Autori: Blūms, Māris Plūme

Bundzinieks Steve Smith

Bundzinieks Steve Smith. © fotogrāfs - Nils Eiduks

Sestdiena, 2. augusts. 15:20 ierodamies “Europa Royal Hotel” telpās un gaidam Stīva Smita ierašanos, kurš devies pastaigā pa vecpilsētu. Smits ierodas tieši laikā un izskatās kā vienmēr smaidīgs. Sveicieni un rokasspiedieni, pusstunda sarunai… Ķeramies pie lietas!

Māris Plūme: Kā Tev patīk šeit, Rīgā?

Stīvs Smits: Oi, Rīga man patīk, ļoti jauka pilsēta. Es pamanīju dažus ielu muzikantus, no kuriem daži bija tiešām labi, piemēram, vijolnieki, kuri spēlēja klasisko mūziku, daži akordeonisti… (smejas) Bet viņi tiešām labi spēlēja!

Blūms: Labi, ierosinu mazliet mainīt tematu. Pirmais jautājums no manas puses -kāpēc Tu esi mūziķis? Kāpēc ne, piemēram, gleznotājs vai politiķis?

S.S.: Ha, ha, kāpēc ne politiķis! Tas nu gan ir labs jautājums! Ļoti grūti atbildēt, bet vēlme kļūt par mūziķi bija visai dabisks iznākums, tas nebija apzināts lēmums. Es sāku 9 gadu vecumā un man ļoti patika spēlēt bungas, es jutos ļoti labi spēlējot un man tas sagādāja prieku. Šķiet, ka laikā, kad man bija 12, es jau sevi apzinājos kā mūziķi. Tā kā tas bija dabisks process, kura laikā es nemaz neiedomājos par to, ka varētu darīt kaut ko citu. Es nekad speciāli par to neprātoju un nemocīju sevi ar esības jautājumiem. Pagāja tikai daži gadi un es, vēl ļoti jauns būdams, jau sevi apzinājos kā mūziķi.

B.: Varbūt tajā brīdī Tev bija citas intereses vai hobiji, kas varēja kļūt par profesiju?

S.S.: Jā, man bija citas intereses, bet mana lielākā interese bija spēlēt bungas!

B.: Būtu interesanti ja Tu padalītos ar dažiem stāstiem iz Berklijas koledžas laikiem! Tu mācījies kopā ar Vinniju Kolajutu (Vinnie Colaiuta), vai ne?

S.S.: Es sāku mācīties Berklijā 1972.gadā un studēju tur līdz 1976. gadam. Es gan dažus semestrus izlaidu, jo man bija jābrauc tūrēs un jādara citas lietas. Vinniju es satiku vienu vasaru Pensilvānijā, braucot tūrē ar bigbendu. Tovakar viņš sēdēja publikā un pēc koncerta pienāca ar mani aprunāties. Viņam bija 17 gadu, man 19. Tad viņš ieminējās, ka nākošajā semestrī taisās studēt Berklijā. Tā mēs laiku pa laikam satikāmies, sākām kopā izklaidēties, kopīgi vingrinājāmies un tad mēs sapratām, ka strādājam pie vieniem un tiem pašiem vingrinājumiem no Gerija Čafija (Garry Chaffee), kurš bija mūsu abu pasniedzējs Berklijā. Tā nu mēs izlēmām pavaicāt Gerijam par iespēju vadīt stundas mums abiem diviem kopā, tātad, divu 30 minūšu nodarbību vietā mums būtu viena, stundu gara nodarbība abiem. Gerijs piekrita un tā nu mēs katru nedēļu kopīgi vingrinājāmies, telpā bija divi bungu komplekti, manuprāt, tas bija ļoti efektīvi, jo pēc tam mēs varējām kopīgi strādāt pie vingrinājumiem līdz nākošajai nodarbībai. Mēs kļuvām ļoti labi draugi un ārkārtīgi daudz laika pavadījām vingrinoties.

B.: Es teiktu, ka tā bija lieliska situācija kā vingrināties – jums vajadzēja neatpalikt vienam no otra, tajā pašā laikā palīdzēt viens otram, tāds kā dzinulis uz priekšu, kas neļauj palaisties slinkumā.

Steve Smith

Steve Smith. © fotogrāfs - Nils Eiduks

S.S.: Labākais vārdu salikums, lai raksturotu šo situāciju ir – mēs iedvesmojām viens otru! Mēs savstarpēji nesacentāmies, mums vienkārši gāja labi, mēs viens otru atbalstījām, palīdzējām mācīties un iedvesmojāmies no mūzikas. Tas ir ļoti forši, ja ir labs draugs, kolēģis – bundzinieks, kurš gribot negribot palīdz ātrāk virzīties uz priekšu. Mēs abi klausījāmies mūziku, apspriedām to, gājām uz koncertiem un redzējām Billiju Kobamu (Billy Cobham), Toniju Viljamsu (Tony Williams) un daudzus citus, pēc tam analizējām dzirdēto: ”Es pamanīju, ka viņš spēlēja to un to! Es toties pamanīju, kā viņš izspēlēja to un to!” un tamlīdzīgi. Tā bija ļoti izdevīga situācija radošajai attīstībai. Vinnijs nebija vienīgais bundzinieks no mūsu klases, kurš kļuva plaši atpazīstams. Ar mums mācījās arī Kenvuds Denards (Kenwood Denard), Džons Robinsons juniors (John JR Robinson), Keisijs Šorells (Casey Scheuerell), viņš pašlaik ir pasniedzējs Berklijā. Kad es aizgāju no Džons Lupante (John Lupante) sastāva, Keisijs nāca manā vietā un vēl viņš spēlēja ar Džino Vanelli (Geno Vanelli). Vispār, starp mums bija daudzi tiešām izcili bundzinieki, kuri tā arī nekad nekļuva populāri, bet viņi bija ļoti augsta līmeņa mūziķi. Vislabākais raksturojums visai šai pieredzei ir, ka tā bija ļoti iedvesmojoša, jo apkārt bija ne tikai ļoti labi bundzinieki, bet arī daudz lielisku mūziķu – taustiņinstrumentālisti, ģitāristi, saksofonisti utt. Tā ir ideāla vide, lai mācītos mūziku – skola, kur ir daudz jaunu mūziķu, kuri ir iedvesmas pilni un vēlas spēlēt, spēlēt un vēlreiz spēlēt, jo tieši spēlējot mūziku var iemācīties visvairāk. Viens ir apgūt savu instrumentu, mācīties tehniku utt., bet pavisam kas cits – spēlēt ar citiem mūziķiem un tas ir vissvarīgākais! Un tāpēc bez šādas vides iztikt nevar nekādi! Mācīšanās Berklijā bija lieliska iespēja, lai attīstītu savu muzikalitāti, jo man bija iespēja daudz spēlēt ar augsta līmeņa mūziķiem. Protams, Berklija nav vienīgā vieta, kur doties mācīties, ir vēl citas, ļoti labas, vadīt spējīgas skolas, kur ir ļoti labi apstākļi, atmosfēra, lai mācītos mūziku.

Steve Smith

Steve Smith. © fotogrāfs - Nils Eiduks

B.: Tu esi izstudējis gandrīz visu Amerikas ritma attīstības vēsturi un indiešu mūziku, kā Tu sāki par to visu interesēties?

S.S.: Oi, Tu man nupat kā uzdevi ļoti daudz jautājumus… (smejas)

B.: Es zinu…(smejas)

S.S.: Ja runājam par Amerikas ritma attīstības vēsturi, par to es sāku interesēties diezgan sen atpakaļ, grūti precīzi atcerēties, tas varēja būt pirms apmēram 15 gadiem. Mani iedvesmoja afrokubiešu bundzinieki un perkusionisti, ar kuriem es pavadīju daudz laika, pasniedzot meistarklases, kopīgi spēlējot un vienkārši runājot. Viena no lietām, par ko šie bundzinieki vienmēr runāja meistarklasēs, bija viņu mūzikas vēsture, daudziem no viņiem bija ļoti labas zināšanas šajā jomā, par to, kāpēc viņi spēlē konkrētus ritmus, ritma figūras, no kurienes tas viss ir nācis, kā attīstījies un no kurienes ir šīs mūzikas saknes. Tad nu es pamanīju – kā amerikāņu bundzinieks, es klausījos daudzus lieliskus džeza ierakstus ar Filliju Džo Džonsu (Philly Joe Jones), Elvinu Džonsu (Elvin Jones), Toniju Willjamsu, un citiem bundziniekiem un man bija savs pamats, bet es to tā arī nekad nebiju dziļāk pētījis. Tad es sapratu, ka būtu ārkārtīgi vērtīgi pastudēt šo vēsturi ar akadēmiskāku piegājienu, lai labāk saprastu Amerikas mūzikas saknes. Vispār jau sākumā es gribēju mācīties afrokubiešu mūziku, bet es sapratu, ka tā ir pavisam cita kultūru un, ka, pirms es mācos par citu kultūru, man jāapgūst savas valsts mūzikas vēsture, tāda bija pamatdoma. Tad nu es sāku meklēt literatūru par šo tēmu un ieguvu daudz interesantas informācijas, piemēram – šis ir pirmais džeza ieraksts, šis ir pirmais džeza ieraksts ar pirmo džeza bundzinieku, šeit ir nākošais un tā tālāk… Es iegādājos visus šos ierakstus un daudz klausījos. Man bija ļoti sistematizēts veids, studējot to visu, klausoties un cenšoties saprast. Ir lieliska grāmata par ”Baby” Doods, autobiogrāfija par vienu no pirmajiem Luisa Ārmstronga (Louis Armstrong) bundziniekiem, grāmata par Keniju Klārku (Keny Clark). Es izlasīju ļoti daudzas šādas grāmatas un tas deva ieskatu tā laika mūziķu domāšanā, kā viņi uztvēra mūziku, kādi bija viņu mērķi un ko viņi centās izdarīt. Tagad, klausoties šo mūziku, man bija sava perspektīva, jo tas ir pavisam citādāk, klausoties 1944.gada mūziku un analizējot no 2008.gada perspektīvas! Bet, ja mēs klausāmies šo mūziku, analizējot to ar tā laika domāšanu, parādās pavisam citi likumi un cits skatījums, perspektīva. Es gāju cauri šim posmam un vēl joprojām to šad tad daru, lai gan tobrīd es analizēju šo mūziku tik tālu, līdz man radās ļoti laba saprašana par šo vēstures posmu. Tas bija ļoti vērtīgi, lai es spētu autentiski un stilistiski labāk spēlēt specifiskus Amerikas mūzikas žanrus, jo es nepaliku tikai pie džeza, es studēju džezu un tad visus pārējos Amerikas mūzikas novirzienus – r&b, rock’n’roll, gospel, blues un daudzus citus stilus, tas bija ļoti aizraujoši. Tad nu es to visu sakopoju savā dvd  albumā ”The History of US beat,” un veidoju to tā, lai šis ieraksts pasniegtu šo materiālu zināmā perspektīvā un cilvēki varētu gūt ieskatu Amerikas ritmiskās mūzikas vēsturē. Nesen es izdevu vēl vienu  dvd albumu par šo pašu tēmu – ”Drum Legacy”.

B.: O jā, esmu par to dzirdējis!

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

Steve Smith

Steve Smith. © fotogrāfs - Nils Eiduks

S.S.: ”Drum Legacy” ir vēl dziļāka analīze par Artu Bleikiju (Art Blakey), Maksu Rouču (Max Roach), Filliju Džo Džonsu, Elvinu Džonsu un Toniju Willjamsu, viņi ir, tā teikt, galvenie varoņi šajā dvd. Džons Railijs (John Riley) asistēja mani šajā video, uzdeva jautājumus un intervēja.

B.: Džons Railijs bija šeit dažas nedēļas atpakaļ un pasniedza meistarklases vienu nedēļu.

S.S.: O, tiešām? Un uzreiz var pateikt, ka viņš ir ļoti zinošs par šo tēmu, vai ne?

B.: Jā, tā ir!

S.S.: Jā, viņš tiešām visu to labi pārzina, tad nu video ir veidots intervijas veidā, viņš man uzdod jautājumus, es atbildu un demonstrēju! Es domāju, ka Tev patiks! Un es ļoti ceru, ka tas varētu būt vērtīgs materiāls bundziniekiem un ne tikai džeza bundziniekiem tāpēc, ka iepriekš pieminētie bundzinieki faktiski ir izveidojuši bungu komplekta, tā teikt, vārdu krājumu, konkrētas frāzes, attīstījuši stilu un bungu spēli kā tādu. Pat roka bundzinieki spēlē daudzas šīs frāzes, lai gan daudzi no roka bundziniekiem diemžēl nezin no kurienes tās nākušas. Kad uzauga Mičs Mičels (Mitch Mitchell), Džindžers Beikers (Ginger Baker), Džons Bonams (John Bonham) u.c. tie bija bundzinieki, kurus viņi klausījās, tā kā viņu bungu spēlē faktiski ir tiešs atspulgs tam, ko darīja Tonijs Villjams, Elvins Džons un citi. Tā kā tā ir sava veida mūzikas pirmsākumu izzināšana līdz pašām saknēm, kad notika vislielākā bungu spēles attīstība. Tas ir tiešām ļoti aizraujošs un interesants projekts!

B.: Un Kā Tu sāki interesēties par indiešu mūziku un kultūru?

S.S.: Tas bija 2001.gads. Viss sākās pavisam vienkārši, kāds nolīga mani koncertam kopā ar tabla perkusionistu, es nezināju pilnīgi neko par šo mūziku, bet pieņēmu piedāvājumu. Tas bija ļoti interesanti! Nākošajā gadā es pasniedzu meistarklases bundzinieku nometnē, tur bija arī skolotājs no indijas, kurš mācīja Dienvidindijas ritmus. Tā nu es gāju uz viņa nodarbībām katru dienu, visu nedēļu. Tur es guvu pamatus indiešu skaitīšanas sistēmai – kanakul, kas reizē ir arī ritma vokālā izpausme, pamatprincipus indiešu ritmiem, veidus kā tie tiek sakārtoti ļoti specifiskos veidos utt.. Tā nu es sāku vingrināties un mēģināju pielietot visu, ko biju apguvis, un īsi pēc tam man radās iespēja spēlēt grupā, kurā bija viens no izcilākajiem tabla perkusionistiem, kāds jebkad dzīvojis – Zakirs Husseins (Zakir Hussain). Tā bija ļoti veiksmīga situācija, līdzīgi kā mans stāsts par Berkliju, man uzreiz bija iespēja spēlēt ar izciliem indiešu mūziķiem, tādā veidā es ļoti ātri mācījos, es neapguvu šo mūziku tikai teorētiski, man bija jāspēlē katru vakaru, dienu pēc dienas, dažādās tūrēs utt.. Es sāku absorbēt šo mūziku un labāk to saprast. Jo vairāk es spēlēju indiešu mūziku, jo vairāk indiešu mūziķi ar mani gribēja spēlēt, jo tas ir nepierasti, ka bundzinieks spēlē indiešu ritmus uz bungu komplekta nevis perkusijām. Bija mūziķi, kuri vēlējās bundzinieku nevis perkusionistu, un tā bija mana iespēja apgūt jaunu mūziku. Mācoties šo mūziku, es ļoti daudz sapratu par indiešu ritmiem, jo man bija jāapgūst visi šie ritmi, lai varētu spēlēt attiecīgo mūziku. Vēlāk “Vital Information” mēģinājumos es ierosināju: ”Hei, šie ir visai interesanti ritmi, pamēģinām uzrakstīt kompozīcijas, kurās būtu izmantoti šie ritmi!” Tad nu, kā jau varat dzirdēt, indiešu mūzika ir ietekmējusi “Vital Information”…

B.: …un izklausās ļoti interesanti!

Steve Smith Saulkrastu džeza festivālā

S.S.: Mēs pielietojam šos ritmus pavisam citādāk, mēs jaucam tos kopā ar funk, jazz un fusionun tas ir pirms tam nebijis veids kā pielietot šos ritmus. Pagājušonedēļ es biju tajā pašā bundzinieku nometnē Vācijā, kur studēju ar indiešu perkusionistu, šoreiz tur bija Fils Maturano (Phil Maturano), viņš mācīja afrokubiešu ritmus, es aizgāju uz dažām no viņa nodarbībām un guvu mazliet labāku saprašanu par afro-cuban, ja es to gribētu studēt dziļāk, es darītu gluži kā, kad sāku mācīties Indiešu ritmus, mazliet saprastu ritmu un uzreiz censtos to pielietot spēlējot ar Kubiešu mūziķiem varbūt, ka es to arī darīšu, bet pašlaik es vēl joprojām esmu aizrāvies ar Indiešu ritmiem. 10. augustā man atkal jāspēlē kopā ar Zakiru Husseinu, es turpinu attīstīties šajā ziņā, lai gan, kā jau minēju, mani sāk interesēt arī afro-cuban, bet apgūt kādu stilu labā līmenī prasa ļoti, ļoti daudz laika…

B.: Un kā ar Eiropu?

S.S.: Bungu komplekta pirmsākumi ir meklējami Eiropā, ja runājam par tā individuālajām sastāvdaļām – mazā bunga un basbunga, tradicionālais satvēriens kreisajai rokai (traditional grip) radies Eiropā – Šveicē, Skotijā, no turienes nāk pati mazo bungu (snare drum) spēles tehnika, tā attīstījās pateicoties maršējošajiem sastāviem un klasiskajai mūzikai, tālākā attīstība, kā to pielietot bungu komplektam gan turpinājās Amerikā, jo tur tika salikts kopā pirmais bungu komplekts. Tad nu šīs zināšanas no Eiropas lēnām ienāca Amerikā, radās pirmais bungu komplekts un savukārt bungu komplekta spēles principi izplatījās atpakaļ uz Angliju, Eiropu, Austrāliju, LĒNĀM iespaidojot un iedvesmojot bundziniekus visā pasaulē. Ja runājam par mazo bungu spēles tehniku, protams, bungu spēles pirmsākumi jebkurā gadījumā meklējami Eiropā. Katra Eiropas valsts ir ietekmējusies no Amerikas bungu komplekta pavisam citā veidā, pielietojot to savas kultūras mūzikai. Piemēram, viens no bundziniekiem, ko mēdzu klausīties, kad biju jauns, Norvēģu džeza bundzinieks Džons Kristensens (Jon Christensen). Viņš pielietoja tos pašus Tonija Willjamsa, Elvina Džonsa un Džeka Dedžoneta (Jack DeJohnette) spēles principus, bet viņš to darīja specifiskā veidā ievijot savu norvēģu kultūras telpu un atvērtumu, ko es saklausu viņa radītajā mūzikā. Viņš mēdza daudz spēlēt ar Janu Garbareku (Jan Garbarek). Kaut kādā veidā, bundzinieki kā viņš, sajauc džeza mūziku kopā ar savu tautas mūziku radot unikālu skanējumu. Tad vēl ir bundzinieki, kas ļoti labi spēj spēlēt Amerikas bundzinieku stilā, lai arī paši ir no, piemēram, Parīzes vai Romas un tad ir pārējie, kuru radītajā mūzikā var dzirdēt vairāku kultūru sajaukumu, es domāju, mūsdienās ir daudz piemēru – Triloks Gurtu (Trilok Gurtu), viņš spēlē Indiešu mūziku, bet sajauc to kopā ar funk un Amerikas stilu, Akira Džimbo (Akira Jimbo) ir ļoti interesants piemērs, ļoti labi var dzirdēt viņa kultūras ietekmi, Japāņu tehnoloģijas, sajaukums ar Amerikas ritmu ietekmi. Un tad vēl bundzinieki kā Tomass Langs (Thomas Lang) no Austrijas, viņa spēles stils ir ļoti intelektuāla, smaga darba rezultāts, savā veidā to var uztvert kā kultūras ietekmi, šo ļoti augsta līmeņa ieguldīto darbu sevī vingrinoties, kā vēl viens piemērs – Marko Minemans (Marco Minnemann) no Vācijas, viņi iegulda tik daudz smaga darba atklājot jaunas idejas un pierādot to, cik daudz vispār ir cilvēka spēkos. Es uzskatu, ka ir iespējams ienest dažādu kultūru ietekmi savienojot to savā unikālā pieejā bungu komplektam. Viena lieta, ko var teikt par bungu komplektu, tas ļoti atšķiras no citiem instrumentiem, jo katrs to komplektē pēc savas gaumes – šķīvju izvēle, izmēri, daudzums, tom-tomu izmēri, daudzums, veids kā viss ir izkārtots utt. Lai arī pamatprincipi ir tie paši, katrs no mums ir unikāls un tapāt arī mēs veidojam šo instrumentu un katra komplektācija, skanējums ir unikāls. Bungu komplekts ir ļoti radošs instruments!

Steve Smith Saulkrastu džeza festivālā

M.P.: Tu atbildēji uz ļoti daudziem jautājumiem…

S.S.: (smejas)

M.P.: Kāds ir Tavs, kā mākslinieka dzīves mērķis?

S.S.: Hmm… Man tā vienkārši ir sekošana savai laimei, tas ir Džosefa Kempbela (Josef Campbell) princips. Viņš nav bundzinieks. Džosefs pētīja senās kultūras no visas pasaules, to mitoloģiju un centās izskaidrot kāpēc katrai kultūrai ir sava reliģija un sava filozofija. Viņam bija koncepts, ka cilvēkiem vajag sekot savai laimei, sekot tam, kas viņus dara laimīgus, liek justies labi, iedvesmo visvairāk un šķiet, tas ir tieši tik vienkārši – es daru to, kas man patīk vislabāk – spēlēju bungas, spēlēju mūziku, to darot es jūtos ļoti labi un ja es spēju iedvesmot citus cilvēkus, darot to, kas man patīk, ar mūziku nesaistītam cilvēkam radīt pacilājošas emocijas, iedvesmot mūziķus liekot viņiem plašāk apgūt mūziku un mācīties savu instrumentu, vai tad var būt vēl labāk? To arī varētu saukt par manas dzīves mērķi, es jūtos laimīgs, ka esmu spējīgs ar mūziku nodarboties profesionālā līmenī, ceļot pa pasauli, spēlēt ar daudziem lieliskiem mūziķiem, iepazīt citas valstis un to kultūras, tas ir ļoti iedvesmojoši!

Steve Smith

Steve Smith. © fotogrāfs - Nils Eiduks

M.P.: Kādi būtu Tavi ieteikumi latviešu mūziķiem?

S.S.: Manuprāt, ļoti svarīgi ir maksimāli attīstīt savu individuālo meistarību un muzikalitāti pretstatā vēlmei vienkārši iekļūt grupā un attīstīt ar to veiksmīgu karjeru. Daudzi jaunie tā domā – ja es būšu labā grupā, man veiksies, bet šai idejai ir visai īss dzīves potenciāls, ja nu grupa tā arī neko daudz nesasniedz, ko tad Tu taisies darīt? Bet ja attīsti savu individuālo meistarību un muzikalitāti, Tu būsi vērtīgs mūziķis visu savu mūžu. Piemeŗam tādi bundzinieki kā Džons Railijs, Billijs Harts vai Vinnijs Kolajuta, viņi vienkārši attīstīja savu individuālo meistarību un tādēļ viņi ir spējīgi atrast darbu visu savu mūžu un tas vai viņiem būs vai nebūs darbs nav atkarīgs no tā, cik veiksmīga ir viņu grupa. Daudzu grupu mūžs ir visai īss un pat ja tās ”izsitas,” ko Tu darīsi pēc tam? /smejas/ Nu, dažus gadus Tev būs panākumi… Protams, ir arī reti izņēmumi, piemēram, The Rolling Stones, Aerosmith u.c., bet pēc kāda laika tas sāk ierobežot, Tu visu laiku spēlē ar četriem vai pieciem cilvēkiem kādas 20 dziesmas visu savu mūžu… /smejas/ tas ir diezgan garlaicīgi…

Steve Smith

Skatīties uz mūziku kā līdzekli ar kuru nopelnīt miljoniem dolāru, tas ir tikai viens veids. Es uz to tā nekad neesmu skatījies, es spēlēju mūziku, attīstu savu muzikalitāti, jo man ļoti patīk to darīt. Ja muzikalitāte tiek attīstīta tiešām ļoti augstā līmenī, cerams, darba netrūks nekad! It īpaši bundzinieki, visupirms jau tomēr ir pavadītāji un vienmēr vajadzēs labus bundziniekus, ja esi labs mūziķis, Tev vienmēr vajadzētu varēt atrast darbu. Lai par tādu kļūtu, sevi vajag izglītot, vajag meklēt labus skolotājus, mācīties universitātēs un iespējams, ieteicami doties studēt uz citu valsti, doties tur, kur ir attiecīgās mūzikas saknes, kuru vēlies mācīties, piemēram, ja es vēlētos apgūt afro-cuban, man būtu jābūt vietā, kur šī mūzika ir izplatīta un augstā līmenī. Protams, doties uz Kubu būtu vistiešākais veids kā piekļūt šai mūzikai visautentiskākajā tās izpausmē, bet dzīvojot Ņujorkā vai San Francisko man arī ir iespēja sastapt ļoti daudz kubiešu mūziķus, toties, ja es dzīvotu Deitonā, Ohaio, es neiegūtu sevišķi daudz pieredzes afro-cuban mūzikā… /smejas/ šāda situācija piespiestu mani pārvākties uz vietu, kur šī mūzika tiek spēlēta. Manā gadījumā, es ilgus gadus dzīvoju Sanfrancisko un kā izrādās, tur ir ļoti daudz indiešu mūziķu ar kuriem spēlēt! Tas ir iemesls kāpēc nākas redzēt mūziķus mainām dzīvesvietas, viņi izsmeļ konkrētas vietas iespējas un tad ir laiks pārvākties uz citu. Piemēram, ja Tu šeit Latvijā esi labs mūziķis, bet vēlies attīstīt sevi tālāk, iespējams, ir laiks pārvākties uz citu vietu! Un tas nenozīmē tikai Ņujorku vai Bostonu, tas var nozīmēt Stokholmu vai Parīzi, es domāju, citas vietas kur koncentrējas daudz labu mūziķu. Es nezinu kāda ir Rīgas mūzikas dzīve, bet esmu pārliecināts, ka šeit ir zināms potenciāls un šeit ir iespējas augt, attīstīties un galu galā kļūt par vienu no labākajiem, piemēram, bundziniekiem šajā apgabalā. Es uzskatu, ka kļūstot par vienu no labākajiem savā pilsētā, valstī, lai attīstītu sevi tālāk, lielākoties tas nozīmē, ka ir laiks doties uz citu vietu! Kad dzīvoju Bostonā, es sasniedzu līmeni, kad man bija ļoti daudz darba un es biju viens no labākajiem bundziniekiem savā vecuma grupā (22-23), un tur dzīvoja daudzi lieliski bundzinieki, bet lai attīstītu sevi tālāk, es nolēmu pārvākties uz Losandželosu , jo tad mans potenciāls kļuva lielāks, bet es nepārvācos, pirms nebiju sasniedzis pietiekami Bostonā, tā, iespējams, ir sava veida sistēma, kā strādāt, kad izmanto visas iespējas, kas pieejamas vietā, kur dzīvo, lai sevi pilnveidotu un kad jūti, ka varbūt šīs iespējas ir izsmeltas – pārcelies uz citu vietu un tad Tu esi zemākajā punktā un atkal jārāpjas uz augšu… /smejas/ tas ir veids kā nepārstāt augt un vienmēr būt iedvesmotam…! /mākslinieciska pauze/ BOOOM! /smejas/ Nu jau esam aizrunājušies…!

B.: Jā, tā ir gan…

M.P.; B.: Paldies par interviju, ļoti ceram Tevi vēlreiz redzēt Latvijā!

S.S.: Ja būs tāda iespēja – pavisam noteikti!

Atvadu vārdi, rokasspiedieni un laba vēlējumi…

Dāmas un kungi, jazzmusic.lv lasītāji un lasītājas, ceram, ka jums patika!

Steve Smith
© fotogrāfs – Nils Eiduks

  1. admin says:

    Krišs 15.09.2008 22:27:02 teica:
    Ļoti iedvesmojošas intervijas, gan šī, gan ar John Riley.

    Lisijs 07.09.2008 23:18:12 teica:
    Nu re – Buikis ari driz parvaksies…pie Kolaiutas!
    maacieties beerni…maacieties! :))

    drumsession 05.09.2008 14:21:52 teica:
    Labs!

    duksis 03.09.2008 11:33:24 teica:
    forši, man patika

    Laima 30.08.2008 12:01:11 teica:
    Lasot šo, skanēja galvā “Mēs daram to, kas mums vislabāk sanāk, un to mums sargāt būs un to būs glabāt” (PV)
    Bet vēl viņš ir ļoti līdzīgs aktierim Terry O’Quinn no Lost.

    E.E. 30.08.2008 01:07:09 teica:
    Jaa, var redzeet, ka cilveeks tieshaam ir 100% muuzikaa un, ka taa dara vinju laimigu… Labi piemeeri kaa attiistiit sevi…

    Norkens 29.08.2008 03:44:17 teica:
    jaa… laba…

    JE 28.08.2008 09:31:12 teica:
    Interesants raksts, deva iedvesmu! Tā vērts, lai lasītu un kaut ko saprastu.. sevi ir jāpilnveido visu laiku…

    osiic 27.08.2008 23:43:52 teica:
    labs intervijs

    Eviii 27.08.2008 22:54:01 teica:
    Man patika.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*