Autors: Māris Plūme

Māris Plūme: Tā kā Tu esi kanādietis, droši vien pirmā saskare ar mūziku Tev bija jau bērnībā tur Kanādā. Pastāsti lūdzu, kā Tu sāki nodarboties ar mūziku?

Niks Gothams: Kad man bija 9 gadi, mamma man uzdavināja manu pirmo instrumentu – ģitāru. Man bija privātstundas pie ļoti laba skolotāja – īsta hipija, kurš spēlēja klasisku spāņu ģitārmūziku un arī blūzu, džezu un rokenrolu.

M.P.: Vai vari īsi raksturot Kanādas mūzikas dzīves specifiku?

N.G.: Vispār nevaru – tā ir ļoti liela valsts. Kur es dzīvoju, Toronto un tuvumā, Pop mūzika ir ļoti populāra, jo ir daudz ļoti labu un slavenu kanadiešu Pop mūziķu – vairāk, man šķiet, per capita, nekā Amerikā! – Ar to es domāju Bryan Adams, Celine Dion, Nelly Furtado, Avril Lavigne,Nickelback, utt. Pats reiz spēlēju Pop-grupās, kā solists vai pūtēju sekcijā (skat. piem.www.myspace.com/tulpamusic – piedalijos post-punk grupā Tulpa). Tāda mūzika, kādu māca konservatorijās, arī Kanādā ir kvalitatīva, kaut gan tā nav tik dziļi svarīga kultūrai kā Latvijā, un tur nav tik daudz koru, diemžēl. Visi zina, ka Latvija ir no pasaules līderiem tajā kategorijā! Ar džezu situācija ir nedaudz citāda – Ņujorka ir džeza galvaspilsēta, un punkts. Bet Toronto džeza ainā bija un joprojām ir pietiekami daudz talantu un tā ir aktivitātes pilna. Īpaši iespaidīgs ir Toronto džeza ģitāras spēlēšanas līmenis, bet arī daudzu citu instrumentu meistari tur dzīvo un brīnišķīgi spēlē. Tik daudzus es gribētu aicināt uz šejieni, lai spēlētu Latvijas klubos un festivālos, ja tāda iespēja būtu. Bet lūk – tur arī ir naudas trūkums un Kanādas valsts parāk maz dod projektiem, kuros džeza mūziķi var, piemēram, taisīt koncertu tūres.

M.P.: Kā Tu nonāci Latvijā?

N.G.: Es satiku un apprecēju Kanādas latvieti, rakstnieci-režisori Baņutu Rubess. Viņa man iemācija latviešu valodas pamatus, un atveda mani apciemot Latviju divreiz – 91. gadā un 94. gadā. Kad pienāca 98. gads, Kanādas mūzikas un teātra stāvoklis bija jau sācis mūs garlaikot un kaitināt. Mēs nolēmām atlidot uz šejieni un palikt gadu, lai redzētu, kā mums šeit patīk. Veidos, kādos Toronto mums šķita garlaicīga, Rīga šķita ļoti interesanta, un mēs nolēmām palikt ilgāk. Es vēlos pateikties Artim Sīmanim, Raimondam Raubiško un Kasparam Putniņam – viņi bija pirmie, kas mani iesaistija profesionālajā Latvijas mūzikas dzīvē.

M.P.: Kādos Latvijas un starptautiskos projektos esi spēlējis?

N.G.: Savā dzīvē esmu darījis daudz lietu. Mana biogrāfija, diskogrāfija un pilns kompoziciju saraksts ir atrodams www.nicgotham.com, www.lmic.lv, www.musiccentre.ca unwww.socan.ca.

M.P.: Kas šobrīd aktuāls Tavā mūziķa dzīvē?

N.G.: Es rakstu mūziku korim – Latvijas Radio Korim, kā daļu no mana Doktora Grāda Komponēšanā Brunel Universitātē (Londona, Lielbritānija). Mums ar DJ Monsta ir projekts, kuru sauc NiMo. Mēs spēlējam klubos, ballēs un firmu pasākumos, un šobrīd ierakstām mūsu pirmo albumu. Dažus demo ierakstus var noklausīties  www.draugiem.lv, Facebook vai MySpace. (http://www.draugiem.lv/music2/artist/?id=46114&name=nimo,http://www.facebook.com/pages/NiMo/48095711062?ref=ts,http://www.myspace.com/feelthenimo)

M.P.: Kas tavuprāt ir mūzika? Trokšņi, putnu dziesmas, jebkuras skaņas, sistēma…?

N.G.: Mūzika ir visas šīs lietas kopā, bet neviena no tām individuāli. Mūzika ir skaņu māksla. Bet kas ir māksla? Es ar mākslu saprotu praktisku filozofiju, kurā mēs aprakstām un prašņājam, apraudam un uzslavējam dzīves dīvainības. Mākslu vidū mūzika ir vismatemātiskākā. Harmonijas un ritmi ir pamatā matemātiskas lietas – tās balstās uz proporcijām un regularitāti. Bet mūzika nav un nevar būt strikti intelektuāla. Es esmu mūziķis, jo mūzika man piedāvā savest kopā intelektuālos, garīgos un jutekliskos manas dzīves aspektus. Tā padara mani par vienu veselu. Džeza mūzika it īpaši, salīdzinot ar citiem mākslas veidiem un mūzikas žanriem, stipri balstās uz sadarbību un ir ļoti komunikatīva. Lietas, kuras cilvēkiem ir visvajadzīgākās dzīvē – individuālo, egoistisko vajadzību sabalansēšana pret vajadzību dalīties ar informāciju un sajūtām un vajadzību piederēt grupai – mūzika fokusē visas šīs lietas.

M.P.: Kas tavuprāt ir džezs?

N.G.: Džezs ir Amerikāņu mūzikas tradīcija, kura dzimusi savienojoties Eiropeiskai un Āfrikāņu mūzikai. Šī savienošanās varēja arī notikt citās vietās, bet viskrāšņāk norisinājās Ņūorlēanā 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Džeza spēks nāk no šiem pirmsākumiem: “Eiropeiskā” forma un harmonijas, “Āfrikāņu” ritms un sabiedriskums, “Amerikāniskā” brīvība un individuālisms. (Šie vārdi ir pēdiņās, jo es runāju par kultūrām, nevis rasēm)

M.P.: Kāda tavuprāt ir pilnīgi brīva improvizācija? Kad tā ir ierobežota?

N.G.: Tāda lieta kā pilnīgi brīva improvizācija vispār nepastāv. Domājams, brīvi improvizētās mūzikas ideja ir, ka sākot spēlēt, mūziķis nevadās pēc nekādiem likumiem, un improvizē attiecīgi viņa vai viņas spējām un pieredzei. Bet ko tad īsti viņi improvizē? Ja tu nolem, piemēram, spēlēt noteiktā gammā vai ar pulsu noteiktā tempā, šie lēmumi liek noprast, ka eksistē likumi. Tātad tu improvizē likumus. Esmu ļoti ieinteresēts tā sauktajā brīvajā improvizācijā, jo tā ir prasīgāka par vairākumu citu mūzikas formu: tai nepieciešami likumi, bet likumi ir tādi, kādus pats radi.

Gotham City (1984-1988)

M.P.: Kas ir labs mūziķis?

N.G.: Tāds kas prot klausīties un pilnīgi atdodas mūzikai. Pirmkārt par atdošanos: Man patīk vārds “nopietna” attiecībā uz mūziku bet es nevēlos lai to pārprot. Mūzika var būt smieklīga vaigrūvīga, tikt spēlēta koncertzālē vai naktsklubā un tā var vienalga būt nopietna. Nopietna mūzika ir laba mūzika, tāda, kuru rada labi mūziķi, cilvēki, kas mīl mūziku un ir pavadījuši savas dzīves mācoties to spēlēt. Pat kāds, kurš joko un muļķojas – labs piemērs varētu būt Dizzy Gillespie – es viņu sauktu par ļoti nopietnu mūziķi, jo viņš ir radījis izcilu mūziku. Par klausīšanos: ausis ir mūziķa vērtīgākais instruments. Spēja dzirdēt kā grupa skan kamēr tu spēlē pats savu daļu ir svarīgākā spēja, kāda mūziķim var būt. Istenība, tā nosaka, vai mūziķis ir labs vai slikts.

M.P.: Kas tavuprāt notiek un nenotiek Latvijas džezā?

N.G.: Man ir bijusi tā laime dzirdēt kā džezs Latvijā attīstas strauji beidzmo desmit gadu laikā, džeza izglītības pieejamības attīstības dēļ, jaunākās Latvijas mūziķu paaudzes talanta un enerģijas dēļ, un, pateicoties koncertu organizētājiem un internetam, paaugstinātās augstākās kvalitātes internacionāla džeza klausāmības dēļ.

M.P.: Ko tu ieteiktu Latvijas džeza mūziķiem?

N.G.: Džezs ir mūzika kurai vajag, lai tu šķērso robežas. Un tāpēc ej tālāk par savu draugu loku, ej tālāk par Latviju un ej tālāk par Džezu.

M.P.: Varbūt kādi ieteikumi topošajiem māksliniekiem?

N.G.: Turi prātu atvērtu. Respektē tradīcijas bet nebaidies no izmaiņām, kuras nākotne neizbēgami atvedīs. Iesaisties koncertu, ierakstu un tūru organizēšanā. Pat izcils mūziķis nav nekā vērts ja viss, ko viņš dara, ir sēž mājās un trenējas. Mūzikai ir nepieciešams eksistēt pasaulē, sabiedrībā, tātad tai vajadzīga Jūsu iniciatīva radīt vietas un notikumus kuri ļauj cilvēkiem spēlēt un dzirdēt dzīvu mūziku.

M.P.: Ja ir vēl kaut kas, ko tu labprāt dalītu ar jazzmusic.lv lasītājiem, lūdzu pastāsti!

N.G.: Nē – man šķiet, ka esmu pateicis visu, ko vēlos pateikt līdz šim. Lūdzu rakstiet man ar komentāriem, jautājumiem un argumentiem! Paldies!