku, pret visu, kas ar to saistās. Un viņš bija pirmais skolotājs, kuru es tiešām respektēju. Pienāca 2000. gads un es sāku spēlēt bungas. Ģitāru es atmetu pilnībā. Pirmo pusgadu pavadīju ļoti daudz trenējoties, spēlēju rudimentus. Man bija ļoti daudz jautājumu par bungu spēles tehniku. Un vēl man bija fantastiska iespēja pusgadu padzīvot pašā skolā. Es patiešām apbrīnoju to pretimnākšanu un uzticību, ka pats skolas direktors Zdanovskis man to atļāva. Es, protams, ļoti daudz strādāju. Lai arī uz algebru un ģeometriju es negāju, vienalga es jutu pretimnākšanu, tādu siltumu un mīlestību. Es teiktu ka 100. vidusskolas gadi man bija visprogresīvākie un laimīgāki mūzikas pasaules izpētē. Dzīvoju Tāļa Gžibovska klasē, mūzikas fonotēkā. Man bija raskladuška, plītiņa. Naudas man nebija, es nevarēju neko atļauties, jo visu naudu, ko man deva vecāki, es atliku bungu lietām, kociņiem. Es arī viņiem uzmācos, ka man vajag kardānu un, protams, – bungas. Toreiz tas maksāja ļoti lielu naudu. Draugi man palīdzēja un tas patiešām bija pasakains laiks, kad es dzīvoju pilnīgi citā realitātē. Visi tie mūzikas ieraksti, kuros dzirdot es domāju: „Ārprāts, kā vispār kaut kas tāds ir iespējams!” Bet es zināju, ka es eju uz turieni, ka es to gribu sasniegt, ka es gribu to spēlēt, un ka es to arī varu. Man nebija problēmu vingrināties piecas līdz desmit stundas dienā. Es gāju gulēt četros no rīta, astoņos gāju uz stundām, un tajās migu ciet. Protams, skolā man bija ļoti sliktas atzīmes. Trijos priekšmetos biju nesekmīgs. Tomēr cenšoties atdot savas nodevas izglītības sistēmai, es diplomu kaut kā dabūju.

Pēc 100.vidusskolas es biju pietiekami sagatavots, lai varētu sākt muzicēt un pelnīt naudu. Es gribēju būt Latvijas labākais bundzinieks. Latvijā ir daudz ļoti labu bundzinieku – Artis Orubs, Kaspars Kurdeko, Rihards Fedotovs, Kaspars Grigalis, mani vienaudži. Mēs toreiz daudz tikāmies, runājāmies, ietekmējāmies, kā kurš ko dara, kā spēlē, – tas man bija pats svarīgākais. Protams, arī kausiņš alus, pirts un visādas tādas lietas. Un sākās darbi. Pirmā mana profesionālā grupa bija Keksi, pirms tam bija skolas projekti, piemēram TC Fox. Es gribēju palikt Rīgā, trenēties un iet tālāk, tālāk, tālāk.  Man viss padevās, cilvēki zvanīja, gribēja ar mani spēlēt, un es domāju: „Vau, cik tā ir forša dzīve! Es daru to, kas man patīk un sanāk, plus vēl par to man cilvēki samaksā naudu! Tā ir absolūta paradīze!”. Tomēr doma par skološanos mani nepameta. Teikšu godīgi, džezu es toreiz vēl nesapratu. Man tas likās par vieglu. Šķita, ka tajā nav vīrišķības iekšā. Es tajā nevarēju izpausties pilnībā. Man tā pieeja bija nedaudz matemātiska, kuras dēļ es džezā nespēju iejusties. Es biju tik daudz ietekmējies no fusion. Klausījos ģitāristus, Al Di Meolla, MacLaughlin, Patitucci, Chick Corea Electric band, Dave Weckl band, bundziniekus Peter Erskine, YellowJackets, Dennis Chambers, Vinnie Colaiuta, Steve Gadd, All Jarreau, visus, kas bija „fusion kingi”. Tas bija mans „fīls”, kurā es ietekmējos.

Pēc skolas beigšanas manas angļu valodas zināšanas bija ļoti vājas, un tādēļ kopā ar draugu Edgaru mēs aizbraucām uz Helsinkiem, kur notika tāda kā Berklija stipendijas tūre. Tur bija jāiztur visādi pārbaudījumi gan solfedžo, gan citos priekšmetos.

Tu tam biji jau sagatavojies?

Tā konkrēti nē. Es biju lasījis, ko no manis prasīs. Tā kā toreiz es visu laiku trenējos un spēlēju, man bija svarīga tā pašsajūta un paša brīvība. Ne tik daudz priekš skolas, bet lai es pats kļūtu labāks, precizitātes ziņā, gan tehniski un dinamiski – visos mūzikas parametros. Konkurss beidzās, un pēc pāris mēnešiem atnāca vēstule no Bērkija koledžas ASV, ka es esmu uzņemts un man ir piešķirta stipendija, ja nemaldos, 10 000 dolāri gadā. Es par šo iespēju biju ļoti priecīgs un zvanīju tēvam. Tālis, mans skolotājs bija vispār ļoti priecīgs. Tomēr pašas skolas izmaksas bija 40 000 un vairāk dolāru gadā. Tāpēc, lai arī mana stipendija Bērklijā bija viena no visaugstākajām, finansiālu apsvērumu dēļ es uz turieni nevarēju aizbraukt.

Pēc pusgada es braucu stāties Ritma konservatorijā Dānijā. Diemžēl tur izkritu jau pirmajā kārtā. Es nezinu, kas tas bija – sajutos dīvaini, neērti, drusciņ kā lauķis. Visi cilvēki tur bija tik atvērti un inteliģenti. Mēs spēlējām „Bilies Bounce”. Džeki – pianists un kontrabasists spēlēja tik brīvi! Es biju šokēts par to enerģiju un vieglumu! Psiholoģiskais faktors, kuram es nebiju gatavs. Man bija jāstrādā vēl vairāk, un es to darīju.

Keksi man vairs nebija. Sākās TV šovs „Talantu fabrika”, uz kuru mani uzaicināja Arnis Mednis. Tur spēlēja ģitārists Edgars Rubenis, basģitārists Skrips. Mēs ļoti daudz strādājām. Paralēli tam bija Laimis Rācenājs, Jānis Stībelis, Šnē orķestris, Raimonds Pauls, Intars Busulis, Amber un visa pop industrija. Ļoti daudz darba, ļoti daudz spēles un mēģinājumu. Ar finansiālo jautājumu man nebija nekādu problēmu! Jaunības trakums, es biju tik ļoti nepieredzējis mīlestības jomā, pirmā meitene un viss! Tie laimes brīži bija tādi, ka šķita – es peldu pa mākoņiem. Es trenējos, taisīju projektus, centos pats rakstīt mūziku, un biju tik ļoti piepildīts. Tas turpinājās līdz 2006. gadam, kad man iestājās krīze. Es sāku apšaubīt savas spējas, jo mans mērķis vienmēr bija iet tālāk, mācīties, izsisties pasaulē. Šī doma man sāka griezt dvēselē. Biju iesūnojis.  Šķita, ka tas, ko daru, ir krietni mazvērtīgāks, nekā tas, ko es varētu darīt. Sāka izpausties ļoti spēcīgs egoisms, es gribēju tā un šitā. Parādījās konflikti starp mūziķiem, kad es gribēju kaut ko uzspiest. Tajā brīdī viss manā dzīvē sagāzās.  Šķīros no sievas. Iestājās grūts un haotisks posms. Pazuda jaunības degsme, sajūta, ka viss ir tik skaisti un enerģiski! Sapratu, ka es neko vairs nedaru, bet tikai nodarbojos ar primitīvu izdzīvošanu. Man tas viss sāka „smirdēt”. Nespēju vairs pieņemt sevi un to, ka mūziķa dzīve ir – saņemt lielu naudu, labi paēst, braukt ar lepnu mašīnu un dzīvot ērtā dzīvoklī. Tā vairs nebija māksla, bet amatniecība. Vairs nespēju būt pozitīvs savā domāšanā, atvērties un būt vienkāršs lauku džeks, kuram patīk mūzika. Tāds, kāds es vienmēr esmu bijis pēc dabas. Tie bija grūti laiki, –  sajutos tā, ka es vairs vispār nevaru paspēlēt. Viss, cauri! Es šaustīju sevi tā, ka nespēju vairs parādīties sabiedrībā. Un tad es atcerējos vecos skolas laikus, tās emocijas, kuru dēļ es dzīvoju! Vairs nebija variantu, man bija jābrauc prom no Latvijas. Vienalga kur un kā, bet es gribēju dabūt atpakaļ sevi – iet uz skolu, neiet uz stundām, spēlēt datorspēles, klausīties mūziku, netrenēties – vienalga!

Iestājos Amsterdamas džeza konservatorijā bungu nodaļā ar tādu mērķi, ka es esmu zaļš, neko nemāku un gribu visu sākt no jauna. Es atgriezos arī pie klavierēm. Tur bija fantastiski skolotāji. Tikai tagad es spēju novērtēt, cik viņi bija forši.

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

Mans sapnis piepildījās. Es nopirku datorspēles, nopirku play station 3, (play station 2 manā dzīvē izkrita) un strādāju. Trauku mazgāšana, istabiņu tīrīšana. Es izgāju cauri visai bērnībai. Atgriezās katrs mammas aizrādījums. Viņa reiz teica: „Tu atcerēsies un pieminēsi manus vārdus!” Un tas viss nāca man atpakaļ, kā pēc grāmatas. Bērnība ir vislabākais laiks, jo tad mēs esam stulbi. Mēs dzīvojam vecāku mīlestībā, bet kad paliekam vieni, tad pašiem ir jāspēj tik ar visu galā. Un es centos strādāt labi, iztīrīt tās istabiņas, un cilvēki man nāca palīgā, melnādainās sievietes tīrīja paklājus, jo es biju ļoti lēns! Trīs gadus ar to nodarbojos. No viena darba mani pat atlaida, jo viņi nevarēja izturēt to, ka es biju lēns, spītīgs, un to, ka man nepatika aizrādījumi.

Kā tu varēji apvienot mācības ar darbu?

Kā jau es teicu, mūzika man ļoti labi padevās un es nemācījos. Es tiešām nemācījos. Es gāju uz darbu, –  tipiska izdzīvošana. Spēles man tur nebija, ja neskaita šad tad kafejnīcā vai džeza klubiņā par niecīgu naudiņu un gariem taimiem. Tie bija patīkami pasākumi ar feiniem mūziķiem.

Tomēr runājot par skolu, jāsaka, ka darbs un izdzīvošana man bija pirmajā vietā. Un, protams, apmierināt savas vajadzības, nopirkt jaunākās spēles. Esmu spēļu industrijā ieguldījis vismaz kādus 3000 eiro – televizors, dators, džoistiku maiņa, spēles un tā tālāk.

Šeit (Andra dzīvoklī) no tā gan neko neredzu!

Pirms nepilna mēneša es to visu pārdevu, jo sapratu, ka man atkal jāiet iekšā mūzikā, jāspēlē un  jākomponē. Spēles man atņēma laiku. Esmu priecīgs, atkal spēlēju klavieres, klausos džezu, rakstu soliņu transkripcijas no Brad Mehldau un Tigran Hamasyan.

Ar ko beidzās Amsterdamas periods?

Amsterdama beidzās ar to, ka dienu pirms gala eksāmena ar busiņu ieradās mans onkulis ar brāli. Mēs lieliski pavadījām laiku. Nekaunēšos atzīties, ka mēs pa Amsterdamu pastaigājāmies ar rūgstošiem padzērieniem. Nu jā, mēs taču tik ļoti sen nebijām tikušies! Patestējām visādus beļģu aliņus. Neslēpšu, ka esmu liels alus cienītājs. Tas bija tik patīkami! Es jau zināju, ka esmu ļoti laimīgs, jo atgriezīšos mājās. Un iepriekšējā dienā testējot aliņus, man galīgi aizmirsās eksāmens. Es zināju, ka tas ir tikai astoņos vakarā un laika pietiek. Un pienāca nākamais rīts. Sajūtas tādas ļoti dīvainas, jābeidz skola, galu galā beigu eksāmens, un tajā pat laikā man tik ļoti gribas braukt mājās, ka es vairs nevaru izturēt. 4 gadi pagājuši kā viens liels mutulis, trauku un tualešu mazgāšana, darbi… Viss – es gribu mājās! Aizbraucu uz skolu, satiekamies ar džekiem. Viņi mani cenšas iedrošināt: „Viss būs labi, tava pēdējā diena, mēs vienkārši nospēlējam tavu eksāmenu!”. Un es jūtu, ka man ir milzīgs satraukums. Tomēr četrus gadus esmu mācījies, un cilvēki no visas pasaules, skolotāji, kolēģi, vietējie un arī latvieši nāks klausīties. Mani pārņēma ārkārtīgas bailes. Un es jutu, ka vairs nevaru: „Veči, man ir jāpaņem alus. Vai nu paliks vēl sūdīgāk, vai nu paliks labāk – riskēšu”. Izdzēru vienu un man šķiet, ka drusciņ labāk paliek. Jāpaņem vēl viens. Histērisks satraukums, jo viss kas notiek apkārt ir ļoti liels notikums. Kad pienāca eksāmena brīdis, es nevienu vārdu nepateicu. „Paldies skolotājiem, viss bija tik labi un tā tālāk”, – es neko nevarēju pateikt. Pianists man jautā : „Nu Andža, kaut ko teiksi?” Es atbildu: „Neko neteikšu”. Visa zāle smējās. Mani biedri runāja manā vietā. Tad mēs sākām spēlēt. Biju satraucies un pilnīgi iekšā mūzikā, – centos dabūt ārā visu, uz ko esmu spējīgs. Es nezinu, kā to aprakstīt, bet es brīžiem eksplodēju. Kad nospēlējām eksāmenu, cilvēki cēlās kājās un ovācijas bija milzīgas. Mani uzaicināja pie eksaminētāju galda – „Paldies! Absolūta kontrole pār instrumentu, perfekts trio koncerts un ļoti „adventurious playing” – 10 balles”. Viss kā pēc grāmatas. Un pēc tam – busiņš gaida un es dodos mājup. Pēc nostāstiem, konservatorijas vēsturē kā bundzinieks neviens vēl nebija dabūjis 10 balles. Es tās dabūju. Ļoti vēlētos, lai tā sajūta, kad dēļ atbildības un cieņas pret cilvēkiem ir izkaltusi mute, atgrieztos. Tā ir augstākā pilotāža, kuru fiziski nevar atkārtot – kad domas, pozitīvās un negatīvās enerģijas savā starpā spēlējoties, iet caur mani. Tas nebūt nav komfortabls stāvoklis, tomēr šādus brīžus vienmēr atceras, jo tādi ir tikai daži visā mūžā.

Šobrīd ar trio (tas saucas K trio), ar kuru es beidzu skolu, mēs aktīvi darbojamies. Kristiāns Martinsons (Kristjan Martinsson) ir pianists no Islandes, bet Pats Klīvlers (Pat Cleaver) ir basists no Lielbritānijas. Tūlīt mēs ieskaņosim jaunu albumu. Mūzikas autors lielākoties ir Kristians. Daudz islandiešu folkloras, tautas mūzikas elementi, ritmiskās modulācijas. Neskatoties uz to, ka mūzika brīžiem ir komplicēta, tā ir ļoti plūstoša, unikāla un oriģināla. Nupat bijām Amsterdamā un spēlējām džeza festivālā (Jazz Maastricht), kur dabūjām fantastiskas atsauksmes. Aprīļa beigās mani biedri brauks uz Latviju. Trešdien, 30.aprīlī mēs spēlēsim Pulkvedī, 2. maijā kafejnīcā Cydonia, un vēl divas dienas, kuras es pagaidām nenosaukšu. Tie būs fantastiski koncerti, jo tiem cilvēkiem ir tāda pieredze! Viņi ir tik ļoti individuāli un specifiski, ka tas patiešām ir kaut kas unikāls. Par to es viņus mīlu un cienu. Domāju, ka mēs darbosimies kopā ļoti ilgu laiku.

Man ir arī savs projekts. Esmu nolēmis aktīvi strādāt pie klavierēm, trenēties, spēlēt un komponēt mūziku. Pusi sava laika es veltu bungām, otru pusi klavierspēlei. Šobrīd es strādāju pie klavierspēles tehnikas.

Kādēļ nepieaicini profesionālu pianistu?

To es negribētu, jo vēlos mūzikā ielikt pats sevi.

Mans mērķis ir uzrakstīt latviešu tautasdziesmu apdares. Ļoti vēlos piesaistīt savu māsu Ritu, kura manā uztverē ir ļoti talantīga dziedātāja. Es vēlos ieskaņot savu albumu, kur es spēlēšu klavieres, bungas, iespējams arī basģitāru un ģitāru. Es neesmu ne basģitārists, ne ģitārists, bet tā mana pieeja, kā es mūsdienās redzu mūziku, ir mazliet savādāka.

Vai tas būs tāds folks ar džeza elementiem, vai fusion ar tautas mūzikas intonācijām?

Nē, es to nosauktu par „tagadni manā individuālajā redzējumā”.

Kādēļ tomēr izvēlējies tautas mūzikas žanru?

Tādēļ ka, lai kur es arī būtu, es nespēju no tā tikt vaļā. Es nespēju tikt vaļā no mažora un minora gammām, kuras, manuprāt, ir vienas no visskaistākajām. Latviešu tautasdziesmām tas ir ļoti raksturīgi. Tas būs mans ieguldījums latviešu mūzikā.

Tu sevi ļoti apzinies kā latvieti?

Ļoti, ļoti – 100%. Manuprāt, es esmu pilnīgs latvietis. Jo es šeit esmu dzimis un dzīvojis. Jau pati zeme visu nosaka. Pēc Holandes atgriežoties Latvijā, tu sāc dzirdēt, kā šeit šalc koki. Tikai Latvijā var atgriezt tās bērnības sajūtas, un tas ir visskaistākais. Aizej uz mežu un, dzirdot kā šalc koki, tu saproti, ka tā vien jau ir mūzika pati par sevi. Mans vectēvs, kurš man bija ļoti tuvs cilvēks, nekad nerunāja krieviski. Savukārt, mana māte ir krieviete,  tēvs latvietis, vecmamma poliete, gruzīnu asinis un tamlīdzīgi. Tomēr tās sajūtas, ko manī iedveš mūsu zeme saka, ka es esmu tīrs latvietis. Varbūt tā ir spītība? Mūzika, ko es rakstu viennozīmīgi būs lielākoties latviska, ar manas pieredzes mērci.

  1. Māris Plūme says:

    Paldies, Ģirt, par lielisku interviju ar man tuvu draugu. Jāatzīst, šī intervija man atklāja daudz jauna, pat domājot, ka Buiķi jau ļoti labi pazīstu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*