Raivo Stašans (dz. 1972. g. ) Latvijas mūzikas vēsturē pirmais akadēmiski izglītotais saksofonists, kurš absolvējis J.Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmiju.
Spēlē un sadarbojas ar lielāko daļu Latvijas mūziķu, dažādos mūzikas stilos.
(intervē Ģirts Pavēnis 02.11.2013)
Kā tu sāki nodarboties ar mūziku?
Bērnība, jaunība… Man viss sākās tā. Mācījos parastā Jūrmalas Pumpuru vidusskolā, kad 2.klasē pie mums uz skolu atnāca slavenais un cienījamais klarnetes pedagogs Gunārs Kļaviņš. Viņš bija ar mieru mani ņemt par audzēkni un tā es sāku spēlēt klarneti. Vēlāk orķestrim vajadzēja saksofonistu un es pārgāju uz saksofonu. Beidzot bērnu mūzikas skolu, Gunārs Kļaviņš gribēja,lai mācos Dārziņskolā un pāreju atpakaļ uz klarneti, bet man saksofons sanāca labāk. Un pēc viena klarnetes gada es atkal turpināju spēlēt saksofonu Mediņa mūzikas vsk. pie Arta Sīmaņa. Pēc tās es aizgāju uz Mūzikas akadēmiju. Esmu vēsturē pirmais saksofonists, kurš beidzis Latvijas Mūzikas Akadēmiju, absolvējot to 1995.gadā. Es ceru, ka kādreiz akadēmijas vestibilā tiks uzlikta plāksnīte, kurā būs rakstīts – „Pirmais Latvijas saksofonists, kurš beidzis mūzikas akadēmiju”. Savukārt, divus gadus atpakaļ es beidzu džeza maģistrus. 4 gadus nostrādāju par pedagogu Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolā. Pagaidām ar to mana pedagoģiskā darbība ir beigusies. Es varu pateikt, ka pedagoģija ir ļoti grūts darbs. Un rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no bērna un viņa vecākiem. Es gan nesaku, ka nekad vairs nestrādāšu par pedagogu, man ir bijuši pāris privātskolnieki.
Džeza teoriju un principus tu esi iemācījies pašmācības ceļā?
Principā, jā. Klausoties un komunicējot. Es gāju mācīties privāti pie džeza pianista Aleksandra Smirnova. Spēlējām divatā un no viņa es daudz smēlos muzikālās idejas. Akadēmijā mēs daudz sākām spēlēt kopā ar kursabiedru Viktoru Ritovu. Vēl es gāju pie slavenā meistara Vladimira Kolpakova. Mēs nemaz tik daudz nespēlējām, vairāk runājām, komunicējām. Mūzika nav tikai notis, tā ir komunikācija un sapratne. Vēl tagad man atmiņā palikuši tādi hrestomātiski citāti, kā piemēram, „ja na repeticiji nevikladivajus” (es mēģinājumā nespēlēju ar pilnu atdevi). Ļoti priecājos, ka toreiz arī Laimis Rācenājs uzaicināja kopā ar viņu spēlēt, ko darām joprojām. Savukārt, piecus gadus atpakaļ es pašmācības ceļā iemācījos spēlēt arī flautu. Flauta rada atšķirīgu tonālo krāsu. Tas lieti noder spēlējot Mirage Jazz Orchestra sastāvā, arī citos sastāvos, gan spēlējot ārzemēs, kur orķestros ir obligāts nosacījums, ka saksofonistam jāspēlē arī flauta un klarnete.
Tavas muzikālās ietekmes bērnībā?
Pirmkārt, tā bija populārā mūzika. Mājās vienmēr skanēja mūzika, arī tā, kas bija aizliegta – Čikāgas piecīši, Ilmārs Dzenis. Starp citu, 1996.gadā man bija gods ar Ilmāru Dzeni ierakstīt kaseti. Vēl man bija tas gods spēlēt Latvijas radio bigbenda vecajā sastāvā tā pēdējos divos pastāvēšanas gados. Tur bija tādi korifeji kā Rozenbergs, Raubiško, Birkāns. Es spēlēju otro alta saksofonu, Ivars Birkāns – pirmo. Tas bija neaprakstāmi. Kad es pirmoreiz šo sastāvu izdzirdēju dzīvajā, kad šis skaņas spēks nāca man virsū, man šermuļi pār kauliem skrēja. Tā bija perfekta saspēle, kas iegūta darbā studijā, kur visi spēlē kā viens. Darbs studijā ļoti mobilizē mūziķus. Bigbendam ir tas superforšais blieziens. Tagad jau bigbendu vairs tik daudz nav, tos uz rokas pirkstiem var saskaitīt. Arī Latvijā bigbendiem nav tik liels atbalsts kā citiem mūzikas stiliem, piemēram, kora mūzikai u.c.
„Laimīgais” – Gunāra Rozenberga veltījums Ivaram Birkānam:
Kuri no vecajiem džeza klasiķiem tevi ir ietekmējuši vairāk?
Koltreins, Pārkers… Es centos klausīties daudz un viskautko. Bieži klausījos arī Ivara Mazura raidījumus radio un televīzijā. Tomēr vislielāko iespaidu uz mani atstāja bigbenda skanējums. Bigbenda skaņā iekšā ir tāds draivs! Tur ir tāds “riktīgs kaifs”, ka iedod “iekšās”! Pēc tam jau tur kaut kas var patikt, var nepatikt. Daudz ko man ieteica mani privātskolotāji. Ir jābūt kaut kādiem pamatiem, ja tu gribi kaut ko sasniegt. Daudzi jaunieši sāk uzreiz ar fussion, bet es uzskatu, ka ar to nevar sākt, ja tu nezini, kā spēlē diksilendu, svingu, bībopu. Nevar kaut ko uzbūvēt no nekā.
Ir tāds saksofonists Bill Evans. Viņš uzskata, ka viņa pamats ir bībops, un es viņam pievienojos. Koltreins – tas ir mazliet savādāk, bet bībops – tas ir visa pamats. Akordu apspēlēšana, ritmiskais frāzējums. Nesen Billam Evansam iznāca video skola, kurā viņš ar piemēriem rāda, kā bībopa frāzes izmantot dažādos mūzikas stilos.
Kuras džeza tēmas tev ir īpaši tuvas un kuras vislabprātāk spēlē?
Cenšos spēlēt tās, kuras zinu, jo visas nezinu. Kādreiz ir tā, ka iemācos kādu tēmu, nospēlēju jamsession un pēc tam aizmirstu, jo citur to nav kur spēlēt. Biežāk jau nākas spēlēt tās tradicionālās (YardBird Suite, Love For Sale, Caravan, Blue Monk u.c…). Man nepatīk spēlēt ļoti ātros tempos. Man labāk patīk balādes un vidēja tempa tēmas. Savā laikā Raubiško mani iesauca par romantiskā džeza pārstāvi. Romantika un ātrums īsti kopā neiet – ir nepieciešams laiks padomāt, ko spēlēt. Bet ātrā tempā nav laika domāt. Tad ir iepriekš jāsagatavojas. Tur nevar tikai tehniku rādīt, ir jābūt muzikalitātei tehnikā. Ja tu vienkārši vidžini, vai tam ir jēga? Vai tu jūtūbē redzēji to pasaulē ātrāko ģitāristu? Kurš visu laiku skatījās metronomā, pakāpeniski liekot tempu no 220-300?
Varbūt tas tomēr ir vajadzīgs, jo tādejādi tiek paplašinātas mūzikas instrumenta izmantošanas iespējas citās jomās, ieskaitot sportu?
Nu vispār saksofonu izmanto arī bāros, kā alus liešanas ierīci, piemēram, jaunajā Bites blūza klubā. Citur saksofonus izmanto kā lampas.
Tu taču joprojām mājās klausies mūziku? Ieslēdz disku un klausies?
Your ads will be inserted here by
Easy Plugin for AdSense.
Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.
Es vispār cenšos mūziku neklausīties fonā, arī mašīnā es to neklausos, par ko daži brīnās. Fonā skanošā mūzikā nevar iedziļināties. Mūzika ir jāklausās pilnvērtīgi. Daudz sanāk klausīties to, kas ir jāsagatavo. Man ienāk daudz jaunu disku, tomēr vairāk man patīk skatīties videokoncertus, jāatzīmē Mezzo kanāls, kur skan gan jauna, gan veca džeza mūzika. Chriss Potter, David Sanborn, Joey DeFrancesco trio, Chick Corea Freedom Band, Kenny Garrett kas man ļoti patīk kā saksofonists. Vecie Čarlija Pārkera ieraksti arī ir ļoti interesanti. Nesen dabūju vairākus Paul Desmond diskus, un ar lielu interesi klausos tagad. Kas par toni – nepiespiests, neforsēts, kādas frāzes un mūzika! No popmūzikas man patīk Stevie Wonder, Sting, Phil Collins, Al Jarreau, u.c. 80.gados man patika Modern Talking. Tā bija super grupa, viņi bija novatori, melodisms, kvalitāte, savs stils un skanējums. Tagad populārs ir tā saucamais britu ģitārroks, es tur neko nesaskatu, tādēļ, piedodiet, – mani tas neuzrunā. Bet, kā saka amerikāņi, ja vismaz vienam miljonam tu patīc, tad savu naudu tu esi nopelnījis.
Tavi ieteikumi jaunajiem džeza mūziķiem.
Ir jābūt labai skaņai, sāksim ar to. Tu vari ļoti labi improvizēt, bet, ja instruments neskan… Tas nav atkarīgs no instrumenta vai munštuka, kā daudzi domā. Tas ir atkarīgs no tevis paša un skaņas veidošanas procesa, kas pūtējiem ir ļoti svarīgi. Es uzskatu, ka tas ir primāri. Man ir teikuši, ka man ļoti labi skan. Tas ir patīkami. Instrumentam ir jādzied. Tu vari nospēlēt divas notis, bet ja tās ir foršas un smeķīgas, ar to vien jau tu vari uzrunāt publiku. Tu paņem ar skaņu, nevis ar notīm, baigām pasāžām. Tu, protams, vari paņemt arī ar pasāžām, bet skaņa ir primāra. Dažādiem pianistiem arī vienas un tās pašas klavieres skan dažādi. Mums bija eksperiments ar Denisu Paškeviču. Mums ir katram savs saksofons, kurš katram skan tā, kā skan. Mēs ar tiem samainījāmies, ar visiem munštukiem. Viņa saksofons man skanēja tāpat kā mans saksofons un mans saksofons viņam skanēja tā kā viņa saksofons. Ir jāmācās gan teorija, gan jāspēlē no sevis jušanas, cenšoties pašam muzikāli izteikties. Kā mani skolotāji man teica; „Tu nevari vienkārši nospēlēt Pārkera frāzi, tas nevienam nebūs interesanti”. Lai gan kopēšana daudz ko iemāca. Piemēram, frāzējumu kā tādu. Pēdējā laikā es gan neesmu transkripcijas taisījis. Tomēr reizēm man ir jānoraksta solo partijas, “jākopē” aranžējumi, tas ļoti daudz ko dod – akordu pārzināšanā un spējā saklausīt. Improvizācija ir tāpat kā runāšana. Kad tu runā, tu jau nedomā, ka tagad teikšu tādu teikumu, bet pēc tam citādāku. Tu vienkārši runā. Tu vari pļāpāt niekus, bet tu vari runāt arī saturīgi. Tas nāk ar laiku. Vienkārši ir jāspēlē, ar laiku viss nostāsies savās vietās. Vispār mūzikā un mākslā daudz nosaka cilvēka personība. Ja tu neesi spēcīgs cilvēks, tad tu kopē citus. Bet, ja tu esi personība, tu runā to, ko pats domā un citi kopēs tevi. Varbūt tieši tādēļ nevajag tik ļoti aizrauties ar teoriju, kas, protams, arī ir jāzin, bet spēlēt to, kas nāk ārā – pašam savas idejas un domas.
Man bija gods tikties ar Joshua Redmen, un afterpartijā viņš stāstīja, ka pats joprojām mācoties spēlēt. Un to saka pasaules klases saksofonists!
Es uzskatu, ka saksofonam ir jādzied. Tajā ir smeldze, tāpat kā vijolei. Daudzi cilvēki saka, ka saksofons ir viņu instruments. Saksofonists bieži tiek īpaši pieprasīts, jo viņa spēle cilvēkus uzrunā. Saksofons ir kā sirsnības un dvēseles instruments. Padomju laikos tas bija aizliegts kā buržuāziskā imperiālisma mākslas pārstāvis. Kurš gan nezin PSRS propagandas saukļus: „no saksofona līdz bandīta nazim ir viens solis”; „šodien spēlē džezu, bet rīt dzimteni jau pārdos”. Tikai ar Latvijas neatkarības atjaunošanu radās iespēja profesionāli apgūt saksofona spēli un arī džeza mūziku. Ir atvērtas džeza katedras gan Mūzikas Akadēmijā, gan Rīgas Doma skolā u.c.
Tavs jaunais projekts.
Lai arī es spēlēju daudzos sastāvos un dažādu mūziku, man vienmēr ir bijusi doma kaut ko darīt kā solomāksliniekam. Gaitis Lazdāns, kurš ir pazīstams popmūzikas producents, man piedāvāja radīt ierakstus ar viņa komponētiem instrumentāliem skaņdarbiem. Pagaidām projektam vēl nav nosaukuma. Tā ir oriģinālmūzika, kurā mēs izmantojam sekvencerus un dzīvos semplus. Mums tikko iznāca pirmais singls, kuru mēs ar interviju prezentējām Latvijas Radio 2 un kurš jau skan lielākajās LV radiostacijās!
https://www.youtube.com/watch?v=Z00gcaNC94g#t=95
Pagaidām mums ir ieskaņoti četri skaņdarbi. Šobrīd mēs abi esam producenti, jo abi piedalāmies ar savām idejām. Plānojam diska izdošanu un koncertu veidošanu, kas tiks veikta nākošgad. Mēs atļausim mūs materiāli un idejiski atbalstīt labas mūzikas un mākslas pazinējiem.
Ko tu vari pateikt par Latvijas un ārzemju mūziķu muzicēšanu?
Atšķirības nav nekādas, visi muzicē! Jautājums tikai – kā. To veido ne tikai mācīšanās un skolas, bet arī vide, kurā tu dzīvo. Aizbraucot uz Ameriku, var sajust to vidi, kurā mūzika kūsā. Daži man ir teikuši – kas tad tur Ņujorkā, tur nekā nav, tur ir tikai lielas mājas. Bet tajās mājās ir tas powers, un tā dzīve, dzīvīgums, enerģija. Tā ir jājūt un tā daudz ko dod.
Man patīk spēlēt ar dažādiem mūziķiem, jo no katra var kaut ko gūt un mācīties. It sevišķi, ja kolēģi ir spēcīgāki un pieredzējušāki par Tevi. Tieši tā komunikācija ļoti daudz dod.
Par klubiem. Džeza klubs nevar izaugt uzreiz. Klubam parādās vērtība pēc gadiem 5, 10, un 30, kad tur ir spēlējuši mūziķi, zvaigznes, kad tur ir aura. Kad par klubu klīst leģendas un nostāsti. Latvijā šāds klubs ir Hamlets. Raimonda Raubiško laikā tas bija pārpildīts, ar vienu dienu nepietika, tika ņemtas klāt vēl citas dienas. Daudz nāca ārzemnieki klausīties. Jo viņiem neinteresē šlāgermūzika vai estrādes mūzika, bet džezs, rokenrols un blūzs, lai saprastu, kā to spēlējam mēs. Pirms pāris nedēļām es biju Hamletā, tur bija trompetists Konstantīns Jemeļjanovs, kurš mācījies Berklijā. Var just, ka viņš spēlē savādāk nekā mēs. Ja mums šeit visapkārt skan šlāgeris, tad gribot negribot, tas mūs ietekmē. Tu nevari būt pozitīvs, ja tev apkārt ir negatīvisms. Amerikā visi cilvēki ir atvērti, lai arī tā, protams, ir ārišķība, tomēr tas smaids un prieks pāriet arī mūzikā. Protams, arī viņiem ir problēmas – sadrukājuši dolārus,nezin, kur likt. Tomēr enerģētiski to cilvēku strāvojums ir pozitīvs.
Daudzi brīnās: ” Kā tu vari viens pats spēlēt?” Bet man vienam spēlējot laiks paiet tik ātri! Paņemu tēmu , paimprovizēju, padomāju. Kad es viens spēlēju, es varu spēlēt, ko un kā gribu. Man ir rekords – es reiz nospēlēju viens pats 8 „taimus”. Protams, ar pauzēm. Pēc 5 „taima” jau mazliet galva griezās, jo tas nav tā kā ansamblī, kur paspēlē un atpūties, kamēr citi spēlē. Spēlējot, mēģinu sajust, kas notiek publikā, kā cilvēki reaģē. Vērojot viņus, veidojas kontakts, kas daudz ko dod. Un tad komunicējot ar klausītāju, es varu dot pretī. Publikas reakcija ir ļoti svarīga. Tā ir enerģijas apmaiņa zemapziņas līmenī. Man patīk arī šova elements. Īpaši, kad spēlēju rokenrolu ar Pitu Andersonu, Ivaru Pētersonu vai Keksiem u.c. Ir ļoti svarīgi, kā mēs uzvedamies uz skatuves, saskatīšanās, kustības, – tā ir būtiska priekšnesuma sastāvdaļa. Klausītāji koncertu bauda arī ar acīm. Viņi redz, kā esam ģērbušies, sejas izteiksmes, kustības un mūsu attieksmi pret to, ko un kā mēs darām.
Piekrītu teicienam, ka mūziku līdz galam nevar iemācīties , jo tā ir sajūta, kur rodas tikai spēlējot, radot un improvizējot. Tā atspoguļo cilvēka dvēseli un personību. Kāpēc viens spēlē ātrāk vai lēnāk, kāpēc otrs var visu pateikt ar divām notīm, bet citam tas pats jāpasaka ar 42 notīm, bet vēl kāds cits virpina un nepasaka neko. Mūzika nav ārpus dzīves, tā ir pati dzīve, kas plūst un mainās.
http://www.youtube.com/watch?v=dHzUJGnrfRA
www.draugiem.lv/raivostasans/
www.facebook.com/raivostasans
www.myspace.com/raivostasans
