25. aprīlī notiks jauno džeza vokālistu konkurss „Riga Jazz Stage”. Tas solās būt nopietns. Tam pieteikušies jaunie džeza vokālisti no Spānijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Slovākijas, Beļģijas, Kipras, Polijas, Bulgārijas, Krievijas, Ungārijas, Horvātijas un Grieķijas. Konkursantu vidū gan jauni un vēl neatklāti vārdi, gan savās valstīs jau atzīti mākslinieki.

Gan jau, ka daudzi jauni un talantīgi džeza dziedātāji izlasot šādu priekšrakstu, ilgi domātu: „Vai tiešām man ir jāmēģina tur pieteikties. Varbūt pāris gadus vēl jāpagaida, jāapbružājas džeza klubos, jāaizbrauc uz ārzemēm pamācīties”

Bet varbūt ir vērts paklausīties, ko par savu pieredzi stāsta iepriekšējo gadu konkursa laureāti? „Rīgas Ritmu 2013” rīkotajā preses konferencē piedalījās arī pazīstamais latviešu dziedātājs Intars Busulis, kurš šī konkursa “Grand Prix” ieguva 2004. gadā. Un izstāstīja, kā viņš uzsāka savu dziedātāja karjeru.

„Viss aizsākās ar „Sony Jazz Stage”. Sāksim ar vēsturi, kā es tur nonācu. Viss, protams, sākās ar to, ka atnācu dzīvot uz Rīgu. Spēlēju štāba pūtēju orķestrī, ar kolēģi mēs papildus darbojāmies vokālajā trio „Caffe”. Dziedājām dziesmas par mīlestību, bet tas viss ātri izbeidzās, jo nevarējām apvienot grafikus. Bet bija kaut kas jādara – gājām uz „Hamletu” džemot un pelnīt naudu tramvaja biļetei atpakaļ uz mājām. Vienu dienu man piezvanīja Vilnis Kundrāts un uzaicināja mani uz savu studiju vienkārši tāpat parunāt par mūziku utt., jo viņam bija garlaicīgi tajā konkrētajā dienā. Tad es aizgāju, mēs ar viņu spēlējām, kaut ko padziedājām. Jāatzīst, – tā īsti džeza vokālu es līdz tam vēl nebiju dziedājis. Bet improvizējis es varbūt biju, labākajā gadījumā tikai tualetē. Tad es pilnīgi nejauši uzzināju, ka ir tāds konkurss, kurš tagad saucas „Riga Jazz Stage”. Paņēmām no Abersolda mīnusiem nost 1, 2, 3, 4. Vilnis man palīdzēja tos izgriezt, es iedziedāju vairākas dziesmas un aizsūtīju konkursam. Un aizņēmos no mātes 20 dolārus dalības maksai. („Atdevi?”; R.Pauls) Protams!, -toreiz tā tīri mīlestības veidā atdevu. Un, jāsaka godīgi, tā tas viss arī sākās un turpinājās. Iepazīšanās ar M.Briežkalnu un R.Paulu. Tas bija pirmais atspēriena punkts. Tie apgriezieni bija diezgan ātri. Nākamajā gadā vēl nāca klāt. Un tad jau viss aizgāja kā smērēts. Tad jau vairs nebija haltūras, bet tikai koncerti, bet tad, kad nebija koncerti, atkal bija haltūras un otrādi. Tad nu novēlu, lai veicas nākamajiem konkursa dalībniekiem tāpat kā man.” (I.Busulis)

No šī stāsta varam secināt, ka reizēm bez talanta ir nepieciešama arī drosme, un iniciatīva. Tos, kuri aktīvi darbojas un uzdrošinās riskēt, veiksme mīl!

  1. Māris says:

    Šodien kā reiz noklausījos Busuļa jauno, vēl neizdoto albumu (Kaspars Grigalis mašīnā atskaņoja).

    Jāsaka, kārtējo reizi secināju, šitam džekam dziedāt padodas – lieliska tehnika (nezinu, cik daudz dabas dota, cik smaga darba rezultāts) plus trakulīgs, dzīvespriecīgs, atvērts temperaments (lai neteiktu vārdu “psihs” labā nozīmē…). Rezultāts – nepārspējams dziedātājs, skatuves mākslinieks.

    Rezumē: Tehnika bez personības nav nekas, tāpat arī spilgta peronība bez izpildītāja prasmes ar mikrofonu rokās dziedot arī domājams tālu netiks. Vajag līdzsvaru starp tehnsko varēšanu un personību.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*