Autore: Ginta Garūta (Pārpublicēts no žurnāla Mūzikas Saule)

Džons Koltreins. Statuja

Džons Koltreins. Statuja

Džona Koltreina vārdam arī gadījuma rakstura džeza fana ausīs ir emocionāla, pat garīga nokrāsa. Ja Koltreins, līdzīgi kā Sonijs Rolinss (Sony Rollins), būtu atstājis iespaidu vien kā spilgts un novatorisks sava laika tenorsaksofonists vai pat viens no visu laiku labākajiem tenorsaksofonistiem, nez vai viņš saņemtu tik daudz slavinošu epitetu pat no prasīgākajiem džeza kritiķiem, kā arī tiktu uzskatīts par tādu kā reliģisku līderi. Ja harmonisko meklējumu sakarā Koltreins ieguvis apbrīnu, galvenokārt, mūziķu vidū, tad viņa garīgo meklējumu ceļš un spēles enerģētika padarīja viņu par Mesiju un milzīgu autoritāti ļoti plašai auditorijai.

Džons Viljams Koltreins (John William Coltrane) dzimis 1926.gada 23.septembrī Ziemeļkarolīnas štata Hamletas pilsētā, bet uzaudzis Haipointā (High Point). Viņa tēvs esot spēlējis vijoli, bet māte bijusi baznīcas pianiste. Tēva ietekmē Džons sācis mācīties altu un klarneti. Savukārt, abi vectēvi bijuši garīdznieki Āfrikāņu Metodistu Episkopālajā Cionas baznīcā. Šī muzikālā un vēl jo vairāk reliģiskā pieredze bērnībā sasaucas ar Koltreina garīgajiem meklējumiem pēc sešdesmitā gada. Pie tam viņa muzicēšanas iespaids uz klausītāju šajā periodā nereti tiek salīdzināts ar sava veida reliģisku pieredzi.

Pusaudža gadus Koltreins pavadījis Filadelfijā, kur, Lestera Janga (Lester Young) un Džonija Hodžesa (Johnny Hodges) spēles ietekmēts, divās konservatorijās studējis alta saksofona spēli, līdz 1945.gadā ticis iesaukts militārajā dienestā, ko pavadījis, gadu spēlēdams jūras kara flotes orķestrī. Havaju salās. Pēc kara Koltreins strādājis kopā ar Ediju Vinsonu (Eddie Vinson), Ērlu Bostiku (Earl Bostic), Džoniju Hodžesu. Par četrdesmitajiem Koltreins vēlāk atceras: “Bija daudzas lietas, ko četrdesmitajos darīja tādi cilvēki kā Houks (Hawk – domāts Coleman Hawkins), Bens (Ben – domāts Ben Webster) un Tabs Smits (Tab Smith), lietas, ko es nesapratu, bet sajutu emocionāli.”

Pirms Koltreins 1949.gadā sāk strādāt pie Dizija Gilespija (Dizzy Gillespie), ar kuru kopā arī veic savu pirmo ierakstu, viņš uzstājas kopā ar Džimija Hīsa (Jimmy Heath) bigbendu. Kopā vingrinoties, studējot ierakstus, sadarbojoties ar vienaudzi, vēlāk ievērojamo komponistu, aranžētāju, tenorsaksofonistu Džimiju Hīsu, Koltreins pirmo reizi atklāj savu eksperimentētāja garu.

Kad 1950.gadā izjucis Gilespija bigbends, Koltreins sadarbojies ar vairākiem mazāk zināmiem ritmblūza mūziķiem. 1953.-1954.gadam spēlēdams Džonija Hodžesa septetā, viņš alta saksofonu nomaina ar tenorsaksofonu. 1955.gads un Mailza Deivisa (Miles Davis) aicinājums pievienoties viņa kvintetam Koltreinam beidzot atnes pasaules slavu. Bez tās un tādiem leģendāriem albumiem kā Kind of Blue un Milestones, Koltreins piedzīvo arī aizraušanos ar heroīnu un alkoholu, kas noved viņu pie karjeras lejupslīdes un Mailzs uz laiku palūdz Koltreinu atstāt kvintetu. Koltreins sāk sadarboties ar ekscentrisko pianistu Teloniusu Monku (Thelonious Monk). Šajā laikā viņš piedzīvo pēc paša vārdiem, garīgo atmodu.

“1957.gadā, pateicoties Dieva žēlastībai es piedzīvoju garīgu atmodu, kas ļāva man dzīvot bagātāku, pilnīgāku un produktīvāku dzīvi. Šajā laikā es pazemīgi lūdzu, lai man tiktu dotas iespējas un privilēģijas darīt laimīgus citus caur mūziku. Es jūtu, ka ar Viņa žēlastību, tas man ir ticis dots,” tā Koltreins rakstīja 1964.gadā, iznākot savas garīgās atdzimšanas spožākajam auglim – albumam A Love Supreme. 1957.gadā viņš pārtrauc narkotiku un alkohola lietošanu, smēķēšanu, sāk studēt austrumu reliģijas, Indijas un Āfrikas mūziku. Viņa mūzikā ienāk aizvien vairāk nošu, aizvien vairāk ideju un aizvien vairāk enerģijas.

Sakarā ar nevienošanos par līgumsaistībām Monka un Koltreina sadarbība ilga vien pusgadu un no tās saglabājies ļoti maz ierakstu – Monk’s Mood, Ruby my dear, Trinkle, Nutty – visas Monka kompozīcijas. Tomēr šo laiku kopā ar Monku Koltreins atceras kā nozīmīgu: “Darbs ar Monku man deva iespēju būt blakus augstākā ranga mūzikas arhitektam. Runāju ar Monku par mūziku, viņš manus jautājumus atbildēja uz klavierēm. Viņš manī radīja tādu radošo brīvību, kādas man agrāk nebija bijis.”

1957. gadā Koltreins atgriežas Mailza ansamblī. Viņš pēc Mailza domām ir vienīgais, kurš var aizvietot Rolinsu, kad tas aiziet no Mailza sastāva. Šajos gados Koltreina tonis uz tenorsaksofona ir plašs uz bagāts, skaidrs un pilnīgs arī augšējos reģistros. Viņš plaši izmanto tā saucamo sheets of sounds (skaņu slāņu) spēles stilu, kam raksturīgs atsevišķi nedefinējamu nošu birums milzīgā tempā. Koltreina stilam raksturīgi arī jaunu akordu secību meklējumi ierasto bopa secību vietā. Savā ziņā situācija ir līdzīga agrīno boperu meklējumiem, ko ierosināja nogurums no svinga klišejām. Koltreina ideju spilgtākais un populārākais vainagojums ir skaņdarbs Giant Steps.

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

Visā neilgajā (apmēram 12 gadus) Koltreina radošajā ceļā kritiķi pēc spēles stila izdala vairākus periodus. Agrīno Koltreina spēli raksturo hārdpops, seko jau minētais skaņu slāņu periods, modālā džeza periods (kopā ar Mailzu) un frīdžeza periods pēdējos dzīves gados, kad Koltreins ir aizgājis no Mailza. Protams, šī klasifikācija ir visai nosacīta, jo balādes Stena Geca (Stan Getz) stilā Koltreins mīlēja spēlēt visu mūžu. Tāpat modālais džezs seko arī viņa frīdžeza periodā. Piemēram, tādas dziesmas kā Naima vai My favorite things paliek viņa repertuārā visu mūžu.

Koltreina pirmie patstāvīgie ieraksti, lai cik dīvaini tas nebūtu, bija atgriešanās pie hārdbopa – 1959.gadā iznāk viņa albums Giant Steps. Tajā ir tikai viņa paša kompozīcijas. Visplašāko ievērību gūst tituldziesma, kas ir tam laikam novatoriska. Tā sastāv no vienkāršas 16 taktu melodijas ar atkārtojumu, neparastais tajā ir tikai ik pa divām taktsdaļām mainītā harmonija. Pats Koltreins ar šo dziesmu tiek galā spoži. Bet neierastās harmoniskās secības dēļ tā ir ciets rieksts jebkuram harmoniskās klišejas jau atkodušam boperim.

Kad Koltreins otro reizi atstāj Mailzu 1960.gada oktobrī, viņš izdod My favorite things – albumu, kas daudzus gadus pēc Sidnija Bešē (Sidney Bechet) no jauna iedzīvina soprāna saksofonu džezā, kā arī kļūst par paša Koltreina firmas zīmi.

1960.gadā Koltreins beidzot nodibina savu kvartetu, kura pamatsastāvā ir Elvins Džons (Elvin Jones) pie bungām, Makojs Tainers (McCoy Tyner) pie klavierēm un Džimijs Garisons (Jimmy Garrison) pie kontrabasa. Indijas un Āfrikas mūzikas studiju ietekmes, spēcīgā saspēle ar bungām, noturīgais klavieru un basa pavadījums Koltreina sastāvu padarīja par vienu no ietekmīgākajiem sešdesmito gadu sastāviem.

Koltreina kvartets kļūst par šīs džeza paaudzes simbolu. Tas ierakstās arī kopā ar Djūku Elingtonu uz klavierēm, pavada balāžu dziedātāju Džoniju Hartmanu (Johnny Hartman). Koltreina stilā bija atkārtot frāzes, līnijas, notis un tad pēkšņi mainīt mūzikas virzienu. Viņa My favorite things un citu popdziesmu interpretācijās pazīstamās tēmas tika radītas, pārradītas, dekonstruētas un atkal atjaunotas. Viņa bundzinieks, basists un pianists bija prasmīgi gan muzikālā sadarbībā, gan dueļos ar Koltreina saksofonu.

Koltreina popularitāte ir milzīga arī kritiķu aprindās, tā nekrītas arī izdodot vienu pēc otra aizvien eksperimentālākus frīdžeza albumus. Ienākumi starp džezmeņiem lielāki ir vienīgi Mailzam Deivisam. My favorite things pa radio skan tik bieži kā nav skanējis neviens džeza skaņdarbs kopš Deiva Brubeka (Dave Brubeck) Take 5 ziedu laikiem.

1964.gadā Koltreins ieraksta divus albumus – Crescent un A Love Supreme. Abu šo albumu mūzika izstaro iekšēju mieru un garīgu nosvērtību, kas ir pretrunā ar to trauksmi, kas ieskanas viņa mūzikā nākošajos gados. A Love Supreme, kas ir salīdzinoši vienkāršs savā uzbūvē, bet bagāts savā saturā, tika ne vien labi pirkts (viens no dekādes pārdotākajiem albumiem), bet atstāja milzīgu iespaidu gan uz tā laika, gan nākošajām džeza mūziķu paaudzēm, kā arī fusion mūziķiem, piemēram, Džonu Maklaflinu (John McLaughlin) vai rokmūziķiem kā Karlosu Santanu (Carlos Santana). Saksofonists Brenfords Marsalis (Branford Marsalis) Kena Barna (Ken Burns) filmā par džeza vēsturi atceras, ka kādu laiku šo albumu klausījies desmitām reižu no rīta līdz vakaram. Sešdesmito gadu vidū Koltreina mūzika atkal mainās, mainās arī viņa ansambļa sastāvs. Kā otrs saksofonists pievienojas Parohs Sanders (Paroah Sanders), sieva Alise Koltreina (Alice Coltrane) kļūst par grupas pianisti. Rašids Alijs (Rashied Ali) īsu brīdi ir otrs bundzinieks. Šī situācija noved līdz naidam ar Elvinu Džonsu, kas drīz aiziet no grupas. Koltreina mūzika kļūst vēl intensīvāka un abu saksofonistu solo ir dzīvi un nevaldāmi dialogi. Gan Sanders, gan Alijs ir spilgti frīdžeza pārstāvji.

Nākošajos divos gados Koltreins izdod vēl desmit eksperimentālus albumus. Viņa mūzika kļūst aizvien grūtāk uztverama, skaņdarbi izvēršas līdz četrdesmit minūšu garumam. Šajā laikā viņs ne vienmēr izpelnās izpratni no kritiķu un džeza fanu puses. Līdz savai nāvei 1967.gadā viņš spēlē ar dažādiem mūziķiem lielākos un mazākos satāvos. Šos pēdējos viņa daiļrades gadus visspilgtāk atspoguļo albumi Ascension un Meditations, koncertieraksti Japānā.

Koltreins mirst 1967.gadā no aknu slimības nepilnu četrdesmit gadu vecumā kādā Ņujorkas slimnīcā. Apbrīnojams ir ceļš, ko viņš veica savas īsās muzikālās karjeras laikā, atstādams neizdzēšamu iespaidu džeza vēsturē, kas, pateicoties viņam spēra vēl dažus gigantiskus soļus nākotnē.

  1. Delia says:

    I think the admin of this site is in fact working hard in support of his web site, because here every data is
    quality based information.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*