Intervē Dana Daudiša. 2.07.2010. Rīga.

Antonio Forcione

Kaut intervija ar mūziķi bija paredzēta vēl pirms koncerta, labi, ka tā tika pārcelta pēc tā. Man bija iespēja redzēt Antonio uz skatuves, kā viņš spēlē, un sekot līdzi viņa dzīvajai mīmikai. Tas sniedza nelielu ieskatu, kāda ir viņa personība – emocionāla, dienvidnieciski kaislīga, neprognozējama, dziļa, bet viņa mūzika – aizkustinoša.

Tātad. Sākšu ar jautājumu, ko uzstāšanās šeit festivālā nozīmēja Jums?

Nu, personiski man katra uzstāšanās nozīmē vairākas lietas. Tas ir izaicinājums, tas ir ceļojums… Lai kurp es dotos, ikreiz man ir jāatklāj sava iekšējā pasaule. Neatkarīgi no vietas, kurā atrodos. Es varu būt šeit, bet es varu sēdēt mājās pie kamīna ar kaķi. Tas vēl joprojām ir mans visums, kas man ir jāatklāj, jāatraisa. Bet, protams, auditorijas priekšā, īpaši, ja tā ir uzmanīga auditorija… Es domāju, ka klausītāji šeit ir ļoti uzmanīgi. Es domāju, ka Māris [Māris Briežkalns] ir paveicis labu darbu. Es varu sajust, ka pilsēta it kā virmo no mūzikas, mūziķiem un cilvēkiem, kas gūst prieku no mūzikas. Spriežot no tā, ko esmu šovakar redzējis. Es jūtu ļoti daudz spēcīgas, lieliskas reakcijas. Sākumā es to negaidīju. Es uzskatu, ka cilvēki šeit vēl joprojām ir nedaudz oficiāli, varbūt tāpēc, ka viņi ir mazliet kautrīgi, bet galu galā… Redzot viņus, piecēlušos kājās ovācijās, bija neliels pārsteigums, bet var apgalvot, ka viņi to darīja, jo tā vēlējās. Ir jauki to redzēt.

Antonio Forcione on stage in Riga

Tātad… Jūs izbaudāt ciemošanos šeit?

Jā, esmu guvis prieku no ciemošanās. Esmu baudījis gan laikapstākļus, gan sabiedrību, gan pavadoni… (smaida) Visi ir ļoti patīkami.

Tālāk es turpināšu ar jautājumu, kā un kad Jūs apzinājāties savu aizraušanos ar mūziku un ģitāru?

Mana aizraušanās ar ritmu parādījās, kopš es sevi atceros. Man vienmēr bija kaisle pret ritmu, un es darīju tā [sit plaukstas uz kājām, izlikdamies, ka spēlē uz bungām], kopš es biju ļoti mazs bērns. 10 gadu vecumā es lūdzos savam vecākajam brālim, lai nopērk man bungu komplektu, un viņš to arī izdarīja. Vēlāk es pārgāju no bungām uz ģitārspēli, jo trokšņa dēļ bija problēmas ar kaimiņiem. Es atceros diezgan skaidri, ka pēc četru gadu ģitāras spēlēšanas, kad man bija 14, 15 gadu, pēkšņi es vairs nespēlēju ģitāru – es biju iemīlējies mūzikā. Es atceros to posmu. Man bija draudzene, kad man bija 15 gadu. Un dažkārt – būšu atklāts – es nevarēju sagaidīt, kad viņa aizies, jo es gribēju spēlēt. Es vienkārši gribēju visu dienu sev, lai varētu spēlēt. Tas ir sauciens no tās iekšējās pasaules, par ko es iepriekš runāju. Es ticu, ka katram savā veidā tāda ir. Tas ir jautājums par tās atrašanu, tā ir atslēga. Es biju pietiekami laimīgs, jo kādu iemeslu dēļ zvaigznes bija man labvēlīgas, un kāda klusa balss uzrunāja mani. Mana iemīlēšanās ģitārā… es biju pavisam… Dažreiz es istabā spēlēju astoņas stundas bez mitas, līdz iestājās nakts. Es biju aizmirsis gan paēst, gan ieslēgt gaismu. Es spēlēju tumsā. Pēkšņi mana māte atvēra durvis, zini, kā tēls no citas pasaules, un viņa jautāja „Vai tu te esi, vai esi ko ēdis?”. Dažas sekundes es jutos pazudis – man nebija ne vietas, ne laika. Es tikai spēlēju. Es biju pilnībā savā pasaulē. Telpa un laiks bija pazuduši. Tu atrodies kur citur, bet man nav ne nojausmas, kā to vietu sauc.

Mūzika – kas tā ir Jums? Kas Jums tajā patīk vislabāk?

Antonio ForcioneTas ir dzīvesveids, tā patiešām ir mana dzīve. Es saskatu lietas, es dzīvoju savu dzīvi labāk. Es uzskatu, ka labākais veids, kā es izpaužu sevi, ir caur mūziku. Nevis vārdiem vai ko citu, bet tieši caur mūziku. Es patiesībā varu aizskart noteiktas lietas, nervus sevī, ko es nevaru izdarīt kādā citā veidā. Vienmēr ir vieta nokļūt dziļāk un dziļāk, cik iespējams. Tomēr ir ārējā pasaule, un tu nevari pazust. Savos vēlajos 20 gados es spēlēju tik daudz, ka sapratu – es biju pametis novārtā pārāk daudz savu lietu. Sasniedzis zināmu vecumu, es gribēju mainīt pasauli un gribēju, lai pasaule zina, ka es to varu paveikt. Bet tad es sapratu, ka es nebiju pareizajā filozofiskajā ceļā, un patiesībā… Es esmu šeit un esmu necils un mazs, bet mūzika ir dievs, nevis es. Tas ir atšķirīgs priekšstats. Kad tu esi jauns, tu domā, ka tu esi dievs, jo tu māki spēlēt mūziku. Tas ir smieklīgi. Es uzskatu, ka mūzika ir dievi, un es dzīvoju labāku dzīvi.

Vai Jūs varētu pastāstīt, kas Jūs iedvesmo?

Iedvesmai ir ciešs sakars ar garīgumu un dzīvi, un piedzīvojumiem. Es uzskatu, ka viss, ko es daru, iedvesmo mani. Itin viss, ko es daru. No sliktām attiecībām līdz brīnišķīgam… tu zini. Viss. Tu virzi cauri mūzikai jebko, ko esi asimilējis dzīvē. Un es nelokāmi tam ticu. Man ir bijusi iespēja satikt daudzus mūziķis savā mūžā, un es vienmēr ceru gūt emocijas. Tomēr ir jāatšķir persona, kas spēlē mūziku tāpēc, ka tehniski spēj to darīt, no personas, kas spēlē to, kas ir izdzīvots. Tas ir citādāks priekšstats. Un, godīgi sakot, ir smalka līnija starp tiem. Tehniskas man pietiek, lai atspoguļotu to, kas ir mana dzīve, bet es negribu tagad tevi ar to apgrūtināt. (smaida)

Kas Jums ir palīdzējis visvairāk Jūsu muzikālajā karjerā?

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

Manā gadījumā, taisnību sakot, milzums/tonnas un milzums/tonnas kaisles. Nekas cits – kaisle. Un es vienmēr lieku pirmajā vietā radošumu. Viss, kas ir radošs. Ja kāds man jautātu, kas iedvesmoja manu mūziku, es varētu teikt – Čārlijs Čaplins (Charlie Chaplin), patiešām! Kad es biju bērns, es dievināju Čārliju Čaplinu. Atceros, kā pēc skolas sestdienās pulksten vienos rādīja viņu. Es mēdzu skriet, cik vien ātri varēju, lai tikai nepalaistu garām nevienu mirkli no viņa filmas. Viņš iedvesmoja mani, kad es biju bērns, jo viņš bija radošs, viņam bija pašam sava domāšana. Un tas ir apbrīnojami. Vēl joprojām es mīlu visu, kas ir radošs. Es mīlu bērnus, jo viņi ir ļoti radoši.

Antonio Forcione on a stage in Riga

Jā, es lasīju, ka Jūs esat studējis mākslu, mīmu un tēlniecību. Es domāju, ka tad, kad redzēju Jūs uz skatuves, es varēju nedaudz sajust Jūsu kaisli, to emociju vibrāciju. Es pieļauju, ka māksla savā ziņā Jums palīdz.

Jā, bet tas tāpēc, ka man jau bija dzirksts, kad es biju bērns. Mans vecākais brālis bija gana acīgs, lai saskatītu to, ka es biju ļoti spējīgs zīmēšanā un mūzikā, kad biju bērns. Es zināju savu virzienu, un mans brālis piereģistrēja mani mākslas skolā, man nezinot. Tas palīdz, jo ne jau mākslas skolas dēļ es varu spēlēt, bet tas aizskar tevī noteiktus nervus. Ja tev ir kāda dziņa, kaisle pret kaut ko, ir ļoti svarīgi dzīvē ieklausīties balsīs, jo tās tev var dot mājienus. Ja tu nepamani balsis kādu finansiālu iemeslu dēļ vai… var būt daudz iemeslu. Varbūt ģimenes problēmas vai attiecības… Tev ir jāiet tam cauri. Un savas mūzikas dēļ zaudēju daudzus savus draugus, attiecības, man bija grūtības arī citās lietās, bet es zināju bez šaubām, ka mana kaislība ir mūzika. Beigu beigās pie tās  arī paliku. Viss pārējais pagāja garām.

Vai Jūs esat attīstījis savu spēles stilu kādā sevišķā veidā?

(smej) Jā, bet tas nav pavisam apzināti. Jā, esmu pie apziņas, kad komponēju. Tev ir gaume, tu attīsti savu stilu. Tu ieklausies cilvēkos, apbrīno, saproti. Es tiecos meklēt mākslinieku, es nemeklēju mūziķus. Tas ir citādi. Esmu tikai nedaudz ieinteresēts tajos, kas prot spēlēt, bet esmu ļoti ieinteresēts māksliniekā, kam ir balss, stāja. Tas ir mans virzītājs. Mūziķi prot spēlēt instrumentus, tu saproti, viņi ir strādnieki/darbinieki, un viņi strādā ar instrumentiem. Tas ir jauki, bet mākslinieks ir tas, kas vienmēr pakļauj sevi riskam un kam ir jāpārkāpj barjeras. Viņš cieš visvairāk. Es domāju, ka es savu dvēseli tam arī pakļauju.

Vēlos pajautāt, ko Jūs uzskatāt par pašu svarīgāko dzīvē?

Pašu dzīvi.

Vai Jūs varat aprakstīt dzīvi?

Nē. (smej) Tā ir, kas ir jums, kas ir man. Man šķiet, tas ir ļoti, ļoti nepietiekami novērtēti, kad… Es kļūstu gandrīz sarūgtināts, kad cilvēki sāk domāt „o, pēc dzīves kaut kam ir jābūt, varbūt mūs gaida reinkarnācija”. Manuprāt, tas ir apvainojums dzīvei kā tādai. Vai mēs neesam laimīgi, ka esam dzīvi? Mēs gribētu dzīvot ilgāk! Tā man šķiet ļoti alkatīga doma. Es uzskatu, ka viss šis [š. g. – dzīve] ir lieliski, tas ir neticami. Ja tu to nesaskati, tas ir tavas aprobežotības dēļ, un tādā gadījumā tu labāk pamosties. Dzīve ir tā jēga. Un es vēl joprojām nevaru noticēt, cik dzīve ir brīnišķīga.

Antonio Forcione in Rīgas Ritmi 2010

Kas ir svarīgākais, kad Jūs uzstājaties?

Justies gatavam ceļojumam. Kad tu neesi gatavs ceļojumam kādu grūtību vai emociju, varbūt tehnisku lietu dēļ… Šodien es neesmu spēlējies pietiekami. Man patiktu spēlēt vairāk pirms koncerta, vismaz četras stundas nepārtraukti, un tad tu jūties gatavs ceļojumam. Tāpēc, ka dažkārt… tie ir mani ierobežojumi. Es gribētu būt brīvs – no aizspriedumiem, akordiem, dziesmām. Ja es gribu lēkāt un spēlēt ko citu – tad es gribu to darīt. Es negribu pārstāt, domādams „ak, varbūt viņiem tas nepatīk”. Nekādu sienu. Kad tu nojauc visas tās sienas, tu esi augstākajā stāvoklī.

Pēdējais jautājums – kādi būtu Jūsu ieteikumi topošajiem māksliniekiem?

(pauze) Nu, ir kāds labs sākamais, kas man ļoti patīk: „Zināšanas runā, gudrība klausās.” To es domāju. Klausieties. Tajā ir daudz. Tāds būtu mans ieteikums. Būt māksliniekiem nenozīmē tikai darīt, bet īpaši – apstāties un ieklausīties. Man pats svarīgākais, kad es šovakar spēlēju, bija darīt to, ko es protu, un radīt klusumu. Mīlēties ir kā šīs divas lietas – klusums un mūzika. Ja es varu tās radīt, esmu apbrīnojams. Tas ir skaisti. Ja klusums tevi sāk biedēt – tev ir problēma. Tad šim pārim ir problēma. (smaida)

  1. undīne says:

    tulkojums gan varētu būt veiksmīgāks, šis latviski brīžiem pilnīgi nesaprotams. bet mūziķis lielisks, un, galvenais, ka cilvēkam IR, ko teikt :)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*