Autors: Blūms

Džons Railijs (John Riley) ir viens no pasaulē atzītākajiem bundziniekiem un skolotājiem. Reti gadās, ka mūziķim piemīt arī lielisks pedagoga talants, bet Railijs pavisam noteikti tāds ir. Viņa grāmatas ”The Art of Bop Drumming” un ”Beyond Bop Drumming” ir kļuvušas par klasiku, lielākā daļa no bundziniekiem, kas nopietni aizraujas ar savu profesiju ir mācījušies no šīm grāmatām.

John Riley. © fotogrāfs - Nils Eiduks

John Riley. © fotogrāfs - Nils Eiduks

Džonam ir bakalaura grāds džeza mūzikā Ziemeļteksasas Universitātē (The North Texas University), maģistra grāds Manhatanas Mūzikas skolā (Manhattan School of Music), viņš ir skolotājs Manhatanas Mūzikas skolā, The New School un Suny Purchase un nepilna laika pasniedzējs Amsterdamas konservatorijā. Pavisam nejauši pateiktas frāzes, piemēram: ”Man bija viens students, Bils Stjuarts (Bil Stewart), kurš mēdza pieļaut to pašu kļūdu ko Tu (..)” liek saprast, ka šeit darīšana ir ar, tā teikt, lielu zivi!

Mūziķu saraksts, ar kuriem Džons spēlējis liek ievilkt dziļu elpu un godbijīgi paklusēt, lielākā daļa no tiem ir džeza pasaules ģēniji un leģendas, cilvēki, ar kuriem katrs mūziķis sapņo kādreiz kopīgi uzspēlēt. Šim cilvēkam talants nav nokritis no gaisa, bet meistarība ir attīstīta smagi, pacietīgi un mērķtiecīgi strādājot un to var ļoti labi just pie viņa mācoties, Railijs ir ļoti pretimnākošs, bet strikts skolotājs, ārkārtīgi zinošs. Tā vien šķiet, ka viņa klātbūtnē iespējams mācīties pat īpaši nekoncentrējoties, galva no domāšanas kūp tāpat!

Man bija tā veiksme viņu satikt un nedēļas garumā pamācīties ”Rīgas Ritmu 2008” meistarklasēs. Esmu kritisks autodidakts un apšaubīšu katru lietu, ko man māca, ja saskatīšu tajā nepilnības. Railijs: ”I’m a patient teacher, except for Raymond!!” (Esmu pacietīgs skolotājs, izņemot pret Raimondu!!) Tā nu mēs katru dienu ķīvējāmies par niekiem un es vislaik tiku izmantots kā peramais puika. Bet viss kārtībā, Railijam vienkārši ir ļoti īpatnēja un interesanta humora izjūta, beigu beigās atradām ļoti labu savstarpēju kontaktu. Tā nu, dienu pirms viņš devās prom no Latvijas, satikāmies kafejnīcā, lai tāpat vien papļāpātu par dzīvi, mūziku un citām lietām. Pie reizes arī tapa šī intervija, dāmas un kungi… jūsu padevīgā kalpa, Raimonda Blūma, saruna ar Džonu Railiju!

Blūms: Sāksim ar nelielu ieskatu Tavā bērnībā, kāpēc Tu sāki spēlēt bungas?

Džons Railijs: Tā ir lieta, ko man visvairāk patīk darīt un kas mani izaicina visvairāk. Bet kā bērns es sāku spēlēt bungas pēc tam kad redzēju Bītlus (The Beatles) TV pārraidē. Ap viņiem bija tāds īpašs saviļņojums un enerģija, mūzika bija tikai daļa no tā. Es nespēju pretoties, biju tajā visā neatgriezeniski ievilkts! Astoņu gadu vecumā man uzdāvināja mazās bungas un tā arī sākās mana bundzinieka karjera!

B: Jā, šķiet, Ringo Stārs (Rngo Starr), iespējams, ir lielākais iedvesmas avots bundziniekiem visā pasaulē. Tik daudzi ir sākuši spēlēt viņa dēļ!

DžR: O jā, tam es piekrītu! Parunājot ar cilvēkiem, kas darbojas mūzikas instrumentu ražošanas industrijā Tev pateiks, ka 1964., ’65., ’67. gadā pārdošanas rādītāji bija neticami iespaidīgi Bītlu dēļ! Bungas, ģitāras…

B: Ludwig bungas bija populārākās pasaulē!

DžR: Tieši tā!

B: Kad Tu sāki nopietni vingrināties un pievērsties mūzikai kā savai profesijai?

DžR: Mans pirmais skolotājs bija Toms Sikola (Tom Sicola), viņš man ielika pamatzināšanas, iemācīja lasīt notis, rudimentus, koordināciju, dažādus ritmus utt. 12 gadu vecumā es spēlēju vietējās roka grupiņās ar vienaudžiem un tad es pirmoreiz dzirdēju džezu – ” The Gene Krupa Story” un ”Max Roach’s Conversation.” Es pieļauju, ka tajā brīdī es nolēmu kļūt par mūziķi, lai gan tajā brīdī es to neuztvēru kā profesiju, tas man bija hobijs un liela aizraušanās, kas galu galā kļuva mana profesija! Šķiet, ka lēmumu kļūt par muziķi es pieņēmu 17 gadu vecumā, man bija jādodas studēt universitātē un tad arī nācās pieņemt lēmumu vai nu tā būs mūzika, vai kaut kas cits!

B: Tas tad arī bija pagrieziena punkts tavā dzīvē!

DžR: Taisnība! Es biju diezgan pārliecināts, ka vēlos studēt mūziku, bet mans tēvs mani centās pārbaudīt un atrunāt no šīs izvēles. Vecāki saviem bērniem cenšas palīdzēt kā vien māk un vēlas dot to labāko, viņš nezināja neko par mūziku, tāpēc vēlējās, lai es darītu kaut ko tādu, kur viņš varētu mani atbalstīt. Bet pats svarīgākais, viņš vēlējās, lai ko vien es darītu, man veiktos un es gūtu panākumus. Un vēl šobrīd viņš īsti nezin kā izpaužas mans darbs, kāpēc cilvēki man maksā un vēlas ar mani spēlēt!

B: /smejas/

DžR: Viņam tā ir pavisam cita, nesaprotama pasaule. Bet es viņam neprasu naudu, tā kā, var uzskatīt, ka viss ir kārtībā! /abi smejamies/

B: Kad nolēmi, ka vēlies studēt mūziku, kas bija citas no Tavām interesēm? Vēl jo vairāk, kas Tu būtu, ja nespēlētu bungas?

DžR: Zini, man šķiet, ka lēmumu es pieņēmu mazliet agrāk par 17 gadu vecumu, man bija 13, varbūt 14 gadu. Es darīju ļoti daudzas lietas un man bija daudzas aizraušanās, piemēram, bērnībā aktīvi nodarbojos ar sportu. Vienā brīdī vienkārši visa kā bija par daudz, tad nu man nācās izlemt vai turpināt apmeklēt bungu nodarbības vai un pārtraukt sportot vai otrādi. Es uzskatu, ka man ir ļoti veicies, ka mana bērnības aizraušanās ir mans darbs šobrīd un tas ir saviļņojošs un aizraujošs vēl joprojām!

B: Zinu, ka esi mācījies pie Džo Morello (Joe Morello), pieļauju, ka viņš bija tas no kura ieguvi savu tehnisko meistarību.

DžR: Es, protams, biju mācījies jau pirms tam, bet Džo pilnībā salaboja visas manas tehniskās kļūdas.

B: Viņš ir guru!

DžR: O jā! Džo tik tiešām ir absolūts guru, fantastisks cilvēks un izcils skolotājs! Viņš ir ļoti strikts, bet tajā pašā laikā dāsns un pacietīgs. Man veicās, ka satiku Deniju Gotlību (Danny Gotlieb), kurš ieteica man uzmeklēt Džo Morello, tas bija 1971. gads.

John Riley. © fotogrāfs - Nils Eiduks

B: Runājot par Tavu mūziķa karjeru, kas bija galvenie pagrieziena punkti Tavā jaunībā?

DžR: Daži muziķi, ko satiku Ziemeļteksasas universitātē (The University of North Texas) man piedāvāja iespējas spēlēt sastāvos ar augsta līmeņa mūziķiem, tā nu, kad viņiem vajadzēja bundzinieku, vienmēr ieteica mani! Tā kā, daudzi cilvēki, ko satiku skolā man palīdzēja manā karjeras sākumposmā, kļūstot par profesionālu mūziķi. Dažus gadus vēlāk es spēlēju ar Vudija Hermana sastāvu (Woody Herman’s band), pēctam ar Diziju Gilesiju (Dizzy Gillespie), Stenu Gatzu (Stan Getz), Mailsu Deivisu (Miles Davis) un jaunākiem mūziķiem – Džonu Skofīldu (John Scofield), Džonu Aberkrombiju (John Abercrombie), Maiku Šternu (Mike Stern), Bobu Mintzeru (Bob Mintzer), Geriju Pīkoku (Gary Peacock), Bobu Bergu (Bob Berg), Džo Lovano (Joe Lovano)…

B: Tas ir ĻOTI iespaidīgs saraksts…!!

DžR: Jā, es labi pavadīju laiku! /sejā parādās apmierināts smaids/

B: Kurā brīdī Tu sāki pievērsties skolotāja darbam?

DžR: Kad studēju Ziemeļtekstasas universitātē, mums bija patiešām liela mūzikas programma, kopā bija apmēram 150 bundzinieki. Kaut kas notika un daži pasniedzēji aizgāja un kad iesāku trešo semestri, mani uzaicināja par skolotāju.

B: Tu biji vecākais un pieredzējušākais?

DžR: Nē… es domāju, ka viņi… nu, vispār… es nezinu! /smejas/ bet mani uzaicināja strādāt par skolotāju un to es arī darīju! Tobrīd man bija 20 gadu. Esmu ļoti daudz apguvis mācot citus, jo mācīšana piespiež apšaubīt pašam savas idejas, kad mēģini tās izskaidrot citiem. Daudzas lietas kļūst skaidrākas un parādās pavisam citā gaismā. Man ļoti patīk mācīt, tas ir ļoti radošs, izaicinošs process atrast saikni ar dažāda veida studentiem un palīdzēt saprast viņiem savu potenciālu.

B: Piemēram, es… /abi smejamies/

B: Tavas grāmatas, ”The Art of Bop Drumming” and ”Beyond Bop Drumming” ir kļuvušas par klasiku starp bundzinieku mācību materiāliem, kā Tu sāki pievērsties šai lietai?

DžR: Pirmkārt, liels paldies Tev par komplimentu! Es palīdzēju draugam rakstīt grāmatu, viņš bija arī mans students – Dens Tress (Dan Tress). Viņš strādāja ar pie izdevēja un beigu beigās teica man: ”Zini, man ļoti patīk veids kā māci, man šķiet, ka Tev vajadzētu sarakstīt grāmatu!” Tobrīd es nemaz nedomāju, ka varētu rakstīt grāmatu, Dens mani iedrošināja, viņam bija labi sakari izdevniecībās un viņš uzskatīja, ka tas varētu būt vērtīgs mācību materiāls.

B: Un viņam izrādījās taisnība!

DžR: Laikam jau! Tā tas viss sākās. Īstenībā, grāmatas oriģināls bija gandrīz vai abas grāmatas kopā, bet izdevēj kompānija teica, ka tai ir pārāk liels apjoms un tā arī es to sadalīju divās daļās un izdevu pirmo grāmatu. Es ļoti daudz iemācījos no šī procesa un otro grāmatu jau uzrakstīju ar daudziem uzlabojumiem. Es joprojām mācos no šī procesa!

John Riley. © fotogrāfs - Nils Eiduks

John Riley radošā darbnīca. © fotogrāfs - Nils Eiduks

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

B: Labi, parunāsim par džezu! Tu esi daudz ceļojis un bijis neskaitāmās valstīs, kādas ir galvenās atšķirības starp Eiropas un Amerikas džeza skatuvi?

DžR: Es domāju, ka Amerikā mūziķi ir ziņkārīgāki par savas mūzikas vēsturi un tās evolūciju un šķiet, ka labākie mūziķi apzinās savu vēsturi. Dažkārt Eiropā liekas, ka mūziķi īpaši tajā visā neiedziļinās, viņi domā tikai par tagadni un nākotni. /autora piezīme – lai zinātu kurp ej, jāzina no kurienes esi nācis/ un rezultāts ir pavisam citādāka mūzika, jo, piemēram, Čārlijs Pārkers (Charlie Parker) un Džons Koltreins (John Coltrane) neietilpst viņu pagātnē! Cilvēki, kas uzaug atšķirīgās vidēs, protams, iespaidojas no pavisam citām lietām. Tas būtu mans viedoklis, skatoties no vienas puses. No otras puses, es uzskatu, ka Eiropā ir labāk attīstīta tāda kā kopiena un lielāks kulturāls atbalsts jebkurai mākslas formai nekā Amerikā.

B: Vai tā ir taisnība, ka eiropieši vairāk novērtē mākslu nekā amerikāņi?

DžR: Es nezinu, es neeju uz muzejiem un neskaitu cik katrā vietā cilvēku… /smejas/ Bet kā sabiedrība, eiropieši ir vairāk ieinteresēti atbalstīt mākslu nekā Amerikā. Bet Amerika ir TIK liela un dažāda, ir ļoti grūti salīdzināt.

B: Daudzi eiropiešu mūziķi vēlas braukt uz Ameriku un daudzi amerikāņi uz Eiropu.

DžR: Es nezinu, bet džezam ir ļoti specifiska auditorija un tā nav liela, tāpēc mūziķi brauc tur, kur ir attiecīgā publika, kas vēlas dzirdēt viņu mūziku. Ja Tu dzīvo uz salas, kurā nav ceļu, tad nevarēsi tur pārdot mašīnas… Tā kā, ja vēlies spēlēt džezu, jābrauc tur, kur cilvēki to vēlas dzirdēt!

B: vai Tu uzskati, ka šobrīd tā ir Eiropa?

DžR: Tā ir Eiropa, Āzija, Ķīna, Japāna, Brazīlija, bet arī Amerika – Ņujorka, Čikāga, pārsvarā lielās pilsētas!

B: pusgadsimtu atpakaļ Ņujorkā bija ap 300 džeza klubiem, tagad, cik zinu, vairs ir tikai kādi pieci, vai uzskati, ka džezs kā mūzikas žanrs mirst?

DžR: Es Ņujorkā dzīvoju jau 30 gadus un vispār jāsaka, ka šobrīd situācija ir daudz labāka nekā pa visu šo laiku, kopš tur esmu. Protams, es nedzīvoju tajā brīdī, kad džezs Ņujorkā bija uz viļņa un salīdzinot ar to periodu tā varētu arī būt. Es uzskatu, ka šobrīd ir daudz augstāka līmeņa muziķi un daudz radošas izpausmes mūzikā nekā iepriekš. Cita lieta, ka džeza klubi nespēj maksāt mūziķiem sevišķi daudz, tā kā tā ir lielākā problēma, ir tikai daži džeza klubi, kur var pienācīgi nopelnīt. Protams, tas ir apburtais loks, džezs nav tik populārs kā iepriekš, tādēļ nepiesaista pietiekoši daudz cilvēkus, lai klubiem būtu šī nauda. Ņujorkā visi cīnās par izdzīvošanu. Bet no otras puses, ir ļoti daudz lielisku vietu, kur radoši izpausties publikas priekšā.

John Riley. © fotogrāfs - Nils Eiduks

John Riley radošā darbnīca. © fotogrāfs - Nils Eiduks

B: Vai Tu piekrīti, ka ikvienam mūziķim vismaz vienreiz vajadzētu aizbraukt uz Ņujorku un tur kādu laiku padzīvot, lai saprastu kā lietas notiek tur?

DžR: Tas ir tas par ko Džodžo Maijers (Jojo Mayer) daudz runā, Tu nekad īsi nesapratīsi un nesajutīsi šīs mūzikas enerģiju, ja neaizbrauksi tur, kur ir attiecīgās mūzikas epicentrs. Un tad kad redzi, ka tur ir vismaz 50 bundzinieki, par kuriem nekā neesi dzirdējis un kuri spēlē tikpat labi, kā tie, kurus uzskati par zvaigznēm, tas dod pavisam citu perspektīvu. Un mūzikas lauciņš Ņujorkā ir ārkārtīgi bagātīgs un plašs! Ja es kaut kur spēlēju un uz koncertu paklausīties atnāk, piemēram, Džefs Vatss (Jeff Watts), Rojs Heinss (Roy Haynes), Billijs Harts (Billy Hart), Adams Nusbaums (Adam Nusbaum) vai Bils Stjuarts (Bil Stewart), zini, es nevaru tajā vakarā spēlēt slinkojot /smejas/, man jāspēlē ar maksimālu atdevi! Un tas pats notiek, kad es eju klausīties citu koncertus. Mēs viens otru dzenam uz priekšu, iedvesmojam un tas ir ļoti veselīgi. Starp bundziniekiem nav sacensību, bet ir zināma sacensība, lai panāktu, ka kāda sastāva līderis Tevi noalgo, bet bundzinieki nesaka: ”Es spēlēju labāk par viņu, pieņem mani!” Tā tas nenotiek!

B: Bundziniekiem tomēr ir ļoti īpaša saikne un visdraudzīgākā, izpalīdzīgākā kopiena!

DžR: Jā, Tev taisnība! Tā ir ļoti atbalstoša, veselīga konkurences ziņā un esmu ļoti priecīgs, ka varu būt daļa no tā visa!

B: Pastāsti par saviem karjeras virsotnēm.

DžR: Esmu spēlējis ar ļoti daudziem izciliem mūziķiem, kas mani ir iedvesmojuši, es nevēlos teikt, ka viens bija labāks par otru, bet man ļoti patika spēlēt ar Džonu Skofīldu, man ļoti patika daži big bendi, kuros spēlēju, The Vanguard’s Jazz Orchestra. Es daudz esmu spēlējis ar Bobu Mintzeru, gan kvartetos, gan ar big bendu, viņš ir lielisks mūziķis un man ārkārtīgi patīk spēlēt ar viņu. Protams, iespēja spēlēt ar tādām leģendām kā Diziju Gilespiju, Mailsu Deivisu vai Stenu Gatzu ir kaut kas pavisam īpašs pat ja sadarbība bija īsāka nekā ar pārējiem, vienkārši parunāt ar šiem cilvēkiem ir fantastiski.

B: Vesela vēstures mācību stunda…!

DžR: O jā, no viņiem var uzzināt ļoti daudz vēstures! Un viņi pasaka tādas mazs lietiņas, kas liek uz visu raudzīties pavisam citādāk un šādas tādas nianses kļūst daudz skaidrākas. Viņi neteiks: ”Tev vajadzētu sinkopētāk spēlēt bass bungu!” Viņi teiks, piemēram: ”Arts Bleikijs (Art Blakey) mēdza darīt tā…” vai arī: ”man patīk, ka Rojs Heins spēlē šādi…” Tas ir tā mazliet ”ap stūri skatoties.”

John Riley. © fotogrāfs - Nils Eiduks

John Riley radošā darbnīca. © fotogrāfs - Nils Eiduks

B: Runājot par džezu un mūziku kopumā, kā Tev šķiet, uz kurieni tas viss iet? Ko mēs klausīsimies pēc, teiksim, 20 gadiem?

DžR: Man liekas, ka mēs vēl joprojām klausīsimies, to mūziku kas radīta pagātnē, bet vēl ir arī tāda sajūta, ka pasaule kļūst mazāka, attīstoties sazinās un informāciju tehnoloģijām, mēs viegli varam uzzināt par to, kas notiek citur pasaulē un tā nu kultūras un mūzikas stili jaucās kopā, mūzika no Indijas, Bulgārijas u.c. ietekmē citu mūziku, rokenrols ietekmē Indijas mūziku un tā tālāk. Es uzskatu, ka prasības, lai kļūtu par muziķi būs aizvien augstākas un augstākas un it īpaši bundziniekiem, jo mums pieder tik ļoti liela ietekme uz sastāva skanējumu, ka jāzina visa attiecīgās mūzikas vēsture un arī modernā mūzika, lai būtu labs bundzinieks. Manuprāt, ja esi ierobežots tikai vienā mūzikas stilā, būs ļoti grūti izdzīvot, ja nu vienīgi savā jomā esi labākais pasaulē!

B: Manuprāt, mūzikas nākotne pieder tekstūrai, mūziķi daudz vairāk pievērsīs uzmanību skaņai ko rada, dažkārt mēs esam tik ļoti apmāti, lai studijā radītu perfektu skaņu stundām rediģējot ierakstu, lai gan īstenībā mums vajadzētu domāt par vēlamo skaņu, kad spēlējam, runājot par akustiskajiem instrumentiem. Būt spējīgiem radīt sausu, atvērtu, fokusētu u.c. skanējumu pēc vajadzības!

DžR: Jā, tas ir ļoti labs padoms! Bundzinieki gan vienmēr ir bijuši tie, kas visvairāk eksperimentējuši ar skaņu – dažādi šķīvji, ādas, skaņojums…! Mūzikas ierakstu aparatūrai kļūstot labākai, panākt, lai instruments skan labi kļūst aizvien kritiskāk.

B: Jā, tas ir interesanti, jo vairāk attīstās studiju aprīkojums, jo grūtāk kļūst spēlēt, lai gan tehnoloģijām vajadzētu palīdzēt, notiek tieši pretējais. Pirms gadiem 50 toties, saliekam dažus mikrofonus un aiziet! Nesanāca? Rakstam vēlreiz! Un šie vecie ieraksti bieži vien ir daudz dzīvīgāki, jo, šķiet, ka mūsdienās mēs zaudējam lielu daļu no mūzikas enerģijas pārāk uzspiežot sev perfekcionismu.

DžR: Jā, faktiski jau Tu visu pateici kā ir. Zini, visas lietas mainās, nekas nestāv uz vietas!

B: Runājot par mainīšanos, kas Tavuprāt ir tie džeza mūziķi, kas šobrīd rada kaut ko jaunu?

DžR: Kā jau teicu, Ņujorkā ir tiešām daudz dažādas, tiešām augsta līmeņa un radošu eksperimentu pārpilnas mūzikas! Viens no iemesliem kāpēc mūzika kļūst jo īpaši interesanta bundziniekiem ir, fakts, ka komponisti aizvien vairāk atklāj ritma iespējas nekā iepriekš. Kriss Poters (Chriss Poter), Kurts Rosenvinkels (Kurt Rosenwinkel), Adams Rodžers (Adam Rodgers), Breds Meldau (Brad Mehldau), tie ir daži no džeza mūziķiem, kuri cenšas mazliet izkustināt lietas un radīt ko jaunu Ņujorkā.

B: Un kas ir atstājis vislielāko iespaidu uz Tevi pašu?

DžR: Mans iedvesmas avots ir kombinācija no tām lietām, ko mācījuši mani skolotāji, izcili muziķi, kurus esmu klausījies un tamlīdzīgi, tas ir ļoti iedvesmojoši! Ringo Stārs bija mans pirmais iedvesmas avots, pēc tam Džins Krupa (Gene Krupa), Džons Bonams (John Bonham), Mičs Mičels (Mitch Mitchell), Džindžers Beikers (Ginger Baker), pēc tam Badijs Ričs (Buddy Rich), Džo Morello (Joe Morello), Makss Roučs (Max Roach) un tikai 18 gadu vecumā es sāku klausīties Toniju Viljamsu (Tony Williams), Roju Heinsu, Elvinu Džounsu (Elvin Jones) un tajā pašā laikā arī Deividu Garibaldi (David Garibaldi), Stīvu Gādu (Steve Gadd) un Billiju Kobamu (Billy Cobham). Vispār es vēlos dzirdēt ikvienu un censties saprast, kas no tā man patīk vislabāk un kā es to varētu integrēt savā spēles manierē, lai radītu jaunas emocijas. Un tie nav tikai bundzinieki, Bils Evanss (Bil Evans), Kīts Džarets (Keith Jarret) u.c.

John Riley radošā darbnīca.

John Riley radošā darbnīca. © fotogrāfs - Nils Eiduks

B: Ko Tu vari teikt par jauno paaudzi, vai mūzika ir labās rokās?

DžR: Jā, es tā domāju! Es redzu daudz jaunos bundziniekus, kas spēlē ļoti augstā līmenī, piemēram, Ari Hoenig, Ēriks Hārlands (Eric Harland), Kriss Deivs (Chris Dave). Mans students, bundzinieks, kurš spēlē Avishai Cohen trio – Marks Džuliano (Mark Juliano) ir ļoti labs bundzinieks! Tā kā, es neesmu noraizējies! Mūzika mainīsies, bet šie mūziķi ir apdomīgi un ar pietāti, viss būs labi!

B: Kā būtu ar dažiem ieteikumiem latviešu mūziķiem?

 John Riley vada radošo darbnīcu. © fotogrāfs - Nils Eiduks

John Riley radošā darbnīca. © fotogrāfs - Nils Eiduks

DžR: Vienmēr turiet atvērtu prātu, neesiet aprobežoti, neieciklējieties uz kaut ko vienu un… vingrinieties! Ir jāvingrinās, lai kaut ko sasniegtu, par labu mūziķi nekļūst nejauši, maģijas vai brīnuma rezultātā. Ņujorkā visi vingrinās, viņi varbūt to neatzīst, bet tā ir… /abi smejamies/ Dažkārt cilvēkiem patīk mistificēt šīs lietas un to kā tiek sasniegts kaut kas.

B: Piemeŗam, kā Badijam Ričam…

DžR: Jā… mazliet! Tas prasa darbu, bet jo vairāk darba sevī ieguldi, jo vairāk pēc tam varēsi izbaudīt darba rezultātus! Klausieties to, kas jums liek justies visvairāk dzīvam un centieties saprast, kas tieši jūs fascinē šajā mūzikā un pamēģiniet no tā ietekmēties!

B: Vai Tu jūties laimīgs?

DžR: Jā, esmu ļoti laimīgs un uzskatu, ka man ir ļoti veicies!

Te nu arī liekam punktu mūsu sarunai. Džons dodas atpūsties uz viesnīcu un nākamajā rītā lido atpakaļ uz Ņujorku. Man bija mazliet grūti ar viņu runāt, jo visu laiku likās, ka viņš zina ko es prasīšu un es zinu, ko viņš atbildēs.

  1. admin says:

    Laima 17.09.2008 19:59:53 teica:
    baig’ patika kā viņš nomenedžēja iekš Rīgas Ritmiem ar Baltic Percussion Band.. tik ļoti daudz, dažādi cilvēki, bet tik laba kopskaņa :)

    malacis! 16.09.2008 14:25:54 teica:
    mūsu padevīgais kalps!

    duksis 16.09.2008 00:22:01 teica:
    forši, kā vienmēr :)

    Norkens 15.09.2008 23:27:27 teica:
    super :)

    bundzinieks 15.09.2008 22:55:55 teica:
    prieks, ka pēdējā laikā Latviju apmeklē pasaules slaveni džeza bundzinieki! Protams arī prieks, ka ar viņiem pieejamas intervijas latviešu valodā jazzmusic.lv!

    Juris Krumins 15.09.2008 19:49:08 teica:
    Riktīgi laba intervija. Visu cieņu John Riley kungam :)

    laba 15.09.2008 13:48:25 teica:
    intervija.

    Sametis 15.09.2008 13:45:38 teica:
    Nu šo es saprotu:))

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*