Katru gadu jūlija pirmajā nedēļā norisinās viens no iecienītākajiem mūzikas festivāliem Latvijas galvaspilsētā – “Rīgas Ritmi”. Šogad tas notiks no 1. līdz 5. jūlijam un atzīmēs 15 gadu jubileju, piedāvājot augstvērtīgus koncertus. Tajā skaitā Showcase programmu, kuras ietvaros Latvijas izpildītāji prezentēs sevi ārzemju mūzikas ekspertiem un festivāla viesiem. Šī programma norisināsies 2. un 3. jūlijā plkst. 14.00 Kongresu nama Jaunajā zālē. Pirmajā dienā tur un tās pašas dienas vakarā arī plkst. 20.00 atpūtas parkā “Egle” uzstāsies atraktīvais un elegantais Daumanta Kalniņa kvintets. Piedāvājam sarunu ar tā līderi un vokālistu.
Tu kopā ar grupu piedalīsies “Rīgas Ritmu” Showcase programmā, kur centīsies sevi parādīt gan ārzemju ekspertiem, gan vietējai publikai. Ko sagaidīt no “Daumants Kalniņš 5tet”?
Showcase ir laba iespēja visiem mūziķiem parādīt to, ko viņi patiešām paši dara, jo, ja tev jautā: “Ko tu dziedi?”, tad atbilde var būt ļoti plaša. Mēs strādājam un izpildām dažādus pasūtījumus, bet Showcase ir tas moments, kad varam piedāvāt to, ko esam radījuši paši. Varbūt kādam iepatīkas tieši šī mūsu nepiespiestā lieta. Tādēļ visticamāk mēs izpildīsim oriģinālkompozīcijas, kuras ļoti iespējams daudzi tiešām nav dzirdējuši.
Tu saki “mēs”. Tas nozīmē, ka “Daumants Kalniņš 5tet” tiešām ir grupa, nevis tavs soloprojekts.
Vismaz šajā kontekstā es tiešām nepiedalos kā solomākslinieks. It kā esmu priekšplānā kā vokālists un līderis, bet tajā pašā laikā ir izteikta katra iesaistītā mūziķa individuālā darbība. Instrumentālā puse ir tikpat svarīga, kā vokālā.
Mūziku jūs radāt katrs, vai tomēr ir kāds galvenais autors?
Sākotnēji kvintetā realizēju savas muzikālās idejas, bet pagājušogad bija vairākas jaunas vēsmas no pianista Kristapa Vanadziņa. Tāpat arī ģitārists Mārcis Auziņš piedāvāja ko jaunu. Sapratu, ka rodas dažādība un jāsāk domāt, kā to visu salikt kopā, jo katram tomēr ir savs rokraksts, ar uzsvaru uz kādu no mūzikas elementiem, kas veidojas no sava instrumenta spēles. Man tā vairāk ir melodiskā virzība, ģitāristam – ģitāras spēlei raksturīgi gājieni, pianistam tā nereti ir harmoniskā struktūra, bet skaņdarba izveides procesā iesaistāmies visi un piedāvājam savas idejas, kā kompozīciju pilnveidot.
Kā tu pats raksturotu mūzikas stilu, kādā jūs darbojaties?
Mūzika vispār ir arvien grūtāk nodalāma. Ir radušies tik daudzi mūzikas stili un novirzieni, ka to sintēze mūsdienu pasaulē ir neizbēgama. Jā, domāju, ka arī mūsu mūzikā noteikti var sajust gan džeza, gan akadēmiskās, gan arī roka un popmūzikas ietekmes.
Showcase atvēlēta apmēram pusstunda, kas ir kādi pieci seši skaņdarbi. Mēģināsiet parādīt savu daudzšķautņainību vai vienota stila programmu?
Tas tagad ir atklāts jautājums. Ņemot vērā, ka mēs katru nedēļu nesatiekamies un līdz šim radītais ir tik, cik ir, tad mēs visticamāk taisīsim izlasīti no tā, kas laika gaitā jau ir atstrādāts. Esmu gan izteicis ideju, ka līdz jūlijam vajadzētu radīt arī vismaz vienu jaunu skaņdarbu.
Tu esi dziedātājs, tātad dziedi dziesmas. Tas nozīmē, ka jāsacer arī vārdi. Raksti tos pats?
Tā jau ir tā dziedātāja sūtība, cīnīties ar tiem vārdiem. Dažkārt ir samērā viegli, kad skaidri zini, ko gribi ar konkrēto skaņdarbu pateikt. Tad atliek tikai meklēt īstos vārdus, bet, ja vēl nākas uzminēt, kāds ir kolēģa skaņdarba vēstījums, tad vārdu rakstīšana var ļoti ieilgt. Šķiet, vienu reizi esmu devis vārdus uzrakstīt kādam citam, bet pēc tam jau tāpat nākas pakoriģēt tekstu tā, lai labāk veidotu frāzes. Dziedātājs tomēr vislabāk jūt fonētiku.
Tu dziedi angliski vai latviski?
Šobrīd angliski, bet vispār ir doma kaut kad izveidot programmu arī latviski. Kāda vaina latviešu tekstiem? Vispār labāk teikt “dzejai”, nevis “tekstiem”. Manuprāt džezam labāk piestāvētu dzeja, kur doma netiek pateikta tieši, bet ir daudz vietas katram pašam sajust, saprast un izgaršot gluži tāpat, kā mūziku. Vispār šī varētu būt laba vieta reklāmai – meklēju cilvēku, kurš varētu to darīt! Dzejnieki jau mums apkārt ir, bet jautājums ir par tām veiksmīgajām sadarbībām. Tie, kas atrod pareizo ķīmiju, tiem arī aiziet, to vienkārši var just. Patiesībā man būtu jāstaigā pa dažādām underground vietām, kur notiek dzejas lasījumi.
Vai jūs varat nospēlēt arī pilnu programmu, kas sastāv tikai no jūsu dziesmām?
Varam, tomēr koncertos mēdzu iekļaut arī pa kādam džeza standartam.
Tāpēc, ka pašam patīk, vai tāpēc, ka publiku tas vairāk uzrunā?
Nevarētu jau teikt, ka visi džeza standarti būtu ļoti atpazīstami. Ja gribas uzrunāt publiku, tad jāņem kāda ļoti zināma dziesma, kas, protams, arī ir ticis darīts, jo publikas ir dažādas, tomēr vairāk tāpēc, ka pašiem patīk. Arī ļoti nospēlētos džeza standartos var atrast vai no jauna radīt kādu muzikālu domu, lai šī dziesma iegūtu jaunu skanējumu. Bet, ja ir iespēja, protams, labprāt spēlējam savas kompozīcijas. Piemēram, man bija iespēja aizbraukt uz Turcijas džeza festivālu, un tur nebija nekādu citu domu – izpildīju savu mūziku. Kādam tas var patikt, kādam var nepatikt, bet tā ir tā sevis parādīšana, ko var salīdzināt ar Showcase gadījumu. Tas nav pasūtījuma darbs vai bankets, kur vajag tikai zināmās dziesmas.
Top arī ieraksts?
Procesā. Esmu apņēmies tam pievērsties vairāk. Pagājušogad uz gada beigu pusi tika noaranžētas divas Ziemassvētku dziesmas. Saņēmāmies un tās arī ierakstījām. Tajā pašā ierakstu sesijā vēl tika šis un tas pierakstīts klāt, taču tas pagaidām nav nekur dzirdams.
Vai tev kā māksliniekam ir sajūta, ka mūsdienās debijas albumam vēl ir vērtība?
Debijas albuma vērtība ir tajā, ka tā ir viena no tavām vizītkartēm. Neviens vairs neraksta albumus, lai cerētu uz miljons kopiju pārdošanu. Nu, vismaz ne džezā. Līdz ar to tā primāri ir laba vizītkarte. Ik pa laikam kāds pajautā, vai man ir albums, tad nākas teikt, ka top.
Cik jūs ilgi kopā spēlējat kā kvintets?
Sastāvs ir mainījies, bet šādā salikumā esam kādus trīs gadus.
Kāds īsumā ir tavs ceļš līdz lielajai skatuvei?
Savas muzikālās gaitas es iesāku akadēmiski. Tas bija jau sešu gadu vecumā, kad iestājos Rīgas Doma kora skolā, kas ir taisnākais ceļš uz Rīgas Doma zēnu kori. Tur nodziedāju kādus piecus gadus. Zēnu korī diezgan daudz bija iespēja uzstāties kā solistam. Līdz ar to parādījās iespējas kā zēnam piedalīties vairākās Latvijas Nacionālās operas izrādēs. Tur es guvu savu pirmo skatuvisko un teatrālo pieredzi. Starp citu, runājot par debijas albumiem, kā zēnam man jau ir izdots debijas albums! Pilnīgi oficiāls soloalbums “Klausies, spulgacīt”. Varu kā ekstra bonusu iedot Showcase vērtētājiem, kādas 400 kopijas vēl stāv mājās, lai arī kādas 500 tiešām tika arī pārdotas. Pēc balss lūzuma pamainīju muzikālo virzienu un izmēģināju spēkus, iestājoties tās pašas skolas džeza nodaļā.
Veiksmīgi trāpīji uz to brīdi, kad Latvijā būtībā atdzima džeza izglītība.
Jā, uz otro elpu. Mēs bijām otrais vidusskolas džeza nodaļas izlaidums. Mācījos vokālu, bet paralēli spēlēju arī oboju, ko vēl joprojām turpinu darīt. Vēl mācoties Rīgas Doma kora skolā, izmēģināju spēkus džeza konkursos. Veiksmīgi debitēju Klaipēdas “Jazz Voices”, kur ieguvu 1. vietu. Tad piedalījos arī Tallinas “Nomme Jazz”, kur ieguvu “Grand Prix”. Turpinājās arī teātra projekti, kas man ir daudz devis kā dziedātājam. Tu iegūsti skatuvisko pieredzi, kļūsti atraisītāks.
Izklausās, ka tev patīk piedalīties teātra izrādēs.
Jā, man tiešām patīk. Tie ir dažādi stāsti, ko izdzīvot. Pēc operas izrādēm bērnībā, kad bija “Burvju flauta”, “Toska”, “Skrūves Pagrieziens”, “Alčīna”, sekoja divi mūzikli Ķīpsalā. Tad man bija 16 gadi, dabūju tur lēkt iekšā ar visu sirdi. Atceros, ka biju vēl tāds stīvs, jo zēnu korī jau nevajag daudz kustēties, bet mūziklā nācās kļūt krietni aktīvākam. Pirmā izrāde bija “Vestsaidas stāsts”, kur mūs pamatīgi trenēja Alberts Kivlenieks. Tā bija reāla izlaušanās no rāmja, kad sapratu – uz skatuves jābūt krietni artistiskākam. Tad sekoja mūzikls “Nožēlojamie”. Man gan mūziklos nebija galvenās lomas, bet tāpat ieguvu ļoti daudz ko. Pēc tam piedalījos “Cabaret” projektos, kas atkal bija citādāka skola. Pēc tā sekoja lielais izaicinājums “Parīzes Dievmātes katedrāle” Latvijas Nacionālajā teātrī (Kvazimodo loma un Spēlmaņu nakts balva par labāko debiju). Man tā loma bija arī ļoti tuva gan emocionāli, gan arī tādēļ, ka atceros – kad man bija kādi septiņi gadi, es televizorā nonstopā dzirdēju fonā to “Parīzes Dievmātes katedrāles” operas reklāmu un dziedāju tai līdzi. Tā man ļoti iesēdās ausīs. Tiesa, toreiz uz izrādi tā arī nebiju.
Pēc šādas pieredzes droši vien arī kvintetā ir grūti nostāvēt uz skatuves mierā, artistiskums ir jau neatņemams.
Tagad speciāli jātrenējas stāvēt mierīgi. Nevar jau visu laiku spridzināt.
Skaidrs, ko tev devusi skatuve. Ko devušas uzvaras konkursos? Nupat uzvarēji arī “Riga Jazz Stage”!
“Riga Jazz Stage” ir īpašs stāsts. Atšķirība bija tāda, ka konkurss notika šeit uz vietas. Ja tu kaut kur aizbrauc, tad kāp uz skatuves un it kā piesaki sevi. Šeit es jutu jau tādu kā spiedienu uz sevi. Apkārt bija daudz paziņu, kolēģu, tādēļ radās sajūta, ka man ir kaut kas jāpierāda. Apmēram tāda sajūta, it kā viņi teiktu: “Nu, ko tad viņš tur tagad parādīs?”
Uzvara bija pārsteigums?
Tas vienmēr ir pārsteigums, jo uzvaras konkursos nevar prognozēt. Tā tomēr ir subjektīva lieta. Viss atkarīgs no tā, vai tev ir izdevies “iekrist acīs”, parādīt savas stiprās puses.
Kuras tās ir?
Uz to grūti atbildēt, bet ir jau ne tikai stiprās puses. Es centos radīt interesantu programmu, lai nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi, kas konkursos ir ļoti svarīgi. Nepietiek ar to, ka tev tā dziesma patīk un tu to smuki dziedi, bet jāaizdomājas arī par to, kā tas būs, kad uzkāpsi uz skatuves kā, piemēram, septītais no 15 dalībniekiem. Tad es ieliku programmā arī vienu savu oriģinālkompozīciju, kas arī ir laba atšķirība no citiem konkurentiem.
Kuru no saviem skaņdarbiem tu izvēlējies?
“Moment for the East”. Tas ir veltījums vēl vienai manai pieredzei – braucienam ar “Cabaret” uz izrādēm Indijā. Šo gabalu sakomponēju vēl brauciena gaidās. Domāju, ka tur būs liela trauksmainība un nemiers, bet Patiesībā pietika ar divām tur padzīvotām nedēļām, kad jau pilnībā pieradu un sajutu Indijas ritmu. Patiesībā tur ir lielāks miers, nekā šeit.
Un kas bija pārējie skaņdarbi konkursā?
Vēl izvēlējos Džona Koltreina “Resolution” un Gregorija Portera “Bling Bling”. Liku uzsvaru uz ekspresiju, bet tajā pašā laikā pirmajā kārtā ar “Resolution” centos vienkārši dziedāt stabili un improvizēt pārliecinoši, bez liekas ekspresijas. Tas bija atstāts “Bling Bling” izpildīšanai.
Izklausās pēc labas formulas – stabils izpildījums bez liekas ekspresijas, tad tavs oriģinālskaņdarbs un tad tāds, kurā izlikt ārā visas savas kvalitātes.
Nu, nav jau tādas formulas. Ir svarīgi domāt par programmu un izpildīt kaut ko tādu, ko jau esi izmēģinājis un zini, ko no sevis sagaidīt. Man pašam arī tā izvēle, ko likt konkursa programmā, būtībā nebija tik liela. Gandrīz uzreiz bija skaidrs, kas tur varētu derēt. Lai gan “Bling Bling” sadomāju paņemt pēdējā brīdī, un to nebiju iepriekš daudz izpildījis.
Līdzīgu pieeju var izmantot arī Showcase – laika nav daudz tāpat, kā konkursos, un ir vēlme sevi parādīt rūdītiem klausītājiem, kuri visticamāk par tevi neko daudz nav dzirdējuši.
Var vilkt arī tādu līdzību. Showcase gadījumā gan es gribētu, lai tā atbildība tomēr izdalās ar pieci, jo mēs esam kvintets. Būtu labi, ja varētu no malas just, ka priekšnesums nebalstās tikai uz to vienu līderi priekšā.

Seko aktuālākajai informācijai: www.rigasritmi.lv