Viena no festivāla „Rīgas Ritmi 2015” zvaigznēm ir lieliskā jaunā r&b skatuves balss Estere Rada no Izraēlas. Viņai ir etiopiešu saknes un spēcīga attieksme, un tā ir kombinācija, kas 2. jūlijā Rīgas Kongresu namā garantē labu ballīti! Tikāmies ar Esteri viņas Francijas tūres laikā Parīzē.

Parunājam par tavu jauno koncertprogrammu. Vai tā balstīta jaunajā albumā vai tajā ir arī citas dziesmas, kā, piemēram, Ninas Simonas skaņdarbu kaverversijas?
Tajā ir albuma dziesmas un arī Ninas Simonas dziesmas. Un dažas jaunas dziesmas, kas nav albumā.
Tātad tās ir dziesmas, kas būs nākamajā albumā!
Jā, iespējams.
Ir jau kādi plāni, kad tas nāks klajā?
Vēl nav. Man nav konkrēta datuma, bet tas būs drīz.
Tu daudz koncertē, tādēļ nav laika ierakstīt albumu!
Jā, tā ir taisnība, bet augustā būs nedaudz laika.
Ja ieskatās tavā Facebook lapā, tad tur var ieraudzīt daudz bildes no tūrēm. Izskatās pēc nebeidzamas ballītes! Vai tā arī ir?
Var tā teikt. Bet pamatā man ļoti patīk doties tūrēs. Man patīk visu laiku būt dažādās vietās un satikt jaunus cilvēkus. Ir ļoti interesanti dziedāt savas dziesmas dažādai auditorijai.
Vai auditorija atšķiras, kad tu uzstājies, piemēram, Igaunijā, ASV vai Francijā?
Jā, nedaudz. Nevaru pateikt kaut ko konkrēti. Beigu beigās mūzika ir starptautiska valoda, tādēļ katrs to uztver nedaudz līdzīgi. Ikviens sajūt mūziku un mīl mūziku. Mūzikas mīlestība pulcē cilvēkus visur.
Vai tu centies koncertu pārvērst ballītē, lai tajā būtu spēcīga enerģija un varbūt pat dejošana?
Mēs cenšamies to darīt. Cilvēki mūsu koncertos dejo visur pasaulē. Ne jau sākumā, bet beigās visi dejo!
Tad jau arī Rīgā cilvēki tavā koncertā varēs dejot?
Jā. Viņiem būs jādejo!
Tomēr tava uzstāšanās nav tikai par ballīti. Ballīte kā galvenā lieta ir popmūzikai, bet tava mūzika noteikti nav pops.
Es daudz ko ņemu no etiopiešu mūzikas. Tā ir ļoti dzīvelīga un laimīga, un tajā ir iepīta arī dejošana. Iznāk vairāk tāda etiopiešu ballīte, etiopiešu svinības.
Un kā ar Izraēlu? Kas tavā mūzikā iepīts no valsts, kurā tu dzīvo?
Pamatā es piedzimu Izraēlā. Viss, ko es zinu, nāk no Izraēlas. Mani vecāki atbrauca no Etiopijas. Viņi ieradās vienu gadu pirms piedzimu es, tāpēc es esmu simtprocentīga izraēliete. Es domāju, ka daudzas ietekmes ir izraēliešu. Mana mūzika ir izraēliešu un etiopiešu skaņu mūzika. Un arī amerikāņu.
Bet tava mūzika tomēr tiek dēvēta par etiodžezu vai etiosoulu.
Es to tā nenosaucu. To izdarīja kritiķi. Es pat nezinu, kā to dēvēt. Man tā ir tikai mūzika, kas nāk no manis ārā.
Tev ir daudz ietekmes no amerikāņu r&b mūzikas. Kāpēc arī tā ir tava mūzika?
Izraēlā mums nebija daudz tumšādaino mūziķu, es neredzēju tumšādainos televīzijā, bet tad 12 gadu vecumā es pirmoreiz ieraudzīju MTV. Un es iepazinu brīnišķīgus dziedātājus, lieliskus mūziķus un biju tajā iekšā momentāni! Un grūvs nāca no afrikāņu ritmiem. Es domāju, ka tāpēc arī tajā iemīlējos.
MTV bija milzu ietekme uz māksliniekiem visā pasaulē. Ja tu 12 gadu vecumā redzēji popzvaigznes televīzijā, vai tu nevēlējies būt tieši tāda pati kā viņi? Tu esi no tā aizņēmusies tikai kaut ko.
Tur bija arī soul mūzika un es iemīlējos tieši tajā. Mūzika, kas tiešām nāk no tavas dvēseles (soul tulkojums no angļu val). Pirms es redzēju MTV, es klausījos tikai reliģisko mūziku. Kad biju maza, biju ļoti reliģioza. Bet reliģijā mūzika arī ir ļoti dvēseliska, garīga. Tu no sirds dziedi kādai lielākai lietai. Un es to sajūtu arī soulmūzikā.
Amerikā pirmoreiz devies tūrē, kad biji vēl bērns – tu koncertēji sinagogās kopā ar militāro grupu!
Jā, tā ir taisnība! Tūre bija pa sinagogām un ebreju centriem. Man tā bija liela pieredze. Pirmoreiz devos tūrē katru dienu un dziedāju dažādai auditorijai. Divus gadus dienēju kā dziedātāja.
Tie bija tavi pirmie soļi mūzikā.
Profesionālajā ziņā, jā.
Vai tavā mūzikā ir kādas ietekmes arī no tiem laikiem, jo, kā mēs visi zinām, pamati ir ļoti svarīgi?
Varbūt ne gluži mūzikā, bet es iemācījos, kā uzvesties uz skatuves, kā reaģēt uz auditoriju, kā strādāt ar grupu… Es iemācījos ļoti daudz ko.
Tagad tavā grupā ir tikai izraēliešu mūziķi?
Jā, viņi visi ir no Izraēlas, taču viņu vecāki ieradušies no dažādām malām. Izraēlā ir daudz imigrantu.
Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ izraēliešu mūzikas skatuvē ir tik daudzi dažādi stili.
Tā varētu būt, jo es tikpat kā nezinu cilvēkus, kuru vectēvs būtu dzimis Izraēlā. Visi ir ieradušies no dažādām malām. Manā grupā vien ir jemenu čalis un irākietis, turks, ēģiptietis, marokietis, alžīrietis, polis…
Un tas arī varētu būt viens no iemesliem, kādēļ izraēliešu mūzikas skatuve ir tik spēcīga. No ārzemēs zināmām grupām, piemēram, ir tādi lieliski formējumi kā “The Apples”.
Jā, mans saksofonists Gels spēlē ar viņiem. Mūzikas skatuve ir ļoti spēcīga, it īpaši Telavivā.
Tā šķiet laba vieta reģionā, kur būt mūziķim.
Tā ir ļoti laba vieta! Es pat esmu pārsteigta, ka tur ir tik daudz tiešām lielisku mūziķu. Varbūt grūtie laiki valstī arī ir pie vainas. Tu vēlies izpaust sevi caur mākslu un varbūt vēlies to izdarīt ļoti labi.
Labākais veids, kā to izdarīt, ir ar dziesmu, nevis skaņdarbu palīdzību. Kāda ir tavu dziesmu galvenā tēma?
Dzīve. Dzīves izbaudīšana, sāpes, mīlestība, vientulība, drosme… Man nepatīk politika. Pamatā dzīvē viss ir balstīts uz cilvēkiem. Tu progresē, kad tu strādā ar sevi. Beigu beigās tas strādās uz pasauli. Mums jācenšas būt labākām personām un mīlēt vienam otru.
Tā ir laba pozīcija māksliniekam. Tu esi arī aktrise. Vai tas ir vēl viens veids, kā izpaust savas sajūtas, vai tas ir kas cits?
Man tas ir jaunums. Mūzika ir lieta, ar ko vienmēr esmu vēlējusies nodarboties kopš piecu gadu vecuma. Tēlošana dzīvē ienāca 20 gadu vecumā un es teicu – O.K., pamēģināšu! Es tajā iemīlējos. Jā, tu vari izpaust daudzas emocijas un vari būt cita persona. Tu vari labāk saprast, kā domā vai jūt citi cilvēki. Tas ir veids, kā izpaust slēptās sajūtas, tās, ko tu neizpaud savā ikdienas dzīvē.
Vai tu vairāk nodarbojies ar teātri vai TV?
Esmu daudz tēlojusi teātrī. Esmu tēlojusi arī TV, un tagad ir pienācis laiks arī kino. Patiesībā, kad atgriezīšos no šīs tūres, man būs kādas piecas brīvas dienas un es tēlošu filmā.
Par ko tā ir? Vai temats ir kaut kas starptautiski zināms vai tā ir lokāla lieta?
Tā ir interesanta filma. Es tajā nemaz nerunāju ebreju valodā. Es runāju angliski, amharu valodā, kas ir etiopiešu valoda, arī tigru un franču valodā. Esmu vēstnieka sieva, un filma ir par bēgļiem Izraēlā.
Izklausās nedaudz politiski.
Nedaudz, bet tā nav tik politiska, vairāk par cilvēkiem Izraēlā un lietām, kas ar viņiem tur notiek.
Tev tiešām ir laiks arī filmām?
Nē! Bet es vienmēr cenšos darīt kaut ko, kas man šķiet interesants.
Rīgā tu pasniegsi arī meistarklasi. Ko tu teiksi jaunajiem dziedātājiem, mūziķiem un citiem cilvēkiem, kuriem interesē mūzika?
Galvenais punkts ir darīt tieši to, ko viņi saprot ar brīvību, nevis to, kas var viņus apstādināt.
Kā ir ar izglītību mūzikā? Vai ir ļoti svarīgi iegūt tos akadēmiskos vai džeza pamatus mūzikā, lai kaut ko darītu?
Es tādus neieguvu, tādēļ neuzskatu, ka tas ir tik svarīgi. Protams, svarīgs ir viss, ko tu studē, bet jautājums ir par veidu, kā tu studē. Es mācos no saviem grupas biedriem, no savas mātes, no citiem koncertiem, ko eju un skatos, no ierakstiem… Es klausos ļoti daudz mūzikas, mācos arī no tā.
Tad jau atslēgvārdi ir talants un smags darbs.
Smags darbs. Bet patiesībā es to nesauktu par smagu darbu. Tu vienkārši dari to, kas tev patīk, un dari to daudz. Tu nevari to saukt par smagu darbu, ja tas ir kaut kas, ko tu patiesi mīli!
Tu klausies daudz mūzikas, bet izskatās, ka tev viens no dižajiem paraugiem ir Nina Simona.
Es mīlu Ninu Simonu tāpēc, ka viņa brīnišķīgi stāsta stāstus. Viņa ir godīga un šķiet, ka viņā ir daudz brīvības.
Un viņai bija attieksme!
O jā! Es domāju, ka viņa nesatraucās, ko par viņu domāja citi. Es to dievinu.
Tas prasa daudz drosmes. Bez tās varbūt pat nav, ko darīt uz skatuves.
Absolūti! Tev jābūt drosmei, jo tu noliec sevi vietā, kur ikviens var tevi kritizēt. Ja tev trūkst drosmes, lai atrastos tādā vietā, tad tu esi izvēlējies nepareizo profesiju.
Vai tu kā māksliniece uztver kritiku smagi?
Ne no citiem. No sevis.
Tu pati sev esi visbargākais kritiķis?
Tā var teikt, jo pārējiem cilvēkiem ir tikai viedokļi. Tas ir O.K., bet tas ir tikai viņa vai viņas viedoklis. Ne visi vienādā situācijā domā vai jūt vienādi. Tādēļ mans viedoklis man ir visspēcīgākā kritika.
Par laimi tavam jaunajam albumam un koncertiem ir ļoti daudz labu recenziju. Māksliniekam tam tomēr vajadzētu būt svarīgi, jo tādējādi vari sajusties labi.
Protams, tā ir patīkama sajūta, ja cilvēkiem patīk tas, ko tu dari. Bet, ja citiem cilvēkiem tas nepatīk, arī tas ir O.K.
Vai tas, ka cilvēki izceļ labākās lietas tavā mūzikā, parāda tev ceļu, vai arī tu jebkurā gadījumā darīsi visu tā, kā pati vēlēsies?
Dažreiz, kad cilvēki saka kaut ko sliktu, es pieķeru sevi pie tā, ka viņiem ir taisnība, es to neredzēju! Bet pamatā es daru tā, kā jūtos labi, un nedaru tā, kā nejūtos komfortabli ļoti personīgā līmenī. Ja es kaut ko daru, tad man tam tiešām ir jāpatīk!
Tu neizpildītu totālu popdziesmu, ja kāds apsolītu miljonu, bet ar stingriem noteikumiem darīt kaut ko tikai tā un viss!
Un viss! Nē, es tā nomirtu. Es tiešām varu kaut ko darīt tikai tad, ja jūtos ar to komfortabli. Varbūt cilvēkiem, kas dzied popdziesmas patīk tie noteikumi. Varbūt viņi tā jūtas un tāpēc viņiem tas tik labi sanāk. Bet citādi man tiešām nepatīk dalīt dziesmas žanros, jo man mūzika ir mūzika. Ja tā ir godīga un no sirds, tad tā var būt brīnišķīga. Nav svarīgi, vai tas ir pankroks vai elektronika.
Kurā virzienā tu dosies ar nākamo albumu, tad jau ne žanra, bet sajūtu izpratnē? Tas būs līdzīgs kā pirmais vai jau kaut kas atšķirīgs?
Es mainos visu laiku, tādēļ domāju, ka arī mana mūzika mainīsies. Es nemitīgi mācos daudzas jaunas lietas un tās ienāk manā mūzikā.
Mēs varam to saukt par eksperimentēšanu?
Jā, tas var būt īstais vārds, jo es Izraēlā jau ierakstīju vienu CD ar diviem producentiem. Mums bija trīs dienas studijā un tas ir tas, kas sanāca! Bet tas tiešām ir pilns albums un tas ļoti atšķiras no mana pirmā. Viņi radīja dažādus bītus un es dziedāju.
Tad jau jaunais albums patiesībā ir gatavs!
Tas patiesībā vairs nav nemaz tik jauns, jo mēs to ierakstījām jau pirms kāda gada, tas tikai vēl nav nācis klajā. Bet domāju, ka septembrī nāks.
Izklausās, ka tas būs vairāk uz elektronikas pusi, tādējādi cilvēki noteikti varēs dejot.
Jā, tā var teikt.
Gaidīsim to. Bet koncerts Rīgā būs ātrāk. Kāds plāns ir tam?
Es vienmēr kaut ko pamainu, lai koncerti nebūtu vienādi. Lielu lomu spēlē auditorija, jo tā var piespiest tevi pamainīt enerģiju.
Tas nozīmē, ka tu vari pamainīt dziesmu sarakstu koncertu laikā, lai ietu roku rokā ar auditoriju?
Jā, es to varu izdarīt pirms koncerta un tad vēlreiz koncerta vidū.
Un grupas džekiem jātiek līdzi!
Es ar viņiem vienkārši parunāju un viņi to saprot.