Tuvojoties festivālam “Rīgas ritmi”, turpinām iepazīstināt ar tā Showcase sadaļas māksliniekiem. Šajā gadījumā runa ir arī par vienu no festivāla centrālajiem koncertiem Rīgas Kongresu namā 4. jūlijā, kad uzstāsies Latvijas Radio bigbends kopā ar kolorīto Ņujorkas vokālistu un ģitāristu Alanu Harisu. Arī šis koncerts oficiāli iekļauts Showcase programmā, tādēļ aprunājāmies ar bigbenda māksliniecisko vadītāju, aranžētāju, komponistu un saksofonistu Kārli Vanagu.

Arī Latvijas Radio bigbends oficiāli būs festivāla “Rīgas ritmi” Showcase programmas dalībnieks. Vai var apgalvot, ka Latvijā tiešām ir atjaunots profesionāls bigbends?

Vēl gluži tā nevar apgalvot, bet virzība uz to notiek. Lai cik tas neizklausītos labi, profesionāls kolektīvs atšķirībā no amatieru kolektīva asociējas ar tādu, kurā ir ieviesta algu sistēma. Cilvēkiem tam ir jābūt pamatdarbam, nevis brīvā laika pavadīšanai. Šī sistēma darbojas tikai daļēji, jo strādājam uz projektiem. Taču ir cerība, ka viss vēl virzīsies uz priekšu.

Ārzemju ekspertam vai vietējam klausītājam gan, protams, finanšu situācija ne pārāk interesē. Tas, kas interesē, ir pats fakts, ka tāds bigbends vispār pastāv, un programma, ko tas piedāvā.

Mēs cenšamies ieņemt šo profesionālā bigbenda nišu, kā tas pasaulē ir ierasts. Tādi pastāvīgi profesionālie radio bigbendi ir gan Vācijā, gan Dānijā, gan citās valstīs. Šiem ansambļiem ir jābūt universāliem, spējīgiem atskaņot dažādu stilu programmas, pavadīt dažādus solistus. To mēs arī aktīvi darām. Man, kā vadītājam, protams, gribētos regulārāku mēģinājumu grafiku. Šobrīd mēs cenšamies visu sasniegt ekonomējot laiku. Īsā laika posmā ir ne vien jāsagatavo programma, bet arī jāseko līdzi, lai kolektīvs radoši attīstītos, lai būtu motivētāki mūziķi, kuri ieguldītu laiku savā profesionalitātē un varēšanā. Aspektu ir ļoti daudz. Galvenais vērtētājs ir sabiedrība. To, vai tādu bigbendu vispār vajag, pateiks klausītājs. Mūsu gadījumā publikas atsaucība ir laba. Koncerti vienmēr ir labi apmeklēti, un cilvēki ir acīmredzami priecīgi, ka šāda mūzika tiek nodrošināta. Pietiekami elitāra un citos apstākļos īsti nepieejama.

Kādi tieši ir tavi pienākumi kā mākslinieciskajam vadītājam?

Mūsu gadījumā nav īpaši strikti nodalīts, ko katrs dara. Mēs cenšamies palīdzēt viens otram. Mans uzdevums ir piedalīties programmu veidošanā, bet vairāk es sevi redzu tieši sagatavošanas procesā, kad jāpanāk, lai mūzika būtu kvalitatīva, lai gala produkts būtu tiešām labs.

Jums bigbendā bija vēlēšanas kā hokeja komandā, kad tika nobalsots par to, kurš būs kapteinis?

Nē, jo bigbends ir tapis diezgan ilgā laika posmā. Atskaites punkts varētu būt 2012. gads, kad apvienojās vairākas puses, kura katra deva savu ieguldījumu. Profesionāla bigbenda izveidošanas doma jau nav pazudusi kopš 1996. gada, kad tika likvidēts iepriekšējais. Ir bijuši centieni to atjaunot, taču vienmēr pietrūcis tas, ka nevar kaut ko izveidot no nekā. Ir jābūt mūziķiem, jābūt tradīcijai. Šādu apsvērumu dēļ pirms desmit gadiem es ar domubiedru grupu iesāku projektu, kas saucās “City Jazz Big Band”.

Kas primāri bija jauniešu bigbends.

Jā, bet tur bija apvienojušies dažādi entuziasti. Tā kā sastāvs bigbendam ir liels, tad dalībnieki bieži mainījās. Taču šī vienība virzīja ideju, ka bigbenda mūzika joprojām ir interesanta un nepieciešama. 2012. gadā pienāca klāt Māris Briežkalns ar saviem festivāla resursiem, pieredzi un māksliniecisko vīziju, pievienojās arī Maestro Raimonds Pauls ar savu artavu un tādējādi radās iespēja virzīt tālāk domu jau par Latvijas Radio bigbendu.

Paralēli darbojās arī “Mirage Jazz Orchestra”. Vai arī viņi pievienojās šim projektam?

Jā un tajā pašā laikā nē, jo tajā brīdī, kad tika veidots jaunā bigbenda kodols, tika uzrunāti dažādi mūziķi un tika izmēģināti spēki dažādos projektos. Dalībnieku vidū, protams, bija arī “Mirage Jazz Orchestra” mūziķi. Tika likti kopā visi labākie resursi. Taču “Mirage Jazz Orchestra” turpina arī savu darbību.

Jūsu pirmais lielais projekts bija kopā ar Kurtu Ellingu. Kā bigbends ir mainījies kopš tā vēsturiskā brīža?

Ir ļoti mainījies, bet mani priecē tas, ka nevienā ziņā neesam atkrituši atpakaļ. Katrs nākamais projekts ir sniedzis arvien lielāku gandarījumu gan mūziķiem, gan klausītājiem. Ja atskatāmies uz koncertu ar Kurtu Ellingu, tad visi bija nedaudz sabijušies, tas bija kaut kas jauns. Taču nevarētu teikt, ka tas sanāca mazvērtīgāks, nekā projekti pēc tam. Cenšamies attīstīt visus aspektus bigbendā, veidot sastāva vidē jaunus solistus, kuri var uzspēlēt blakus lielam viesmāksliniekam, lai mēs neesam tikai grupa, kas pazemīgi viesim piespēlē. Spēlēšana ar lieliem viesmāksliniekiem ir milzīga pieredze, kas palīdz attīstīties daudz straujāk.

Showcase programmas ietvaros gaidāmajā festivālā uzstāsieties kopā ar Alanu Harisu. Bet vispirms, lūdzu, padalies savās domās par iepriekšējo “Rīgas ritmu” Showcase pieredzi.

Tieši Showcase programma vēl 2011. gadā bija liels pagrieziena punkts bigbenda tapšanā. Ar “City Jazz Big Band” piedalījāmies Showcase diskusijās un spējām ieinteresēt dažus no ārzemju aģentūru pārstāvjiem atnākt uz koncertu. Tas arī bija nozīmīgā pagrieziena brīdis, jo koncerts cilvēkiem ļoti patika un tam sekoja pozitīvas atsauksmes. Viens no aģentiem pat tobrīd uzņēmās mūsu bigbenda producēšanu. Tas latviešiem ir ļoti raksturīgi – lai virzītos uz priekšu, mums vajag kādu spēcīgu viedokli no malas. Tas pierādīja, ka Showcase sadaļai festivālā ir ļoti liela nozīme, kas var izpausties dažādi. Ja arī tas uzreiz nebūs uzaicinājums uzstāties kādos festivālos vai ierakstīt disku, šī labā vārda aizlikšana var ļoti, ļoti noderēt.

Ir 2015. gads un nu jau bigbendam būs kārtējais lielais projekts. Šoreiz kopā ar Alanu Harisu.

Varbūt ne visi zinās, kas ir Alans Hariss, bet programma, ko atskaņosim, noteikti būs zināma. Tā varētu uzrunāt ļoti lielu auditoriju.

Respektīvi runa ir par Neta Kinga Kola mūziku.

Jā, tas ir “Tribute to Nat King Cole”, mūzika, kas savulaik ir bijusi populārā mūzika un ir skanējusi neskaitāmās kinofilmās, reklāmās un visur citur. Tā ir klasiska vērtība. Šajā koncertā piedalīsies arī stīgu grupa un visi aranžējumi būs oriģināli. Tādi, kā tie tika ierakstīti Neta Kinga Kola laikos – ar lielo orķestri, ar stīgu grupu un solistu. Šāda programma šeit uz vietas ir klausāma ne pārāk bieži.

Šāda sadarbība pieprasa saspēlēšanos ar solomākslinieku. Darīsiet to dažas dienas pirms koncerta?

Parasti mēs sagatavojam programmu, tad tiekamies ar mākslinieku dažas dienas pirms koncerta un intensīvi kopā mēģinām. Šajā gadījumā es ne tik daudz satraucos par saspēli, cik par pašas programmas izpildīšanu. Mūzika visiem ir labi zināma un tā nevar tikt pārvērtēta. Tiešām ļoti skaista mūzika.

Kad skaipā intervējām Alanu Harisu, viņš teica, ka programmas vidusdaļā centīsies iekļaut nelielu funky izlēcienu mazākā sastāvā. Tas nozīmē, ka jums vienmēr jābūt gataviem ķert līdzi šādas viesmākslinieku pozitīvās kaprīzes!

Tā tas ir, mēs vienmēr esam gatavi. Bigbendā ir jābūt profesionāļiem, kas var savu darbu izdarīt labi, lai tad varētu iet un prasīt to statusu, par ko runājām sākumā. Esam radījuši kolektīvu, kas jau vairākus gadus aktīvi koncertē un strādā ar pilnu atdevi.

Bigbenda žanrs ir kāds viens vēlamais vai mūsdienās tas pieļauj arī drosmīgu eksperimentēšanu?

Tas ir līdzīgi jebkuram sastāvam. Ja trīsdesmitajos gados tā bija tā laika deju mūzika ar zināmiem rāmjiem, tad šobrīd bigbends kā vienība var izpildīt visdažādāko mūziku. Gan izklaides žanrā, gan ļoti nopietnā stilistikā, kas no klausītāja prasa jau diezgan lielu sagatavotību. To var tikpat labi salīdzināt ar simfonisko orķestri.

Viens ir aranžēt un izpildīt citu komponistu darbus, otrs – piedāvāt jau savas kompozīcijas. Vai jums ir arī sava oriģinālmūzika?

Protams! Šogad gada beigās prezentēsim savu jauno projektu, kas tieši ir latviešu komponistu oriģinālmūzikas programma, kurai šobrīd nosaukums ir “Latviešu džeza svīta”. Komponisti ir trīs: pianists Viktors Ritovs, saksofonists Māris Jēkabsons un es. Mūzika būs speciāli komponēta šim projektam. Tādējādi mēs cenšamies motivēt komponistus rakstīt jaunu latviešu mūziku bigbendam.

Tas ir vēl viens liels solis profesionāla bigbenda virzienā.

Tā ir. Turklāt vēl viena svarīga bigbenda īpatnība ir tā, ka sadarbībā ar ārzemju mūziķiem ļoti nozīmīga lieta ir jauni, pielāgoti aranžējumi. Un tos arī veido paši orķestra mūziķi, kas programmu padara unikālu. Tā ir lielā atšķirība no simfoniskās mūzikas, kur pārsvarā orķestri izpilda jau esošās vērtības oriģinālajā versijā, kā tās ir savulaik uzrakstītas. Džezs ir īpašs ar to, ka nemitīgi nākas radīt jaunas versijas.

Cik daudz cilvēku bigbendā vispār darbojas?

Modernā bigbenda standartā ir ap 20 cilvēkiem, variējot vēl ar solistiem. Mūsu gadījumā ir piecas trompetes, četri tromboni un pieci saksofoni, ko paralēli varētu saukt arī par koka pūšamo instrumentu grupu, jo visi saksofonisti spēlē arī flautu un klarneti. Un tad ir ritma grupa, kurā ietilpst bass, klavieres, bungas un ģitāra.

Vai ir sajūta, ka ir savākti vislabākie?

Man nekad nav paticis tas apzīmējums “vislabākie”. Ne vienmēr šis “vislabākais” atbildīs labākajam, kas derētu bigbenda sastāvam. Tā ir liela komanda, kurā var neiederēties cilvēks, kurš kļuvis par atpazīstamu solomākslinieku. Domāju, ka šobrīd mūsu bigbendā ir atlasīti cilvēki, kas tiešām atbilst šāda sastāva mūziķu kritērijiem.

Vai tu arī personīgi esi šā žanra fans? Veic arī kādus sānsoļus citos sastāvos?

Žanrs ir diezgan neizsmeļams. Mēs nekoncentrējamies uz kādu vienu instrumentācijas veidu. Bigbenda projektu ietvaros sadarbojamies ar stīgu grupu, ar dažādiem solistiem un ikviena šāda darbība sastāvu un stilistiku nedaudz izmaina. Vienmēr ir jauni meklējumi. Man ir arī savs trio, kas arī ir ļoti interesanti. Bieži vien idejas, kā panākt dažādus skanējumus, tiek pārnestas no viena sastāva uz otru.

 Vairāk informācijas: www.rigasritmi.lv