Autors: Māris Plūme

Konstantīns Jemeļjanovs

Konstantīns Jemeļjanovs: “Vienmēr vajag iztēloties, kā tas būtu, ja tu klausītos no malas, kā tu pats uz skatuves spēlē! Vai tev patiktu tas, ko tu dari? Vai arī nepatiktu, un tu tajā laikā sēdētu un dzertu alu, un sarunātos ar savu meiteni.”

Konstantīns Jemeļjanovs (1983) (Kostiks) savu trompetista karjeru iesāka kā klasiskais trompetists, taču tagad jau vairākus gadus ļoti nopietni pievērsies džezam. Viņš ir ieguvis daudz dažādas atzinības un godalgas gan kā klasiskais, gan kā džeza trompetists. Mācījies Ventspils Mūzikas vidusskolā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā kā arī Berklijas Mūzikas koledžā (Berklee College of Music), ASV.

Māris Plūme: Kā tu nokļuvi Berklijā?

K.J.: Vienā jaukā dienā man piezvanīja ģitārists Kaspars Ansons un piedāvāja kopā aizbraukt uz Somiju uz Berklijas noklausīšanos. Tajās dienās man nebija ko darīt, es tam piekritu. Aizpildīju Berklijas interneta mājaslapā World Scolarship Tour(http://www.berklee.edu/wst/default.html) pieteikuma anketu. Pēc divām nedēļām man atsūtīja uzaicinājumu doties uz Helsinkiem uz noklausīšanos. Pēc tam es aizbraucu un nospēlēju, un pēc diviem mēnešiem man piešķīra stipendiju, un tad pēc pus gada es aizbraucu mācīties.

M.P.: Cik daudz tev piešķīra?

K.J.: Kopējā summa bija 14 tūkstoši dolāru, kas tika sadalīti pa diviem semestriem. Tā summa ik pēc diviem semestriem atjaunojas. Ja tev ir pietiekami labas sekmes un tu neizdari neko pretlikumīgu, tad tas viss pagarinās. Un pēc ceturtā semestra tev jāiesniedz dokumenti -Berklee Achievments, kur jāuzskaita, ko tu Berklijā esi izdarījis – ar ko esi spēlējis, ko esi sasniedzis. Tad tev to stipendiju var paaugstināt vai pagarināt.

M.P.: Bet tu taču maksāji arī no saviem līdzekļiem…

K.J.: Pārējo – jā.  Dzīvošanai un mācībām. Pirmajā semestrī sanāca daudz vairāk – bija jāpiemaksā vēl 7 tūkstoši, jo obligāti bija jāpērk Macintosh dators. Plus vēl visādas programmas… Kompjūters izmaksāja tā uz trīs tūkstošiem ar visu Reason, Finale, Word – visas orģinālās programmas. Bet patiesībā bija diezgan lielas atlaides – tas bija daudz lētāk nekā būtu, pērkot to visu atsevišķi.

M.P.: Cik izmaksā studēt Berklijā?

K.J.: Kad es maksāju par pavasara un rudens semestri, tas bija apmēram 12 tūkstoši dolāru par semestri. Vasaras semestris maksāja apmēram 10 tūkstošus, jo tas bija par dažām nedēļām īsāks.

M.P.: Kādam ir jābūt cilvēkam – mūziķim, lai varētu studēt Berklijā?

Konstantīns Jemeļjanovs pie Berklee College of Music

Konstantīns Jemeļjanovs pie Berklee College of Music

K.J.: Mērķtiecīgam. Sistēma ir tāda – sākot no 1980. gada Berklijā uzņēma 90 procentus no visiem cilvēkiem, kas gribēja tur mācīties. Bez izņēmuma, vai tev ir iepriekšējas muzikālas zināšanas vai nav. Bet tagad viņi šo daudzumu samazināja līdz 30 procentiem, tā kā tagad tur ir ļoti grūti tikt iekšā. Braucot uz noklausīšanos jautājums ir, vai viņi tevi vispār paņems, nemaz nerunājot par stipendijas piešķiršanu. Viņi mēģina atkal pacelt vispārējo līmeni, lai studentiem, kuri tur mācās būtu interesanti. Ir ļoti daudz tādu studentu, kuri pabeidz to augstskolu, nemaz nezinot, kāpēc viņi tur bija mācījušies.

M.P.: Sanāk – varēja mācīties visi, kuriem bija pietiekami daudz naudas.

K.J.: Jā, bet tagad vairs tā nav.

M.P.: Kas, tavuprāt, ir Berklijas augstā līmeņā noslēpums?

K.J.: Nezinu, kā to pārtulkot. Tas ir angļu vārds curriculum. Tas ir augstskolas nostādītais prasību klāsts: mācību priekšmeti, kādus priekšmetus jāmācās, kādam jābūt skolu beidzot.

M.P.: Tātad tā ir mācību programma?

K.J.: Jā. Tās mācību programmas viens no izstrādātājiem bija Herbs Pomerojs (Herb Pomeroy), ja es nekļūdos. Viņš ir izveidojis tik stipru izglītības programmu, ka tā bija visu laiku labākā, un vēl joprojām tiek atzīta par labāko. Ir tādā 200 lapaspuses bieza grāmata Bulletin, kurā uz trīs rindkopām raksturoti pilnīgi visi mācību priekšmeti Berklijā. Var iedomāties cik daudz tur ir priekšmetu, ko mācīties… Piemēram, solfedžo varianti ir kādi piecpadsmit… Parastais solfedžo, harmoniskais solfedžo, atonālais soledžo, izpildītājmākslas solfedžo un vēl pāris…

M.P.: Kas ir tas, ko jau esi, Berklijā mācīdamies, ieguvis?

K.J.: Viena no galvenajām lietām ir zināšanas par to, kas ir džeza mūzikas pamatā un no kurienes nāk dažādas džeza harmonijas un ritma īpatnības. Kāpēc šāds akords seko tādam, un visus tos likumus. Pēc tam tev ir daudz vieglāk analizēt skaņdarbu. Apskatoties uz notīm, tu redzi to pa tādiem kā blokiem. Tu vairs neskaties uz katru akordu atsevišķi, domājot – ārprāts, cik tas ir sarežģīti, bet jau skaties lielos vilcienos, un zini, ko kur var izmantot.

Un arī ticību sev. Ja tu dari savu darbu, ja tu mērķtiecīgi ej uz kaut kādu sevis nospraustu mērķi, tad viss sanāk. Skolotāji ir ļoti pretimnākoši. Ja viņi redz, ka students cenšās un cītīgi mācās, viņi vienmēr tevi atbalsta. Piemēram, ja tev stunda iet 50 minūtes, viņš mierīgi strādā ar tevi stundu divdesmit, vai pat divas stundas, ja vien viņam tajā laikā nav citas nodarbības. Un ir vēl tā saucamās Office Hours, kuru laikā var iet pie  jebkura pedagoga un uzdot jautājumus par konkrēto priekšmetu, ja tev kaut kas nav skaidrs. Un šajā laikā viņi izstāsta visu, ko vien tu vēlies. Ja tu interesējies, tad viņi tevi ļoti atbalsta un palīdz. Ja neinteresējies, tad savādāk…

M.P.: Tagad parunāsim par Latviju. Kā tu raksturotu pašreizējo situāciju Latvijas džeza mūzikā?

K.J.: Diezgan bēdīga situācija… Tas ir likumsakarīgi, jo džeza izglītība Latvijā ir aizsākusies ļoti nesen. Ļoti daudziem pedagogiem, kuri arī spēlē, un kuri mēģina mācīt, vēl nav īsti skaidrs ceļš, pa kuru jāiet, un kā vispār jāmāca cilvēku. Un liela daļa mūziķu mēģina atrast kompromisu, spēlējot sarežģīti. Viņi meklē diezgan sarežgītas vietas un diezgan sarežģītus izskaidrojumus – kāpēc viņiem neskan, kāpēc viņiem nesanāk kopā… Un viņi aiziet uz pilnīgi nepareizo pusi, tā vietā, lai sāktu visu no pamata un uztaisītu sev fundamentu, kas ir ritms, kas ir harmonija – elementāru akordu spēlēt vienkāršāk, bet tā, lai tas skanētu. Sāk meklēt iespējas aizvietot, iespejas ritmiski kaut kadā veidā kaut ko nospelēt sarežģīti, lai, tā teikt, parādītu pārējiem, ka viņi zin un māk vairāk.

M.P.: Tad sanāk, ka problēma ir tajā, ka ir izveidojusies savdabīga, neauglīga sacensība starp mūziķiem.

K.J.: Jā. Un ļoti bieži arī ir novērojama necieņa mūziķim pret mūziķi. Cilvēks spēlē, pārējie tajā laikā praktiski rāda uz viņu ar pirkstu un apsmej. Kas patiesībā nav pareizi, jo visi mēs mācāmies.

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

M.P.: Vai tavuprāt šīs problēmas sakne meklējama latviešu mentalitātē un vēsturiskos apstākļos?

K.J.: Varētu būt… Es to nevaru pateikt droši, bet… Vienkārši parādās kaut kāda skaudība. Esmu runājis arī ar citiem mūziķiem, kas mācās ārzemju skolās. Viņi Latvijā novērojuši tās pašas tendences. Visi skatās uz tevi apmēram – nu, ko tu man tagad parādīsi? Un otra lieta – neviens, negrib atzīt to, ka viņš varbūt nav tik spēcīgs, kā viņš par sevi iedomājies. Varbūt tādēļ, ka daudzas lietas bija liegtas… Varbūt arī vēsturiskie apstākļi… Padomju savienībā it kā nebija džezs… Bet kāpēc lielākā daļa, kas spelēja džezu Maskavā tajos laikos šobrīd strādā Ņujorkā?

M.P.: Ko tu ar to gribēji teikt?

K.J.: To, ka cilvēki meklē problēmu risinājumu citā vietā. Kas gribēja, tie arī mācījās… Nebija tik daudz pieejami ieraksti un varbūt nebija daudz, kas pieejams, bet tāpat daudzi ļoti labi mūziķi vēl joprojām ir ļoti labi. Un viņiem ir labs darbs, un viņi ir tikuši uz ārzemēm, kur viņus respektē, kas ir galvenais…

M.P.: Kurš varētu būt piemērs?

K.J.: Piemēram, saksofonists Igors Butmans. Man liekas, viņš aizbrauca 1987. gadā… Un vēl daudzi bigbendu līderi. Tas pats Aleksejs Kozlovs, un vēl viens trompetists, kura vārdu tagad neatceros. Es praktiski, biju viņa dzīvoklī… Viņš Padomju Krievijā bija uztaisījis bigbendu, bet tagad strādā un spēlē Ņujorkā.

M.P.: Kā tu iztēlojies, kas ar Latvijas džeza dzīvi varētu notikt nākotnē?

K.J.: Man gribās domāt, ka kaut kas mainīsies, ka viss ies uz augšu. Jebkuram domājošam mūziķim, tas ir pilnīgi neizbēgami, gribās augstāku kavalitāti, bet problēma ir tajā, ka viņus nevar ielikt pareizajās sliedēs. Daudzi mūziķi uz laiku atgriežas. Atbrauc ar koncertiem. Tas pats Artis Orubs pirms pāris dienām koncertēja Sunny Terasē. Un pēc Cesar Latorre Trio koncertiem visi mūziķi spēlēja savādāk. Pēc koncerta džemā bija ļoti liela atšķirība kā cilvēki sāka spēlēt. Visi ļoti klausījās un ļoti atturīgi spēlēja. Tas bija labi, jo viņi klausījās, ko dara solists, ko dara pārējie. Neizrādīja savu ego: “Es māku labāk nekā tu – es varu skaļāk, ātrāk, drošāk!” Tā kā, man liekas, viss ies uz priekšu.

Vajag ietekmes no citurienes! Vajag vairāk klausīties un vairāk braukāt apkārt, vairāk kontaktēties ar mūziķiem! Vajag vienkārši būt drošākiem par sevi! Kaut vai tādā ziņā, piemēram, pēc koncerta var pavisam droši pieiet pie mūziķa un pajautāt: Kā jūs sākāt? Kādas ir jūsu idejas? Man ļoti patika jūsu mūzika! Pie kāda skolotāja jūs man ieteiktu griezties, lai es atrisinātu šādu problēmu? Džeza mūziķi ir ļoti pretimnākoša tauta.

Es ceru, viss būs labi! Bet jātiek vaļā no sava ego un jaatzīst to, ka, vai tu esi liels, vai mazs, visiem ir jāmācās!

M.P.: Kādi būtu tavi padomi, ieteikumi mūziķiem?

K.J.: Pirmais un pats galvenais ir – cienīt mūziķus ar kuriem tu spēlē. Tas ir pats, pats pamats. Cieņa nav vien tas, ka tu viņam paspied roku satiekot. Cieņa ir tas, ka tu atnāc laikā uz mēģinājumu. Latvijā tā ir problēma. Atnāk pēc divdesmit minūtēm… Tev jāzvana cilvekam un jāprasa, kur viņš ir… Protams, ar satiksmes korķiem gadās ķibeles, var sanākt nokavēt  desmit vai piecpadsmit minūtes. Bet ir jācenšas nekavēt, un jāpabrīdina, ja tomēr sanāk kavēt! Bet nekādā kadījumā nedrīkst nokavēt pus stundu vai stundu! Tas ir pats pamats. Vajag arī klausīties padomus, ko tev dod jebkurš cits mūziķis, kolēģis, skolotājs vai vienalga kas, jo jebkurš cilvēks mūziku uztver citādāk. Mūziķa pienākums ir izklaidēt, par ko mēs ļoti bieži aizmirstam. Tāpēc mums vajag uzklausīt arī publiku! Mēs nedrīkstam domāt, ka mums ir augstāka ideja, kuru neviens nesaprot! Mums jāvaicā arī publikai – vai viņiem patīk tas, ko mēs darām, jo tā ir mūsu maize! Tāpēc jāmēģina būt atvērtiem pēc iespējas vairākām lietām! Tas patiešām palīdz. Vienmēr vajag iztēloties, kā tas būtu, ja tu klausītos no malas, kā tu pats uz skatuves spēlē! Vai tev patiktu tas ko tu dari? Jeb nepatiktu, un tu tajā laikā sēdētu un dzertu alu, un sarunātos ar savu meiteni.

M.P.: Tātad tieši savstarpejo cieņu tu uzskati par svarīgāko…

K.J.: Protams, pašiem vajag visu laiku pilnveidoties. Vienmēr censties spēlēt ar dažādiem mūziķiem. Tas ir tas, kas notiek Berklijā – tevi iepazīstina ar cilvēkiem, jūs satiekaties… Ko tu spēlē? Es spēleju trompeti. Un tu? Basu. Mums vajadzētu uzspēlēt! Vai tev rītdien ir brīvs laiks? Jā, man rītdien ir brīvs laiks no pieciem. Tad satiksimies te pat un iesim uzspēlēt! Tad jūs vienkārši aizejat divatā uzspēlēt. Varbūt jums sanāk kaut kas foršs… Nesanāk? Labi – vecīt, bija patīkmi, gan jau kādreiz vēl uzspēlēsim!  Citreiz jums sanāk, un jūs uzreiz sarunājat nākamo reizi. Un tas ir tas… Mūziķi meklē sev līdzīgi domājošus. Un no tā jau arī rodas kolektīvi, ansambļi. Vispirms – kopīgas idejas, tad sākas mēģinājumi, tad koncerti, tad disku ierakstīšanas. Pamazām… Jāspēlē ar pēc iespējas vairāk cilvekiem – tikai mājās vingrinoties, tev varbūt liksies, kas viss ir ļoti forši, bet tiklīdz tu iziesi uz skatuves, jeb kaut vai tikai klasē, uzspēlēsi ar saviem biedriem – tu uzreiz sapratīsi ļoti daudzas lietas. Sapratīsi – kas skan, kas neskan. Tu pēc cilvēku sejām redzēsi, vai viņiem patīk tavas frāzes, tava instrumenta skanējums, tava uzvedība… Tas ir ļoti veselīgi – vienkārši spēlēt ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un meklēt tēmas, rakstīt savu mūziku… Var stāstīt daudz un dikti… Bet patiesībā ļoti maz cilvēku raksta savu oriģinālmūziku. Viens mans pedagogs teica: “Tev jāraksta savu mūziku, jo tikai caur rakstīšanu sapratīsi, kas tu esi!” Tu sapratīsi, kas tev patīk, kas nepatīk. Tas ir ļoti darbietilpīgs process… Vienmēr var dažādi, bet tu izvēlies, vai tev patīk viena harmonija cauri visam skaņdarbam, jeb vairāki akordi. Tu vienkārši meklē savu ceļu. Kad tu zini savu skanējumu, tev arī uzreiz ir skaidrs, ko tu gribi no tiem mūziķiem, ar kuriem tu spelēsi koncertu. Un tad tu vari arī daudz vienkāršāk viņiem paskaidrot… Tas ir tas celš…

M.P.: Ko tu kā trompetists gribētu ieteikt citiem trompetistiem?

K.J.: Pirmām kārtām jāizdomā, ko viņi grib: Vai viņi grib spēlēt augšējās notis, vai viņi grib improvizēt? Tas ir raksturīgi visiem… Arī man tas bija ļoti izteikti… Es klausījos Arturo Sandovālu (Arturo Sandoval) un Meinardu Fergusonu (Mainard Ferguson), un man likās ka tas ir īstais džezs, kad tu uzžmiedz to skaņu augstu, augstu, un visiem cilvēkiem tas drausmīgi patīk… Es nesaku, ka tas ir slikti, bet ir jāizvēlas savs ceļš, jo – vai nu tu spēlē to, vai arī to. Jo tās divas lietas ir drausmīgi grūti apvienot. Ir, protams, cilvēki, kas ir spējuši to apvienot, bet tādu ir ļoti maz. Tāds ir Nikolas Peitons (Nicholas Payton) un Lū Solofs (Lew Soloff), varbūt arī tas pats Fergusons… Īsāk sakot, es iesaku necensties sasniegt to, kas patiesībā varbūt nav tik ļoti vajadzīgs!

M.P.: Es tevi sapratu. Gan jau sapratīs arī trompetisti! (Smejamies)

K.J.: Par tām augšām – tā ir mūžīgā problēma, tas ir visur un vienmēr. Satiekas divi trompetisti. Viens saka: “Es varu uzspēlēt augstāk nekā tu!” Bet jautājums paliek: ko tu gribi pateikt ar to, ka tu augstu spelē? Patiesībā taču ir tā, ka ikdienā klausīties var tikai tādus trompetistus, kuri nespēlē tās augšējās notis. Es saku no savas pieredzes: Tiklīdz sāku trenēties tās augšas, es aizmirsu par improvizāciju, un es neko citu vairs nedarīju, tikai trenēju tās savas augšas. Bet kad aizgāju uz džemu, sapratu, ka manas domas ir tikai tur – augšā, un neko citu, izņemot tās notis, es nevaru nospēlēt. Nekas cits neraisās. Diapazons iet tikai uz augšu, uz augšu un viss. Cik tad ilgi tā spelēsi?

M.P.: Nobeidzot šo sarunu, ko vēl tu vēlētos pateikt?

K.J.: Nobeigumā es gribētu pateikt: lai cilvēki meklē pēc iespējas vairāk iespējas mācīties! Tas nenozīmē, ka uzreiz kaut kur jābrauc vai steidzīgi jāmeklē pedagogu. Tu vari mācīties arī no ierakstiem. Vienkārši uzliec ierakstu un sēdi, klausies, un mēģini atcerēties visu, kas tiek nospēlēts! Mēģini klausīties basu, bungas, klavieres! Mēģini saprast kā tā mūzika darbojas – kāpēc tas skan labi, bet tas neskan. Vienkārši mēģini to analizēt, tajā pašā laikā neaizmirstot gūt baudu no mūzikas! Es tagad nerunāju par to, ka vajadzētu transkribēt solo kaut gan tas, protams, arī ir ļoti veselīgi. Ļoti daudzi to nedara, jo uzskata, ka tas aizņem pārāk daudz laika, un tā rezultātā tu iemācies domāt kā cits cilvēks. Karlheims Miklins par to izsakās ļoti precīzi: ja tu transkribējot solo iemācies spēlēt kā cits mūziķis, tas nav nekas slikts. Daudzi baidās, ka viņiem tā rezultātā nebūs pašiem savas valodas… Ja tu tiešām esi tik netalantīgs, ka tu visu turpmāko dzīvi spēlēsi kā viņš, tad tas arī nav nemaz tik slikti, jo tu vismaz spēlēsi kā viņš.

M.P.: Kādi ir tavi pašreizējie dzīves mērķi?

K.J.: Vienmēr bija mērķis izmācīties, un tad braukt atpakaļ uz Latviju, lai šeit kaut ko izveidotu, bet… tagad es vairs nezinu… Tāpēc, ka es sastapos ar to, ka ļoti daudzi cilvēki vienkārši negrib mācīties. Es neesmu drošs par to, ka es šeit gribētu palikt.

M.P.: Bet tomēr būtu lieliski, ja visi mūziķi, kuri šobrīd mācās vai strādā kaut kur ārzemēs, atbrauktu uz Latviju, un sāktu šeit aktīvi darboties!

K.J.: Bet ir tāda problēma, ka tie visi pārsvarā ir bundzinieki. Latvijā patiešām ir stipri bundzinieki. Citu instrumentu pārstāvji nav tik spēcīgi.

M.P.: Kuri no Latvijas bundziniekiem tev patīk vislabāk?

K. J.: Man patīk Artis Orubs, Kaspars Kurdeko un Kaspars Grigalis!  Man ļoti patīk viņu lielā muzikalitāte un uzmanība uz tevi! Viņi vairāk muzicē nevis sit…

M.P.: Vēl kaut kas nobeigumā?

K.J.: Gribēju vēl piebilst par Latvijas masu mēdiju attieksmi pret džezu. Ļoti bieži masu mēdiji mums pārdod kaut kādu preci, kura mums patiesībā nav vajadzīga un arī nav pietiekami kvalitatīva. Jaunajiem mūziķiem uz to visu, ko raksta mēdiji, nevajadzētu skatīties kā uz patiesību. Vajag vairāk uzticēties ierakstiem un tam, kas notiek kaut kur ārpus Latvijas. Vienmēr vajag analizēt to, kas tiek rakstīts, cenšoties saglabāt objektivitāti. Ja, piemēram, kaut kāda avīze ar ļoti lielu vārdu pasaka ka tas ir ļoti kvalitatīvi un ļoti super, nevajag tam visam uzreiz ticēt, bet drīzāk runāt ar cietiem mūziķiem un pašiem censties saprast – kas ir kas, un vai tev tas ir vajadzīgs vai nē.

  1. admin says:

    Jūlija 20.02.2009 13:21:04 teica:
    cik atklāti…
    taisnība jau ir, Latvijā ir tendence apdirst un aprunāt… un apskaust…
    diez vai tuvākos 200 gadus kautkas mainīsies, jo vergu garu grūti izdzīt!

    Inga 12.04.2008 15:23:49 teica:
    Dzirdēju kā Konstantīns spēlē iekš Sunny. Skatījos un domāju – nu bāc, cik un superīgi un ar kādu mīlestību tas viss. Un cieņu. Konstantīt – nepadodies. Un nemaz nedomā, ka varētu braukt prom no LV ;-)

    vikki 08.04.2008 00:43:00 teica:
    Prieks dzirdet objektivu viedokli par Latvijas dzezu.Paldies,Kostik,par detalizetam atbildem!bija interesanti!

    G.K. (arī kādreiz trompetists) 04.04.2008 23:34:44 teica:
    Par to Sandovalu. Vai tad tas puika spēlē tikai augstu? Julo spēlē tikai augstu :) p.s. visu cieņu Julo, nekā personīga!!!

    duksis 02.04.2008 22:00:32 teica:
    labs raksts, likshu aiz auss :)

    vai arii 31.03.2008 05:02:38 teica:
    cilvēks sakārto džezu.

    tas gan tā stulbi skan

    kosķiks ir tāds jau sen, es par teiktu pašos pamatos

    bet, kas zin :D

    nu gan jau, ka kāds arī zin. he

    komentētājs 31.03.2008 00:10:12 teica:
    Par to, ka Latvijā mūziķi ir ar tādiem konkurējošiem skatieniem var, protams, pateikties PSRS, bet arī ir tas, ka Latvija pārsvarā ir klasiskās mūzikas piekritēja, vismaz mūziķu ziņā. Kā arī ir vairāk skolas ar klasiku nekā ar džezu Latvijā.
    Konstantīns, manuprāt, ir ne tikai vienkāršs mūziķis, bet arī cilvēks, pēc raksta spriežot. Varbūt tas tāpēc, ka džezs sakārto cilvēku… bet kas zin…

    Krišs 30.03.2008 21:13:23 teica:
    Respect – “Pēc tam es aizbraucu un nospēlēju, un pēc diviem mēnešiem man piešķīra stipendiju, un tad pēc pus gada es aizbraucu mācīties.”

    aaa 30.03.2008 15:19:09 teica:
    Spasibo Kostja!

    Laura 29.03.2008 14:10:53 teica:
    Kolosaala intervija! Visu cienju Kostikam! Es ari pagajushajaa gadaa pabeidzu 6 Music Business kursus Berklijaa, pasniedzeeji ir ljoti zinoshi, atklaati un pretimnaakoshi. Veiksmi!!

    Filipo 28.03.2008 10:28:14 teica:
    Paldies par so interviju… Paldies par virtualo un savā ziņā – unikālo iespeju, sastapties ar atbildem uz jautajumiem, … cilveks, kursh bijis = TUR … !

    jazzists 25.03.2008 18:20:54 teica:
    Visu cieņu ..vērtīga intervija ikvienam kas spēlē un klausās šo muziku.

    Girts 24.03.2008 23:00:44 teica:
    Viela paardomaam.

    jaa 24.03.2008 15:32:15 teica:
    shitais puika vienmeer bijis atklaats, bez ipashas liekuliibas. laikam, jau pirmaam kaartaam pret sevi.

    mēs 23.03.2008 21:41:53 teica:
    jārakasta sava mūzika viennozīmīgi!

    eS 23.03.2008 19:20:20 teica:
    ljoti saturiga un atklata intervija! visu cienju!

    Ginta 22.03.2008 23:26:51 teica:
    Tiešām man bija vērtīgi to izlasīt. Forši, ka puisis ir atklāts.

    Latvietis 22.03.2008 22:27:01 teica:
    Tieshi un labi teikts!
    Diezgan ilgi mees visi esam sev staastiijushi, ka ir diezgan normaali. Iisteniibaa ir d….!

    Č. 22.03.2008 22:15:09 teica:
    Irokejs!

    Nora 22.03.2008 20:09:08 teica:
    baigi labaa intervija. un pati ideja nointerveet Koskjiku super, Maari. :)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*