Andres-Segovia-Graham-Wade-Classical-Guitar-LegacyPēdējā laikā dzīve piespēlē  groteskus, ar negācijām pret džeza žanru saistītus notikumus, un es esmu pateicīgs, ka tieši mums ir iespēja ko tādu piedzīvot un literārā veidā aprakstīt. 

(Rakstu sagatavoja Ģirts Pavēnis)

Vienā Rīgas mūzikas skolā kāds administrācijas darbinieks, atgriezies darbā pēc pāris gadu prombūtnes, nolēmis “ieviest kārtību”. Sācis pētīt papīrus un secinājis, ka ģitāras klasē audzēkņiem ir “zems līmenis”.  Bērniem neesot augstākās godalgas valsts un starptautiskos konkursos, un neviens no absolventiem nav izvēlējies turpināt mācības akadēmijā. Savukārt tās godalgotās vietas, kuras viņi ik pa laikam ir saņēmuši starptautiskajā Andra Grīnberga jauno ģitāristu konkursā “KUR TAD TU NU BIJI“ – ”nav vērā ņemamas”, jo konkurss neesot “pietiekami nozīmīgs” priekš šīs skolas prestiža.

Pēc ģitāristu tehniskās ieskaites darbinieks paslavēja audzēkņus par ļoti labu sniegumu un lieliskām mūzikas teorijas zināšanām. Un tad pēkšņi paziņoja: “Turpmāk bērnu repertuārā populārās un džeza mūzikas iekļaušana ir nepieļaujama.” Uz jautājumu “Kādēļ tā?”, tika sniegta atbilde: “Mūsu skolā, kura tiek uzturēta par valsts līdzekļiem, tiek apgūta klasiskās mūzikas programma. Mēs nevaram atļauties ‘’spēlēt džezu”. Rīga jau tā ir pārpildīta ar populārās un džeza mācīšanās iespējām, un mūsu skolai tam nav resursu! Jo arī sitaminstrumentu nodaļā tiek apgūta marimba, nevis bungu komplekts! Pie tā audzēkņus pielaiž tikai vecākajās klasēs. Mums ir klasiskās mūzikas skola! Ja kāds audzēknis šobrīd ir sācis mācīties šāda veida repertuāru, tad viņam to ir atļauts darīt līdz šī semestra beigām. Bet turpmāk džezs un popmūzika audzēkņu repertuārā ir pieļaujama tikai kā ārkārtas izņēmuma gadījums. Ģitāristiem ir jāspēlē tikai klasiskie skaņdarbi”.

Mēs, protams, visi saprotam, ka šāds “administrēšanas” līmenis liecina par cilvēka neorientēšanos ne terminoloģijā, ne instrumentspēles apguves pedagoģijā un, protams, – ne arī LV likumdošanā. Mācības notiek pēc skolas apstiprinātas programmas 20 v, un nav saprotams, kādā sakarā vispār tiek runāts par “neskaitāmām pop un džeza mācīšanās iespējām”, un par kādiem resursiem cilvēks fantazē.  Tādēļ dosim mazu, izglītojošu gaismas staru tumsā.

Tātad, tieši tāpat kā marimba un bungu komplekts, arī klasiskā un džeza ģitāra ir dažādi instrumenti. Ja klasiskā ģitāra ir akustisks instruments ar neilona stīgām, tad džeza ģitāra ir elektroakustisks instruments ar skaņu noņēmējiem, metāla stīgām, citiem menzūras, grifa un korpusa izmēriem. Tā spēlē tiek izmantotas atšķirīgas spēles tehnikas (biežāk mediators) un skaņas pastiprināšana. Visbiežāk džeza ģitāra ir viens no ansambļa instrumentiem ar ritma vai solo funkciju. Administrācijas darbinieks izrādās nesaprot, ka šajā mūzikas skolā neviens audzēknis patiesībā nekad nav spēlējis džeza ģitāru, un džezs nekad nav ticis tiem mācīts. Bet reizēm, šad un tad, spējīgākie bērni ir apguvuši džeza vai populārās mūzikas skaņdarbu aranžējumus klasiskajai ģitārai, kurus spēlējot izmanto tradicionālos klasiskās ģitāras spēles paņēmienus un tonalitātes. Ir neskaitāmi nošu izdevumi, piemēram “Klasiskā ģitāra džezā”(L.Almeida), kuros ir lieliski aranžējumi visu laiku mūzikai, un kurus redaktori tieši iesaka izmantot bērnu mūzikas skolās konkrētām klasēm, atkarībā no sarežģītības pakāpes. Tikko šīs skolas 5.klases audzēkne tieši ar džeza komponista tēmas aranžējumu ģitārai sīvā konkurencē ieguva 2. vietas vērtējumu starptautiskajā klasiskās ģitāras konkursā “KUR TAD TU NU BIJI 2021”. Tomēr par administrācijas snobisko attieksmi pret šo konkursu es jau minēju iepriekš.

Izcilais klasiskās ģitāras meistars Andreas Segovia mirstot atstāja saviem sekotājiem novēlējumu: “Turpiniet popularizēt klasisko ģitāru, paplašiniet tās repertuāru visos virzienos un radiet jaunus, dzīvotspējīgus aranžējumus.” Un tas arī visā pasaulē tiek darīts. Arī mūzikas akadēmijas lektors Kaspars Zemītis klasiskajai ģitāras spēlei veltītajā seminārā 2020. gada rudenī nopietni rekomendēja visiem mūzikas skolu pedagogiem dot laikmetīgu repertuāru vecāko klašu audzēkņiem, lai saglabātu viņu interesi par instrumenta spēli.  Un tas ir pareizi, jo Latvijas mūzikas skolu ģitāristiem ir šāda tendence: ja pirmajās 3 klasēs audzēkņiem ir labs un teicams līmenis, tad vēlākajās klasēs veidojas “bedre”, kad audzēkņi pārstāj censties, un viņiem zūd interese par instrumenta spēli. Tas saistīts ar bērna personības veidošanos un apziņas rašanos, ka ne jau visi vēlas kļūt par senās mūzikas entuziastiem.  Īpaši jau klasiskajā ģitāras spēlē, kurai nav profesionālas štata vietas ne operā, ne orķestros, ne arī pārliecinošas vietas populārajā mūzikā. Un šajā izaicinājumu laikmetā, kad noturēt bērna interesi par mūzikas instrumentu kļūst arvien grūtāk, un būtu jādomā jauni, radoši pedagoģiski risinājumi, jaunas kompetences, administrācijas darbinieks nevis sadarbojas un atbalsta pedagogus un audzēkņus, bet grib “dot norādījumus”, “aizliegt”, “neatļaut”, bez izpratnes par cēloņu un seku loģisko saistību. Tādējādi viņš rupji pārkāpj MK 2016.g.15. jūlija normatīvo akta NR.480. punktu;

11.1. “pedagogs ir profesionāli neatkarīgs un atbildīgs par izglītības procesā izmantojamās informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvēli un to atbilstību izglītojamā audzināšanas mērķim un uzdevumiem”.

Ja administrācijas darbinieks būtu ieteicis uzlabot ģitāristu tehniskās ieskaites programmas parametrus, piemēram, lielāku uzmanību pievērst ritmam, intervālu apguvei, spēlei ar metronomu, veicināt dzirdes un abu roku sinhronitāti, uzlabot skaņu, arpedžio dinamiku, akordu apguvi, tad, visu cieņu, – tas būtu pareizs ieteikums. Bet veikt savu rosīšanos ar “aizliegumiem spēlēt to un šito”, it kā joprojām centīgi izpildītu LKP centrālās komitejas 1957. gada rīkojumu “par džeza kaitīgās ietekmes likvidēšanu”, tad tas izsauc smaidu. Tomēr tagad ir 2021. gads. Latvijā džeza mūziku pasniedz Mūzikas Akadēmijā, tādēļ tai sen jau ir akadēmiskās mūzikas statuss. Vēl administrācijas darbinieks nav pamanījis, ka džeza mūzikas etīdes, skaņdarbus ļoti bieži iekļauj audzēkņu repertuārā šīs pašas skolas klavieru, pūtēju un sitamo instrumentu nodaļas pasniedzēji. Un arī orķestris it bieži spēlē šāda veida repertuāru. Bērniem tiešām tas patīk, jo arī mūsdienu mūziku viņi izpilda ar  lielu prieku. Un tādēļ mēs vaicājam, vai šāds “administrēšanas” līmenis neprasa uzmanīgi pārbaudīt administrācijas darbinieka izglītību un atbilstību savam amatam? Un vai  šāda rosīšanās nesatur mobinga, bosinga un favorītisma pazīmes?

Jauku pavasari visiem:)

  1. Ģirts Pavēnis says:

    Raksta mērķis ir aizstāvēt skolotāju un bērnu tiesības, atgādinot sabiedrībai, ka veikt jebkādu spiedienu uz skolotāju pedagoģisko procesu no malas nedrīkst neviens. Skolotājs jau tā ir tiesiski visneaizsargātākā sociālā grupa. Rakstu veidojot, ne skola, ne administrācijas darbinieka vārds publiski netika minēts. Raksta pozitīvā ietekme uz sabiedrību ir izglītošana, par to, kā nevajadzētu notikt administrācijas darbam, kā arī aktualizēt ģitārspēles apguves problemātiku Latvijā. Par šo tēmu LV periodikā rakstu praktiski nav. Ir jāturpina par šīm tēmām rakstīt, jo vadošo darbinieku visatļautība ir totalitārās sabiedrības mantojums. Raksta nosaukums pilnībā atbilst patiesībai, jo administrācijas darbinieks pārstāv mūzikas skolu, bet ģitāras klases audzēkņi ir mūzikas skolas bērni. Arī rakstā aprakstītais notikums ir reāls, un tieši šī šokējošā savu pilnavaru pārkāpšana ir iemesls raksta tapšanai. Iespējams, ka darbinieks savu aizliegumu audzēkņu repertuāra izvēlē izteica aiz nezināšanas, ka viņš to nedrīkst darīt. Tā var gadīties. Te būtu jāiziet kādi kursi. Vai arī tā ir īpaši vērsta mobinga forma konkrēti pret konkrētu skolotāju, lai radītu viņam un viņa audzēkņiem nepatīkamus darba apstākļus.

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>


*