Piektdien 15.novembrī Spīķeru koncertzālē savu 20 gadu skatuves jubileju koncertā “Latvijas sajūtas” svinēs džeza saksofonists Deniss Paškēvičs. Koncertā klausītājus sagaida latviešu tautas dziesmas, populāru komponistu dziesmas džeza apdarē, kā arī paša saksofonista radītais.

(Raksts un video pārpublicēts no mixnews.lv)

Intervijā MixTV Deniss Paškēvičs stāsta par konkurenci džeza mūzikā, par atšķirībām, spēlējot koncertu un kluba vakara ietvaros, kā arī par jaunāko Latvijas džeza paaudžu muzikālo pamatu. Labākais koncerts vēl viņam esot jānospēlē – atzīst saksofonists. Kas zina, iespējams, tas skanēs jau šajā piektdienā!

Ko visbiežāk ar džezu nesaistīti cilvēki vēlas par džezu uzzināt? Cilvēki domā, ka džezs ir kaut kas nepieejams, mistiska mākslas forma, kas nav domāta visiem. Tad cilvēki jautā, vai džezs sastāv tikai no improvizācijas? Vai viss džezā notiek mirklī? Tad man nākas stāstīt un skaidrot, kā top džezs. Tas top, balstoties uz attiecīgām zināšanām, un uz mūziķu sadarbību. Bieži vien, kad spēlējam atvērto improvizāciju, mēs spēlējam domas, melodijas, harmonijas un ritmus, ar kuriem mēs esam mēnešiem dzīvojuši, klausījušies, mēģinājuši. Džezs ir pragmātisks darbs, kurā ir šie mirkļa momenti. Dažreiz brīnums notiek, dažreiz nenotiek. Taču viss balstās uz zināšanām un praksi – kā tu vadi savu instrumentu, pats sevi, un kā tu spēj sadarboties ar auditoriju un saviem kolēģiem.

Tev ir dažādi un atšķirīgi muzikālie projekti. Kas ir tas slēdzis, kurš tev ļauj pārslēgties no viena projekta uz otru? Godīgi sakot, agrāk man bija daudz vairāk projektu. Bet ar gadiem tu veido tādu kā piltuvi, spēlē to mūziku, kas tev patiešām pieskaras. Nekad neaizmirsīšu mūsu sadarbību ar Ņujorkas ģitāristu Timu Milleru. Es viņam tieši jautāju šos jautājumus – kuru mūziku tu spēlē? Viņš atbildēja – spēlēju to mūziku, kas man patiešām pieskaras. Es spēlēju tās notis, kas dzīvo ar mani. Un tās notiks, kas ir vienkārši pa vidu, tās es vienkārši neatskaņoju. Man ir ļoti daudz ideju, bet es tās mēģinu novilkt pie zemes un fiksēt. Man ir kartotēka. Piemēram, pagājušajā gadā es apskatījos, ka esam ierakstījuši piecus jaunus labumus. Es nezinu, vai visi šie jaunie albumi sasniegs klausītāju. Varbūt pēc pieciem gadiem šī mūzika tiks atskaņota.

Runājot par stilistiku – esmu anti stilistisks. Pašam ir grūtāk noformulēt to, ko tu dari. Piemēram, runājot par manu trio, kāds pasaules klases mūziķis teica, ka mēs nespēlējam frīdžezu vai avangardu, bet gan moderno impresionismu. Biju pārsteigts. Nekad nebūtu to dēvējis par moderno impresionismu. Kad tu mācies džezu, tu izej cauri dažādiem līmeņiem. No sākuma tu mācies blūzu, pēc tam, iespējams, bībopu, hardbopu. Ja gribi modernāk – sāc mācīties fanku, grūvmūziku. Tad tu atkal pēti blūzu. Tu atkal ej atpakaļ, šādi sevi veidojot. Attīsti savu muzikālo lingvistiku. Vēlāk, darbojoties profesionāli, šos džeza stilus tu izmanto mērķa sasniegšanai. Kā? – tas viss ir tavās rokās, jo tu esi autors.

Vai tu bieži dungo jaunās idejas mobilajā telefonā? Jā,noteikti! Es diezgan labi pārvaldu datoru. Šodien ir tik daudz iespējas, kā pierakstīt savas idejas! Es rakstu notis, es izmantoju dažādas datora programmas. Man ļoti patīk mūsdienīgie instrumenti! Jā, es fiksēju visu. Cenšos ierakstīt mēģinājumus, tos analizēju. Man ļoti nepatīk, kā es spēlēju! Labāk nogaidīt divus vai trīs mēnešus, lai es ierakstīto varētu klausīties. Ja ierakstām kādu dzīvo koncertu, man to ir grūti klausīties, jo dzirdu visas savas kļūdas. Tajā pašā laikā kļūdas man parāda virzienu, pie kura vēl ir jāstrādā. Būt mūziķim ir ļoti analītisks darbs!

Pārpublicēts no mixnews.lv

2013. gada 12. novembrī plkst. 20:36

http://lat.mixnews.lv/lv/eksluzivi/18963_deniss-paskevics-cilveki-doma-ka-dzezs-ir-mistiska-makslas-forma-video